– Bet viņš taču ir miris, Venēcij!

– Jā, taču tas nenozīmē, ka tagad viņš izjūt pret mums lielāku sirsnību nekā tad, kad bija dzīvs, kundze. Ziniet, viņš ne reizes nemēģināja iekarot mūsu mīlestību, tāpēc nevar gaidīt, ka mēs sērosim pēc viņa.

Nespēdama uz to atbildēt, lēdija Denija tikai palūdza meitenei nerunāt tādas lietas, un steidzās apjautāties, ko viņa ir ieplānojusi darīt. Venēcija atbildēja, ka viss esot atkarīgs no Konveja. Kamēr viņš nebūs ieradies mājās pēc sava mantojuma, atlika turpināt dzīvot tāpat kā iepriekš.

– Protams, tagad es drīkstēšu uzņemt mūsu draugus muižā. Tētis neļāva nevienam, izņemot Edvardu Jārdliju un doktoru Bentvērtu, kāpt pār mājas slieksni.

Nu, kad bija pagājuši trīs gadi, Venēcija vēl aizvien gaidīja Konveja atgriešanos, un lēdija Denija gandrīz bija pārstājusi sūroties par viņa egoismu, kas izpaudās, atstājot visu rūpju nastu uz māsas pleciem. Neviens nejutās pārsteigts par to, ka viņš sākumā nevarēja atgriezties Anglijā, jo Beļģijā un Francijā valdīja pilnīgas jukas un visi angļu pulki bija sarukuši pēc asiņainās kaujas pie Vaterlo. Taču, aizritot mēnešiem, vienīgās ziņas no Konveja bija īsas zīmītes māsai ar apgalvojumiem, ka viņš nešaubās par Venēcijas spējām tikt galā ar Anderšovu, un solījumiem rakstīt vēl, kad viņam būs vairāk laika. Pamazām visi sāka nojaust, ka Konveja ilgstošās prombūtnes iemesls ir nevis pienākuma apziņa, bet nevēlēšanās pamest dzīvi, kas likās – spriežot pēc Okupācijas armijas ikdienas pārzinātāju stāstītā – lielākoties sastāvam no kriketa sacensībām un ballēm. Pēdējās ziņas vēstīja, ka brālis norīkots uz lorda Hilla štābu un kopā ar pulku izvietots Kambrē. Viņš nevarēja Venēcijai gari rakstīt, tāpēc ka bija gaidāms paša dižvīra apciemojums un paredzēta parāde un svētku vakariņas, tātad ikvienam bija darba pilnas rokas. “Es zinu, ka tu, māsa, sapratīsi, kā tas ir, un palieku tavs mīlošais brālis Konvejs. P. S. Nezinu, par kuru lauku tu runā, – labāk dari to, ko Poviks uzskata par vajadzīgu.”

– Un, viņaprāt, Venēcija varētu nodzīvot visu mūžu Andrešovā un nomirt vecmeitās! – lēdija Denija iesaucās ar asarām acīs.

– Drīzāk viņa apprecēs Edvardu Jārdliju, – lietišķi atbildēja viņas lords.

– Man nav nekas pret Edvardu Jārdliju. Patiešām, es domāju, ka viņš ir patiesi cienījams cilvēks, taču vienmēr esmu teikusi un teikšu, ka tā būtu sevis izniekošana. Ja vien mūsu dārgais Osvalds būtu desmit gadus vecāks, ser Džon!

Taču te saruna ieguva gluži negaidītu pavērsienu, kad ļaunais ģēnijs pamudināja seru Džonu iesaukties, ka, viņaprāt, tik glītai meitenei gan pietiks prāta neatskatīties uz apkārtnes visdumjāko jaunuli. Kad viņš piebilda, ka sievai nevajadzētu vairs pamudināt Osvaldu uz teātra spēlēšanu, Venēcija tika aizmirsta visai dedzīgā pretēju viedokļu apmaiņā.

Neviens nenoliegtu to, ka Venēcija bija izskatīga meitene; vairums nevilcinātos dēvēt viņu par skaistu. Londonas augstāko aprindu debitanšu vidū viņu ievērotu; ierobežotajā sabiedrībā, kurā Venēcija apgrozījās, viņa bija nesalīdzināma. Apbrīnu raisīja ne tikai viņas lielās un spožās acis, mirdzoši zeltainie mati vai apburošais lūpu izliekums; viņas sejā slēpās valdzinājums, kam nebija nekāda sakara ar glītajiem vaibstiem, sirsnība, nevaldāma prieka dzirksts, neparasti atklāts skatiens, kam pilnīgi trūka nedrošības.

Šķelmīgs mirdzums parādījās viņas acīs, paraugoties uz Obriju, kurš vēl aizvien bija iegrimis grāmatā. Viņa sacīja: – Obrij! Dārgais, riebīgais Obrij! Lūdzu, pievērs man savas ausis! Tikai vienu no savām ausīm, mīļais!

Obrijs pacēla galvu, un arī viņa acīs parādījās mirdzums. – Tikai ne tad, ja runāsim par ko tādu, kas man īpaši nepatīk.

