žeina Korija - Mana vīra sieva

Mēs kopīgi izejam asajā rudens gaisā. Mums visiem četriem jādodas vienā un tai pašā virzienā, taču māte un meita mūs nedaudz apsteidz, jo Eds soļodams kaut ko kricelē savā skiču bloknotā. Es ievēroju, ka viņas abas izskatās līdzīgas kā divas ūdens lāses, kaut gan sievietei ir pārāk īsi, melni svārki, bet mazajai meitenei, kura par kaut ko čīkst, ir tumši zila skolas forma. Es klusībā nodomāju: kad mums būs bērni, mēs viņus iemācīsim nečīkstēt.

Tuvojoties pieturai, es nodrebinos: blāvā rudens saule tik ļoti atšķiras no medusmēneša tveices. Domājot par mūsu īslaicīgo šķiršanos, man sažņaudzas krūtis. Pēc tam, kad kopā esam pavadījuši veselu nedēļu, ir gandrīz biedējoši apzināties, ka man astoņas stundas būs jāiztiek bez sava jaunā vīra. Man tas šķiet satraucoši. Vēl nesen biju neatkarīga un jutos labi arī vienatnē, taču kopš brīža, kad mēs pirms sešiem mēnešiem pirmo reizi uzrunājām viens otru kādā ballītē (tikai pirms sešiem mēnešiem!), es jūtos vienlaikus gan stiprāka, gan vājāka.

Mēs uz brīdi apstājamies, un es sagatavojos neizbēgamajam. Man ar autobusu ir jābrauc uz vienu pusi, viņam – uz otru. Eds dodas uz reklāmas kompāniju, kur dienām ilgi gudro reklāmas saukļus, lai piespiestu ļaudis pirkt kaut ko tādu, ko viņi nemaz nav gribējuši iegādāties, bet man, iedegušai un tumši zilos svārkos ģērbtai, ir jābrauc uz cietumu.

– Kad būsi tur nokļuvusi, tev vairs nebūs tik ļoti bail, – paziņo mans jaunais vīrs – un es biju domājusi, ka nekad neizrunāšu šo vārdu! – un noskūpsta mani uz lūpām. Viņš garšo pēc rīsu pārslām un savas kodīgās zobu pastas, pie kuras es vēl aizvien neesmu pieradusi.

– Zinu, – es atsaku. Viņš aizsteidzas pāri ielai uz savu autobusa pieturu, nenolaizdams acis no ielas stūrī augošā ozola un pētīdams tā krāsu un apveidu.

Divi meli. Divi nelieli, nekaitīgi meli, kuru nolūks ir likt otram sajusties labāk.

Bet tā jau sākas visi meli. Ar kaut ko nelielu un labi domātu. Un tad tie kļūst pārāk lieli, lai ar tiem varētu tikt galā.

– Kāpēc? – Karla čīkstēja, lēnām iedama mātei nopakaļ un vilkdama viņu aiz rokas, lai mēģinātu apturēt nepārtraukto, apņēmīgo gājienu uz skolas pusi. – Kāpēc man jāiet uz turieni?

Varbūt tagad, ja viņa turpinātu niķoties, māte nogurtu un padotos. Pagājušajā nedēļā tas jau bija izdevies, kaut gan todien bija kāda svētā diena. Mamma bija raudulīgāka nekā ierasts. Dzimšanas dienās, svēto dienās, Ziemassvētkos un Lieldienās tā notika vienmēr.

– Kur gan palicis tas laiks? – mamma novaidējās, runādama ar izteikto, sulīgo akcentu, kas padarīja viņu tik ļoti atšķirīgu no pārējo skolēnu mātēm. – Deviņarpus gadu bez tava tēva. Deviņi gari gadi.

Ciktāl vien Karla spēja atcerēties, viņa bija zinājusi, ka tēvs atrodas debesīs pie eņģeļiem. Tas bija noticis tādēļ, ka pēc viņas piedzimšanas viņš bija lauzis kādu solījumu. Reiz Karla bija apvaicājusies, kādu solījumu viņš īsti bija lauzis.

– Tādu solījumu, ko vairs nav iespējams glābt, – mamma bija nošņaukājusies.

Gluži tāpat kā skaisto, zilo tējas tasīti ar zeltīto rokturi, Karla bija nodomājusi. Pagājušajā nedēļā, kad viņa bija piedāvājusies noslaucīt traukus, tā izslīdēja viņai no rokas. Mamma apraudājās, jo tasīte bija nākusi no Itālijas.

Cik bēdīgi, ka tētis bija pie eņģeļiem! Bet viņai taču vēl aizvien bija mamma! Reiz kāds vīrietis autobusā bija noturējis viņas par māsām. Mamma bija iesmējusies.

