– Labi. Tev taisnība, lai kā es to nevēlējos, tomēr šis vīrietis mani saistīja, tikai tur nekas nevarēja sanākt, jo viņš ir precējies. Tavs tēvs vēlējās, lai mēs pamēģinām atjaunot attiecības, un mums šķita, ka tas patiešām varētu izdoties. Diemžēl Ītans turpināja uzrasties visnepiemērotākajos brīžos.

– Tētis tagad saprotot, ka tu esi vilcinājusies no jauna saistīties ar viņu, lāgā neesot vēlējusies atgriezties Meifīldā, pēc tam iebildusi pret mājas pārdošanu. Kā tu domā, vai tas tiesa?

– Zināmā mērā. Neaizmirsti, ka agrāk Lorenss bija mani dziļi sāpinājis, kad neiejaukdamies ļāva Eliksijai izpostīt mūsu attiecības, un es dziļi dvēselē bažījos, ka tas var notikt vēlreiz. Es vēlējos pēc iespējas neko nesasteigt.

– Tavā neizlēmībā nebija vainojams Ītans?

– Vai dieniņ, Tobij, nu gan tu mani pratini!

Puiša sejā iegūla vēl dziļāka nopietnība. – Nekādā gadījumā, lūdzu, tā nedomā, jo es gluži vienkārši gribu panākt, lai tu atklāti atzīsti savas patiesās izjūtas. Manuprāt, tu neesi bijusi īsti atklāta ne pret manu tēti, ne sevi.

– Pa kuru laiku tu es kļuvis tik vieds?

Tobija seju apstaroja smaids. – Savu draugu lokā es esmu vērojis pietiekami daudz labu un sliktu attiecību, lai šo to saprastu.

Nomocītā māte mēģināja aizdabūt projām savu pulciņu; rībēdami gāzās krēsli, no galda krita šķīvji un tases. Kad ģimene visbeidzot bija projām, pametot aiz sevis uzkodu iesaiņojumu un kūku drupaču klājienu, kafejnīca piepeši šķita ļoti klusa. Tobijs pazemināja balsi. – Ella, tu vienmēr esi bijusi man kā īstā māte, un es nekad neesmu uzskatījis tevi tikai par mammas aizstājēju. Ar tevi viss vienmēr bija īsti, tu allaž biji gatava man palīdzēt un iedrošināji mani šaubu brīžos, bet vislabākais bija tas, ka tu prati mani sasmīdināt.

– Tas tiesa. – Ellas lūpās ievijās mīļu atmiņu apstarots smaids. – Es atceros, kā tu smējies par manu briesmīgo izrunu, kad es palīdzēju tev atkārtot vielu latīņu valodas eksāmeniem.

– Pateicoties tev, es saņēmu augstāko vērtējumu.

– Muļķības! Tu to biji pelnījis tāpēc, ka cītīgi mācījies.

– Toties tu gādāji, lai tas būtu iespējams. Es šaubos, vai tu pati novērtē, cik daudz izdarīji mūsu ģimenes labā. Īpaši tēta labā.

– Hmm… bet par Eliksiju to nevar teikt.

– Kurš zina, varbūt manas māsas raksturs būtu izvērties vēl nejaukāks, ja līdzās nebūtu tevis. – Tobijs norija pēdējo burkānu kūkas kumosu un nolaizīja pirkstus. Ella atcerējās pirms daudziem gadiem redzētu līdzīgu ainu. Kad pienāca puiša dzimšanas diena – pirmā, kas tika svinēta kopā ar Ellu, – viņa izcepa torti, kas atgādināja Harija Potera sērijas jaunākā romāna vāku. Ella nekad agrāk nebija darījusi kaut ko tamlīdzīgu, bet pūlējās no visas sirds. Šis meistardarbs sanāca visai apšaubāms, uzskatāmi demonstrējot entuziasma triumfu pār iemaņu trūkumu, tomēr Tobijs bija sajūsmā. Viņš vienu pēc otra apēda divus tortes gabalus, bet pēc tam nolaizīja kā pirkstus, tā arī šķīvi.

– Vai es drīkstu tev uzdot personisku jautājumu? – Tobijs vaicāja. – Ja tētis tevi lūgtu pamēģināt vēlreiz, vai tu piekristu?

– Nē. – Ella papurināja galvu. – Nekādā gadījumā. Šajās attiecībās viss ir beidzies. Tur nekas neiznāks. Man ļoti žēl, ja tas tevi apbēdina vai sagādā vilšanos.

