«Labi,» Bilijs teica. «Hezelu un Hetiju es ņemšu atpakaļ, bet tev jāmaksā par to laiku, ko tās pie tevis strādāja.»
«Ja tu mani piespiedīsi to darīt, es tev likšu maksāt par uzturu,» Saksona draudēja.
«Ja tu man liksi maksāt par uzturu, es iekasēšu no tevis procentus par to naudu, ko esmu še ieguldījis.»
«To tu nevari,» Saksona smējās. «Tas ir kopīgs īpašums.»
Bilijs tikai spēja aizsmacis rūkt, it kā viņas pēdējie vārdi tam būtu atņēmuši elpu.
«Taisni pa pieri,» viņš teica, «un es esmu beigts. Bet vai zini, tas ir jauks vārds, vai ne? Kopīgs īpašumsl» Viņš to atkal un atkal lēni atkārtoja, izbaudīja kā gardēdis šo vārdu burvību. «Un, kad mēs precējāmies, mūsu godkāres kalngali bija noteikta vieta un peļņa, dažas skrandas un nedaudzās mēbeles, kas būtu nolietotas, pirms mēs tās nomaksātu. Bez tevis nebūtu nekā tāda, ko mēs varētu apzīmēt ar vārdu kopīgs īpašums.»
«Kas par niekiem! Ko es viena pati varēju darīt? Tu ļoti labi zini, ka pats esi nopelnījis visu šo naudu, kas mums palīdzēja izkļūt no grūtībām. Tu algo Gan Jumu, Čan Ci, Ugiju un misis Paulu — skaidrs, ka tu esi tas, kas to panāca.»
Viņa abām rokām noglāstīja Bilija plecus un lika tām slīdēt pāri viņa roku muskuļiem.
«Tie bija tie, kas visu izšķīra, vai ne tā, Bilij?»
«Va velns! Tā bija tava galva, kas visu veica. Ko būtu līdzējuši mani muskuļi, ja nebūtu tavas galvas, kas lika tiem darīt pareizo darbu? Piekaut streiklaužus, to tie prata, izsviest istabas īrniekus un atbalstīt rokas uz krogus galda. Vienīgais prātīgais, ko mana galva izdarījusi, bija tas, ka atradu tevi. Dieva vārds, Sakson, tā esi tu, kas iztaisīji no manis to, ka es esmu.»
«Va velns!» viņa to atdarināja, un tas Biliju ārkārtīgi sajūsmināja. «Kur es .šodien būtu, Bilij, ja tu man nebūtu palīdzējis izkļūt no gludinātavas? Es nevarēju sevi no turienes izpestīt. Biju tikai bezspēcīga meitene. Vēl šodien es tur strādātu, ja tu nebūtu ieradies. Misis Mortime- rai bija pieci tūkstoši dolāru, bet man biji tu.»
«Protams, sievietei nav tik viegli tikt uz priekšu kā vīrietim,» Bilijs prātoja. «Bet tagad es tev ko teikšu. Darbam nepieciešami divi. Mēs esam kā divi vienos ratos iejūgti zirgi. Ja būtu skrējuši katrs ar saviem, tu varbūt vēl šodien stāvētu gludinātavā, un, ja man drusku laimētos, es arī vēl šodien būtu važonis un vakarā pēc beigta dienas darba meklētu izpriecu lētajos deju lokālos.»
Saksona stavēja zem koka un noskatījās, kā pa vārtiem izbrauc Hezela un Hetija ar smagu sakņu vezumu, kad ieraudzīja pagalmā iejājam Biliju. Pie pavadas tam bija bēra ķēve, kuras zīda spalva laistījās saulē.
«Četrus gadus veca, ugunīga un mežonīga, bet bez jauniem trikiem,» Bilijs gavilēja, piejājis pie Saksonas. «Ada kā zīdpapīrs, mute kā zīds, bet uzveiks ikvienu ķēvi, kas kādreiz atnesusi kumejus — skaties, kādas nāsis. Viņu sauc par Ramonu, tas ir spāņu vārds. Tai ir lielisks ciltskoks, Morelitas un Morgana krustojums.»
«Un viņi to grib pārdot?» Saksona jautāja un, nespējot izrunāt ne vārda, apbrīnā sasita plaukstas.
«Tas jau arī ir iemesls, kādēj es to atvedu līdzi, gribēju, lai tu viņu redzi.»
«Bet cik tad viņi prasa?» bija Saksonas nākošais jautājums, jo viņai šķita pilnīgi neticams, ka tai varētu piederēt tik brīnišķīgs zirgs.
