Pēc tikšanās ar Dīnu viņa bija aizbraukusi pie Deiva, lai noskaidrotu, vai iespējams viņam kaut kā palīdzēt. Šokēta par nelāgajām pārmaiņām, Megija piedāvāja viņam vienīgo iespējamo palīdzību. Drīzāk jau vienīgo palīdzību, kādu bija gatava sniegt, proti, bingo spēlē laimēto naudu, kas palīdzētu Deivam pārdzīvot grūtos laikus, kamēr viņš sameklē citu darbu. Brenda tūdaļ bija ar mieru pieņemt šo naudu, bet Deivs lepnuma uzliesmojumā iesvieda to Megijai sejā. – Vari iesālīt savu labdarību. – Deivs gandrīz nepalūkojās uz Megiju, viņa skatiens bija pielipis alus kārbai rokā. – Es negribu no tās ne centa.

– Kā tev tīk. – Megija bija pūlējusies nesavilkt degunu, jo istabā vēdīja nelāga smaka. Smirdēja ne tikai Velna Sids; arī Deivs neoda īpaši labāk. Viņa izskats pauda neiedomājamu nevīžību. Apģērbs bija saņurcīts un notraipīts, taukainie mati sen neapgriezti, pat nesaķemmēti. Arī skuvies viņš nebija jau sen, bet kājās līdz caurumiem izvalkātas rītakurpes. Sastopot šādu cilvēku uz ielas, Megija nodomātu, ka tas ir nabaga bezpajumtnieks. – Kā tev veicas ar jauna darba meklēšanu? – viņa bija apvaicājusies.

– Tas nu gan ir smalki, – Deivs nikni atcirta. – Tu ierodies un mētājies ar savu naudu, it kā būtu nez kāda smalka bagātniece, kamēr es esmu spiests skaitīt katru peniju. Un pēc tam tu pārmet, ka es nemeklēju darbu. Kāda nekaunība!

– Es tev neko nepārmetu. – Godīgi sakot, Megijas vārdi patiešām bija domāti kā pārmetums. Deivs izskatījās uz mata tikpat dzīvības pilns un darbspējīgs kā nedēļu nostāvējies mencas gabals, un viņš nekādā ziņā nebūtu pirmais, ko izvēlētos potenciālais darba devējs.

Atstājusi Deivu un Brendu rupji lamājamies, Megija atgriezās Belmontholā un cieši apņēmās nelaist sev ne tuvumā nomāktību un vainas sajūtu. Viņa bija mēģinājusi palīdzēt, bet Deivs to nevēlējās. Nebija Megijas vaina, ka viņš zaudējis darbu un nepakustina ne pirkstiņa, lai sameklētu citu. Hels bieži atkārtoja, ka veiksmi dzīvē nodrošina katrs pats, un viņš gan zināja, ko runā, jo bija guvis spīdošus panākumus. Megija redzēja, cik daudz un smagi puisis strādā. Bieži vien Hels strādāja līdz pusnaktij un atsāka darbu sešos no rīta. Viņš nebija slaists. Neviens nepieķertu Helu augām dienām vārtāmies uz dīvāna un skatāmies televīziju ikvienu nomoda stundu. Turklāt viņš bija arī brīnišķīgs saimnieks, kam nebija iebildumu, ja Megija vajadzības gadījumā šad un tad paņem lieku brīvdienu.

Kā tagad.

Atgriezusies sagaidītāju zālē, Megija soli pa solim virzījās tuvāk barjerai, kur ārā pa automātiskajām durvīm plūda nosauļojušos atpūtnieku straume. Vērojot viņu sastapšanos ar draugiem un ģimenes locekļiem, Megija muļķīgā kārtā sajuta kaklā kamolu. Visi bija tik jautri, tik ļoti priecājās par sastapšanos! Pasaulē notika briesmu lietas, bet cilvēku pilnajā lidostas zālē visi jutās laimīgi.

Viņa no jauna pievērsa skatienu automātiskajām durvīm. Pasažieru straume bija pārvērtusies sīkā urdziņā. Piepeši uzmācās bažas. “Ja nu Derils nav atlidojis? Ja nu viņa plāni mainījušies?” Prātā ienāca viss, ko Megija bija paveikusi, lai sagaidītu viņu pieklājīgi, – pamatīgi uzkopusi Derila laivu, piepildījusi ledusskapi un bufetes ar produktiem. Šim vakaram bija nopirkti arī divi filejas steiki un pudele dzirkstoša vīna, izcepta šokolādes torte.