– Runa ir nevis par manu apbēdinājumu vai vilšanos, bet gan par tevi. Ja nu atkal uzrodas Ītans un apgalvo, ka esot šķīries, vai tu uzsāktu attiecības ar viņu? Tikai atbildi godīgi.

Ella novērsās. Viņa domāja par Ītanu, kurš todien Belmontholā bija atradies tik bīstami tuvu nebūtībai. Atcerējās savas izjūtas, stindzinošās bailes, ka viņš varētu nomirt. Prātoja par kopā pavadītajiem tīkamajiem brīžiem, kad viņa sevi tīši maldināja, lai gan sirds dziļumos apjauta, ka spēlējas ar uguni. Nedrīkstēja atstāt bez ievērības to, ka viņa palaikam bija ilgojusies pēc Ītana.

– Tajā īsajā brītiņā Ebersohā, – Tobijs turpināja, – es nospriedu, ka šis Ītans man šķiet gluži jēdzīgs. Es pamanīju, kādām acīm viņš palaikam tevi uzlūko, un, atzīšos, man jau tad ienāca prātā, ka starp jums kaut kas risinās. Turpretī viņa sieva man šķita īsta katastrofa, un viņas draudzene arī.

– Man nebija ne jausmas, ka tu tovakar biji tik vērīgs.

– Man labpatīk domāt, ka es pamanu gandrīz visu. Tātad… ko tu grasies iesākt?

– Attiecībā uz ko?

– Uz Ītanu, protams.

– Neko. Viņš ir precējies. Es nevēlos nepatikšanas, ko manā dzīvē neizbēgami ienestu attiecības ar šādu vīrieti. Un ko tu saki par viņa meitu?

Tobijs smējās. – Konkursā par visgrūtāk audzināmās pameitas titulu viņa bez pūlēm pārspētu Eliksiju.

Arī Ella iesmējās. – Ir tik jauki atkal patērzēt ar tevi, Tobij! Man tevis pietrūka. Vai mēs varētu atkal sazināties, gluži tāpat kā iepriekš?

– Jā, tas būtu jauki.

– Tagad pastāsti, kā klājas Eliksijai. Vai viņa jau saņēmusi abitūrijas eksāmenu rezultātus?

Pēdējās piecās sava pusdienas pārtraukuma minūtēs Tobijs paguva steigšus pavēstīt, ka viņa māsa eksāmenos saņēmusi tikai “A” vērtējumus un kaldina “A” līmeņa plānus, bet Ella pastāstīja viņam par savām turpmākajām iecerēm.

56. nodaļa

“Es nemūžam nepiedošu Ītanam,” Kristīna solījās. “Es piedāvāju šim vīrietim perfektu jaunas dzīves iespēju, bet viņš to nevērīgi noraidīja. Viņš ir izpostījis visu, sagrāvis manus sapņus un cerības. Pateicoties Ītana nesaprātībai, Ādams izvācās no mājām, paņēmis meitu sev līdzi un uzsācis šķiršanās procesu.

Kad Ītans visnotaļ pazemojošā kārtā bija viņai paziņojis, ka esot nopietni izvērtējis viņas priekšlikumu un secinājis, ka labprātāk vēlreiz pārciestu kuņģa čūlas plīsumu, nekā saistītos ar tādu sievieti kā Kristīna, viņa īstenoja savus draudus un aizsūtīja Frensīnai ar mobilo telefonu uzņemto fotogrāfiju. Pēc dažām stundām Frensīna bija klāt kopā ar Valentīnu un Ketiju. Viņa bija iebrāzusies Pekstonu mājā un kliegusi, ka Kristīna esot divkosīga palaistuve, kas mēģinājusi aizvilināt draudzenes vīru. Frensīna uzvedās kā jukusi, pat meta Kristīnai ar dažādiem priekšmetiem, vispirms sasita no palodzes paķertu slīpēta stikla vāzi, tad norāva no sienas dekoratīvu šķīvi, bet nākamais uz Kristīnas pusi lidoja no galda pagrābts auglis. Viņa pārstāja trakot tikai acumirklī, kad, saklausījis neparasto kņadu, no dārza virtuvē ieskrēja Ādams, teju vai paklupdams uz ābola, kas ripinājās pa grīdu. – Velns un elle, kas te īsti notiek? – viņš iesaucās.

– Pavaicā savai sievai, šai kucei un saltai aprēķinātājai! – Frensīna atkliedza. Ketija tad jau raudādama bija uzsteigusies augšā, bet Valentīna patvērusies savās mājās. Izvērtās ļoti neglīta scēna.

