žordžeta Heiere - Venēcijas mīla

Venēcijai būtu gribējies, lai Obrijs šajā brīdī atrastos simts jūdžu attālumā un viņa varētu kliegt aizkaitinājumā, tomēr viņa atbildēja savaldīgi: – Bet, mans dārgais draugs, es nevarētu spert tādu soli, vispirms nenoskaidrojot, ko viņš par to domā.

– Ja tas ir viss…

– Es gribēju noskaidrot viņa izjūtas, Deimrel, nevis viņa viedokli! – Venēcija pasmaidīja. – Cik zinu, viņš labāk apmestos pie Epersetiem nekā pievienotos man Londonā. – Meitenes smaids sašķobījās. – Turklāt nedomāju, ka es būtu ļoti vajadzīga arī viņam, – Venēcija noteica.

Deimrels bija piecēlies kājās, satvēris viņas rokas un gandrīz izrāva Venēciju ārā no krēsla. – Es būtu ar mieru atdot savu dzīvību, lai aiztaupītu jums sāpes, ilūziju sabrukumu, visu to, ko jūs nesaprotat, ko nepazīstat… Savu dzīvību! Cik tas ir tukšs apgalvojums! Bezvērtīgāks upuris nemaz nav iedomājams! – viņš rūgti noteica.

Gaitenī atskanēja balsu murdoņa, soļi tuvojās. – Sasodītais Obrijs! – Deimrels nočukstēja, palaizdams vaļā Venēcijas rokas.

Taču nācējs nebija Obrijs. Plaši atvēris durvis, Imbers paziņoja dārdošā balsī: – Hendreda kungs, milord!

Hendreda kungs ienāca ēdamzālē. Viņš izskatījās bāls, noguris un ļoti saniknots un, uzmetis vienu īsu skatienu Venēcijai, stīvi vērsās pie Deimrela. – Labvakar! Ļaujiet man atvainoties par tik novēlotu ierašanos, tomēr nešaubos, ka jūs mani gaidījāt.

– Domāju, ka jebkurā gadījumā man vajadzēja gaidīt jūs, – atbildēja Deimrels. – Jums piemīt talants ierasties praktiski vienā mirklī, vai ne? Vai esat ēdis vakariņas?

– Nē, ser, es neesmu vakariņojis. Un uzdrošinos piebilst… – Hendreda kungs nodrebinājās, uz mirkli aizvērdams acis.

– Tādā gadījumā jūs būsiet velnišķīgi izbadējies, – Deimrels īsi noteica. – Parūpējieties par maltīti, Imber!

Hendreda kunga sejā atspoguļojās nelabums, taču viņš nepaguva izteikt ne vārda, lai pieklājīgi noraidītu piedāvājumu, kad Venēcija, kuras mazāk slavējamās izjūtas bija izgaisinājusi līdzjūtība, panācās uz priekšu un sacīja:

– Nē, nē! Mans tēvocis nekad nespēj neko ieēst, ja ir visu dienu ceļojis. Ak, mans dārgais ser, kas gan jums lika mesties man pakaļ tādā steigā? Nemūžam es nebūtu domājusi, ka jūs tā rīkosieties. Tas ir tik nevajadzīgi, tik muļķīgi! Jūs būsiet galīgi pārguris!

– Muļķīgi? – atkārtoja Hendreda kungs. – Venēcij, es atgriezos Londonā vakar vakarā un uzzināju, ka jūs pasta karietē esat aizbraukusi no pilsētas ar nolūku doties uz šo namu, kurā es patiešām jūs tagad atrodu. Cik varu secināt, jūs spērāt šo neapdomīgo soli pēc strīda ar savu krustmāti. Jāteic, Venēcij, ka es jūs uzskatīju par pārāk prātīgu, lai piešķirtu lielu nozīmi tam, ko jūsu krustmāte varēja dusmās izmest.

– Manu dārgo tēvoc, skaidrs, ka es to nedarīju! – Venēcija ar nožēlu sacīja, iesēdinādama viņu krēslā. – Lūdzu, sēdieties, jo es labi zinu, ka jūs esat noguris līdz nāvei un jūs nomoka briesmīgs tiks! Nebija nekāda strīda, varat man ticēt! Nabaga krustmāte bija gluži satriekta, ieraugot manu māti teātrī un pēc tam uzzinot, ka es esmu bijusi tik nepateicīga un sagandējusi viņas centienus izvest mani sabiedrībā, jo pastaigājos pie rokas savam patēvam visu ceļu no “Paltnija” viesnīcas līdz pat Oksfordstrītai. Viņa mani šajā reizē sarāja, un es viņai to nepārmetu ne vismazākajā mērā. Es zināju, ka viņa tā darīs. Taču, runājot par to, ka es būtu atstājusi pilsētu tā dēļ vai šķīrusies no viņas dusmās… Ser, nevar būt, ka viņa jums pateikusi ko tādu. Viņa zināja, kādi ir mani nodomi, es tos viņai neslēpu!

