Pametuši Kalnavota kanjonu, viņi pagrieza zirgus un, apturējuši tos tādā vietā, no kurienes varēja redzēt trīs mežiem noaugušos uzkalnus kāroto simts četrdesmit akru vidū, raudzījās uz tiem.
«Kādreiz tie mums piederēs,» Saksona teica.
«Protams, ka piederēs,» Bilijs teica balsī, kurā izpaudās cieša pārliecība, ka tiešām tā būs. «Es atkal apskatīju no ķieģeļiem celto lielo šķūni. Tas taisni kā radīts veselam baram zirgu, un uzlikt tam jumtu izmaksās lētāk nekā biju domājis. Bet tagad, kad ar mālu bedrēm neiet kā vajag, ne Savons, ne es neesam pircēji.»
Nonākuši pie Saksonas lauka, kas, kā viņi tagad zināja, piederēja Redvudas Tompsonam, viņi piesēja zirgus un kājām uzgāja augšā. Tompsons, kas grāba sienu, viņus sveicināja. Bija skaidra bezvēja diena, un viņi mežā aiz pļavas uzmeklēja pie klints patvērumu no spilgtās saules gaismas. Te viņi uznāca uz tikko saredzamas takas.
«Tā ir lopu taka,» Bilijs teica, «būtu gandrīz ar mieru derēt, ka te kaut kur starp kokiem paslēpta neliela pļaviņa. Iesim paskatīties.»
Ceturtdaļstundu vēlāk viņi iznāca nelielā klajā pļavā kādus simts soļus pa nogāzi uz augšu. Dziļi lejā gulēja viņu kārotie simts četrdesmit akri, un viņi tagad atradās vienādā augstumā ar trim uzkalniem. Bilijs apstājās, lai nolūkotos savā ilgu zemē, un Saksona piegāja pie viņa.
«Kas tas ir?» viņa jautāja un rādīja uz uzkalniem. «Tur augšā, pa kreisi no mazā kanjona, uz tā uzkalna tūlīt zem egles, kas drusku salīkusi uz priekšu?»
Tas, ko Bilijs redzēja, bija balts griezums kanjona sānos.
«To es nesaprotu,» viņš teica un pētīdams raudzījās turp. «Es visu laiku domāju, ka pazīstu šeit katru collu zemes, bet to tur vēl neesmu redzējis. Vēl ziemas sākumā biju kanjona augšgalā. Tur ir briesmīgi mežonīgi. Kanjona sienas tik stāvas kā baznīcu torņi un noaugušas ar biezu mežu.»
«Kas tas ir?» viņa jautāja. «Zemes gruvums?»
«Droši vien, jādomā, ka to noskalojušas lielās lietus gāzes. Ja es nemaldos —» Bilijs apklusa, tik ļoti viņu nodarbināja redzamais zemes nogruvums.
«Hiljards grib pārdot par trīsdesmit dolāriem akru,» viņš turpināja šķietami bez kādas sakarības ar iepriekš runāto. «Labu zemi, nelāgu zemi, kā gadīsies, trīsdesmit dolāru par akru. Tas iznāk četri tūkstoši divi simti. Pains ir jauns iesācējs šai nozarē, gan es viņu pierunāšu atlaist pusi savas komisijas naudas un dabūšu arī izdevīgus izmaksas noteikumus. Mēs varam vēlreiz aizņemties no Gan Juma viņa četrsimt dolārus, varu dabūt aizdevumu uz saviem zirgiem un ratiem …»
«Vai tu vēl šodien gribi pirkt?» Saksona viņu ķircināja.
Viņas vārdi nemaz nesasniedza Bilija apziņu. Viņš paskatījās uz Saksonu; it kā būtu dzirdējis, ko viņa teica, bet nākošā acumirklī to tūlīt atkal aizmirsa.
«Darbs galvai,» viņš murmināja. «Darbs galvai. Ja es te netaisīšu labu veikalu …»
Viņš steidzās atpakaļ uz lopu taku, bet tad atcerējās Saksonu un pagriezies pār plecu viņai uzsauca:
«Nāc ātri! Steigsimies. Gribu aizjāt turp un paskatīties, kas tur īsti ir.»
Viņš tik ātri steidzās pa taku uz priekšu un pļavai pāri, ka Saksonai neatlika laika jautāt. Viņa bija gluži bez elpas, tā viņa bija steigusies, lai tiktu līdzi Bilijam.
«Kas ir?» viņa tam jautāja, kad Bilijs to cēla seglos.
«Var būt, ka tikai blēņas — es tev vēlāk pastāstīšu,» viņš to atvairīja.
Viņi auļoja pāri līdzenumam, lēni nojāja pa kraujām lejup un tikai tad, kad bija sasnieguši stāvo, ar mežu noaugušo nogāzi pie Kalnavota, lika zirgiem iet soļos. Bilija izklaidība bija zudusi, un Saksona izlietoja izdevību, lai runātu par lietu, kas viņu jau ilgāku laiku nomāca.
