– Jā, – viņa atbildēja. – Nekavējoties jāinformē kapteinis un mirušais jāved uz morgu.

Harijs vēlējās pavaicāt, cik viņa komandas biedru jau tur guļ.

– Un arī es vēlos tikt informēts, – piebilda doktors Volless, – pat ja tas notiek naktī.

– Protams, doktor. Vai drīkstu vaicāt, ko kapteinis izlēma darīt ar tiem nelaimīgajiem, kuri jau bija miruši, kad viņus izcēla no ūdens?

– Viņam tika dota pavēle. Tā kā visi bojāgājušie ir jūrnieki, viņi jāapglabā jūrā. Rīt ar pirmo gaismu.

– Kāpēc tik agri?

– Viņš nevēlas, lai pasažieri redz, cik daudz dzīvību izdzisis pagājušajā naktī, – ārsts paskaidroja un devās projām.

Harijs dzirdēja, ka atveras durvis. – Arlabunakti, māsa!

– Arlabunakti, doktor! – viņa atbildēja, un durvis tika aiztaisītas.

Žēlsirdīgā māsa Kreivena atgriezās pie Harija gultas un apsēdās uz malas. – Lai kā arī būtu, – viņa sacīja, – tu dzīvosi.

Harijs palūkojās uz žēlsirdīgo māsu iestīvinātajā baltajā uniformā un baltajā cepurītē, tomēr šis ietērps nespēja noslēpt kaismīgās pārliecības liesmu viņas acīs.

Kad Harijs pamodās nākamajā reizē, istabā saimniekoja tumsa, vien tālākajā galā manīja gaismas atspīdumu, kas droši vien ieplūda no blakus telpas. Viņa pirmā doma bija par kapteini Heivensu, kurš tajā pašā palātā cīnījās par savu dzīvību. Harijs lūdza Dievu, lai kapteinis izdzīvo un viņi abi atgriežas Anglijā. Kapteinis dotos pensijā, bet Harijs kāptu uz Karalisko Jūras spēku kuģa klāja, kā sers Volters bija paredzējis.

Domas atkal atgriezās pie Emmas un tā, cik labi viņa nāve atrisinātu visas Beringtonu ģimenes problēmas, kas ar viņa atgriešanos atkal viņus vajātu.

Atvērās durvis, un kāds ienāca palātā. Lai gan Harijs neredzēja nācēju, tomēr pēc skaņas varēja noteikt, ka tas ir vīrietis un viņš skaidri zina, kurp dodas. Tālākajā telpas galā atvērās vēl kādas durvis, un gaisma kļuva spožāka.

– Sveika, Kristīna! – sacīja vīrietis.

– Sveicināts, Ričard! – žēlsirdīgā māsa atbildēja. – Tu kavējies! – viņa sacīja, taču tas vairāk izklausījās pēc ķircināšanas, jo dusmu viņas balsī nebija.

– Atvaino, mīļā! Visiem virsniekiem bija jāpaliek uz tiltiņa un jāgaida, kad tiks pilnībā pabeigta izdzīvojušo meklēšana.

Durvis aizvērās, un atkal kļuva tumšāks. Harijs nezināja, cik laika aizritējis līdz brīdim, kad durvis atvērās vēlreiz. Varbūt pusstunda vai varbūt arī visa stunda. Viņš no jauna saklausīja balsis.

– Tava kaklasaite ir sašķiebusies, – Kristīna sacīja.

– Nav labi, – vīrietis atbildēja. – Kāds vēl nojautīs, ar ko mēs te nodarbojāmies. – Viņa iesmējās, un viņš devās uz durvju pusi, bet piepeši apstājās. – Kas ir šie divi?

– A kungs un B kungs. Vienīgie izdzīvojušie, ko atrada vakardienas glābšanas operācijā.

“Es esmu K kungs,” Harijs vēlējās iebilst, kad viņi tuvojās gultai. Viņš aizvēra acis, jo nevēlējās, lai kāds nojauš, ka viņš noklausījies sarunu. Žēlsirdīgā māsa pārbaudīja viņa pulsu.

– Manuprāt, B kungs ar katru stundu vairāk atgūst spēkus. Zini, es nespēju izturēt domu, ka nebūs manos spēkos izglābt kaut vienu no viņiem. – Medmāsa devās pie otras gultas.

Harijs pavēra acis, uzmanīgi pagrieza galvu un ieraudzīja jaunu gara auguma vīrieti elegantā baltā uniformā ar zelta krāsas uzplečiem. Kristīna piepeši sāka raudāt. Jaunais vīrietis maigi apskāva viņas plecus un pūlējās nomierināt. “Nē, nē, nē!” Harijam gribējās kliegt. “Kapteinis Heivenss nedrīkstēja nomirt! Mēs kopīgi atgriezīsimies Anglijā.”