– Jūsu krustmāte, – sacīja Hendreda kungs ar apņēmīgu piepūli, – ir ārkārtīgi jūtīga sieviete, un jūs nevarat nezināt, ka viņas nervi ir pārkairināti. Kad tas notiek, viņai ir grūti pietiekoši saņemties, lai sniegtu sakarīgu vai kaut saprātīgu atstāstu par notikumiem, kas izraisījuši šo stāvokli. Patiesībā, – viņš bargi nobeidza, – no viņas atstāsta nevar saprast ne rīta, ne vakara! Runājot par jūsu aizbraukšanas iemesliem, es nezinu, ko jūs esat uzskatījusi par vajadzīgu viņai pavēstīt, Venēcij, taču, cik nopratu, jūs nespējāt izdomāt neko labāku kā pasaciņu par savu vēlēšanos panākt, lai Deimrels kaisītu rožu ziedlapiņas jūsu ceļā.

Deimrels, kurš bija atkal apsēdies un līdz šim brīdim nolūkojās ugunī, izdzirdēja šos vārdus un ātri pacēla galvu. – Rožu ziedlapiņas? – viņš atkārtoja. – Rožu ziedlapiņas? – Viņa jautājošais skatiens pievērsās Venēcijai. – Bet, manu dārgo meitenīt, šajā gadalaikā?

– Klusējiet, nelaimīgais! – viņa nosarkstot noteica.

– Tieši tā! – sacīja Hendreda kungs. Būdams pedantisks, viņš piebilda: – Vai arī viņas nolūks varēja būt atrunāt jūs no tik izšķērdīgiem paradumiem. Es nespēju atklāt, kas īsti, taču tam nav nozīmes, jo neko muļķīgāku es savu mūžu neesmu dzirdējis! Nav svarīgi, ko jūs teicāt savai krustmātei. Svarīgi ir tas, ka jums, mana dārgā krustmeita, jaunai meitenei… tikai, lūdzu, nesakiet man, ka esat pilngadīga… jaunai meitenei, kura apmetusies manā mājā, manā aizbildnībā, tika ļauts aizbēgt bez pavadoņa, turklāt vēl ar nodomu meklēt pajumti tieši te. Un jūs saucat par muļķīgiem un nevajadzīgiem manus pūliņus novērst jūsu pazudināšanu un manu kaunu!

– Nē, nē! – Venēcija mierinoši sacīja. – Vai jūs neaizmirstat, ka zem šī paša jumta mīt mans brālis? Es pateicu jūsu kalpotājiem, ka man sūta pakaļ, tāpēc ka viņš ir saslimis, un jādomā, ka…

– Es neesmu aizmirsis Obriju un neatrodos šeit, lai jūs atbalstītu! – Hendreda kungs viņu bargi pārtrauca. – Jums jāzina, ka esmu ieradies, lai neļautu jums izdarīt neglābjamu muļķību! Deimrel, es neatvainojos par saviem tiešajiem izteikumiem, tāpēc ka jūs jau zināt manu viedokli.

– Dieva dēļ, sakiet, ko vien vēlaties, – Deimrels paraustīja plecus. – Galu galā mēs esam pilnīgi vienisprātis.

Tēvocis piespieda pirkstgalus pie deniņiem. Venēcija piecēlās un klusi izgāja no ēdamzāles. Viņa nebija projām ilgi, taču pēc atgriešanās tēvocis viņai sacīja, ka esot pārrunājis ar Deimrelu viņas iespējamo ciemošanos pie Stīpliem. – Nešaubīgi es varu jums apgalvot, mana dārgā krustmeita, ka tas, ko jums jau pavēstījis viņa gaišība, ir pilnīga patiesība. Jūs neskar nekāds kauna traips, un, lai arī biežas jūsu satikšanās ar seru Lembērtu un lēdiju Stīplu būtu ļoti nevēlamas, nekas nebūtu nejaukāks… varbūt pat nepieklājīgāks… par meitu, kura atsakās no pazīšanās ar māti! Negrasos jums slēpt, ka šajā sāpīgajā jautājumā es nekad neesmu varējis piekrist nedz jūsu krustmātei, nedz jūsu nelaiķa tēvam. Manuprāt, šī uzspiestā noslēpumainība bija tikpat nepareiza, cik absurda!

