– Blēņas, mans dārgais draugs! Obrijs ir pietiekams pavadonis. Starp citu, kur viņš ir?

Deimrels papurināja galvu. – Viņa te nav. Viņš ir pie… aizmirsu tā puiša vārdu… pie kaut kāda mācītāja! Pie privātskolotāja.

– Ko, vai Eperseta kungs atkal ir atgriezies? – Venēcija iesaucās. – Es zināju, ka nedrīkstu gaidīt ne stundu. Vai Obrijs jūs jau ir atstājis? Nu labi. Tur neko nevar darīt, un, godīgi sakot, man ir pilnīgi vienalga!

– Obrijs nav mani atstājis. – Deimrels sarauca pieri. Viņš devās vakariņās uz mācītājmāju. Epersets. Jā, pareizi. Viņš atgriezās mājās vakar… vai arī aizvakar. Nevaru atcerēties. Taču tam nav nozīmes. Jūs nevarat te palikt.

Venēcija uzlūkoja viņu ar iejūtīgu skatienu. – Jā, es saprotu, kā tas ir, – viņa piezīmēja. – Uzdrošinos apgalvot, ka tā tas ir ar visiem vīriešiem, jo atminos, ka vai katru reizi, kad mazliet iedzēra, Konvejs mēdza ieņemt galvā kādu domu, parasti pilnīgi muļķīgu, un neparko nebija ar mieru no tās atkāpties.

Deimrels atkārtoja: – Muļķīgu! – Viņu pārņēma smiekli. – Es biju domājis, ka vairs nekad nedzirdēšu jūs to sakām!

– Vai es to saku tik bieži? – viņa apjautājās un piebilda, kad Deimrels pamāja: – Vai dieniņ, cik nogurdinoši no manas puses! Man vajadzētu uzmanīties.

– Nē, tas nav nogurdinoši. Tomēr, – sacīja lords, neatkāpdamies no savām pozīcijām, – jūs nevarat te palikt.

– Nu, es jūs brīdinu, mīļais! Ja izmetīsiet mani ārā, es uzcelšu zaru būdiņu pie jūsu vārtiem un, visticamāk, nomiršu no plaušu karsoņa, jo novembris nav īstais mēnesis, lai celtu zaru būdiņas! Ak, labvakar, Mārston! Vai jūs samaksājāt kučierim manā vietā? Es esmu jums ļoti pateicīga!

– Labvakar, kundze, – atsaucās kalpotājs un izņēmuma kārtā pasmaidīja. – Vai drīkstu pateikt, cik ļoti priecājos, atkal jūs šeit redzot?

– Paldies. Un es ļoti priecājos atkal šeit atrasties! – Venēcija sirsnīgi atbildēja. – Bet… ko tagad lai dara? Viņa gaišība draud izmest mani ārā pa durvīm un nepavisam nepriecājas, mani redzot!

– Tikai pagaidām, kundze, – noteica Mārstons, uzmezdams Deimrelam zinātāja skatienu. – Varbūt jums vajadzētu doties augšā uz Obrija kunga istabu un atstāt tur savu apmetni un cepuri? Tur ir iekurts kamīns, un es lūdzu istabenei uznest augšā karstu ūdeni, ja vēlēsieties nomazgāt rokas. Un arī jūsu ceļasomu, kundze.

Viņa pamāja un devās uz durvju pusi.

– Nē! – Deimrels spītīgi iesaucās. – Uzklausiet mani!

– Jā, milord, pēc īsa brītiņa! – atbildēja Mārstons, vadīdams Venēciju ārā no istabas un aizvērdams aiz sevis durvis. – Istaba līdzās Obrija kunga apartamentiem tiks sagatavota jums, kundze. Varbūt man vajadzētu paskaidrot, ka Obrija kungs ir devies vakariņās uz mācītājmāju, taču drīz atgriezīsies. – Mārstons uzmundrinoši piebilda: – Viņa gaišība drīz atkal nāks pie prāta, kundze.

– Mārston, vai viņš bieži tā piedzeras? – Venēcija atklāti ievaicājās.

– Nē, kundze! Varbūt kādreiz arī ieskatās dziļāk glāzītē, bet tikai tad, kad Obrija kungs ir devies pie miera. – Kalpotājs pavilcinājās un tad piebilda savā neizteiksmīgajā manierē: – Viņa gaišības gadījumā tas allaž liecina par nepatikšanām, ja drīkstu tā izteikties, kundze.

Venēcija cieši viņu uzlūkoja. – Vai viņam ir nepatikšanas, Mārston?

– Jā, kundze. Daudz lielākas nekā jebkad.

