– Kliftona kungs, – sacīja kapteinis, kad Harijs uzkāpa uz tiltiņa pirmo reizi, – šis ir Toms Bredšovs. Trešais kapteiņa palīgs. Viņš izvedīs kuģi no ostas, tiklīdz ostas administrācija dos mums atļauju. Starp citu, Bredšova kungs, – turpināja kapteinis, – viens no jūsu pienākumiem reisa laikā būs arī šī jaunā cilvēka apmācīšana. Jūs viņam ierādīsiet visu, ko protat pats, lai pēc mēneša Bristolē uz kara kuģa “Rezolūcija” klāja viņu uztvertu kā vecu jūras vilku.

Ja Bredšova kungs arī kaut ko sacīja, tad viņa vārdus apslāpēja divi spalgi sirēnas kaucieni. Skaņa, ko gadu gaitā Harijs bija dzirdējis neskaitāmas reizes. Tā liecināja, ka divas loču laivas tūdaļ izvadīs “Devonieti” no ostas. Kapteinis piebāza savu krietni palietoto mežrozītes koka pīpi ar tabaku, bet Bredšova kungs ar diviem kuģa svilpes signāliem apliecināja, “Devonietis” ir ceļa jūtīs.

– Sagatavojieties attauvošanās procesam, Bredšova kungs, – sacīja kapteinis un uzrāva sērkociņu.

Bredšova kungs noņēma apvalku no misiņa skaļruņa, kuru Harijs līdz tam brīdim vēl nebija pamanījis. – Iedarbināt visus dzinējus! Lēnā gaitā uz priekšu, Petersona kungs! Loču kuģi ir savās vietās un gatavi mūs vadīt ārā no ostas, – viņš piebilda, un balsī ieskanējās neliels amerikāņu akcents.

– Visi dzinēji iedarbināti, lēnā gaitā virzāmies uz priekšu, Bredšova kungs! – atskanēja atbilde no mašīntelpas.

Harijs no kapteiņa tiltiņa vēroja, kā komanda veic tai uzticētos uzdevumus.

– Skaties uz loci! – pamācīja kapteinis, pūzdams dūmu gredzenus. – Viņa pienākums ir mūs droši izvest no ostas Lamanša ūdeņos. Kad viņš savu būs paveicis, Bredšova kungs pārņems vadību. Ja pierādīsi, ka esi gana prasmīgs, Klifton, tad jau pēc gada tev varētu tikt piedāvāta viņa vieta. Taču ne ātrāk, kā es aiziešu pensijā un Bredšova kungs ieņems manu vietu. – Bredšova kunga sejā neparādījās pat smaida ēna, un Harijs nebilda ne vārda, vien turpināja vērot visu, kas apkārt notiek. – Nevienam nav ļauts manu meiteni vest ārā naktī, – kapteinis Heivenss sacīja. Savu kuģi viņš, izrādās, dēvēja par meiteni. – Ja vien neesmu drošs, ka netiks pieļautas nekādas vaļības. – Atkal Bredšovs palika tikpat nopietns, cik bijis, bet laikam jau viņš tādu izteicienu bija dzirdējis arī iepriekš.

Aizgrābts Harijs vēroja, cik saskaņoti un gludi noris izbraukšana no ostas. Ar loču laivu palīdzību “Devonietis” lēnām attālinājās no mola un pa Eivonas upi slīdēja uz priekšu zem piekartilta.

– Vai tev ir zināms, kurš būvējis šo tiltu, Kliftona kungs? – vaicāja kapteinis, izņēmis pīpi no mutes.

– Izambards Kingdoms Brunels, – atbildēja Harijs.

– Un kāpēc viņš tā arī nepiedzīvoja tilta nodošanu ekspluatācijā?

– Jo vietējai municipalitātei izbeidzās nauda un inženieris nomira, iekams tilts tika pabeigts.

Kapteinis drūmi savilka pieri. – Un tūlīt tu man vēl pateiksi, ka tas tilts nosaukts tavā vārdā, – kapteinis piebilda un ielika pīpi atpakaļ mutē.

“Devonietis” varbūt arī bija vecs kuģis, taču Harijam drīz kļuva skaidrs, cik prasmīgi kapteinis Heivenss un viņa komanda prot ar to apieties.

– Pārņemiet vadību, Bredšova kungs, – nokomandēja kapteinis, kad uz tiltiņa parādījās vēl viens cilvēks, kurš rokās nesa divas krūzes karstas tējas. – Šā brauciena laikā uz tiltiņa būs trīs virsnieki, Lū. Tad nu parūpējies, lai Kliftona kungs arī tiek pie tējas. – Ķīnietis pamāja ar galvu un pazuda skatienam.

