žeina Korija - Mana vīra sieva

Tieši tā mamma bija iepazinusies ar Leriju. Todien viņa bija strādājusi smaržu nodaļā, jo kāda pārdevēja bija saslimusi. Mamma bija teikusi, ka tas ir labi, jo tad viņa varēja kādu aizvietot. Lerijs bija atnācis uz veikalu nopirkt smaržas savai sievai. Arī viņa bija slima. Un tagad mamma izpalīdzēja Lerija sievai, gādādama, lai viņš atkal būtu priecīgs. Viņš taču labi izturējās arī pret Karlu, vai ne? Viņš nesa Karlai konfektes.

Bet tagad, kad viņas devās uz autobusa pieturu, kur jau gaidīja sieviete ar zeltainajiem matiem (kaimiņiene, par kuru mamma bija teikusi, ka viņa noteikti ēd pārāk daudz kūku), Karla gribēja kaut ko citu.

– Vai es varu palūgt Lerijam kāpuru penāli?

– Nē. – Mamma izteiksmīgi pamāja ar savām garajām rokām un sarkani krāsotajiem nagiem. – Nevari vis.

Tas nebija godīgi. Karla domās noglāstīja kāpuru un gandrīz sajuta tā mīksto vilnu. Gandrīz vai varēja dzirdēt, kā kāpurs saka: man vajadzētu piederēt tev. Tad mēs visiem patiktu. Saņemies, Karla! Izdomā kaut ko!

Lai nokļūtu līdz cietumam, ir jātiek līdz Apgabala metro līnijas galapunktam un vēl labu gabalu jābrauc ar autobusu. Maigi zaļā Apgabala metro līnija kartē man rada drošības sajūtu; tā nemaz nav līdzīga sarkanajai Centrālajai līnijai, kura ir bezkaunīga un biedējoši kliedzoša. Nu mans vilciens apstājas Bārkingas stacijā, un es sastingstu, caur lietus izraibinātajiem logiem pētīdama peronu un meklēdama kopš bērnības pazīstamas sejas. Nekā tāda tur nav. Tikai bariņš sagurušu, lietusmēteļos ģērbtām vārnām līdzīgu pasažieru un kāda sieviete, kura uzmana mazu puiku smalkā, pelēki sarkanā pelēkā skolas formastērpā.

Savulaik es netālu no šejienes vadīju parastu dzīvi. Domās es vēl aizvien redzu to māju: piecdesmitajos gados celtu, ar oļainu javu apmestu ēku, kurai bija prīmulu dzelteni logu rāmji, kas nepavisam nesaderējās ar kaimiņu mājas daudz tradicionālāko gaiši brūno krāsojumu. Es joprojām atceros, kā roku rokā ar māti rikšoju pa galveno ielu uz bibliotēku. Biedējoši skaidri atminos, kā tēvs man paziņoja, ka drīz man būs mazs brālītis vai māsiņa. Beidzot! Nu es varēju būt tāda pati kā pārējie klasesbiedri, tie, kuriem bija aizraujošas, trokšņainas, rosīgas ģimenes, kas tik ļoti atšķīrās no mūsu klusās trijotnes. Nez kāpēc man atmiņā ataust no rīta redzētās kaimiņienes – mazā, čīkstošā meitenīte tumši zilajā skolas formastērpā un viņas māte ar biezajām lūpām, melnajām matu krēpēm un nevainojami baltajiem zobiem. Viņas bija sarunājušās itāliski. Man gandrīz bija gribējies apstāties un pateikt viņām, ka nupat bijām pavadījuši medusmēnesi Itālijā.

Es bieži prātoju par citu cilvēku dzīvi. Ar ko nodarbojas tā skaistā sieviete? Varbūt viņa ir modele? Tomēr šodien es nekādi nespēju atvairīt domas par sevi. Par savu dzīvi. Kāda izveidotos mana dzīve, ja es būtu kļuvusi par sociālo darbinieci, nevis par juristi? Ja nu pēc pārcelšanās uz Londonu es kopā ar savu jauno dzīvokļa biedreni nebūtu aizgājusi uz to ballīti, kaut gan parasti nemēdzu tā darīt? Ja nu es nebūtu izlējusi vīnu uz gaiši brūnā paklāja? Ja nu tas laipnais, gaišmatainais vīrietis (”Sveika, mani sauc Eds!”) ar tumši zilo kravati un izglītota cilvēka balsi nebūtu palīdzējis man visu uzslaucīt, sacīdams, ka, pēc viņa domām, tas paklājs tik un tā ir bijis ļoti garlaicīgs un to ir vajadzējis atsvaidzināt. Ja nu es nebūtu tā piedzērusies (uztraukuma dēļ) un, kad viņš apvaicājās par manu ģimeni, nebūtu viņam pastāstījusi par sava brāļa nāvi? Ja nu šis jautrais vīrietis, kurš prata mani sasmīdināt un vienlaikus arī uzklausīt, jau otrajā tikšanās reizē nebūtu mani bildinājis? Ja nu viņa mākslinieciskā, īpašā pasaule (tik nepārprotami atšķirīga no manējās) nebūtu simbolizējusi glābiņu no visām manas pagātnes šausmām…

