«Dodiet mums piecpadsmit minūtes laika, mister Roberts,» viņš teica.
«Protams,» es atbildēju laipni kā velns. «Bet es gribētu vēl ko teikt. Gribu slēgt līgumu uz diviem gadiem. Viss atkarīgs no vienas lietas.»
«Un kas tā ir?» viņš saka.
«Nokrautnes vieta,» es atbildu. «Mēs pašreiz te esam, un es jums to parādīšu.»
Un to es arī darīju. Es viņiem parādīju, ka ciešu lielus zaudējumus, ja viņi paliek pie sava pirmā plāna, jo turp jābrauc pa dziļu ieplaku un tad pa smagu ceļu uz nokrautnes vietu. «Viss, kas jums būtu jādara,» es teicu, «ir ierīkot ceļu apkārt pauguram un uzcelt kaut ko līdzīgu septiņdesmit vai astoņdesmit pēdu garam tiltam.»
Jā, Sakson — te nu man viņi bija rokā. Tas bija tik vienkārši. Lieta tā, ka viņi nebija domājuši par neko citu, kā tikai par saviem ķieģeļiem, bet es atkal par braukšanu.
Man šķiet, ka viņi apspriedās kādu pusstundu, un gaidot jutos tikpat nejēdzīgi kā toreiz, kad lūdzu tavu jāvārdu un gaidīju atbildi. Vēlreiz aplēsu visus skaitļus un pārdomāju, cik nolaist, ja mani uz to spiedīs. Jo, redzi, es viņiem biju pateicis diezgan sālītas cenas — īstas pilsētas cenas, un biju sagatavojies nolaist. Bet tad viņi atkal ieradās.
«Uz laukiem, tālu no pilsētas, cenām jābūt zemākām,» glaunākais atkal teica.
«Nē,» es atbildēju, «šī ir vīnogu ieleja. Seit nav pietiekoši daudz siena, ko dot zirgiem, man tas jāpasūta no Sandžokvinas ielejas. Sanfrancisko sienu un zirgu barību varu pirkt lētāk ar piegādi mājās nekā šeit, kur man tā pašam jāpiegādā.»
Tas viņus pārliecināja. Tas bija taisnība, un to viņi zināja. Bet — redzi! Ja viņi būtu jautājuši par važoņiem un zirgu apkalšanu, man būtu jānolaiž, jo uz laukiem nav arodbiedrību noteikumu ne važoņu, ne kalēju algām, un arī īres nauda ir lētāka nekā pilsētā, un šie divi punkti manā aplēsē ir krietni zemāki. Hm! Šodien man bija mutvārdu noruna ar kalēju iepretim pastam, viņš pārņem visu darbu un nolaiž divdesmit piecus procentus no katra kaluma, bet par to, protams, nav jārunā. Viņiem neienāca prātā to jautāt — viņi bija pārāk nodarbināti ar saviem ķieģeļiem.»
Bilijs tvēra roku svārku krūšu kabatā un izvilka kādu oficiāla izskata dokumentu un sniedza to Saksonai.
«Te tas ir,» viņš teica. «Te ir visi noteikumi, cenas, sodi un tā tālāk. Es satiku pilsētā misteru Hali un parādīju viņam. Viņš saka, ka tas esot lielisks. Un tad es to parakstīju. Biju visur — pilsētā, Kenvudā, Laundalā. Braucieni uz akmeņlauztuvēm izbeidzas šonedēļ piektdien. Es visu to pārņemšu un sākšu braukt nākošo trešdien, vedīšu kokus jaunbūvēm, ķieģeļus krāsnīm un visu pārējo, kas vajadzīgs. Un, kad viss būs tik tālu, ka tiem vajadzēs mālu, tad es būtu tas, kas to piegādās.
Bet labāko vēl neesmu tev pastāstījis. Nevarēju dabūt tūlīt savienojumu no Kenvudas ar Laundalu un gaidīdams vēlreiz izskatīju savus skaitļus. Tu neuzminēsi — nē, kaut arī tūkstoš gadu domātu. Saskaitot biju pārskatījies, kaut kur pielaidis kļūdu un uzdevis desmit procentu vairāk nekā pats domāju. Ja tā nav zemē atrasta nauda, tad es nezinu. Ja tev vajadzīgi divi citi algotņi, vari tos droši salīgt. Protams, divus pirmos mēnešus mums klāsies pa- grūtāk, un tādēļ vari mierīgi aizņemties no vecā Gan Juma viņa četrus simtus. Un saki viņam, ka maksāsi astoņus procentus un ka mums ilgāk par trīs mēnešiem viņa naudas nevajadzēs.»