Kad ostas ugunis pazuda aiz apvāršņa, viļņi kļuva aizvien lielāki un kuģis sāka šūpoties no sāna uz sānu. Heivenss un Bredšovs stāvēja, kājas iepletuši, un likās gluži vai pielīmēti klājam. Harijam toties nepārtraukti nācās pie kaut kā pieturēties, lai nenogāztos. Kad ķīnietis beidzot atnesa trešo tējas krūzi, Harijs nolēma neaizrādīt, ka tā ir jau auksta un viņa māte parasti mēdz tējai pievienot arī cukuru.

Mazliet iejuties, Harijs jau sāka izbaudīt jauno pieredzi. Kapteinis sacīja: – Šonakt tu, Klifton, neko daudz vairāk nevari izdarīt. Ej vien lejā un pamēģini pagulēt. Uz tiltiņa tev jāatgriežas septiņos divdesmit, lai pārņemtu rīta sardzi. – Harijs jau grasījās iebilst, bet pamanīja, ka Bredšova sejā pirmo reizi pavīd smaids.

– Arlabunakti, kungs, – Harijs sacīja un tad devās uz apakšējo klāju. Viņš lēnām gāja uz savu kajīti un juta, ka viņu vēro aizvien vairāk acu pāru. Kāds diezgan skaļi sacīja: – Viņš laikam ir pasažieris.

– Nē, viņš ir virsnieks, – otrs apstrīdēja.

– Un kāda tad tur starpība? – Vairāki vīri iesmējās.

Atgriezies kajītē, Harijs izģērbās un apgūlās šaurajā kojā. Viņš pūlējās iekārtoties ērtāk, lai neaizripotu pie sienas vai nenogāztos uz grīdas, kuģim šūpojoties. Nebija ne izlietnes, ne arī iluminatora. “Ko iesākt, ja man kļūs slikti?”

Domas aizsteidzās pie Emmas. Harijs prātoja, vai viņa joprojām ir Skotijā, vai arī atgriezusies mājās. “Iespējams, ka viņa jau iekārtojusies Oksfordā. Vai Džailss brīnās, kur gan esmu palicis? Vai sers Volters viņam pateicis, ka esmu devies jūrā un pēc atgriešanās kāpšu uz “Rezolūcijas” klāja? Vai mana māte bažījas par manu pazušanu? Droši vien tomēr vajadzēja pārkāpt mātes zelta likumu un iztraucēt viņu darbā.” Harijs iedomājās par Veco Džeku un piepeši sajutās vainīgs, ka nevarēs piedalīties viņa bērēs, jo tad vēl nebūs atgriezies. Harijs nezināja vien to, ka viņa paša bēres pienāks ātrāk nekā diena, kad tiks apglabāts Vecais Džeks.

Piecdesmit otrā nodaļa

Pamodināja Hariju zvans, kas nodimdēja četras reizes. Viņš pielēca sēdus un sasita galvu pret griestiem, ātri saģērbās, izspraucās gaitenī, uzskrēja pa kāpnēm un aizsteidzās uz kapteiņa tiltiņu.

– Atvainojiet, kungs! Es laikam aizgulējos.

– Nesauc mani par kungu, kad esam divi vien, – sacīja Bredšovs. – Mans vārds ir Toms. Un, patiesību sakot, tu esi ieradies stundu par agru. Kapteinis laikam aizmirsa tev pateikt, ka par brokastu sardzi vēsta septiņi zvana signāli. Četri zvani sauc uz sardzi, kas sākas sešos. Taču, ja reiz esi te, tu varētu pārņemt stūres uzraudzību, kamēr es aiziešu uz tualeti. – Hariju ķēra īsts satricinājums, kad viņš saprata, ka Bredšovs nejoko. – Visu laiku uzmani, lai bultiņa kompasā rāda apmēram pa vidu starp dienvidiem un dienvidrietumiem, tad neko pārāk aplamu nebūsi izdarījis, – viņš piebilda, un amerikāņu akcents balsī izpaudās manāmāk.

Harijs cieši satvēra stūres ratu un piekala skatienu mazajai melnajai kompasa bultiņai, pūlēdamies vadīt kuģi pareizā virzienā. Kad viņš atskatījās, glītā, taisnā līnija, ko bija atstājis kuģis Bredšova vadībā, bija pārvērtusies par līkumiem, kas vairāk līdzinājās Mejas Vestas auguma aprisēm. Lai gan Bredšovs bija projām tikai dažas minūtes, Harijs neatcerējās reizi, kad vēl būtu tik ļoti priecājies par kāda ierašanos. Bredšovs pārņēma vadību un nepārtrauktā taisnā līnija nekavējoties atjaunojās, turklāt viņš stūri turēja tikai ar vienu roku.

