Kā jau kapteinis Heivenss bija paredzējis, Harijs izturēja tikai dažas minūtes, bet pēc tam izspruka gaitenī. Viņš bija pilnīgi nosvīdis un centās atgūt elpu. Pagāja zināms laiciņš, kamēr viņš bija kaut cik atguvies un devās atpakaļ uz klāju, kur nometās uz ceļgaliem un kāriem malkiem kampa svaigo gaisu. Viņš varēja tikai brīnīties, kā šie vīri spēj izturēt un divu stundu garajā maiņā veikt savus pienākumus. Un tā septiņas dienas nedēļā.

Pilnībā attapies, Harijs devās uz kapteiņa tiltiņu, bruņojies ar daudziem un dažādiem jautājumiem. Par Polārzvaigzni, par to, cik jūdžu dienā kuģis spēj pieveikt, cik tonnu ogļu neieciešams, lai…

Kapteinis labprāt atbildēja uz visiem, ne reizi neizrādīdams aizkaitinājumu par ceturtā palīga neremdināmo zinātkāri. Kad Harijam bija ļauts paņemt pārtraukumu, kapteinis Heivenss pat ieminējās Bredšovam, ka ir patīkami pārsteigts, jo puisis ne reizi nav uzdevis vienu un to pašu jautājumu atkārtoti.

Dažu nākamo dienu laikā Harijs iemācījās apieties ar kompasu un uzzināja, kā, vērojot kaijas, var noteikt vēja virzienu un kā izvadīt kuģi pa lieliem viļņiem, joprojām ieturot pareizu kursu. Pirmās nedēļas beigās viņam jau tika uzticēts stūres rats ik reizi, kad virsnieks devās ieturēt maltīti. Naktī kapteinis iemācīja viņam zvaigžņu nosaukumus un parādīja, kur debesjumā tās atrodas un kā pēc tām, tikpat droši kā pēc kompasa, var noteikt virzienu. Kapteinis gan piebilda, ka viņa zināšanas šajā jomā nav pilnīgas, jo visus divdesmit sešus gadus viņš kuģojis pa ziemeļu puslodi un nekad nav šķērsojis ekvatoru.

Pēc desmit jūrā pavadītām dienām kapteinis jau ilgojās pēc vētras. Ne tikai tādēļ, lai izbeigtu nebeidzamo jautājumu straumi, bet arī tādēļ, lai pārliecinātos, vai atradīsies kas tāds, kas liks šim puisim novirzīties no uzsāktā. Petersons bija jau brīdinājis kapteini, ka tajā rītā Kliftons mašīntelpā izturējis veselu stundu un līdz iebraukšanai Kubā ir apņēmies izturēt arī pilnu maiņu.

– Vismaz tev viņš neuzdot nebeidzamos jautājumus, – atgādināja kapteinis.

– Šajā nedēļā, – atbildēja vecākais inženieris.

Kapteinis Heivenss iedomājās, vai reiz pienāks laiks, kad viņa ceturtais palīgs pastāstīs viņam kaut ko interesantu. Tas notika divpadsmitajā reisa dienā, kad Harijs tikko bija atgriezies pēc savas pirmās divu stundu maiņas mašīntelpā.

– Vai jūs zinājāt, ka Petersona kungs kolekcionē markas? – Harijs vaicāja.

– Jā, zināju gan, – pārliecināti atbildēja kapteinis.

– Un arī to, ka viņa kolekcijā tagad jau ir vairāk nekā četri tūkstoši marku, ieskaitot pat dažas ļoti reti sastopamas?

– Jā.

– Un to, ka viņa kolekcija tagad ir vairāk vērta nekā viņa māja Meibltorpā?

– Sasodīts, tā taču ir tikai neliela mājiņa, – atteica kapteinis, mēģinādams nepadoties. Iekams Harijs bija paguvis pajautāt ko citu, viņš piebilda: – Man būtu daudz interesantāk, ja tu tikpat daudz būtu uzzinājis par Tomu Bredšovu! Godīgi sakot, man ir daudz vairāk zināms par tevi pēc divpadsmit dienu kuģošanas, nekā par manu trešo palīgu, ar kuru kopā esmu strādājis jau trīs gadus. Līdz šim nekad nebiju domājis, ka amerikāņi ir tik rezervēta nācija.