Kad Bilijs bija atraisījies no Saksonas rokām, viņš sāka vadāt sakarsušo zirgu, lai tas atvēsinātos. Viņš tik pēkšņi apstājās, ka viņa mugura atdūrās zirga purnā, un nākošā acumirklī tas viņus abus nodarbināja, jo zirgs slējās gaisā un cēlās uz pakaļkājām. Saksona gaidīja, jo noprata, ka Bilijam ienākusi prātā kāda jauna ideja.
«Saki,» viņš teica, «vai tu kaut ko zini par banku kontiem un čekiem?»
Tas bija kādā jaukā jūnija rītā, kad Bilijs teica Saksonai, lai viņa apģērbj savu jātnieces tērpu un nāk izmēģināt jājamo zirgu.
«Ne agrāk par pulksten desmitiem,» viņa atbildēja, «tad būšu izsūtījusi ratus ar kravu otrā braucienā.»
Nevērojot plašo darbības lauku, kas bija viņas ziņā, Saksonai atlika laiks izpriecai — to viņai atļāva praktiskais darba sadalījums un sistematizācija. Viņa varēja apmeklēt Hales ģimeni, kas tai vienmēr sagādāja lielu prieku, vēl jo vairāk tagad, kad Džeks Hastingss ar sievu bija atgriezies ielejā un Klāra bieži apmeklēja savu mātes māsu. Sai draudzīgajā atmosfērā, kas Saksonai tik ļoti patika, viņa tikai sāka tā īsti uzziedēt. Saksona bija sākusi lasīt — lasīt ar redzīgām acīm un prātu, viņai bija laiks šūt sev skaistas lietiņas un būt kopā ar Biliju, ko viņa bieži vien pavadīja tā ekspedīcijās.
Bilijam bija vēl vairāk darba nekā Saksonai, jo viņa darbs bija vairāk izkaisīts un dažādāks. Viņa ziņā bija arī šķūnis un zirgi, ko Saksona lietoja savām vajadzībām. Viņš tiešām bija kļuvis par īstu veikalnieku, kaut arī misis Mortimera, kas pārskatīja viņa lēses un sevišķi rūpīgi pētīja izdevumu lappusi, atklāja tur vairākus robus un, Saksonai palīdzot, pierunāja viņu mācīties grāmatvedību. Katru vakaru pēc vakariņām viņš un Saksona saskaņoja savas lēses. Vēlāk, kad Bilijs bija novietojies lielajā atzveltnī, ko iegādājās tūlīt, tikko noslēdza līgumu ar ķie- ģeļnīcu, Saksona mēdza atsēsties viņam uz ceļiem un trinkšķināt instrumentu, vai arī viņi abi ilgi tērzēja par savu darbu un nākotnes plāniem. Piemēram, Bilijs teica:
«Sakson, es kļūšu par politiķi. Tas atmaksājas. Vari būt pārliecināta, ka tas atmaksājas. Ja nākošo pavasari mani seši pajūgi nestrādās pie ceļa darbiem un man kabatā ne- plūdīs apriņķa nauda, tad varu iet atpakaļ uz Oklendu un lūgt bosu, lai tas mani atkal žēlīgi pieņem darbā.»
Un Saksona:
«Jaunā lielā viesnīca starp Kalientu un Eldridžu tiešām būs lieliska. Runā arī par lielu sanatoriju dziļāk kalnos.»
Vai arī Saksona nāca ar tādu priekšlikumu:
«Bilij, tagad tu esi aizvadījis ūdeni līdz viena akra pļavai pie Kalnavota, tagad tu to varētu atstāt man sakņu dārzam. Es to no tevis rentēšu. Tu jau vari aplēst, cik tev tur izaugtu zāles, un es tev samaksāšu pilnu tirgus vērtību, atskaitot pašizmaksu.»
«Jā, protams — ņem vien to!» Bilijs apslāpēja nopūtu. «Un bez tam man tagad pārāk daudz ko darīt, lai vēl ar to krāmētos.»
Tā nu gluži nebija, jo viņš tikko bija nobeidzis ierīkot hidraulisko sūkni un viscaur salicis ūdensvadu caurules.
«Tā būtu visgudrāk, Bilij,» viņa, to mierinādama, teica, jo zināja, ka viņa sapnis par lielām zemes platībām ir dzīvāks nekā jebkad agrāk. «Tu taču negribēsi krāmēties ar vienu akru zemes. Tur taču ir simts četrdesmit akri. Tos mēs pirksim, kad vecais Savons kādreiz nomirs. Un bez tam tie tiešām pieder Madronjo rančo. Kādreiz tas bijis viens īpašums.»