– Kāda ir procedūra šādos gadījumos? – jaunais virsnieks gluži formāli vaicāja.

– Man nekavējoties jāziņo kapteinim. Pēc tam jāpamodina doktors Volless. Kad visi dokumenti būs parakstīti, mirušais tiks nogādāts morgā un sagatavots rītdienas apbedīšanas ceremonijai.

“Nē, nē, nē!” Harijs kliedza, taču neviens viņu nedzirdēja.

– Es lūdzu visus dievus, – sacīja žēlsirdīgā māsa, – lai Amerika netiktu ierauta karā.

– Mīļā, tas nenotiks, – jaunais virsnieks atteica. – Rūzvelts ir pārāk izmanīgs, lai ļautu mūs ievilkt kārtējā Eiropas karā.

– Arī pagājušajā reizē politiķi teica to pašu, – Kristīna atgādināja.

– Un cik viņam gadu? – Virsnieks izklausījās noraizējies. – A kungs bija apmēram tavā vecumā, – viņa sacīja.

– Varbūt arī viņam mājās ir līgava.

Harijs atskārta, ka blakus gultā ir nevis kapteinis Heivenss, bet Toms Bredšovs. Un tad viņš pieņēma lēmumu.

Pamodies nākamreiz, Harijs dzirdēja balsis, kas skanēja no blakus telpas. Pēc mirkļa doktors Volless un žēlsirdīgā māsa Kreivena ienāca palātā.

– Tas noteikti bija mokoši, – Kristīna sacīja.

– Jā, nekā patīkama tur nebija, – atzina doktors. – Un vēl ļaunāk bija tas, ka viņi tika guldīti jūras dzīļu kapā kā bezvārda aizgājēji. Lai gan es piekrītu kapteinim, ka jūrnieki noteikti būtu devuši priekšroku kapam dzelmē, nevis uz zemes.

– Vai ir kādas ziņas no otra kuģa? – vaicāja žēlsirdīgā māsa.

– Jā, viņiem veicas mazliet labāk nekā mums. Vienpadsmit mirušie, bet trīs izdzīvojušie. Viens ķīnietis un divi angļi.

Harijam ienāca prātā varbūtība, ka viens no angļiem varētu būt arī kapteinis Heivenss.

Doktors pieliecās un atpogāja Harija pidžamas jaku. Vairākās vietās uz Harija krūtīm viņš pielika auksto stetoskopu un uzmanīgi ieklausījās. Pēc tam žēlsirdīgā māsa ielika pacientam mutē termometru.

– Temperatūra ir krietni nokritusies, doktor, – žēlsirdīgā māsa paziņoja, kad bija apskatījusi rādījumu.

– Lieliski. Pamēģiniet pabarot viņu ar zupas šķidrumu.

– Jā, protams. Vai jums būs nepieciešama mana palīdzība pie citiem pasažieriem?

– Nē, paldies, māsa! Jūsu svarīgākais uzdevums ir gādāt, lai izdzīvo šis viens. Pēc pāris stundām jūs apraudzīšu.

Kad ārsts bija aizvēris durvis, Kristīna atgriezās pie Harija gultas, apsēdās un pasmaidīja. – Vai redzat mani? – viņa vaicāja. – Harijs pamāja ar galvu. – Vai varat man pateikt, kā jūs sauc?

– Toms Bredšovs, – Harijs atbildēja.

Piecdesmit piektā nodaļa

– Tom, – sacīja ārsts, kad bija beidzis izmeklēt Hariju, – vai jūs varētu man pateikt, kā sauca jūsu biedru virsnieku, kurš vakarnakt nomira? Es gribētu uzrakstīt vēstuli viņa mātei vai sievai, ja viņam tāda bija.

– Viņu sauca Harijs Kliftons, – Harijs sacīja gandrīz nesaklausāmi. – Precējies viņš nebija, taču viņa māti es pazīstu gluži labi. Biju nolēmis uzrakstīt viņai pats.

– Tas ir labi, – piekrita doktors Volless, – tomēr es pats vēlos nosūtīt viņai vēstuli. Vai jums ir zināma viņas adrese?

– Jā, kungs, – atbildēja Harijs. – Tomēr būs iejūtīgāk, ja vispirms viņa šīs vēstis saņems no manis, nevis no pilnīgi sveša cilvēka, – viņš piebilda.

– Ja jūs tā domājat… – noteica doktors Volless, tomēr nepavisam neizklausījās pārliecināts.