«Klāra Hastingsa man šodien stāstīja, ka viņai būšot viesi. Atbraukšot Džims Hazards un Marks Hols ar savām sievām un Rojs Blanšars …»
Viņa ar bažām paraudzījās uz Biliju. Dzirdot Roja Blan- šara vārdu, viņš bija pacēlis galvu kā pie pazīstamām raga skaņām, bet tad viņa mākoņaini zilajās acīs pavīdēja jautras uguntiņas.
«Ir jau pagājis ilgs laiks, kopš tu pēdējo reizi teici kādam, lai tas taisās, ka pazūd,» viņa uzmanīgi sacīja.
Bilijs muļķīgi smaidīja.
«0, par to nebēdā,» viņš pa daļai jokodams, pa daļai pārākuma apziņā atbildēja. «Rojs Blanšars var ierasties. Es to atļauju. Tas jau tik sen. Un bez tam man ir pārāk daudz darba, lai krāmētos ar tādiem niekiem.»
Viņš piespieda zirgu iet ātrāk un, kad krauja palika atkal stāva, lika tam soļot. Tuvojoties Trillium paspārnei, viņi laida pilnos auļos.
«Tu taču pa priekšu paēdīsi pusdienas?» Saksona jautāja, tuvojoties Madronjo rančo žogam.
«Ed vien tu,» viņš atbildēja. «Man nemaz negribas.»
«Bet es vēlos doties tev līdzi,» viņa lūdza. «Kur tas ir?»
«To es tev nevaru stāstīt,» viņš teica. «Bet ej iekšā un ēd savas pusdienas.»
«Nē, tagad vairs ne,» viņa atbildēja. «Tagad es došos tev līdzi, neviens mani neaizkavēs to darīt.»
Kādu pusjūdzi jājuši, viņi nogriezās no galvenā ceļa, izjāja pa vārtiem, ko Bilijs bija ierīkojis, un šķērsoja laukus, tad pa biezas kaļķu putekļu kārtas klātu ceļu turpināja jāt uz priekšu. Tas bija ceļš, kas veda uz Šavona mālu bedri. Simts četrdesmit akri atradās vairāk uz vakariem. Tālumā parādījās divi putekļu mākoņos ietīti pajūgi.
«Tie ir tavi pajūgi,» ^aksona iesaucās. «Iedomājies! Tikai tādēļ, ka proti nodarbināt galvu, tu pelni naudu, un tev ir laiks ar mani izjāt.»
«Man taisni kauns, domājot par to, cik skaidras naudas man šie pajūgi katru dienu ienes,» viņš pievienojās.
Viņi pašreiz gatavojās nogriezties no ceļa uz takas, kas veda uz simts četrdesmit akru zemes platību, kad redzēja vienu no važoņiem mājam ar roku. Bilijs un Saksona apturēja zirgus un gaidīja.
«Lielais rudais izrāvies,» važonis teica, kad bija piebraucis un apturējis savu zirgu viņiem blakus. «Gluži kā negudrs — kož, sper, slejas gaisā un zviedz. Pārrāva savu iejūgu, it kā tas būtu no papīra. Baldijam no sāniem izkoda lielu gabalu — tādu kā apakštase — un beigās pārlauza savu pakaļkāju. Tās bija visnejēdzīgākās piecpadsmit minūtes, kādas jebkad esmu piedzīvojis.»
«Vai tas skaidrs, ka kāja lauzta?» Bilijs asi jautāja.
«Protams.»
«Labi. Tiklīdz izkraujat ratus, aizbrauciet līdz otram šķūnim un atvediet Benu. Sakiet Matīsam, lai apietas ar to saudzīgi. Paņemiet šauteni. Samijam ir. Man tagad nav laika. Kādēļ Matīss nenāca ar jums reizē pēc Bena? Tā jūs aiztaupītu laiku.»
«O, viņš palika mani gaidot,» vīrs atbildēja. «Viņš lēsa, ka gan es Benu atradīšot.»
«Un zaudēs laiku, ko? Labi, taisieties ātrāk.»
«Tā ir,» Bilijs rūca, kad abi ar Saksonu atkal sāka jāt tālāk. «Nav smadzeņu, nav prāta. Viens vīrs atsēžas un gaidot tur sevi aiz rokas, kamēr otrs ar pajūgu steidz izpildīt darbu, kas būtu jādara viņam. Tīrās nedienas ar šiem divu dolāru vīriem.»
«Ar divu dolāru galvām,» Saksona pasteidzās žigli iebilst. «Kādu prātu gan tu domā atrast par diviem dolāriem?»