«Nevēlos neviena cilvēka nāves,» Bilijs rūca. «Bet viņam taču nav nekāda labuma, ja tur gana tikai baru noplukušu lopu. Esmu apskatījis tur katru pēdu zemes. Tur ir vismaz četrdesmit akru aramzemes visos trīs nolīstajos laukos, un aiz tiem kalnos ļoti daudz ūdens. Tev no brīnumiem paliktu mute vaļā, ja tu redzētu to daudzumu zirgu barības, ko es tur varētu iegūt. Tad tur ir vismaz piecdesmit akru, kur es varētu likt ganīties savām vaislas ķēvēm, pļavas jauktas ar mežu, stāvām nogāzēm un tamlīdzīgi. Pārējie piecdesmit akri ir biezs mežs ar skaistām vietām un bagātīgu medījumu. Tur ir arī vecs, no ķieģeļiem celts šķūnis, tas vēl ir labs. Ja tam uzliktu jumtu, tur varētu nelāgā laikā mitināties daudz dzīvnieku. Redzi, tagad man jārentē šīs nožēlojamās ganības aiz Pinga saimniecības, lai mani lopi tur varētu atpūsties. Tie varētu bizot pa šiem simts četrdesmit akriem, ja vien man tie būtu. Labprāt vēlētos zināt, vai Savons man tos izrentētu.»
Dažreiz, būdams mazāk godkārīgs, Bilijs teica:
«Rīt man jābūt Petalumā, Sakson. Atkinsona rančo būs ūtrupe. Varbūt varu tur ko nopelnīt.»
«Vēl vairāk zirgu?»
«Vai mani divi pajūgi nebrauc ar malku jaunajai ziemas viesnīcai? Un Barnejam nobrāzti pleci. Man tam ilgāku laiku jādod atpūta, ja gribu, lai tas būtu atkal tas, kas kādreiz bija. Un Bridžeta nekad vairs nespēs strādāt. Tas ir skaidrs. Esmu to dakterējis un dakterējis, bet ari veterinārārsts nezina nekā vairāk. Arī dažiem citiem zirgiem vajadzīga atpūta. Pelēču pāris sāk novārgt, un lielais rudais kļūst gluži traks. Viņi visi domāja, ka tas no zobiem, bet nebija vis. Labi uzmanīt savus zirgus ir tikpat daudz kā nauda kabatā, un zirgi ir visjūtīgākie četrkājainie dzīvnieki. Kādreiz, ja būs izdevība, jāmēģina atgādāt no Ko- luskontijas mūļi — lielie, smagie, tu zini. Tos šeit ielejā varēs pārdot kā siltus veģus — ja nepaturēšu tos pats.»
Dažreiz Bilijs jokoja:
«Vai zini, Sakson, tā kā mēs pašreiz runājam par lēsēm, kā tu domā, kāda ir Hezelas un Hetijas vērtība? Parastā tirgus cena?»
«Kādēļ?»
«Pasaki vien, es tikai tāpat jautāju.»
«Nu labi, teiksim tikpat, cik tu par viņām samaksāji, trīs simti dolāru.»
«Hm!» Bilijs nogrima domās. «Viņu vērtība ir krietni lielāka, bet tagad mēs par to nerunāsim. Un, kas attiecas uz lēsēm, kā būtu, ja tu man izrakstītu čeku par trīssimt dolāriem?»
«O! Laupītājs!»
«Nu, nu, Sakson! Kad es tev dodu no saviem vezumiem sienu un graudus, vai tu dod man par to čeku? Un tu pati ļoti labi zini, cik vērīgi tu seko, lai tavi konti saskanētu,» viņš to ķircināja. «Ja gribi būt īsta veikalniece, tev jāpārņem savā budžetā arī abi zirgi. Man kopš laba laika nav no tiem vairs nekāda labuma.»
«Bet zirgi taču pieder tev,» viņa protestēja.
«Un bez tam es nevaru savā uzņēmumā turēt ķēves. Es ļoti labi zinu, ka Hezela un Hetija drīz vien vairs nevarēs vilkt sakņu vezumus — viņas katrā ziņā ir par labu šādam darbam. Un tad tev būs jālūko cits pāris, kas stātos viņu vietā.»
«Par to pāri es tev došu čeku, bet komisijas naudu tu nedabūsi.»
"MĒNESS ieleja" отзывы
Отзывы читателей о книге "MĒNESS ieleja". Читайте комментарии и мнения людей о произведении.
Понравилась книга? Поделитесь впечатлениями - оставьте Ваш отзыв и расскажите о книге "MĒNESS ieleja" друзьям в соцсетях.