Venēcija sajuta, ka viņai vajadzētu kompensēt Obrija nejauko izturēšanos, un noteica: – Cik jauki, ka jūs iedomājāties par manu brāli! Tomēr jums nevajadzēja tā pūlēties. Es uzdrošinos apgalvot, ka jums arī tāpat ir tūkstoš dažādu darbu, ko darīt.

– Ne nu gluži tūkstotis, – viņš smaidot atbildēja. – Un pat ne simts, lai gan parasti es esmu stipri aizņemts, tas nu man jāatzīst. Taču nevajag domāt, ka es atstāšu novārtā savus steidzamākos pienākumus. Ceru, ka to man nevar pārmest! Neatliekamos darbus es padarīju jau tad, kad jūs, varu saderēt, vēl aizvien gulējāt. Vai zināt? Pieliekot nelielas pūles, cilvēks allaž var atrast laiku. Man bija arī cits iemesls, lai jūs apciemotu. Es esmu jums atnesis savu otrdienas “Morning Post” eksemplāru, kuru, jādomā, jūs labprāt gribēsiet izlasīt. Te es atzīmēju rindkopu; jūs redzēsiet, ka tā ir saistīta ar britu Okupācijas armiju. Izskatās, ka franču nostāja pret mūsu karavīru turpmāko uzturēšanos ir kļuvusi ļoti noteikta. Nav nekāds brīnums, lai gan, atceroties… tomēr tas jums nav tik interesanti kā izredzes sagaidīt mājās Konveju! Domāju, ka viņš varētu ierasties vēl pirms gada beigām.

Venēcija paņēma avīzi, pateicās viņam, valdīdama smieklus, un centās neskatīties uz Obriju. Atklājis, ka Lenjoni gaida ziņas no iknedēļas “Liverpool Mercury”, Edvards bija apņēmies dalīties ar viņiem savā Londonas avīzē, kas kalpoja par attaisnojumu biežajiem apciemojumiem Anderšovā. Sākumā viņš ieradās tikai tad, kad tika publicētas svarīgas ziņas, piemēram, par vecā Zviedrijas karaļa nāvi vai maršala Bernadota kāpšanu tronī, un pavasara mēnešos avīzes viņam palīdzēja ar nebeidzamajiem karalisko laulību plūdiem. Sākumā nāca pārsteidzošā ziņa par to, ka princese Elizabete, par spīti gadiem, ir saderinājusies ar Hesenes-Homburgas princi, un viņas līgavas kleitas apraksti un mākslinieces talanta apjūsmošana vēl nebija beigusies, kad trīs princeses pusmūža brāļi apņēma sievas. Bez šaubām, tas viss notika tādēļ, ka Anglijas mantiniece, nabaga princese Šarlote, nesen bija mirusi dzemdībās kopā ar jaundzimušo bērnu. Pat Edvards atzina visu šo sāgu par izklaidējošu, jo diviem karaliskās ģimenes hercogiem bija pāri piecdesmit gadiem un tādi viņi arī izskatījās, un visi zināja, ka vecākais brālis ir tēvs lielai ģimenei ar cerību pilniem bastardiem. Tomēr kopš Klerensa laulībām jūlijā Edvardam avīzēs nācās grūti sameklēt kādu tēmu, kas varētu ieinteresēt Lenjonus, tāpēc viņš vairākas reizes bija spiests apmierināties ar ziņām par to, ka valdnieces veselības stāvokļa dēļ galma mediķi krīt izmisumā vai ka vigu politiķu vidū izcēlusies nevienprātība jautājumā par Tīrnija ilgstošo atrašanos pie partijas vadības stūres. Pat lielākais optimists nevarētu cerēt, ka Lenjonus ieinteresētu tamlīdzīgas baumas, taču bija gluži pamatoti cerēt, ka iespējamo Konveja atgriešanos mājās viņi uzskatīs par patiesi vērtīgu informāciju.

Tomēr Venēcija noteica, ka noticēšot Konveja atvaļināšanai tikai tad, kad ieraudzīs viņu ienākam pa durvīm. Obrijs, ar sarauktu pieri apdomājis šo jautājumu, visai optimistiskā tonī piebilda, ka nav vērts krist izmisumā, jo Konvejs droši vien atradīšot kādu citu aizbildinājumu, lai paliktu armijā.

– Noteikti! – Osvalds iesaucās. Tad viņš aptvēra, ka tas neizklausās glaimojoši attiecībā uz namamāti, krita izmisumā un izšļupstēja: – Tas ir, es nedomāju… tas ir, es domāju, ka rīkotos tā sera Konveja vietā. Viņam te viss liksies velnišķīgi garlaicīgs. Tā tas ir, ja cilvēks ir dabūjis redzēt pasauli.