Visbeidzot apsīka arī pasažieru urdziņa. Durvis aizvērās un vairs neatvērās. Megijas bažas pieņēmās spēkā, jo pamazām visi bija izklīduši. “Derils ir atlidojis,” viņa sev iegalvoja. “Viņš apsolīja. Apsolīja, ka atgriezīsies uz Džeka un Outsas kundzes kāzām, kas paredzētas rītdien. Derils taču nelauzīs savu solījumu viņiem un man, vai ne?” Viņa turēja īkšķus un cerēja.

Aizritēja vairākas minūtes, līdz durvis atkal atvērās, un tur jau viņš bija, tikai pa pusei saskatāms aiz diviem augstu piekrautiem bagāžas ratiņiem. Derils nekad nebija izskatījies tik skaists. Kājās bija džinsi, mugurā bālzils, pie kakla atpogāts krekls, mulsinoši zilās acis mirdzēja kā zvaigznes. Viņš uzreiz ieraudzīja Megiju, un seja iegaismojās platā smaidā. Megijas sirds priekā salēcās, bet pēc tam viss šķita saplūstam reibinošā dūmakā. Derils apskāva un skūpstīja Megiju, atrāva viņu no grīdas un vairākkārt apgrieza riņķī. – Liec mani zemē, negantniek! – viņa aizelsusies teica, lai gan nebūt nevēlējās, lai viņš paklausa.

– Tu laikam joko. – Derils smējās. – Es tevi nelaidīšu vaļā vismaz divdesmit četras stundas. – Saspiedis Megijas vidukli, viņš dāvāja vēl vienu skūpstu. – Iesim. – Viņa lūpas pārslīdēja viņas vaigam, bet nāsis kairināja viņa brīnišķīgā smarža. – Es esmu gaidījis pietiekami ilgi. Brauksim uz mājām, kur tu varēsi darīt ar mani, ko vien vēlēsies.

57. nodaļa

Ellai patika oktobris. Viņa mīlēja dzestro svaigumu rītos, dzidro gaismu un bagātīgās zemes smaržas, bet visvairāk teju vai taustāmo pārmaiņu priekšnojautu, ko sev līdzi nesa rudens.

Košā sestdienas rītā Ella stāvēja uz pieslienamajām kāpnēm un laboja notekcauruli, kurā bija radusies sūce. Darbiņš likās vienkāršs, vajadzēja tikai nomainīt skrūvi, jo vecā bija kļuvusi vaļīga un izkritusi. Pēdējo reizi pievilkusi jauno skrūvi, viņa izdzirdēja balsi un pameta skatienu uz kaimiņu dārzu, jo šķita, ka runātājs ir Fils, bet tur neviena nebija. Viņa pagriezās uz otru pusi un ieraudzīja kādu, ko vairs nekad nebija cerējusi sastapt. Un nekādā ziņā ne savā dārzā pieslienamo kāpņu apakšā. Ella pārsteigumā izlaida no rokas skrūvgriezi, kas nosvilpa zemē dažu collu attālumā no ciemiņa.

Viņš sameklēja aiz puķpoda aizkritušo rīku un uzsauca: – Tu slikti tēmē.

– Tu ieradies nelaikā. – Ella palika stāvam uz kāpnēm, jo vēlējās… Nē, viņai bija nepieciešams atgūties.

– Man atkāpties drošākā attālumā, vai arī drīkstu pastāvēt tepat?

– Paliec, kur esi.

– Varbūt es varu kaut ko palīdzēt? Vai uznest tev augšā skrūvgriezi?

Ella mēģināja runāt pēc iespējas ikdienišķā tonī. Tas nenācās viegli. – Nē, pateicos, es jau pabeidzu. Kāds vējš tevi šeit atpūtis?

– Tobijs uzskatīja, ka man būtu vērts tevi apciemot.

– Tobijs? – Pārsteigtā Ella ciešāk pietvērās kāpnēm.

– Puisis viendien ieradās manā birojā; esot sameklējis mani internetā. Teica, ka vajagot aprunāties. “Ja tev Ellas laime ir tikpat svarīga kā man, tad paklausies!” Tobijs ir gudrs jauneklis, kas prot pārliecināt. Vai tuvākajā laikā tu grasies kāpt zemē?

– Neesmu droša, vai to vēlos.

– Būtu jauki risināt šo sarunu tā, lai nedzird kaimiņi. Man tev sakāms kaut kas svarīgs.

Ella palika stāvam. – Manuprāt, ir labi tāpat.

Vīrietis vaicājoši sarauca pieri. – Vai tu patiešām tā domā?

