– Nē, nē, nē! Lūdzu, nē! – viņa lūdzās. – Jūs taču labi zināt, kādā situācijā es esmu nonākusi. Man jādomā par Džesamiju un Feliksu! Harija aizgādībā taču es viņus atstāt nevaru.

– Es taču nemaz nelūdzu, lai jūs viņus nodotu Harija gādībā. Viņi, protams, brīvdienās varēs paviesoties pie Harija, bet dzīvos, neapšaubāmi, kopā ar mums. Gluži tāpat kā mans cienījamais māsasdēls, mana mīļā, es jūtu, ka viņiem būs nepieciešams vīrieša padoms un vadība. Protams, es apzinos, ka morāles jautājumos labāks padomdevējs ir lords Baksteds un es ar viņu sacensties nevaru. Tomēr… es jūsu brāļiem patīku daudz vairāk.

– Man taču nebija ne mazākā nolūka precēties ar lordu Bakstedu!

– Man tas šķiet visai saprātīgi, – atzinīgi noteica lords Olverstoks. – Feliksam un Džesamijam viņš kādu iemeslu pēc nemaz nepatīk. Un diezin vai viņš būs gatavs izrādīt viesmīlību arī Beludžistānas medību sunim. Nē, jūsu vietā es neprecētos ar lordu Bakstedu. Un pat ar Dārsiju ne; viņš man vakar vakarā pavēstīja, ka esot izdarījis visu iespējamo, lai mani apsteigtu. Viņš ar zēniem netiktu galā.

Frederiku plosīja pretrunīgas emocijas, viņa juta prieku, bet tajā pašā laikā arī lielu satraukumu, un sacīja:

– Jūs runājat tik pārliecināti, it kā uzskatītu, ka man jāprecas tieši viņu dēļ. Tā nu gan es nekad nerīkotos!

– Ak, to es patiešām zinu! Tikai es zinu arī to, ka jūs nemūžam neprecētos ar kādu, kurš viņiem nepatīk un kurš nebūtu gatavs viņus pieņemt savās mājās. Es vienkārši pūlējos padarīt sevi jūsu acīs pieņemamāku par pārējiem. Tomēr Feliksam un Džesamijam es patiešām esmu pieķēries; man ir interesanti kopā ar viņiem. Turklāt es esmu tik ļoti pieradis uzstāties kā viņu aizbildnis, ka nu jau visiem spēkiem pretotos, ja kāds mēģinātu viņus izsvītrot no manas ietekmes sfēras.

– Jūs nudien esat īsts laipnības paraugs! – viņa nedroši sacīja. – Es tomēr nezinu… neesmu pārliecināta, kālab jūs mani bildinājāt. Vai nu tiešām domājat, ka esat mani kompromitējis, vai aiz līdzcietības, kas, starp citu, ir pilnīgi lieka, taču reizēm nav jums sveša…

– Nu jau gan, Frederika! Patiešām brīnos, ka man no jūsu mutes jādzird šādas aplamības! – aizrādīja Olverstoks. – Es nekad neesmu izcēlies ar īpašu laipnību un neesmu jūs sakompromitējis, bet, ja būtu jūs uztvēris kā līdzcietības vērtu objektu, tad jau sen būtu nogarlaikojies un jūs man būtu apnikusi! Bet jūs mani nekad neesat garlaikojusi. Man nebija ne jausmas, ka tāda sieviete vispār eksistē, Frederika! – Viņš satvēra Frederikas rokas un cieši turēja. – Jūs esat vienīgā man pazīstamā sieviete, kura mani vēl ne reizi nav garlaikojusi!

Frederika nodrebēja, un viņas domas nekārtīgi joņoja prātā.

– Tas taču nav iespējams! Jūs neesat… jūs neesat manī iemīlējies! Kā gan jūs varētu manī iemīlēties? Jūs vienkārši cenšaties panākt, lai es noticu, ka tā ir.

– Nē, nē, pat ne mazākajā mērā! – viņš smiedamies mierināja iecerēto. – Es tikai piepeši konstatēju, ka bez jums vairs nespēju dzīvot, mana dievinātā Frederika!