– Pilnīgi pareizi! – sacīja Venēcija. Viņa nolūkojās uz vienu un otru ar smaidu acīs. – Ko vēl jūs pārspriedāt? Vai vienojāties par manu nākotni? Vai arī man vajadzētu pateikt, ko es esmu izdomājusi?

Hendreda kungs, ieraudzījis Venēcijas smaida atblāzmu Deimrela acīs, strauji noteica: – Venēcij, es lūdzu jūs apdomāt, pirms darāt kaut ko tādu, ko vēlāk rūgti nožēlosiet! Jūs uzskatāt mani par bezjūtīgu, taču ticiet man, ka tā nebūt nav. Tomēr man ir pienākums jums pavēstīt… un ceru, ka viņa gaišība man piedos… ka vēl nepiemērotākas laulības par tām, kas jums šobrīd prātā, vispār nav iespējamas!

– Manu dārgo tēvoci, kā gan jūs varat pieļaut tādu pārspīlējumu? – Venēcija iebilda. – Mazliet apdomājieties! Varbūt Deimrels ir brunču mednieks, taču viņš vismaz neizrādīsies mans tēvs.

– Neizrādīsies jūsu tēvs? – Hendreda kungs atkārtoja, izskatīdamies apstulbis. – Ko gan, Dieva dēļ…

Deimrela pleci sāka raustīties. – Edips, – viņš sacīja. – Vismaz tā es domāju, taču viņa ir mazliet sajaukusi. Viņa gribēja teikt, ka neizrādīsies mana māte.

– Tas ir viens un tas pats, Deimrel! – noteica Venēcija, saskaitusies par tādu sīkumainību. – Tikpat nepiemēroti!

– Es būtu jums ļoti pateicīgs, Venēcij, – Hendreda kungs asi noteica, – ja jūs mestu pie malas tematu, kuru es uzskatu par ārkārtīgi nepiedienīgu. Es jūtos neiedomājami šokēts par to, ka Obrijs ir piestāstījis māsai pilnas ausis ar tādām lietām.

– Tomēr jūs droši vien redzat, ka Deimrels nepavisam nejūtas šokēts, – viņa norādīja. – Vai šis apstāklis neliek jums saprast, kāpēc viņš būtu man vispiemērotākais no visiem vīriem?

– Nē, neliek vis! – Hendreda kungs satriekts atbildēja. – Ticiet man, es nesaprotu, kā vest jūs pie prāta! Man tā vien šķiet, ka jūs dzīvojat tādā kā… tādā kā…

– Ziepju burbulī, – Deimrels viņam palīdzēja.

– Jā, pilnīgi pareizi! Ziepju burbulī, – nošņācās Hendreda kungs. – Jūs esat iemīlējusies pirmoreiz mūžā, Venēcij, un jūsu acīs Deimrels līdzinās pasaku varonim.

Viņa skaļi iesmējās un tad iesaucās: – Ak nē, nepavisam! Dārgo ser, kā gan jūs varat iedomāties, ka es esmu tāda zoss? Ja ar šo jauko ziepju burbuļa tēlu jūs gribējāt parādīt, ka mani gaida briesmīgs ilūziju sabrukums, tad varat būt drošs, ka par to nav iemesla raizēties!

– Jūs mani piespiežat runāt skaidru valodu, un tas nav patīkams uzdevums. Var jau būt, ka Deimrels vēlas pārskatīt savu dzīvesveidu, taču ilgstoši ieradumi, rakstura iezīmes nav tik viegli maināmas. Es esmu uzņēmies atbildību par jums, Venēcij, un man nāktos mocīties nepatīkamās izjūtās un pašpārmetumos, ja es redzētu, ka jūs esat nelaimīga.

Venēcija uzlūkoja Deimrelu. – Ko teiksiet, mans dārgais draugs?

– Ko, mans dārgais acuraugs? – viņš atbildēja, acīm ieziboties.

– Vai jūs domājat, ka padarīsiet mani nelaimīgu?

– Nē, taču neko nevaru jums solīt.

– Nē, lūdzu, nesoliet! – Venēcija nopietni sacīja. – Tiklīdz kāds apsolās kaut ko nedarīt, tā sāk to kārot vairāk par visu citu. – Viņa atkal pievērsās tēvocim. – Jūs gribat mani brīdināt par to, ka viņš turpinās satikties ar mīļākajām un rīkot orģijas, un… un tā tālāk, vai ne, ser?

– It īpaši “un tā tālāk”, – Deimrels iestarpināja.

– Kā lai es uzminu, ko vēl jūs tur darāt? Redziet, tēvoc, es nedomāju, ka man to vajadzētu uzzināt.