– Atceries, ka pret kuģi jāizturas kā pret dāmu. Nepieķeries viņai ar visu spēku, bet tikai maigi vadi uz priekšu. Ja tev tas izdosies, kuģa gaita būs līdzena. Un tagad pamēģini vēlreiz, bet es septiņas reizes noskandēšu zvanu kā paredzēts grafikā.

Kad pēc divdesmit piecām minūtēm zvans noskanēja vienu reizi un uz tiltiņa parādījās kapteinis, lai nomainītu Bredšovu, Harija vadītā kuģa sliede varbūt arī nebija ideāli taisna, tomēr vairs neizskatījās arī tā, ka “Devonieti” stūrētu piedzēries jūrnieks.

Brokastu laikā Hariju iepazīstināja ar cilvēku, kurš varēja būt vienīgi kuģa inženieris.

Džims Petersons bija ļoti bāls, un tas lika domāt, ka lielāko savas dzīves daļu viņš pavada kuģa iekštelpās, bet viņa apaļais vēders ļāva nojaust, ka atlikušo laiku viņš velta ēšanai. Atšķirībā no Bredšova, viņš nemitīgi pļāpāja, un Harijam ātri vien kļuva skaidrs, ka viņi ar kapteini ir seni draugi.

Parādījās ķīnietis, nesdams trīs šķīvjus, kuri noteikti varēja būt arī tīrāki. Harijs neēda taukainās bekona šķēles un ceptos tomātus, bet deva priekšroku pārgrauzdētai maizes šķēlei un ābolam.

– Atlikušo rīta daļu tu varētu pavadīt, iepazīstoties ar kuģi, Klifton, – ieteica kapteinis pēc tam, kad šķīvji bija aiznesti. – Tu varētu arī pievienoties Petersona kungam mašīntelpā un paskatīties, cik ilgi spēsi tur izturēt. – Petersons sāka smieties, paķēra vēl pēdējās divas grauzdētās maizes šķēles un sacīja: – Ja tev liekas, ka šīs ir pārceptas, pagaidi, kad būsi dažas minūtes pavadījis kopā ar mani!

Gluži kā jaunā mājā viens pats atstāts kaķis Harijs pūlējās iepazīt savu jauno karaļvalsti. Viņš zināja, ka “Devonietis” ir četri simti septiņdesmit piecas pēdas garš un piecdesmit sešas pēdas plats un lielākais ātrums, ko tas spēj sasniegt, ir piecpadsmit mezgli stundā, taču viņam iepriekš nebija ne jausmas, ka uz tā ir vēl milzums dažnedažādu stūrīšu un spraugu, kas pavisam noteikti kalpoja kādam mērķim, un to viņam nāksies uzzināt. Harijs pamanīja arī to, ka uz klāja nav tādas vietas, kuru kapteinis nespētu pārskatīt no tiltiņa, tādējādi slinkākam jūrniekam neradās ne mazākā iespēja izvairīties no savu pienākumu pildīšanas.

Harijs pa kāpnēm devās uz vidējo klāju. Kuģa pakaļgalā tur bija virsnieku kajītes, vidus daļā atradās kambīze. Tālāk stiepās plašs laukums ar guļamtīkliem. Kā gan kāds tajos vispār spēja pagulēt, Harijam nebija saprotams. Tad viņš pamanīja apmēram duci jūrnieku, kuri noteikti bija atgriezušies no savas maiņas un, tīkliem šūpojoties, apmierināti baudīja atpūtu.

Šauras kāpnes veda uz apakšējo klāju, kur koka kastēs bija izvietoti simt četrdesmit četri Raleigh velosipēdi, tūkstoš kokvilnas kleitu un divas tonnas kartupeļu, kas tur drošībā gaidīja, kad tos izkraus Kubā.

Beidzot Harijs sasniedza pavisam šauras kāpnītes, kuras veda uz mašīntelpu jeb Petersona kunga valstību. Harijs uzmanīgi nospieda rokturi un iegāja svelmainajā telpā. Viņš noskatījās, kā apmēram pusducis muskuļotu vīru melniem sodrējiem notrieptās vestēs, sviedriem pilot pār pieri, lāpsto ogles un ber tās divās alkatīgās krāsns mutēs, kurām nepieciešams daudz vairāk nekā tikai četras ēdienreizes dienā.