Sākumā Ādams bija atteicies noticēt Frensīnas apsūdzībām, pat apvaicājies, vai kaimiņiene gadījumā neesot piedzērusies, bet drīz vien viņa šaubas tika izkliedētas. – Vai citādi Kristīna būtu man sūtījusi šo fotogrāfiju? – Frensīna pajautāja spalgā balsī, rādīdama Ādamam attēlu savā mobilajā telefonā. – Īsta draudzene būtu aci pret aci taktiski izteikusi aizdomas, ka manam vīram varbūt gadījusies mīlas dēka, bet kur nu! Viņa tīši atsūta šo, lai sanaidotu mani ar Ītanu! Un tas vēl nav viss! Tava sieva ir apsolījusi Ītanam gaišu nākotni viņas apskāvienos. Tici vai ne, Ādam, bet šim nolūkam viņa grasās izmantot tavu naudu. Jā, tā jau man likās, ka tas tevi apstulbinās.

Kopš tā brīža māja bija izsludināta pārdošanā, bet Ādams apzvērējis, ka šķirtā sieva nedabūs ne penija, ciktāl tas būs atkarīgs no viņa. Protams, tās bija muļķības. Abi laulātie skaidri zināja, ka viņai pienākas vismaz puse no visa, kas abiem pieder, un krietni vairāk, ja Kristīnai izdosies panākt sev labvēlīgus nosacījumus. “Ir jāuzsāk jauna dzīve un jāpierāda gan Ādamam, gan Ītanam, ka es lieliski spēju tikt galā bez viņiem.”

Kad Kristīna Mančestrā izkāpa no auto un devās uz norunāto tikšanos ar šķiršanās lietu advokātu – kādas viņas mātes draudzenes neprecēto dēlu, kas telefonsarunā bija atstājis visnotaļ patīkamu iespaidu, – kļuva skaidrs, ka visas agrākās jūtas pret Ītanu ir izdzisušas. Viņa ienīda šo vīrieti, ienīda tikpat dziļi, cik savulaik bija mīlējusi.

Nekad vēl Megijai nebija gadījies būt lidostā, un viņa apdomīgi sekoja visām ceļa norādēm. Jau auto novietošana vajadzīgā termināla stāvvietā izrādījās īsts izaicinājums, bet droši vien galvenokārt tāpēc, ka viņa teju vai drebēja satraukumā.

Priekšā parādījās uzraksts, kas vēstīja, ka Megija sasniegusi sagaidīšanas zāli. Cilvēku bija tik daudz, ka nācās gausināt soli. Diemžēl nebija iespējams gausināt sirds straujos pukstus. Ja sirdsdarbība vēl paātrinātos, viņa droši vien nogāztos zemē. Megija ielūkojās pulkstenī. “Vai pietiks laika uzmeklēt tualeti un pārbaudīt savu izskatu?” Nebija gana, ja viņa izskatītos tik labi, cik vien tas iespējams. Šodien viņas izskatam vajadzēja būt labākam par vislabāko iespējamo.

Megija ievēroja, ka daudzi cilvēki pēta augstāk novietoto ekrānu rindu. Ziņkārības pēc arī viņa gāja paraudzīties, kas tur tik interesants. Izrādījās, ka ekrāni sniedz informāciju par ielidojušajiem reisiem. Ar skatienu uzmeklējusi to vienīgo, Megija juta, ka sirds apmet kūleni. Lidmašīna jau bija nolaidusies! Viņa jutās tik pacilāta, ka radās vēlēšanās pavēstīt citiem šo fantastisko jaunumu. “Viņš ir šeit! Viņš ir šeit!” Lai savaldītu pārmērīgi spēcīgo jūtu uzplūdu, viņa uzmeklēja tualeti.

Īsu mirklīti pakavējusies kabīnē, Megija ņēmās kārtot matus. Tiesa, tur nekā kārtojama nebija, frizūra likās nevainojama. No paša rīta viņa bija devusies uz frizētavu, un tagad matiem piemita tas zīdainais vizmojums, kas nekādi nebija iegūstams saviem spēkiem. Megija uzlika mazliet vairāk lūpu spīduma, bet tūliņ izlēma, ka uzklājusi par daudz, noņēma visu kārtu un lika lietā tikai mazu drusciņu.

Tad viņa aplūkoja savu atspulgu. “Vai es izskatos labāk par vislabāko iespējamo variantu?” Varbūt tuvu tam, bet svarīgi šķita tas, ka viņa jutās apmierināta ar sievieti, kas raudzījās pretī no spoguļa. Šī bija jaunā Megija Storma. Vecā Megija izrādījās sen pagaisusi.