– Jūs zinātu par manām orģijām, – Deimrels iebilda.

– Jā, taču reizi pa reizei es nepievērstu tām uzmanību. Galu galā būtu tīrais neprāts prasīt, lai jūs mainītu visus savus paradumus, un es taču vienmēr varu ātrāk aiziet gulēt, vai ne?

– Ak… jūs tās neuzraudzīsiet? – viņš apjautājās, izskatīdamies krietni vien vīlies.

– Jā, mīļais, ja jūs to vēlēsieties, – viņa atbildēja, uzsmaidīdama Deimrelam. – Vai man tas varētu patikt?

Viņš pastiepa roku un, kad Venēcija ielika tajā savu plaukstu, cieši to satvēra. – Jums būs lieliska orģija, mans dārgais acuraugs, un jums tā patiešām ļoti patiks!

Laimīgā kārtā brīdī, kad daudz cietušais Hendreda kungs, šķiet, bija sasniedzis pacietības galējo robežu, durvis atvērās, un Imbers ienāca ar tējas paplāti. Viņš novietoja to priekšā Venēcijai, kura uzreiz pielēja tasi, pasniedza to tēvocim un sacīja: – Zinu, ka jūs neko neēdīsiet, taču tēja jums allaž nāk par labu, vai ne?

To viņš nevarēja noliegt, un tējai patiešām izrādījās labvēlīga ietekme, jo, izdzēris otro tasi, Hendreda kungs bija pietiekoši lielā mērā paguvis samierināties ar to, ka laulības ir neizbēgamas, un noprasīja Deimrelam, vai viņam ir kāda nojausma par savu finansiālo stāvokli, parādiem un iespējām uzturēt sievu.

Šie nopietnie jautājumi tika uzdoti iznīcinoši ironiskā tonī, taču Deimrela atbilde izkliedēja visas šaubas. – Es labi zinu, kāds ir mans finansiālais stāvoklis, cik lieli ir mani parādi un ko ienesīs aktīvu pārdošana. Es nespēšu nodrošināt savai sievai pārlieku greznību, taču domāju, ka gluži labi spēšu garantēt ērtu dzīvi. Es jau pirms mēneša kopā ar savu pārvaldnieku esmu izpētījis visus rēķinus. Viņš tikai gaida manus norādījumus, lai rīkotos tā, kā esam vienojušies.

Piespiests pie sienas, Hendreda kungs vēl aizvien bija noskaņots uz ķildošanos un turpināja, negribēdams padoties. – Un īpašuma norakstīšana? – viņš prasīja.

Šis arguments uzreiz tika atspēkots. – Bez šaubām! – Deimrels noteica, saraukdams uzacis neierastā augstprātībā.

Tajā brīdī arī Venēcija metās ringā. – Varbūt es neko daudz nezinu par orģijām, taču nu jūs runājat par kaut ko tādu, ko es saprotu! – viņa paziņoja. – Un pilnīgi muļķīgi! Pārdodamie aktīvi ir jūsu sacīkšu zirgi, jahta un pasta zirgi, kas izvietoti pa visu Angliju, un nezin kas vēl! Nav ne mazākās vajadzības to visu pārdot, un, runājot par īpašuma norakstīšanu man… kāda velna pēc jums tas būtu jādara, ja man pašai ir pietiekoši daudz naudas? Jāatzīst, es samaksātu parādus, taču, ja vēlaties labāk dzīvot parādos, tad tā ir jūsu darīšana. Runājot par visiem šiem upuriem… Deimrel, beigās to nožēlot nāksies jums, nevis man!

– Dzīvot parādos? – iesaucās Hendreda kungs. Izteiksme viņa sejā robežojas ar pretīgumu. – Labāk dzīvot parādos?

– Jā, mēs visus šos jautājumus apspriedīsim, ser, jūsu muļķīgajā stilā, bet kādu citu reizi, – noteica Deimrels. – Nesatraucieties, mana dārgā! Mana laime ir atkarīga nevis no pārdodamajiem aktīviem, bet gan no kādas zaļas meitenes.

– Izbeidziet! – nokomandēja Hendreda kungs. – Jūs steidzaties notikumiem pa priekšu. Tas nekam neder!

– Tas viņai būs labāk par pievienošanos Stīplu pārim! – Deimrels attrauca. – Jā, jūs varat brīnīties, taču tā ir pistole, kas pielikta man pie deniņiem.

– Blēņas! – Hendreda kungs nicīgi noteica. – Orīlijai kaut kas tāds nenāktu pat prātā. Orīlija kopā ar meitu, kas viņu pārspēs… Ha!