Vai tu man stāsti patiesību par savu brāli, cauri braucēju vārnu vāliem izlaužas manas mātes balss, ar neredzamu tauvu aizvelkot mani no Londonas uz Devonu, uz kurieni mēs pārcēlāmies divus gadus pēc Daniela uzrašanās. Es ietinos savā pieauguša cilvēka mētelī un izmetu viņas balsi ārā pa logu uz sliedēm. Nu man vairs nav tajā jāklausās. Esmu pieaugusi. Precējusies. Man ir kārtīgs darbs ar saviem pienākumiem. Ar pienākumiem, par kuriem man tagad vajadzētu domāt, nevis kavēties pagātnes atmiņās.

– Ir jāiztēlojas, par ko domā apsūdzības puse, – vecākais partneris vienmēr saka. – Jātiek viņiem vienu soli priekšā.

Sagrozījusies, lai mēģinātu izbrīvēt sev vietu starp diviem spēcīgu, pelēkās biksēs ģērbtu ceļgalu pāriem – pa vienam katrā mana sēdekļa pusē –, es atveru savu melno, piebāzto portfeli. Pārpildītā vagonā to izdarīt nemaz nav viegli. Ar roku aizsegusi lietas apkopojumu (mēs nedrīkstam publiskās vietā lasīt privātus dokumentus), es to aši pārskatu, lai atsvaidzinātu atmiņu.

Lieta pro bono

Džo Tomass, 30 gadi, apdrošināšanas aģents. 1998. gadā apsūdzēts par to, ka nogalinājis 26 gadus veco Sāru Evansu, modes preču veikala pārdevēju un apsūdzētā draudzeni, iegrūžot viņu ar verdošu ūdeni pilnā vannā. Nāves iemesls: sirds mazspēja un stipri apdegumi. Kaimiņi liecinājuši, ka dzirdējuši niknu strīdu. Ievainojumi liecina par varmācīgu grūdienu.

Visbiedējošāk ir lasīt par ūdeni. Slepkavību vajadzētu veikt ar kaut ko nejauku, piemēram, ar asu nazi, akmeni vai indi, kā to darīja Bordžas, toties vannai vajadzētu būt drošai. Mierinošai. Kā zaļajai Apgabala metro līnijai.

Kā medusmēnešiem.

Vilciens dīvaini noraustās, un es uzgrūžos ceļgaliem vispirms kreisajā un tad arī labajā pusē. Mani dokumenti izkaisās pa slapjo grīdu. Šausmu pārņemta, es sāku tos uzlasīt, taču ir jau par vēlu. Labajā pusē esošo bikšu īpašnieks sniedz man lietas apkopojumu, taču viņa acis jau ir pārslīdējušas pār glīti uzdrukāto tekstu.

Mana pirmā slepkavības lieta, es vēlos paskaidrot. Kaut vai tikai tāpēc, lai aizgaiņātu viņa piesardzīgo skatienu. Taču tā vietā es pamatīgi nosarkstu un sagrūžu dokumentus atpakaļ somā, apzinādamās: ja te atrastos mans priekšnieks, es tiktu atlaista uz līdzenas vietas.

Pārāk drīz vilciens apstājas. Ir pienācis laiks izkāpt. Pienācis laiks mēģināt glābt cilvēku, kuru es jau neieredzu (tā vanna!), kaut gan viss, ko vēlos, ir atgriezties Itālijā. Vēlreiz izdzīvot mūsu medusmēnesi. Šoreiz visu izdarīt kā nākas.

Ikreiz, domājot par cietumu, esmu iztēlojusies kaut ko līdzīgu Koldicai. Ne jau nu garu piebraucamo ceļu, kas liek man atcerēties Eda vecāku milzīgo savrupmāju Glosteršīrā. Esmu tur bijusi tikai vienu reizi, tomēr ar to pilnīgi pietika. Tur valdīja stindzinošs aukstums, un runa šoreiz nav tikai par centrālapkures trūkumu.