– Jums te viss šķiet velnišķīgi garlaicīgi pēc brauciena uz Vestindiju, ja? – Obrijs apjautājās.

Edvards iesmējās, un Osvalds, kurš bija nolēmis nepievērst uzmanību Obrija dzēlībām, noteica ar nevajadzīgu uzsvaru: – Katrā ziņā esmu redzējis no pasaules vairāk nekā jūs! Jums nav ne jausmas… jūs justos pārsteigti, ja es pastāstītu, cik viss ir atšķirīgs Jamaikā!

– Jā, mēs būtu gan, – piekrita Obrijs, celdamies augšā no krēsla. Edvards, kura palīdzība bija tik niecīgi novērtēta, uzreiz steidzās viņam palīgā. Nespējot atbrīvoties no tvēriena, Obrijs padevās, taču viņa “paldies” tika izteikts ledainā tonī, un puisis pat nemēģināja izkustēties no vietas, kamēr Edvards nebija noņēmis roku no viņa elkoņa. Tad viņš nogludināja piedurkni un noteica, vērsdamies pie māsas: – Es došos pēc tā sūtījuma, mana dārgā. Man gribētos, lai tu brīvākā brīdī aizrakstītu Teplovam un palūgtu, lai viņš turpmāk sūta mums kādu no Londonas dienas avīzēm. Domāju, ka mums tāda noderētu, vai ne?

– Nav nekādas vajadzības, – atsaucās Edvards. – Varat būt droši, ka es labprāt dalos ar jums savējā.

Obrijs apstājās durvīs, lai palūkotos atpakaļ un liegi noteiktu: – Bet, ja mums būs savējā, jums nevajadzēs tik bieži mūs apciemot, vai ne?

– Ja es zinātu, ka jūs to vēlaties, es būtu jājis šurp katru mīļu dienu ar tēva avīzi! – Osvalds nopietni noteica.

– Blēņas! – attrauca Edvards, juzdamies par šo piezīmi aizkaitināts daudz vairāk nekā par Obrija neslēpto netīksmi. – Jādomā, ka seram Džonam būtu kas sakāms par tādu plānu! Venēcija zina, ka var paļauties uz mani.

Šī augstprātīgā piezīme pamudināja Osvaldu paziņot, ka Venēcija var paļauties uz viņa palīdzību arī daudz bīstamāku pakalpojumu sniegšanā. Vismaz tāda bija viņa sacītā jēga, taču runa, kas šķita visnotaļ laba Osvalda iztēlē, nākot pār lūpām, piedzīvoja kļūmīgu pārvērtību. Tā kļuva bezcerīgi sarežģīta, izklausījās neveikla pat paša autora ausīs un izsīka, saskaroties ar iecietīgo izsmieklu Edvarda skatienā.

Tajā brīdī klātesošo uzmanību novērsa Lenjonu vecā aukle, kura ienāca istabā, meklējot Venēciju. Ieraudzījusi Jārdlija kungu, kurš viņai patika, kopā ar saimnieci, viņa uzreiz atvainojās, pavēstīja, ka viņas jautājums var pagaidīt, un atkal izgāja. Tomēr Venēcija deva priekšroku kādam izklaidējošam saimniecības darbam, lai arī tā būtu tikai izdilušu palagu šķirošana vai sūdzību uzklausīšana par jaunāko kalpotāju slinkumu, nevis nesaderīgo pielūdzēju sabiedrībai, tāpēc piecēlās kājās un pēc iespējas pieklājīgāk atvadījās no abiem. Viņa sacīja, ka kritīšot nežēlastībā aukles acīs, ja likšot viņai gaidīt.

– Es esmu pametusi novārtā savus pienākumus un tikšu pie briesmīga rājiena, ja neparūpēšos par tiem, – viņa smaidot noteica un pastiepa roku Osvaldam. – Tāpēc man jāsūta jūs abi projām. Nedusmojieties! Jūs esat tik seni draugi, ka ar jums es varu atļauties neievērot ceremonijas.

Pat Edvarda klātbūtne nespēja atturēt Osvaldu no meitenes plaukstas pielikšanas sev pie lūpām un dedzīga skūpsta uzspiešanas uz tās. Venēcija to uztvēra nesatricināmā mierā un pēc tam pastiepa plaukstu Edvardam. Taču viņš tikai pasmaidīja un attrauca: – Pēc brīža! – Tad viņš atvēra durvis viņas priekšā. Venēcija viņam garām iegāja gaitenī, un viņš sekoja, apņēmīgi atstājot savu sāncensi brokastu istabā. – Jums nevajadzētu iedrošināt šo muļķa puiku, ļaujot viņam lakstoties ap jums, – Edvards piezīmēja.