– Jā, es arī tā domāju, taču kādā man vēl aizvien nesaprotamā veidā Venēcijai ir izdevies izspiest no viņas ielūgumu. Man ir bijis tas gods to izlasīt!

– Augstais Dievs! – Hendreda kungs novaidējās.

– Tāpēc, – turpināja Deimrels, – mēs tagad neveltīsim pūliņus bezcerīgajam uzdevumam pārliecināt manu zaļo meiteni, ka viņa pieļauj kļūdu, bet gan pievērsīsimies tam, lai nepieļautu, ka viņa tiek pie sabiedrības nosodījuma.

– Varat nešaubīties, ka mani tāds nosodījums nesatrauktu ne vismazākajā mērā, – Venēcija iestarpināja.

– Toties tas satrauktu mani. – Deimrels pagrieza galvu un domīgi uzlūkoja Hendreda kungu. – Ar jūsu un manas krustmātes Stoboro palīdzību mēs varētu tikt ar to galā. Jūs taču pazīstat manu krustmāti?

– Es pazīstu lēdiju Stoboro vismaz divdesmit gadus, – atbildēja Hendreda kungs ar triumfējošu smaidu. – Un vienīgais rezultāts, ko es vai kāds cits panāktu, mēģinot viņu pierunāt, būtu tieši pretējs mūsu vēlmēm.

– Tieši tā! – sacīja Deimrels. – Redzu, ka jūs labi zināt, kā aptīt viņu ap pirkstu.

Telpā iestājās klusums. Hendreda kungs, uz kuru šis paziņojums acīmredzot bija atstājis spēcīgu iespaidu, sēdēja, pētīdams kaut ko abiem pārējiem neredzamu. Venēcijas pārsteigto acu priekšā āda ap viņa muti sāka lēnām stiepties, un, lai arī tēvoča lūpas vēl aizvien bija viegli sakniebtas, viņa vaigos parādījās divas dziļas švīkas. Hendreda kungs par kaut ko klusībā uzjautrinājās, un tas bija pārāk rets notikums, lai dalītos tajā ar pārējiem. Attapies no savām pārdomām, viņš neapmierināti abus uzlūkoja un paziņoja, ka pagaidām vairs nespējot apspriest šo jautājumu. Tad viņš apjautājās krustmeitai, vai viņa esot iecerējusi pavadīt tēvoci uz Jorku, kur viņš gatavojās pavadīt nakti, taču bija redzams, ka piekrītošu atbildi Hendreda kungs nemaz negaida.

Tas Venēcijai dāvāja gaidīto izdevību. Viņa sacīja:

– Nē, dārgo ser, es šodien vairs negrasos nobraukt ne jarda, un man jāatzīst, ka jūs arī ne! Nepārmetiet man, taču es liku Imberam nosūtīt jūsu karieti uz “Sarkano lauvu” jau pirms kāda laika. Es zinu, ka jūs to vēlētos, un mums te pietrūkst kalpotāju… tas ir, Deimrelam pietrūkst kalpotāju, tāpēc kučierus nevarētu te izmitināt, nesagādājot tiem tik daudz darba, ka viņiem neatliktu laika to padarīt! Un Deimrela sulainis, kurš ir ārkārtīgi izcils, būs pielūkojis, lai jums jau ir sagatavota istaba, un būs izkravājis jūsu ceļasomu. Es uzdrošinājos viņam likt sameklēt tabletes, kuras jūs allaž dzerat, kad mokāties galvassāpēs, un, to izdzirdējis, viņš teica, ka nekavējoties pagatavos jums miežu dzērienu, lai jūs varētu to nobaudīt pirms gulētiešanas.

Šis plāns likās tik pievilcīgs, ka Hendreda kungs padevās, pirms tam gan pabrīdinājis savu namatēvu, ka viņa pieļāvība nav uzskatāma par piekrišanas zīmi laulībām, kuras viņš nepavisam neatzina un negrasījās sekmēt nekādā veidā.

Aukstasinīgi uzklausījis šo kvēlo paziņojumu, Deimrels pazvanīja zvaniņu, lai izsauktu Mārstonu, un tajā brīdī Obrijs, kurš bija atstājis zirgu stallī un ienācis mājā pa sānu durvīm, iesoļoja istabā. Viņš izskatījās nedaudz pārsteigts un noteica: – Un es vēl brīnījos, ar ko gan tu, pie velna, varētu sarunāties, Džesper! Sveicināti, ser! Mana dārgā, kā tu jūties? Man prieks, ka tu esi atbraukusi. Es ilgojos pēc tevis.