Jo vairāk Harijs domāja par kapteiņa vārdiem, jo vairāk atskārta, ka arī viņam par Tomu ir zināms pavisam nedaudz, lai gan abi kopā uz kapteiņa tiltiņa ir pavadījuši daudzas stundas. Harijam nebija zināms, vai Tomam ir brāļi un māsas, kā viņa tēvs pelna iztiku, kur viņa vecāki dzīvo, vai Tomam ir mīļotā meitene. Un tikai akcents vēstīja par to, ka Toms ir amerikānis, jo Harijs nezināja, no kādas pilsētas viņš ieradies un no kura štata aizbraucis.

Septiņas reizes noskanēja zvans. – Vai pārņemsi stūri, Klifton? – vaicāja kapteinis. – Es pievienošos Bredšova kungam un Petersona kungam pie pusdienu galda. Ja kaut ko pamani, nekavējoties man ziņo! – viņš piebilda, kad jau devās projām. – Jo īpaši, ja tas ir lielāks nekā mūsu kuģis.

– Tieši tā, ser! – Harijs atteica, nopriecājies, ka viņam uzticēta vadība, kaut arī tikai uz četrdesmit minūtēm. Tiesa, šis laiks ar katru reizi palielinājās.

Kad Harijs pavaicāja, cik dienu viņiem vēl atlicis kuģot līdz Kubai, kapteinis Heivenss saprata, ka pārgudrais puisis ir nogarlaikojies. Viņam pat kļuva mazliet žēl “Rezolūcijas” kapteiņa, kurš nezināja, ar ko viņam būs darīšana.

Pēc pusdienām Harijs bija stājies pie stūres rata, lai dotu iespēju pārējiem virsniekiem mazliet atpūsties, iebaudīt kādu stiprāku malku un vēlāk atkal atgriezties uz tiltiņa. Un tagad ik reizi, kad ķīnietis atnesa krūzi tējas Harijam, tā allaž bija kūpoši karsta un ar vienu cukura graudu.

Petersona kungs bija izteicies, ka nezinātu īsti, kurā pusē nostāties, ja Kliftons nolemtu pārņemt kuģa vadību pirms atpakaļceļa uz Bristoli.

– Džim, vai tu domā rīkot dumpi? – vaicāja Heivenss, kad bija ielējis savam inženierim kārtējo ruma porciju.

– Nē, tikai vēlējos tevi brīdināt, ka jaunulis jau ir reorganizējis maiņas mašīntelpā. Un es nemaz nezinu, kurā pusē nostāsies mani puiši.

– Tad jau mums jānosūta brīdinājums “Rezolūcijas” kapteinim, lai viņš zinātu, ar ko viņam būs darīšana, – sacīja kapteinis Heivenss un ielēja rumu arī sev. – Tas ir mazākais, ko spējam darīt. Jāuzdod atbildīgajam virsniekam.

– Mums nav šāda atbildīgā virsnieka, – atgādināja Petersons.

– Tad mums atliek vienīgi iekalt to puisi dzelžos, – noteica kapteinis.

– Laba iecere, kaptein! Žēl tikai, ka mums nav tādu dzelžu.

– Pat vairāk nekā žēl. Atgādini, lai paņemam, kad būsim atkal Bristolē.

– Tu laikam esi aizmirsis, ka Kliftons mūs pametīs uzreiz pēc tam, kad būsim atgriezušies dokos, un dosies uz “Rezolūciju,” – atgādināja Petersons.

Kapteinis norija malku ruma un sacīja: – Un tas jau ir pavisam skumji.

Piecdesmit trešā nodaļa

Dažas minūtes pēc tam, kad bija noskanējis septītais zvans, Harijs ieradās uz kapteiņa tiltiņa, lai Bredšova kungs varētu pievienoties kapteinim pusdienās.

Ar katru reizi Harijam atbildība tika uzticēta aizvien ilgāku laiku, taču viņš nekad nežēlojās. Viņam patika ilūzija, ka vismaz stundu dienā tieši viņš vada kuģi.

Viņš pārbaudīja kompasa bultiņu un ieturēja kapteiņa noteikto kursu. Viņam tika atļauts pat kuģa žurnālā atzīmēt viņu atrašanās vietu.

Harijs stāvēja uz kapteiņa tiltiņa, debesīs spīdēja pilns mēness, priekšā pletās tūkstošiem jūdžu lieli okeāna plašumi, ūdens klajs bija pavisam mierīgs, un viņa domas aizklīda atpakaļ uz Angliju. “Ko gan Emma pašlaik dara?”

Bet Emma tobrīd sēdēja savā istabā Samervilas koledžā un pūlējās precīzāk noregulēt radio, lai labāk dzirdētu Nevila Čemberlena paziņojumu tautai.