– Mums jāpalūkojas, kas ir darāms šajā sakarībā, – viņa noteica ar laipnu smaidu.

– Jā, kundze, es par to ārkārtīgi priecātos, – Mārstons noteica, viegli palocīdamies. – Vai drīkstu piedāvāt vakariņas pēc… apmēram pusstundas?

Venēcija bija tik ļoti izsalkusi, ka nācās grūti apspiest gluži instinktīvu protestu, tomēr tas izdevās, un viņa cienīgi piekrita, jo bija labi redzams, ka Mārstons grib viņu uz kādu laiku dabūt prom no acīm. Viņa uzgāja augšstāvā un tika atalgota par savu paklausību, ieraugot savu atspulgu Obrija guļamistabas spogulī. Blāvajā gaismā, ko meta viesnīcas apteksnes ienestā vienīgā svece, viņa bija saģērbusies uz labu laimi, steigā izrāvusi ķemmi cauri matiem un uzlikusi cepuri. Turpretī Mārstons bija novietojis uz tualetes galdiņa divus žuburainus svečturus ar vairākām svecēm, un to nežēlīgajā gaismā Venēcija ar šausmām ieraudzīja, ka izskatās gandrīz tikpat izspūrusi, cik viņas nevīžīgais namatēvs. Aizmirsusi par vakariņām, viņa norāva cepuri, nometa apmetni uz gultas un steigšus ķērās pie darba, lai sakārtotos. Kad tas bija pabeigts, bija pagājusi vairāk nekā pusstunda. Venēcija apmeta ap pleciem skaistu, vieglu šalli, pēdējo reizi kritiski uzlūkoja savu atspulgu, nopūta sveces un atkal devās lejā uz ēdamistabu.

Tur viņa redzēja, ka situācija ir krietni uzlabojusies – visas uzdzīves pēdas bija novāktas, galds no jauna saklāts, uguns iekurta, bet Deimrels, sakopis savu nevīžīgo apģērbu, bija brīnumainā kārtā atžirbis. Kad Venēcija ienāca telpā, viņš tukšoja krūzi ar kādu atspirdzinošu dzērienu. Tas, šķiet, atstāja labvēlīgu iespaidu uz Deimrela organismu, jo viņš ierunājās pilnīgi skaidrā balsī, pasniegdams tukšo krūzi Mārstonam: – Tā jau ir labāk! Maizi un sieru, un viss būs kārtībā. – Viņš pagriezās un uzsmaidīja Venēcijai, noteikdams nepiespiesti, taču ar mirdzumu acīs, kas iesildīja viņas sirdi: – Esat pavisam izsalkusi, mans dārgais bērns? Jūs tiksiet apkalpota nekavējoties! Nāciet un apsēdieties, un ļaujiet man nomierināt jūsu satraukto prātu. Es nelikšu jums atstāt savu mājokli. Mēs esam izdomājuši daudz labāku plānu. Pareizāk sakot, to izdomāja Mārstons. Mans prāts vēl nespēj perināt plānus. Jūs esat ieradusies šeit, lai aprunātos ar Obriju par kādu svarīgu jautājumu. Neaizmirstiet to! Un es pārcelšos uz “Sarkano lauvu”. Tādējādi mēs ievērosim pieklājību. – Viņš atvilka Venēcijai krēslu un piebilda vēl aizvien tajā pašā nepiespiestajā tonī: – Jūsu frizūra ir mainījusies, tā ir ļoti eleganta!

Bija skaidrs, ka nenāksies viegli viņu pārliecināt, taču Venēcija nelikās traucēties. Lai ko arī sacīja Deimrela lūpas, acis viņu nodeva. Venēcija saviesīgi ierunājās: – Vai jums tā patīk? Ceru, ka jā, jo man teica, ka tas esot jaunākais modes kliedziens.

Deimrels bija piegājis pie sava krēsla un iesprauda acī monokli. – Jā, lieliski! Šķiet, ka tā ir Sapfo frizūra.

– Nejaukais! – viņa iesaucās, skanīgi iesmiedamās. – Vai jūs zināt visu sieviešu frizūru nosaukumus?

– Domāju, ka gandrīz visu, – viņš izaicinoši atbildēja. Tad Deimrels apsēdās, ļaudams monoklim izkrist un nokarāties garajā lentītē. – Kas jūs šurp atvedis, Venēcij?

– Pasta kariete, un tā bija ārkārtīgi neērta.

– Nejokojieties, meitenīt!

Viņa pasmaidīja un maigi noteica: – Muļķītis!

Venēcija neizpelnījās atbildes smaidu. Deimrels izskatījās bāls un visai drūms un pēc neliela klusuma brīža pavēstīja: – Kaut nu jūs nebūtu ieradusies!