– Vai esat pārliecināts, ka šī ir īstā vieta? – es noprasu taksometra šoferim. Viņš pamāj, un, kaut gan no aizmugures sēdekļa vīrieša seja nav saskatāma, var just, ka viņš smaida.

– To ieraugot, visi ir pārsteigti. Savulaik te bija privāts mājoklis, kamēr to nepārņēma viņas majestātes ieslodzījumu lietu dienests. – Tad šofera balss kļūst drūma. – Tagad tur sēž sasodītu vājprātīgo bars, un tas neattiecas tikai uz noziedzniekiem vien.

Es paliecos uz priekšu. Šis diezgan intriģējošais paziņojums ir izkliedējis manas raizes par to, vai es varēšu norakstīt izdevumos maksu par taksometru (izrādījās, ka ar autobusu nevar nokļūt pietiekami tālu). Protams, es zināju, ka Breikvilas cietumā atrodas daudzi psihopāti un cietuma specializācija ir psihologa konsultāciju sniegšana, tomēr kāda drusciņa tuvākas informācijas varētu man noderēt.

– Vai jūs runājat par darbiniekiem? – es riskēju pajautāt. Šoferis nosprauslojas. Mēs turpinām virzīties pa piebraucamo ceļu, garām ēkām, kas varētu būt vietējās pašvaldības mājas.

– Par ko gan citu? Kamēr manam svainim nebija gadījies nervu sabrukums, viņš te strādāja par uzraugu. Dzīvoja vienā no tām mājām.

Šoferis ar galvu pamāj uz pašvaldības māju pusi. Tad mēs nogriežamies gar nākamo līkumu. Kreisajā pusē slejas viena no skaistākajām ēkām, kādu esmu redzējusi. Tai ir burvīgi sīkrūšu logi. No ārpuses ēka ir apaugusi ar satriecošām, zeltaini sarkanām efejām. Pavirši minot, varētu teikt, ka tā ir būvēta deviņpadsmitā gadsimta sākumā. Tā patiešām asi kontrastē ar labajā pusē sarindoto moduļu māju virkni.

– Jums jāreģistrējas tur, – taksometra šoferis saka, rādīdams uz māju. Sāku rakņāties pa maku. Jūtu, ka man pieklātos iedot viņam dzeramnaudu, kaut vai tikai par visu papildu informāciju.

– Paldies. – Taksists izklausās pateicīgs, taču viņa skatiens ir nemierīgs. – Vai jums te kāds jāapciemo?

Es svārstos. Vai par to viņš mani uzskata? Par kādu no tām labajām sievietēm, kuras uzskata, ka viņu pienākums ir iedraudzēties ar šiem ļaundariem?

– Tā varētu teikt.

Vīrietis papurina galvu.

– Uzmanieties. Tie puiši… vai zināt, viņi te atrodas pamatota iemesla dēļ.

Tad viņš dodas prom. Noskatos, kā taksometrs aizslīd atpakaļ pa piebraucamo ceļu, atņemot man pēdējo saikni ar ārpasauli. Tikai tad, kad jau esmu sākusi soļot mājas virzienā, es saprotu, ka esmu aizmirsusi palūgt viņam kvīti par braucienu. Ja reiz es nevaru kaut ko tādu izdarīt pareizi, uz ko gan var cerēt Džo Tomass?

Un, daudz svarīgāk, vai viņš to ir pelnījis?

– Cukurs? Līmlente? Kartupeļu čipsi? Asi priekšmeti? – noskalda vīrietis aiz stikla sienas.

Pirmajā mirklī man šķiet, ka neesmu sadzirdējusi pareizi. Vēl aizvien nespēju atgūties pēc sava neparastā brauciena. Biju devusies uz skaisto māju, atvieglota, ka cietums galu galā nemaz nav tik biedējošs, bet, kad tur nokļuvu, kāds man lika iet atpakaļ pāri pagalmam, garām moduļu mājām, līdz pirmīt nepamanītai augstai sienai, kuras virspusē saritināta dzeloņstieple. Sirdij dobji pukstot, gāju gar sienu, kamēr nonācu pie nelielām durvīm. Zvanīt, bija norādīts uz plāksnītes pie sienas.

Paklausīju, sākdama elpot straujāk. Durvis automātiski atvērās, un es iekļuvu nelielā telpā, kas ļoti līdzinājās mazas iekšzemes lidostas uzgaidāmajai telpai. Viena tās mala bija atdalīta ar stikla paneli, pie kura es patlaban stāvu.