– Šī ir BBC radiostacija. Tūdaļ mēs pārraidīsim valsts premjerministra paziņojumu.

– Es vēršos pie jums no Ministru kabineta telpām Dauningstrītā. Šorīt Lielbritānijas vēstnieks Berlīnē iesniedzis Vācijas valdībai pēdējo notu. Ja līdz pulksten vienpadsmitiem mēs nesaņemsim ziņas, ka viņu karaspēks ir atstājis Polijas teritoriju, starp mūsu valstīm tiek pasludināts karš. Es pavēstu jums, ka mēs neesam šādu pazi ņojumu saņēmuši, bet tas nozīmē, ka mūsu valsts ir iesaistījusies karā pret Vāciju.

Tā kā “Devonieša” radio nespēja uztvert BBC raidītāja signālus, visi komandas locekļi tā arī gāja savās ikdienas gaitās, nenojaušot, ka noticis kaut kas tik svarīgs.

Harijs joprojām domāja par Emmu, kad pirmais šāviņš gandrīz trāpīja kuģa priekšgalu. Jauneklis nebija pārliecināts par to, kas tagad būtu darāms. Viņam nebija vēlēšanās traucēt kapteini vakariņās un saņemt rājienu par tukšu viņa laika tērēšanu. Harijs bija pilnīgi koncentrējies un modrs, kad ieraudzīja otru. Un šajā reizē viņš skaidri zināja, kas noticis. Harijs vēroja, kā garens, slaiks, mirdzošs objekts slīd zem ūdens kuģa priekšgala virzienā, un instinktīvi pagrieza stūres ratu pa labi, tomēr kuģis pavirzījās uz kreiso pusi. Nebija izdevies gluži kā iecerēts, tomēr šī kļūme viņam deva laiku, lai saceltu trauksmi, jo šis objekts pašāvās garām kuģa priekšgalam tikai dažu jardu attālumā.

Šajā reizē viņš nesvārstījās un saspieda klaksonu. Nekavējoties atskanēja skaļš troksnis. Jau pēc dažām minūtēm uz klāja parādījās Bredšova kungs un skriešus metās uz kapteiņa tiltiņa pusi. Viņam cieši pa pēdām sekoja kuģa kapteinis, vilkdams mugurā formastērpa žaketi. Cits pēc cita uzradās arī pārējie komandas biedri un devās taisnā ceļā katrs uz savu posteni, jo bija nosprieduši, ka ir pasludināta neplānota mācību ugunsgrēka trauksme.

– Kas atgadījies, Klifton? – kapteinis Heivenss rāmi vaicāja, kad bija uzkāpis uz tiltiņa.

– Kungs, es domāju, ka redzēju torpēdu. Taču iepriekš nekad torpēdu nebiju redzējis un tagad nevaru droši apgalvot, ka pamanīju tieši ko tādu.

– Varbūt tie bija delfīni, kas mielojās ar mūsu ēdiena paliekām? – vaicāja kapteinis.

– Nē, kungs, tie noteikti nebija delfīni.

– Arī es nekad neesmu torpēdu redzējis, – atzina Heivenss, kad bija pārņēmis stūri savā pārziņā. – No kuras puses tā virzījās?

– No ziemeļiem, ziemeļaustrumiem.

– Bredšova kungs, – sacīja kapteinis. – Izsludiniet trauksmi un lieciet sagatavot nolaišanai glābšanas laivas!

– Tieši tā, kungs! – atbildēja Bredšovs, noslidinājās lejup pa kāpņu reliņiem un nekavējoties ķērās pie komandas izrīkošanas.

– Klifton, turpini uzmanīgi vērot un ziņo man, tiklīdz būsi kaut ko pamanījis!

Harijs paķēra tālskati un lēnām pārskatīja okeāna klaju. Kapteinis pa skaļruni komandēja: – Ieslēdziet atpakaļgaitu, Petersona kungs, un gaidiet turpmākos rīkojumus!

– Tieši tā, kungs! – atbildēja pārsteigtais inženieris, kurš tādu pavēli nebija dzirdējis kopš tūkstoš deviņi simti astoņpadsmitā gada.

– Vēl viena, – paziņoja Harijs. – No ziemeļiem, ziemeļaustrumiem. Tieši mūsu virzienā.

– Redzu, – kapteinis atteica. Viņš spēji pagrieza stūri pa kreisi, un torpēda aiztraucās garām tikai dažu pēdu attālumā. Viņš zināja, ka diezin vai otrreiz izdosies šādu manevru atkārtot.