Runādams viņš pārkliboja pāri istabai pie Venēcijas, un, šī sveiciena aizkustināta, māsa viņu sirsnīgi apskāva.

– Un es ilgojos pēc tevis, mīļais. Tu nemaz nezini, cik ļoti!

– Muļķadesa! – viņš noteica, šķībi uzsmaidīdams. – Kāpēc tu nepabrīdināji, ka ieradīsies? Starp citu, kas tevi šurp atvedis?

– Es jums pateikšu, kas atvedis šurp jūsu māsu! – sacīja Hendreda kungs. – Jūs esat pietiekoši pieaudzis, lai spētu izveidot savu viedokli, un man ir teikts, ka jums piemīt izcils prāts! Varbūt Venēcija vairāk ieklausīsies jūsos nekā manī. Es gribu jums pavēstīt, jaunais cilvēk, ka viņa ir izteikusi savu gatavību pieņemt lorda Deimrela bildinājumu!

– Tas gan ir labi! – noteica Obrijs, un viņa seja iemirdzējās. – Es jau tā cerēju, mana dārgā. Džespers tev ir lieliski piemērots! Turklāt man viņš patīk. Es varēšu pavadīt savus brīvlaikus kopā ar jums, un man nenāksies paciest Edvardu. Starp citu, vai Londonā viņš bija tikpat garlaicīgs?

– Vai tas ir viss, kas jums sakāms, puis? – noprasīja Hendreda kungs, gluži saprotami aizsvildamies. – Vai jūs vēlaties, lai jūsu vienīgā māsa apprecas ar cilvēku, kuram ir tāda reputācija kā lordam Deimrelam?

– Jā, es viņai to ieteicu jau labi sen. Es personīgi nekad neesmu pievērsis lielu uzmanību visām tām runām par Džespera reputāciju. Ja Venēciju pašu tas nesatrauc, kāpēc lai tas satrauktu mani?

– Jādomā, – Hendreda kungs sarūgtināts noteica, – ka tādu viedokli jau varēja gaidīt no zēna, kurš nekautrējas atstāstīt savai māsai ārkārtīgi amorālus un prastus stāstus!

Obrijs izskatījās pārsteigts. – Pie joda, ko viņa jums ir iestāstījusi, ser? – viņš apvaicājās. – Ja viņa jums ir stāstījusi piparotas anekdotes, tad tās viņa būs saklausījusies no Džespera, jo Edvards viņai neko tādu nestāstītu, bet es tādas nezinu.

– “Valdnieks Edips”, pļāpa! – noteica Deimrels.

– “Valdnieks Edips”? Neatceros, ka būtu stāstījis Venēcijai kaut ko par viņu, taču uzdrošinos apgalvot, ka tas nav izslēgts, un jebkurā gadījumā lietot tādus apzīmējumus kā “amorāls” un “prasts” attiecībā uz Sofokla darbiem ir pats šokējošākais, ko es savu mūžu esmu dzirdējis. Pat no Edvarda mutes!

Tajā brīdī sarunā iejaucās Mārstons, kurš jau krietnu laiciņu stāvēja uz sliekšņa. – Vai jūs mani saucāt, milord?

– Jā gan, – sacīja Deimrels. – Vai aizvedīsiet Hendreda kungu uz viņa istabu? Prasiet Mārstonam visu, kas jums būs vajadzīgs, ser. Viņam allaž atrodas padoms.

Tā nu Hendreda kungs, aizvainoti atvadījies no pārējiem, devās ārā no istabas. Deimrels klusi ierunājās, kad Mārstons grasījās sekot savam neapmierinātajam aizbilstamajam: – Mārston!

Kalpotājs apstājās. – Jā, milord?

Deimrels viņam uzsmaidīja. – Vēli man veiksmi!

Mārstona vienaldzīgā sejas izteiksme atslāba. – Ja drīkst, milord, es vēlu veiksmi jums abiem. Jāteic, ka arī daži citi būs laimīgi kopā ar jums.

– Ak kungs, man vajadzēja novēlēt jums veiksmi, vai ne? – noteica Obrijs, kad durvis aiz sulaiņa aizvērās. – Bez šaubām, es to novēlu. Taču to jūs zināt arī bez teikšanas! Labi, es arī došos pie miera, man nāk miegs.

– Obrij, pakavējies vēl kādu brītiņu! – Venēcija lūdzās. – Man ir kas sakāms, un es gribu to pateikt uzreiz. Ceru, ka tev nebūs iebildumu. Pirms divām dienām es atklāju, ka mamma… nemaz nav mirusi, kā mēs bijām domājuši.