– Nē, apsolu tev, ka ne! – Venēcija smiedamās atbildēja. – Ja tu gatavojies doties izjādē, vai tu varētu būt tik mīļš un iegriezties pastā, lai apjautātos, vai man nav pienākusi paciņa no Jorkas? Tikai pavisam maza paciņa, dārgo Obrij! Tā būs visnotaļ parocīga, zvēru!

– Jā, es to izdarīšu, ja vien tās nav zivis! Ja ir, tad sūti tām pakaļ Pakstonu, mana dārgā.

– Nē, tas ir muslīns, nevainojams muslīns!

Brālis bija piecēlies un savā neveiklajā klibajā gaitā piegājis pie loga. – Man šķiet, ka ir pārāk karsti, lai dotos ārā, taču es to izdarīšu, pilnīgi noteikti izdarīšu – un tūlīt pat! Mana dārgā, abi tavi pielūdzēji gatavojas ierasties pie mums rīta vizītē.

– Ak nē! – Venēcija iesaucās. – Tikai ne atkal!

– Jāj iekšā pa aleju, – viņš apgalvoja māsai. – Osvalds arī izskatās īgns pēc velna.

– Ak, Obrij, lūdzu, nerunā tā! To panāk viņa drūmā sejas izteiksme. Uzdrošinos teikt, ka viņš prāto par vārdos neizteiktiem noziegumiem, un padomā tikai, cik tas ir briesmīgi, ja viņa tumšās domas tiek noturētas par dusmām.

– Par kādiem vārdos neizteiktiem noziegumiem?

– Mans dārgais, kā lai es to zinātu? Nabaga zēns! Tā visa ir Bairona vaina! Osvalds nespēj izdomāt, vai viņš izskatās pēc paša lorda vai pēc lorda apdzejotā Korsāra. Jebkurā gadījumā tas ir ļoti nepatīkami nabaga lēdijai Denijai. Viņai tiek iestāstīts, ka dēls cieš no asiņu kaites, un viņa lūgtin lūdzas, lai nabadziņš iedzertu doktora Džeimsa pretdrudža pulveri!

– Bairons! – Obrijs izsaucās, nepacietīgi paraustīdams plecus. – Nesaprotu, kā tu vari lasīt tādas grāmatas.

– Skaidrs, ka tu to nesaproti, mīļais, un man jāatzīst, ka Osvaldam arī būtu nācis par labu to nespēt. Interesanti, kādu attaisnojumu Edvards mums minēs, lai izskaidrotu savu apciemojumu? Jādomā, ka tās nevar būt kārtējās karaliskās ģimenes kāzas vai vispārējās vēlēšanas.

– It kā mēs par to interesētos. – Obrijs novērsās no loga. – Vai tu viņu precēsi? – viņš apjautājās.

– Nē. Ak, es nezinu! Esmu pārliecināta, ka viņš būtu laipns vīrs, taču, lai kā pūlētos, es nespēju izjust pret viņu pilnīgi neko citu kā vien cieņu, – Venēcija atbildēja komiski izmisušā balsī.

– Kāpēc tu vispār nopūlies?

– Man ar kādu ir jāprecas! Konvejs noteikti to izdarīs, un kas tad notiks ar mani? Nebūs labi, ja es turpināšu dzīvot te, pārvēršoties par padzīvojušu krustmāti. Un jādomā, ka tas nepatiktu arī manai nezināmajai svainei.

– Ak, tu vari dzīvot kopā ar mani! Es neprecēšos, un man nebūs nekādu iebildumu; tu mani nekādi neapgrūtini.

Meitenes acis draiski iezibējās, taču viņa nopietni atbildēja, ka jūtoties brālim ārkārtīgi pateicīga.

– Tev tas varētu patikt labāk par precībām ar Edvardu.

– Nabaga Edvards! Vai tev viņš tik ļoti nepatīk?

Obrijs atbildēja ar šķību smaidu: – Kad viņš ir kopā ar mums, es nekādi nespēju aizmirst, ka esmu invalīds, mana dārgā.

Aiz durvīm ierunājās vīrietis: – Brokastu istabā, vai ne? Ak, nevajag mani pieteikt, es zinu ceļu!

Obrijs piebilda: – Un man nepatīk tas, ka viņš vienmēr zina ceļu.

– Man tāpat, patiešām. No tā nav glābiņa! – Venēcija piekrita un pagriezās, lai sagaidītu apmeklētājus.

Istabā ienāca divi krietni atšķirīgi džentlmeņi. Vecākais bija solīda izskata vīrs trīsdesmitajā dzīves gadā – viņš gāja pa priekšu kā jau daždien cilvēks, kurš nešaubās par to, ka tiek gaidīts. Jaunākais, deviņpadsmit gadus vecs jauneklis, slēpa pašapziņas trūkumu aiz nevērīgas dižošanās.