– Viņš man tikai glaimoja, – mamma bija sacījusi, pietvīkdama pavisam sarkana. Bet pēc tam viņa par godu šim īpašajam notikumam bija atļāvusi Karlai ilgāk palikt nomodā. Karla bija sapratusi, ka tad, kad mamma jutās ļoti laimīga, bija īstais brīdis kaut ko palūgt. Tas izdevās arī tad, kad mamma bija bēdīga.

Gluži kā tagad. Bija sācies jauns gadsimts. Par to bija mācīts skolā.

Jau kopš ceturkšņa sākuma Karlai bija smelgusi sirds, kārojot pēc jauna penāļa. Tas bija darināts no mīksta, zaļa, pūkaina auduma un izskatījās pēc kāpura. Skolā visiem tāds bija. Varbūt tad pārējie pārstās viņu ķircināt. Būt atšķirīgai bija slikti. Būt atšķirīgai – tas nozīmēja būt augumā mazākai par pārējiem klasesbiedriem. Sīkā! (Tas bija dīvains vārds, kuru nevarēja atrast bērnu vārdnīcā, ko Karla bija pierunājusi mammu nopirkt lietotu grāmatu veikalā uz ielas stūra.) Būt atšķirīgai – tas nozīmēja, ka viņai bija biezas, melnas uzacis. Spalvainā! Būt atšķirīgai – tas nozīmēja, ka viņai bija tāds vārds, kāda nebija nevienai citai. Karla Kavoleti. Citi bērni viņu bija iesaukuši par Spagoleti. Spalvainā Karla Spagoleti!

– Kāpēc mēs šodien nevaram palikt mājās? – viņa nerimās. Mūsu īstajās mājās, viņa gandrīz piebilda. Ne jau Itālijā, par kuru mamma nespēja vien beigt runāt un kuru viņa, Karla, nekad nebija pat redzējusi.

Mamma uz brīdi apstājās. Garām pagāja viņu kaimiņiene ar zeltainajiem matiem, uzmezdama viņai nosodošu skatienu.

Karla zināja, ko nozīmē šāds skatiens. Tādu pašu viņa mēdza izpelnīties arī no skolotājām tad, ja neprata kaut ko sareizināt ar deviņi.

– Arī es neprotu labi rēķināt, – mamma mēdza noraidoši sacīt, kad Karlai vajadzēja palīdzēt pildīt mājasdarbus. – Bet tas nemaz nav svarīgi. Galvenais, lai tu neēstu kūkas un nekļūtu resna. Tādām sievietēm kā mēs ir jābūt skaistām.

Vīrietis ar spīdīgo automašīnu un lielo, brūno cepuri vienmēr teica mammai, ka viņa ir skaista.

Kad viņš nāca ciemos, mamma nekad neraudāja. Viņa izlaida pār pleciem garo matu tumšās cirtas, apsmidzinājās ar savu iecienīto smaržu ”Ābeļzieds” un zibināja acis. Tika ieslēgts atskaņotājs, visi viegli klaudzināja ar apavu purngaliem, kaut gan Karla to nedrīkstēja darīt pārāk ilgi.

– Jāiet gulēt, cara mia, – mamma dziedoši noskandēja. Un tad Karlai vajadzēja iet prom, un mamma palika divatā ar savu viesi, lai klaudzinātu ar apavu purngaliem pa mazo dzīvojamo istabu, kamēr no saplaisājušajām sienām uz viņiem nikni noraudzījās mātes ģimene. Bieži vien šo cilvēku saltās sejas rādījās Karlai murgos. Tad dejošana tika iztraucēta, un mamma dusmojās. – Tu esi pārāk liela, lai redzētu tādus sapņus. Tu nedrīksti traucēt mūs ar Leriju.

Karlai pirms kāda laika skolā bija uzdots mājasdarbs ”Mana mamma un tētis”. Kad viņa, aizrautības pārņemta, bija pārnākusi mājās, mamma bija ilgi klakšķinājusi mēli un tad pēkšņi nolikusi galvu uz virtuves galda un apraudājusies.

– Man obligāti jāatnes kāds priekšmets klases izstādei, – Karla bija uzstājusi. – Es nevaru palikt vienīgā, kura to nav izdarījusi.

Beidzot mamma bija noņēmusi no sienas fotogrāfiju, kura bija redzams stīvi izslējies vīrs ar baltu apkaklīti un bargu skatienu.

– Sūtīsim uz skolu manu tēti, – viņa paziņoja balsī, kas izklausījās tā, it kā viņai rīklē būtu iestrēgusi ledene. Karlai garšoja ledenes. Vīrietis ar spīdīgo automašīnu bieži vien atnesa viņai baltu papīra maisiņu ar konfektēm, taču tās lipa viņai pie rokām un pēc tam viņai veselu mūžību vajadzēja mazgāties, lai atbrīvotos no traipiem.