Gluži neapzināti Frederika paspieda marķīza pirkstus. Skatīdamās viņa smejošajās acīs, viņa kautri sacīja: – Vai tiešām tā būtu mīlestība? Saprotiet, es nekad neesmu bijusi iemīlējusies, tālab nemaz nezinu, kā tas ir. Un es jau ļoti sen biju nolēmusi, ka neprecēšos, ja neiemīlēšos no sirds. Man allaž likās, iemīlējusies sieviete džentlmenī vairs nesaskata nevienu viņa trūkumu; kā Harita, piemēram, neredz nevienu sliktu īpašību Endimionā. Es lieliski redzu visus jūsu trūkumus un nebūt neuzskatu par pareizu itin visu, ko jūs sakāt vai darāt. Tomēr… man vienmēr ir kaut kā neomulīgi, ja jūsu nav tuvumā!

– Tad jau, mana mīļā, – lords Olverstoks sacīja un apskāva Frederiku, – varat nešaubīties, ka esat iemīlējusies.

– Ak! – Frederika atbrīvojās no ciešajām skavām, jo baidījās, ka tūdaļ nosmaks. – Tagad es zinu, ka tā tas ir! Pēc kāda laika istabā ieskrēja jaunākais Merivils un ieraudzīja abus kopā sēžam uz dīvāna.

– Badls sacīja, lai es jums netraucēju, bet es jau zināju, ka tās ir tīrās blēņas! – viņš nicīgi noteica. – Brālēn Olverstok, man jālūdz jums kas ļoti svarīgs! – Pamanījis, ka brālēns ar vienu roku ir apskāvis Frederiku, Felikss apklusa. Viņš bija nemierā ar šādām maiguma izpausmēm, neizpratnes pilnu skatienu paraudzījās uz savu elku un strikti vaicāja: – Brālēn Olverstok, kāpēc jūs tā apskaujat manu māsu?

– Tāpēc, ka mēs grasāmies precēties, – lords Olverstoks rāmi paskaidroja. – Redzi, nākas… apskaut lēdiju, ar kuru grasies saistīties laulības saitēm. Tas ir tāds kā pienākums.

– Ak tā? – noteica Felikss. – Tad es laikam nevienu nebildināšu… Atzīšos ser, man ne reizi neienāca prātā, ka jūs… – Viņš atkal nepateica līdz galam, it kā piepeši būtu par kaut ko iedomājies. – Tad jau viņa būs… marķīziete? Klau, Džesamij, Frederika grasās kļūt par marķīzieti!

– Ne jau par marķīzieti, bet gan par marķīzi! Tu, neizglītotais mērkaķēn! – viņam strikti aizrādīja brālis un aizvēra durvis. Viņš paskatījās uz Frederiku un mulsi noteica: – Mums tevis pietrūks… bet es vienalga par tevi priecājos!

Frederika pastiepa roku viņam pretī. – Dārgais Džesamij! Jums nenāksies pēc manis ilgoties, jo mēs dzīvosim visi kopā. Vienīgā atšķirība būs tā, ka tu, Felikss un es… mēs dzīvosim pie lorda Olverstoka, nevis Greinārdā, taču jūs jau neiebildīsiet, vai ne?

Džesamijs paraudzījās uz lordu Olverstoku un sacīja:

– Pateicos! Bet… jūs taču nevarētu gribēt labprātīgi paciest mūsu sabiedrību?

– Tā, protams, nav visai spoža perspektīva, – piekrita lords Olverstoks. – Bet lieta tāda, ka jūsu māsu ar vieglākiem noteikumiem es nevaru dabūt.

Džesamija sejā uzplauka viens no viņa retajiem smaidiem. – Jūs… jūs esat vienkārši lielisks, ser!

– Nē, nav gan! – iebilda Felikss. – Kāpēc lai viņš negribētu ar mums kopā dzīvot? Varētu nodomāt, ka mēs viņam sagādājam kādas īpašas raizes. Brālēn Olverstok, es patiešām gribu jums vaicāt, vai es drīkstēšu Olverā ierīkot sev darbnīcu, kur veikt eksperimentus? Es no sirds solos, ka neuzspridzināšu māju! Vai jūs, lūdzu… Brālēn Olverstok…