«Gar to tev nav dajas,» Bilijs īsi atrūca. «To samaksās ķieģeļnīca, nevis sakņu plantācija. Ja vien liekas laba, tā pieder tev. Kā tu domā?»
«To es tev pateikšu vienā minūtē.»
Saksona gribēja iemesties seglos, bet zirgs bija nemierīgs un palēca sāņus.
«Pagaidi, līdz es.piesiešu,» Bilijs teica. «Viņa nav pieradusi pie svārkiem — tur visa tā nelaime.»
Saksona satvēra iemauktus un krēpes, uzlika savu piesī tērpto kāju uz Bilija plaukstas un viegli ielēca seglos.
«Viņa pieradusi pie piešiem,» Bilijs tai nokliedza pakaļ. «Bet iejāta pēc spāņu paražas. Pārāk strauji viņu neapturi. Esi gluži mierīga un parunā drusku ar viņu. Tas ir aristokrātisks dzīvnieks, zini.»
Saksona pamāja, izjoņoja pa vārtiem un pa ceļu projām, pavicināja ar roku Klārai Hastingsai, jājot garām Trillium paspārnei, un aulekšoja tālāk pa Kalnavota kanjonu.
Kad viņa atgriežas, Ramona bija gluži slapja no ātrā jājiena, un Saksona lēni jāja ap māju, garām vistu kūtīm un ziedošajam augļu dārzam pie Bilija, kas ar savu zirgu stāvēja ēnā uz nogāzes augšējās malas un smēķēja cigareti. Viņi abi raudzījās lejup uz pļavu, kas nebija vairs pļava. Ar matemātisku precizitāti tā bija sadalīta kvadrātos, četrstūros un šaurās garās strēmelēs, kas skaidri atšķīrās ar savu dažādo, sakņu dārziem tik īpatnējo zaļumu gammu. Gan Jums un Can Ci ar milzīgām ķīniešu salmu cepurēm galvā stādīja zaļos sīpolus. Vecais Ugijs ar kapli rokā tipināja gar apūdeņošanas sistēmas galveno dzīslu,
atverot dažus sānu kanālus, citus atkal noslēdzot. Šķūņa otrā pusē rīku nojumē skanēja vesera klaudzieni, kas Saksonai vēstīja, ka Karlsens ar stiepli aizsien sakņu kastes. Misis Paulas jautrais soprāns skanēja, dziedot kādu garīga satura dziesmu, un to pavadīja ritmisks troksnis, kas ceļas, putojot olbaltumu. Niknas, histēriskas rejas norādīja, kur atrodas Posums, kas vēl arvien bez cerības cīnījās ar vāverītēm. Bilijs dziļi ievilka dūmus un, tos izpū- tis, turpināja raudzīties lejup. Kaut kas viņa kustībās pauda neapmierinātību, un Saksonas brīvā roka maigi satvēra viņa labo, kas gulēja uz zirga sviedrainās ādas. Bilijs pacēla acis un, neļaujot skatienam kavēties pie zirga, raudzījās Saksonai taisni acīs.
«0!» viņš izvairīgi, it kā tikai tagad atmodies, norūca. «Sanleandras portugāļi drīz vien vairs nevarēs mums daudz nekā mācīt par intensīvo lauksaimniecību. Skaties uz ūdeni, kas plūst tur lejā. Vai zini — dažreiz tas man šķiet tik brīnišķīgs, ka būtu gatavs nomesties uz rokām un ceļiem un to uzsūkt sevī.»
«O, šādā klimatā tik daudz laba ūdens, cik vien var vēlēties!» Saksona iesaucās.
«Un nav jābaidās, ka tas varētu izsīkt. Ja lietus mūs piemuļķos, mums paliek Sonomas avots. Mums nekas cits nav jādara, tikai jāierīko sūknis.»
«Bet to mums nevajadzēs darīt, Bilij. Es runāju ar Red- vudas Tompsonu. Viņš dzīvo šai ielejā kopš 53. gada, un saka, ka sausuma dēļ še neesot bijusi vēl neviena vāja raža. Mums vienmēr būs lietus diezgan.»
«Nāc, izjāsim drusku,» viņš pēkšņi teica. «Vai tev ir laiks?»
«Labi, bet pastāsti, kas tevi nomāc.»
Viņš pameta uz viņu ātru, steidzīgu skatienu.
«Nekas,» viņš ņurdēja. «Tomēr, ir gan kaut kas. Kāda tur starpība? Tu tik un tā agrāk vai vēlāk dabūsi to zināt. Tev vajadzētu redzēt veco Šavonu. Viņa seja izstiepusies tik gara, ka viņš nemaz nevar paiet, lai neatdurtos ar cejiem pret zodu. Viņa zelta dzīsla sāk izsīkt.»