«Pareizi,» Bilijs atzina. «Ja tiem būtu labākas galvas, tie jau sen būtu pilsētā kā pārējie labākie vīri. Un arī labākie vīri ir muļķu bars. Viņi nekā nezina un nejēdz par lieliskām iespējām uz laukiem, jo citādi lauztos šurp ar varu.»
Bilijs nokāpa, atbīdīja trīs aploka kārtis, izlaida zirgus un tad atkal atlika tās vecajā vietā.
«Kad man viss te piederēs, es ierīkošu vārtus,» viņš paskaidroja. «Tas viss atmaksājas īsā laikā. Tas ir viens no tūkstoš sīkumiem, kas vēlāk izvēršas par lielu lietu, ja to visu saskaita.» Viņš apmierināts nopūtās. «Es nekad agrāk nedomāju par šādām lietām, bet, kad atstājām Oklendu, es sāku domāt. Tie bija Sanleandras portugāļi, kas pirmie atvēra man acis. Līdz tam laikam biju kā aizmidzis.»
Viņi jāja gar zemāko no trim laukiem, kur vēl nebija nopļauta nogatavojusies labība. Bilijs ar nepatiku raudzījās uz kādu pavirši izlabotu caurumu žogā un labību, ko lopi bija stipri nomīdījuši.
«Tu redzi,» viņš kritizēja. «Novecojušās metodes. Skaties, cik reta labība un cik vāji zeme apstrādāta. Panīkuši lopi, panīkusi sēja, panīkusi saimniecība. Veselus astoņus gadus Savons izsūcis zemi, nav devis tai ne mirkli atpūtas, nav licis nekā tai klāt, atskaitot to, ka izdzinis lopus ganīties, kad lauki nopļauti.»
Nedaudz tālāk viņi redzēja ganāmies nelielu ganāmpulku.
«Paskaties uz vērsi, Sakson. īstais vārds tam ir Nīkulis. Valdībai vajadzēja izdot likumu, kas aizliedz šādus lopus turēt. Nav brīnums, ka Savons tā iestidzis nabadzībā un ka viss, ko tas saņem par savu mālu bedri, tam jāatdod, dzēšot parādus un maksājot procentus. Viņš nespēj dabūt savu zemi tik tālu, ka tā viņam dotu ienākumus. Piemēram, šie simts četrdesmit akri. Katrs, kam drusku strādā galva, varētu tur izrakt spožus sidraba dolārus. Gan es viņiem to pierādīšu.»
Viņi no tālienes pajāja garām lielajam, no ķieģeļiem celtajam šķūnim.
«Daži īstā laikā izdoti dolāri būtu aiztaupījuši simtus, ko maksās jauns jumts,» Bilijs ieteicās. «Nu, vienalga, kad es pirkšu, par labojumiem negribu nekā izdot. Un es tev vēl ko citu teikšu. Sai rančo ir bagātīgi ūdens krājumi, un, ja kādreiz Glenelenai pietrūks, viņiem būs jānāk pie manis pēc ūdens.»
Bilijs pazina rančo katru pēdu un jāja pa tikko saredzamām lopu takām cauri mežam. Reiz viņš steidzīgi parāva pavadu, un abi zirgi apstājās. Taisni viņiem priekšā desmit soļu atstatu stāvēja sarkans lapsēns. Tas varbūt kādu pusminūti raudzījās uz viņiem savām mazajām mirdzošajām acīm, un tam drebēja jūtīgās nāsis, uztverot vēsti, ko tam ziņoja gaiss. Tad viņš palēcās uz savām samtaini mīkstajām ķepiņām un nākošā acumirklī bija pazudis starp kokiem.
«Ak tu velna dēls!» Bilijs iesaucās.
Tuvojoties Kalnavotam, viņi nonāca uz šauras garas pļavas. Pļavas vidū bija dīķis.
«Dabīga ūdenstvertne, ja Glenelena kādreiz gribēs pirkt ūdeni,» Bilijs teica. «Skaties tur lejas galā — gandrīz nekā nemaksās uzcelt šķērsām dambi. Varu ierīkot arī no- vadcaurules un uztvert šeit visu, kas rit no kalniem. Ūdens šai ielejā kādreiz maksās naudu, un nebūs jāgaida tūkstoš gadu, kad tas notiks. Un visi šie nelgas, miega pūžņi, aklie un kurlie, kas negrib dzirdēt un redzēt to, kas notiks. Un visi šie mērnieki, kas strādā, lai aplaimotu šo ieleju ar elektrisko dzelzceļu no Sausalito pāri Napas ielejai.»
"MĒNESS ieleja" отзывы
Отзывы читателей о книге "MĒNESS ieleja". Читайте комментарии и мнения людей о произведении.
Понравилась книга? Поделитесь впечатлениями - оставьте Ваш отзыв и расскажите о книге "MĒNESS ieleja" друзьям в соцсетях.