– Jā. – Patiesībā viņa tur jutās lielākā drošībā. Ītans nebija sastapts tik ilgu laiku, tomēr viņa iespaids uz Ellu nemazinājās. Tas mulsināja. – Kad tu satikies ar Tobiju? – viņa uzsauca.

– Pirms pāris nedēļām, īsi pirms viņa atgriešanās universitātē.

– Tas taču nevar būt. Mēs arī tolaik tikāmies, bet par tevi Tobijs nebilda ne vārda.

– Tāda jau bija galvenā doma, jo viņš rīkojās tev aiz muguras.

– Viltīgais zellis! Paga, nu gan es ar viņu parunāšu!

– Paklau, situācija kļūst absurda. Vai tu esi droša, ka man nekad neizdosies tevi novilināt lejā? Kakls metas stīvs, raugoties uz augšu.

– Man tepat ir labi.

– Tādā gadījumā man nav izvēles. Es gribu, lai tu zini, ka es negrasījos ierasties pie tevis, patiešām ne, jo biju stingri apņēmies izsvēpēt tevi no savām domām, tomēr saruna ar Tobiju lika man noprast, ka jāpamēģina vēl pēdējo reizi. Raugi, par tevi man jādomā nemitīgi. Es turpinu iztēloties visu to, ko mēs kopīgi varētu darīt. Iztēlojos, cik neparasti būtu ik rītu pamosties tev līdzās. Iztēlojos arī visu citu, ko būtu tik jauki gultā darīt kopā, tomēr šīs sarunas brīvdabas apstākļi liedz man ielaisties sīkākās detaļās.

– Ja neiebilsti, es būtu tev ļoti pateicīga, ja šādas domas tu paturētu pie sevis.

Ītans smējās. – Paklau, savukārt es būtu ļoti pateicīgs, ja tu beidzot kāptu lejā.

Viņa vēl ciešāk pietvērās kāpnēm. – Man te augšā patīk gluži labi, pateicos.

– Tādā gadījumā kāpt augšā vajadzēs man. – Viņš uzlika kāju uz pirmā šķērskoka. – Tu neticēsi, cik ļoti man tevis pietrūka, Ella, un cik daudzas reizes es esmu vēlējies tev piezvanīt. Un nemaz nevaicā, cik reižu man ir gribējies tevi atkal noskūpstīt tā, kā es to darīju todien pie “Kaķa un vijoles”. – Viņš uzlika otru kāju uz nākamā šķērskoka. Kāpnes salīgojās.

– Izbeidz, – Ella pavēlēja.

– Par vēlu, tas vairs nav iespējams. Man jāizpilda sava misija. – Vēl viens pakāpiens augstāk. – Vai tu gribi zināt vienu lietu, ko es vēlētos darīt kopā ar tevi?

– Nē, man pietiktu ar to, ka tu pārstātu muļķoties.

– Es gribu dejot ar tevi. Dejot Viva La Vida. – Viņš pavirzījās vēl pakāpienu augstāk. Kāpnes nodrebēja un bīstami sazvārojās.

– Labi, padodos. Es kāpšu lejā, – Ella apsolīja.

– Vari nepūlēties. Kaut arī es baidos no augstuma, tevis dēļ, Ella, es staigātu pa kvēlojošām oglēm. – Vēl pakāpiens augstāk.

– Ak, nepaliec taču smieklīgs, Ītan! Ja tu baidies no augstuma, tev nevajadzētu pat tuvoties pieslienamajām kāpnēm. Tūlīt kāp zemē, citādi es briesmīgi sadusmošos uz tevi. Goda vārds, nekad es neesmu pazinusi vēl bezatbildīgāku cilvēku!

Viņš paraudzījās uz augšu. – Tagad tu atgādini manu seno draudzeni Pūķu Kāvēju. Tai arī bija aplam dzēlīga mēle.

– Tu vēlreiz dabūsi to just, ja man neklausīsi. Tūlīt kāp zemē!

– Tikai tādā gadījumā, ja tu apsoli darīt to pašu, lai mēs varētu aprunāties pieklājīgi.

– Labi, es apsolu.

Ar abām kājām nostājusies uz zemes, Ella pagriezās un konstatēja, ka atrodas rokas stiepiena attālumā no Ītana. Tūdaļ sagribējās no jauna rāpties augšā. Gluži kā vienmēr, viņa izjuta šā vīrieša neparasto pievilkšanas spēku. Tieši tas darīja viņu tik bīstamu. Ītans izskatījās brīnišķīgi džinsos, kanēļkrāsas kašmira svīterī un ap kaklu vaļīgi apmestā šokolādes brūnā šallē. Iepriekšējo reizi viņa bija redzējusi šo vīrieti tuvu nāvei.