– Jā, domāju gan, – apstiprināja Harijs, un šajā reizē viņa balsij bija vairāk spēka. – Jūs varēsiet nosūtīt manu vēstuli, kad “Kanzasas zvaigzne” atgriezīsies Bristolē. Protams, ja kapteinis nolems atgriezties Anglijā, kad esam iesaistījušies karā ar Vāciju.

– Mēs neesam iesaistījušies karā ar Vāciju, – iebilda doktors Volless.

– Nē, protams, jūs neesat, – Harijs atzina, veicīgi izlabojis paša teikto. – Un cerēsim, ka tas nekad arī nenotiks.

– Pilnībā piekrītu, – sacīja Volless, – tomēr karš neatturēs “Kanzasas zvaigzni” doties atpakaļ uz Angliju. Tur joprojām ir daudzi simti amerikāņu, kuriem nav citu iespēju atgriezties mājās.

– Vai tas nav mazliet riskanti? – vaicāja Harijs. – Ņemot vērā visu, ko tikko esam piedzīvojuši.

– Nē, es tā nedomāju, – atbildēja doktors Voless. – Vācija diezin vai vēlēsies nogremdēt amerikāņu pasažieru kuģi. Tāda rīcība pavisam noteikti ievilktu mūsu valstis konfliktā. Tagad es iesaku jums mazliet pagulēt, Tom. Es ceru, ka rīt žēlsirdīgā māsa jūs izvedīs mazliet pastaigāt pa klāju. Iesākumā tikai vienu apli, – viņš uzsvēra.

Harijs aizvēra acis, tomēr pat nepūlējās iemigt un domāja par to, kā viņa lēmums ietekmēs visu iesaistīto cilvēku dzīvi. Pieņēmis Toma Bredšova vārdu, viņš ieguva mazliet laika, lai pārdomātu savu nākotni. Kad būs kļuvis zināms, ka Harijs Kliftons ir aizgājis bojā, sers Volters un visa pārējā Beringtonu ģimene būs brīvi no saistībām, kuras citādi nāktos pildīt. Arī Emma būs brīva un varēs sākt jaunu dzīvi. Šādu lēmumu, Harijaprāt, būtu atbalstījis arī Vecais Džeks, lai gan viņš pats vēl līdz galam nebija aptvēris visas šā lēmuma sekas.

Turklāt arī Toma Bredšova augšāmcelšanās noteikti radīs zināmas problēmas, tātad Harijam nepārtraukti jābūt modram. Viņš gandrīz neko nezināja par Tomu Bredšovu, un ik reizi, kad žēlsirdīgā māsa Kreivena kaut ko vaicāja par viņa pagātni, nācās vai nu kaut ko izdomāt, vai arī mainīt sarunas tematu.

Bredšovs bija pierādījis, ka ir īsts meistars nevēlamu jautājumu ignorēšanā, un pavisam noteikti bija arī savrupnieks. Vismaz pēdējos trīs gadus vai varbūt arī vairāk viņš nebija spēris kāju savā dzimtajā zemē, tātad viņa ģimenei nebūs ne jausmas par viņa iespējamo atgriešanos. Harijs bija ieplānojis pēc ierašanās Ņujorkā uzreiz doties atpakaļ uz Angliju ar pirmo kuģi, uz kura izdotos tikt.

Vienīgā nopietnā problēma Harijam likās tā, ka bija nepieciešams atrast veidu, kā pasargāt māti no ciešanām. Vajadzēja panākt, lai viņai nav jādomā, ka viņas vienīgais dēls ir miris. Zināmā mērā to bija palīdzējis atrisināt doktors Volless, jo apsolīja nogādāt Meizijai vēstuli, tiklīdz kuģis būs atgriezies Lielbritānijā. Tomēr vēstule bija jāuzraksta.

Viņš stundām ilgi prātā pārcilāja katru vārdu, ko grasījās rakstīt. Beidzot tiktāl atlabis, lai sēstos un izliktu vārdus uz papīra, viņš šo tekstu jau zināja no galvas.

Ņujorka

1939. gada 8. septembris

Mīļo māt!

Esmu darījis visu, kas manos spēkos, lai Tu šo vēstuli saņemtu pirms tam, kad kāds būtu varējis Tev pavēstīt, ka jūrā esmu gājis bojā.

Kā jau redzi, uz šās vēstules ir rakstīts 9. septembris, tātad vari pārliecināties, ka neesmu miris, jo “Devonieti” nogremdēja 4. septembrī. Mani izcēla no jūras, un es nokļuvu uz amerikāņu kuģa. Esmu pat ļoti dzīvs. Man radās iespēja pieņemt kāda cita cilvēka vārdu, un es tā arī izdarīju, jo cerēju, ka tādējādi atbrīvošu gan Tevi, gan Beringtonu ģimeni no daudzām problēmām, kuras, kā šķiet, gadu gaitā esmu radījis.