– Labrīt, Venēcij! Ak, Obrij! – sacīja Edvards Jārdlijs sarokodamies. – Jūs nu gan esat guļavas! Es baidījos, ka neatradīšu jūs mājās tādā dienā, taču iedomājos, ka Obrijs gribētu izmēģināt veiksmi pie karpām manā ezerā. Ko tu teiksi, Obrij? Tu varētu makšķerēt no laivas un tādējādi nesagurt.

– Pateicos, taču man nevajadzētu doties ārā šādā laikā.

– Tev tas nāktu par labu, un tu varētu rīkoties ar žebērkli tikai dažu jardu attālumā no krasta.

Tas bija pateikts laipni, taču Obrija atkārtotais atteikums tika pausts ar sakostiem zobiem. Jārdlija kungs to pamanīja un līdzjūtīgi nosprieda, ka Obrijam nedod mieru sāpošā gūža. Tikmēr jaunais Denijs pavēstīja namamātei – iespaidīgāk, nekā situācija prasīja, – ka ieradies viņu satikt. Viņš piebilda klusā, trīcošā balsī, ka nav spējis atturēties. Tad viņš drūmi palūkojās uz Obriju, kurš raudzījās uz jaunekli ar izsmieklu acīs, un kautrīgi apklusa. Viņš bija gandrīz trīs gadus vecāks par Obriju un redzējis daudz vairāk no pasaules, taču Obrijs allaž spēja izsist viņu no līdzsvara gan ar savu bezkaislīgo skatienu, gan arī čūskas mēli. Denijs nejutās ērti zēna klātbūtnē – nespēdams sacensties ar viņu mēles asumā, viņš izjuta veselīgam jaunam dzīvniekam raksturīgu nepatiku pret fizisku kroplību, turklāt uzskatīja, ka Obrijs izmanto savējo zemiskā veidā. Ja nebūtu šīs klibās kājas, viņš ātri vien dabūtu zināt, kā jāizturas pret vecākiem cilvēkiem. “Viņš zina, ka ir drošībā no manis,” Osvalds nodomāja un uzmeta lūpu.

Saņēmis uzaicinājumu apsēsties, viņš bija ieņēmis laisku pozu uz nelielā dīvāna. Nu Osvalds konstatēja, ka otrs viesis cieši nolūkojas viņā ar neslēptu nosodījumu, un uzreiz nonāca šaubu varā starp cerību, ka izskatās pēc romantiskas figūras, un bailēm, ka ir mazliet pārspīlējis ar savu nevērīgo izturēšanos. Viņš izslējās, un Edvards Jārdlijs palūkojās uz Venēciju.

Jārdlija kungam nenāca ne prātā alkt pēc romantisma izskatā, un viņam nekad nevarētu pārmest zvilnēšanu dāmas klātbūtnē. Tāpat viņš nemūžam nedotos rīta vizītē, ģērbies medību žaketē un apsējis ap kaklu zīda lakatiņu, kura netīrie stūri rēgojas ārā no mēteļa apkakles. Viņš bija ģērbies glīti un kārtīgi – lietišķā jātnieka žaketē un briežādas biksēs – un matus apgriezis pat īsāk, nekā bija modē, jo negribēja pieļaut, lai tie slīgst pār pieri. Viņu varētu uzskatīt par solīda un negodkārīga lauku džentlmeņa paraugu; neviens svešinieks nemūžam neuzminētu, ka viņš – nevis Osvalds – ir dievinošas atraitnēs palikušas mātes vienīgais bērns.

Viņa tēvs bija nomiris pirms Edvarda desmitās dzimšanas dienas, un dēls bija ļoti agri mantojis bagātību. Tā bija drīzāk cienījama nekā glīta, pietiekoši liela, lai ļautu prātīgam vīram baudīt dzīves priekus, tomēr pārāk pieticīga, lai ļautu viņam izcelties. Modes sekotājs, kurš alktu izskatīties žilbinoši, to lēstu par niecīgu, taču Edvardam nepiemita ekstravaganta gaume. Viņa muiža atradās nepilnu desmit jūdžu attālumā no Anderšovas, taču nebija nedz tik plaša, nedz arī tik svarīga, un sabiedrībā to uzskatīja par omulīgu mītnes vietu, kas visā Ziemeļu Raidingā piešķīra īpašniekam atzinību, kura bija viņa godkārības kalngals. Papildus savai dabas dotajai nopietnībai viņš bija apveltīts arī ar izteiktu pienākuma apziņu. Par spīti mātes pūliņiem sabojāt viņu ar savu pārmērīgo lutināšanu, Edvards jau agri bija pārņēmis saimniecības vadīšanu savās rokās un ātri vien kļuva par nopietnu jaunu vīrieti ar savām labajām īpašībām. Lai arī viņam nepiemita nedz vitalitāte, nedz asprātība, viņš varēja lepoties ar krietnu devu veselā saprāta. Ja arī Edvarda valdonīgā daba padarīja viņu pārāk despotisku, tomēr stingro valdīšanu pār māti un kalpotājiem allaž noteica patiesa ticība savām spējām izlemt, kas nāks viņiem par labu jebkurā situācijā.