– Vai tad es viņu iedrošinu? – Venēcija pārsteiguma pilnā tonī pajautāja. – Man likās, ka izturējos pret viņu tāpat kā pret Obriju. Tā arī es viņu uztveru. Protams, – viņa domīgi piebilda, – Obrijam prāta ir vairāk, nekā vajag, un viņš šķiet daudz vecāks par nabaga Osvaldu.

– Mana dārgā Venēcij, es jūs neapsūdzu flirtēšanā ar viņu! – Edvards atbildēja, iecietīgi pasmaidīdams. – Un es neesmu arī greizsirdīgs, ja jūs tā domājat!

– Nē, es tā nedomāju, – viņa atbildēja. – Jums nav nekāda iemesla vai tiesību būt greizsirdīgam.

– Skaidrs, ka nekāda iemesla. Runājot par tiesībām, mēs taču esam vienisprātis, ka nebūtu piedienīgi teikt kaut ko vairāk par šo tēmu pirms Konveja atgriešanās mājās. Varat iztēloties, ar kādu interesi es lasīju šo rakstu avīzē!

Tas tika pateikts ar šķelmīgu skatienu, tādēļ Venēcija iesaucās: – Edvard! Lūdzu, nerunājiet tik daudz par Konveja atgriešanos! Jūs to pieminat tik uzcītīgi, it kā tas būtu iemesls man iekrist jūsu rokās. Tā tiešām nevajadzētu darīt.

– Es patiešām ceru… nē, es pilnīgi skaidri zinu, ka nekad neesmu izteicies tādā garā, – viņš nopietni atbildēja.

– Nē, nekad! – Venēcija piekrita ar šķelmīgu smaidu, kas neviļus uzplauka lūpās. – Edvard, patiešām! Kamēr es vēl neesmu tā nogarlaikojusies ar Konveju, ka būšu ar mieru pieņemt jebkādu piedāvājumu, pajautājiet sev, vai tiešām gribētu mani precēt! Es nedomāju, ka jūs to gribētu!

Viņš likās pārsteigts, pat šokēts, taču pēc brīža pasmaidīja un noteica: – Es esmu labi iepazinis jūsu aizraušanos ar jokiem! Jūs allaž novēršat uzmanību, un, ja savā rotaļīgumā reizi pa reizei pasakāt ko dīvainu, man šķiet, ka es jūs pārāk labi pazīstu, lai tam noticētu.

– Edvard, lūdzu… Lūdzu, pamēģiniet atbrīvoties no savām ilūzijām! – Venēcija nopietni ierunājās. – Jūs mani it nemaz nepazīstat, ja tā domājat, un jutīsieties briesmīgi pārsteigts, kad uzzināsiet, ka visas manis izteiktās dīvainības ir domātas nopietni!

Viņš atbildēja rotaļīgi, tomēr tikpat pašapzinīgi kā iepriekš: – Varbūt es pazīstu jūs labāk nekā jūs pati! Tas ir paņēmiens, kuru jūs esat aizguvusi no Obrija. Parasti jūs nepārkāpjat pieklājības robežu, taču saruna par Konveju mudināja secināt, ka jūs viņu nemīlat.

– Nē, nepavisam, – viņa atklāti noteica. – Venēcij! Padomājiet par to, ko runājat!

– Bet tā ir balta patiesība! – viņa neatlaidās. – Ak, neliecieties taču tik pārsteigts! Es nejūtu pret viņu nepatiku, lai gan uzdrošinos teikt, ka varētu tādu just, ja man vajadzētu pavadīt ar viņu kopā daudz laika. Konvejs neliekas zinis ne par vienu, izņemot sevi pašu, un turklāt ir nomācoši sekls!

– Jums nevajadzētu tā runāt, – Edvards nosodoši atbildēja. – Ja jūs runājat par savu brāli tik atturīgi, tad nav nekāds brīnums, ka Odrijs pirms brīža tā atļāvās izteikties par viņa atgriešanos!

– Manu dārgo Edvard, pirmīt jūs teicāt, ka es esmu apguvusi no viņa šo triku! – Venēcija pazobojās. Edvarda sejas izteiksme nemainījās, un viņa piebilda ar zināmu uzjautrinājumu: – Patiesība ir tāda, ja jūs vēl neesat to sapratis, ka mums nav nekādu triku un mēs sakām tikai to, ko domājam. Jāatzīst, ka mūsu domas apbrīnojami bieži sakrīt, lai arī šķiet, ka mēs neesam īpaši līdzīgi, sevišķi gaumes ziņā!