– Ak! Tā ir briesmīga vilšanās, it īpaši tāpēc, ka sākumā jūs likāties tik priecīgs, mani redzot.

– Es biju briesmīgi piedzēries… Mans prāts vēl aizvien ir mazliet apmiglots, taču nav zudis pavisam!

– Vai dieniņ, tad jūs grasāties mani skūpstīt tikai tad, kad esat piedzēries?

– Es vispār negrasos jūs skūpstīt! – viņš skarbi noteica.

– Tādā gadījumā, es, protams, neuzstāšu, – viņa atbildēja. – Nav nekā nepatīkamāka par uzmākšanos kādam, kuram nav ne mazākās vēlēšanās izrādīt pretimnākšanu! Pēdējā laikā es esmu guvusi visai ievērojamu pieredzi šajā jautājumā. Zinu tikai vienu, kas ir vēl ļaunāks, un tā ir uzticēšanās labu gribošiem, taču nezinošiem cilvēkiem, kas nespēj atturēties no jaukšanās citu darīšanās.

– Venēcij… – Deimrels savaldījās, ienākot Imberam, un sēdēja klusu, kamēr sulainis novietoja viņai priekšā zupas šķīvi.

– Cik labi smaržo! – noteica Venēcija, paņemdama karoti. – Ak, Imber, svaigi plācenīši? Jā, patiešām, es vienu paņemšu! Tagad es redzu, ka atkal esmu mājās! – Viņa pagrieza galvu, lai uzrunātu Deimrelu. – Ziniet, manai krustmātei ir franču pavārs, kas gatavo ārkārtīgi gardus ēdienus, taču dažkārt es nespēju neilgoties pēc vienkāršas Jorkšīras maltītes.

– Kā jums patika Londonā? – Deimrels apjautājās, kamēr Imbers piepildīja Venēcijas glāzi ar limonādi.

– Nepavisam nepatika. Nu, varbūt es neizturos gluži taisnīgi! Citos apstākļos man droši vien tur būtu paticis visnotaļ labi. – Kad Imbers izgāja no istabas, viņa piebilda: – Es jutos pārāk nelaimīga un pārāk vientuļa, lai jebkas spētu mani izklaidēt. Redziet, man nebija neviena, ar ko pasmieties.

Viņš noteica aizžņaugtā balsī: – Bez šaubām, jūs jutāties kā svešiniece. Vai viņi izturējās laipni pret jums, jūsu tēvocis un krustmāte?

– Ļoti laipni. Tikai… ak, tas nekas. Nedomāju, ka es spēšu jums to izskaidrot.

– Izskaidrot man? Jūs domājat, ka es nezinu? Jūs domājat, ka es neilgojos pēc jums katru dienu, katru minūti? – Deimrels strauji noprasīja. – Un neiztēlojos jūs sēžam tur, kur jūs esat tagad, kur jūs smaidīdama sēdējāt tajā pirmajā vakarā… – Viņš aprāvās. – Nu, jums nekas nav jāskaidro! Es zinu! Taču ticiet man, ticiet man, mans dārgais acuraugs, ka tas pāries!

– Tā jūs man teicāt atvadoties, – viņa piekrita. – Mana krustmāte arī tā teica, un es nešaubos, ka to pašu teiktu arī tēvocis, jo esmu pārliecināta, ka viņš to pavēstīja jums. Tikai neviens no jums nav atklājis, kāpēc jūs to uzskatāt par… par ilgotu piepildījumu! Tomēr es nevēlos sagādāt jums nepatīkamus brīžus, tāpēc neķircināšu jūs ar jautājumiem. Ak vai, es dzirdu, ka Imbers atgriežas! Domāju, ka būs labāk, ja neteikšu, kas mani šurp atvedis, kamēr nebūsim droši, ka neviens mūs nepārtrauks. Man jāizstāsta arī tik daudz kas cits! Deimrel, es redzēju jūsu brālēnu! Tas notika pieņemšanā. Es dzirdēju nosaucam viņa vārdu un gandrīz kritu kaunā, sākdama smieties. Viņš ir vienreizējs ekscentriķis!

Deimrels pasmaidīja, taču ar pūlēm. – Ekscentriķis? Augstais Dievs, par ko gan jūs domājat? Alfreds staigā, degunu mākoņos iedūris! Jums vajadzētu redzēt, cik viņš cienīgi soļo pa ielu! Kurš ir pilsētā? Baidos, ka vēl nav cilvēku, taču ceru, ka jums izdevās nodibināt dažas patīkamas pazīšanās!