«Zelta dzīsla!»
«Jā, mālu bedre. Bet tas ir viens un tas pats. Viņš saņem no ķieģeļnīcas divdesmit centu par jardu.»
«Un tas nozīmē, ka tavs kontrakts līdz ar to izbeidzas,» Saksona teica un tūlīt saprata visu nelaimi tās milzu apmēros. «Ko saka ķieģeļnīcas ļaudis?»
«Nobēdājušies līdz nāvei, kaut gan tur to lielā slepenībā un nevienam neizpauž. Veselu nedēju viņi urbj apkārtējos uzkalnos, un japāņu ķīmiķis cauras naktis strādā, analizēdams vielas, ko tie viņam atnes. Tas ir sevišķs māls, kas viņiem vajadzīgs, un viscaur nav atrodams. Lietpratēji, kas deva atsauksmes par Savona bedri, briesmīgi kļūdījušies. Varbūt viņi savos urbuma darbos bijuši stipri pavirši, bet rezultāts ir tas, ka viņi stipri nepareizi aplēsuši māla vērtību. Bet par to nebēdā. Tur tu nekā nevari darīt.»
«Bet es tomēr varu,» Saksona dedzīgi iesaucās. «Mums nevajag pirkt Ramonu.»
«Gar to tev nav daļas,» viņš atbildēja. «Es esmu tas, kas to pērk, un tās cena nav nekas, salīdzinot ar to lielo spēli, ko taisos spēlēt. Protams, es varu pārdot visus savus zirgus. Bet tad es ar tiem nekā vairs nevarēšu nopelnīt, un šis kontrakts ar ķieģeļnīcu bija trekns kumoss.»
«Bet varbūt varēsi strādāt pie ceļa darbiem?» viņa izteica savu priekšlikumu.
«Jā, par to es arī jau domāju. Iespējams, ka atkal sāksies darbi akmeņlauztuvēs, bet važonis, kas tur brauca, pārcēlies uz Pudžetsoundu. Un kas tur beigu beigās par nelaimi, ja man arī lielākā daļa zirgu jāpārdod? Man esi tu, un tev ir sakņu lauki. Tā ir droša lieta. Mēs tikai pirmajā laikā tik ātri netiekam uz priekšu, un tas ir viss. Zeme man rūpes nedara. Esmu visu labi apskatījis un izpētījis, kamēr klīdām apkārt. Ceļā nav palicis neviens akmens, ko mēs nebūtu varējuši izlietot savā labā. Bet tagad saki, kurp tu gribi jāt?»
Viņi auļos izlaida pa vārtiem, dimdot pārjāja pāri tiltam un pajāja garām Trillium paspārnei, pirms nogriezās uz Kalnavota kanjonu. Saksona bija izvēlējusies par ceļa mērķi savu lauku pie Sonomas kalna lielā pieša.
«Klausies, šorīt, jājot pēc Ramonas, man iešāvās galvā liela lieta,» teica Bilijs, kas šai brīdī bija aizmirsis visas nepatikšanas ar mālu bedrēm. «Tu taču zini tos simts četrdesmit akrus. Uz ceļa satiku jauno Savonu, un — pats nezinu, kādēļ — jādomā, ka tāpat pa jokam jautāju viņam, kā viņš domā, vai vecais man neizrentētu šos simts četrdesmit akrus. Un kā tu domā, ko viņš man atbildēja?
Viņš teica, ka tie vecajam nemaz nepiederot. Viņš pats tos tikai rentējot. Tādēļ jau arī liekot tur ganīties lopiem. Tas ir kā ķīlis viņa zemē, jo uz trim pārējām pusēm zeme visapkārt pieder viņam.
Tūlīt pēc tam satiku Pingu. Viņš man pastāstīja, ka zeme piederot Hiljardam un ka tas esot ar mieru pārdot, bet Savonam neesot naudas ar ko pirkt. Atpakaļceļā iegriezos pie Paina. Viņš no kalēja amata atteicies — viņu saspēris zirgs — un viņš tagad sācis tirgoties ar zemes gabaliem. Jā, tiesa gan, viņš teica. Hiljards labprāt gribot pārdot un esot jau lūdzis viņu darīt, ko varot. Savons zemi lietojis tikai ganībām, un Hiljards negribot vairs līgumu atjaunot.»
"MĒNESS ieleja" отзывы
Отзывы читателей о книге "MĒNESS ieleja". Читайте комментарии и мнения людей о произведении.
Понравилась книга? Поделитесь впечатлениями - оставьте Ваш отзыв и расскажите о книге "MĒNESS ieleja" друзьям в соцсетях.