Karla, godbijīgi saņēmusi fotogrāfiju rokā, vaicāja:

– Vai tas ir mans vectēvs?

Viņa jau zināja atbildi. Mamma bija par to stāstījusi pietiekami bieži, tomēr tik un tā bija jauki to zināt. Jauki apzināties, ka arī viņai bija savs vectēvs, gluži tāpat kā pārējiem klasesbiedriem, kaut gan viņas vectēvs dzīvoja daudzu jūdžu attālumā kalnos virs Florences un nekad neatbildēja uz viņu vēstulēm.

Karlas māte bija ietinusi fotogrāfiju oranži sarkanā zīda šallē, kas oda pēc naftalīna. Karla nespēja vien sagaidīt, kad varēs to aiznest uz skolu.

– Tas ir mans nonno, – viņa bija lepni paziņojusi.

Taču visi bija viņu apsmējuši.

– Nonno, nonno, – kāds puika bija skandējis. – Kāpēc tev nav vectēva, tāpat kā mums? Un kur ir tavs tēvs?

Tas bija noticis tieši pirms tās svēto dienas, kad Karla bija pierunājusi māti piezvanīt uz darbu un aizbildināties ar slimību. Tā bija viena no labākajām dienām viņas mūžā! Abas kopā bija devušās piknikā uz kādu vietu, ko sauca par Haidparku. Tur mamma bija dziedājusi dziesmas un stāstījusi viņai par savu bērnību Itālijā.

– Brāļi veda mani peldēties, – viņa sapņaini sacīja. – Dažreiz mēs saķērām zivis vakariņām un pēc tam dziedājām, dejojām un dzērām vīnu.

Karla, reibdama no laimes par iespēju tikt vaļā no skolas, tina ap mazo pirkstiņu mātes tumšo matu šķipsnu.

– Vai toreiz tur bija arī tētis?

Pēkšņi mammas tumšās, zibošās acis pārstāja zibēt.

– Nē, mazā. Nebija gan. – Tad viņa sāka vākt kopā termosu un sieru no sarkani rūtotās segas, kas bija noklāta zemē. – Nāc. Mums jāiet mājās.

Un pēkšņi Karlas mūža labākajai dienai pienāca gals.

Arī šī diena neizskatījās īpaši laba. Skolotāja bija brīdinājusi, ka pirmajā stundā būs jāraksta kontroldarbs. Matemātikā un pareizrakstībā. Abos priekšmetos, kas viņai visvairāk nepadevās. Tuvojoties autobusa pieturai, Karla aizvien ciešāk ieķērās mātei rokā.

– Kaut arī tu esi maza auguma, – vīrietis ar spīdīgo automašīnu bija sacījis aizvakar, kad Karla bija atteikusies agrāk likties gulēt, – toties ļoti apņēmīga, vai ne?

Un kāpēc gan ne, viņa gandrīz bija atcirtusi.

– Tev jāizturas jauki pret Leriju, – mamma vienmēr atgādināja. – Ja nebūtu viņa, mēs nevarētu te dzīvot.

– Lūdzu, vai mēs varam kopā palikt mājās? Lūdzu? – Karla tagad lūdzās.

Taču mamma palika nelokāma.

– Man jāiet uz darbu.

– Bet kāpēc? Lerijs taču nedusmosies, ja tu ar viņu neaiziesi pusdienās.

Parasti Karla nemēdza saukt viņu vārdā. Meitene jutās labāk, ja varēja viņu dēvēt par vīrieti ar spīdīgo automašīnu. Tas nozīmēja, ka viņš bija svešs.

Mamma uz ielas pagriezās atpakaļ, gandrīz uzskriedama virsū laternai. Pirmajā mirklī viņa izskatījās gandrīz dusmīga.

– Tāpēc, mazā, ka man vēl ir savs lepnums. – Viņai iemirdzējās acis. – Turklāt man patīk mans darbs.

Mammai bija ļoti svarīgs darbs. Viņa padarīja neglītas sievietes par skaistām! Viņa strādāja lielā veikalā, kur pārdeva lūpu krāsas, skropstu tušas un īpašus krēmus, kas padarīja ādu ”skaisti gaiši brūnu” vai ”sērīgi bālu”, vai arī par kaut ko līdzīgu abām šīm krāsām, un tas bija atkarīgs no sejas toņa. Dažreiz mamma atnesa mājās paraudziņus un uzkrāsoja Karlu tā, ka viņa sāka izskatīties daudz vecāka. Tas viss piederējās pie skaistuma, lai kādu dienu arī viņa varētu iepazīties ar vīrieti, kuram pieder spīdīga automašīna un kurš kopā ar viņu dejotu pa dzīvojamo istabu.