– Un sastapāt misis Dontriju lokāmies konvulsijās? – apvaicājās lēdija Elizabete.

– Nē, tas bija vēlāk, – nopietni paskaidroja misters Trevors. – Kad mēs visi iegājām viesistabā, misis Dontrija sēdēja krēslā, un uz ceļgaliem viņai bija nolikta dēla vēstule; viņa izskatījās kā kontuzēta. Ieraudzījusi Endimionu, viņa sāka tik spalgi kliegt, ka pat man sagribējās tūdaļ pat aizbēgt. Dontrijs sadrūma, un izskatījās, ka mis Merivila tūdaļ kritīs ģībonī. Es sāku skaidrot, ka viņi nemaz vēl nav apprecējušies, taču misis Dontrija neklausījās, tālab man nācās pieiet pie viņas un visai necienīgā veidā viņu sapurināt. Viņa tik ļoti izbrīnījās, ka pārstāja kliegt uz dēlu, un es varēju paskaidrot viņai, ka laulība vēl nav noslēgta. Tad misis Dontrija skrēja pie viņa un kliedza: “Ak, mans mīļotais dēls, tu atcerējies par savu nabaga slimo māti un nožēloji savu ieceri!” Viņa grasījās piekļauties pie dēla krūtīm. Tas Endimionu sadusmoja vēl vairāk, un viņš pavēstīja, ka pat nedomā neko nožēlot, ka visu izjaucu es, un nosauca mani par nolādēto muļķi! Un tad misis Dontrija metās pie krūtīm man! – sacīja Čārlzs un nobālēja, to atceroties.

– Nabaga misters Trevors! – iesaucās Frederika. – Ko tad jūs izdarījāt?

– Ļaunākais bija tas, ka es neko nevarēju darīt! Viņa apskāva mani, sauca par savu glābēju un dārgo puisēnu un noskūpstīja mani uz vaiga!

– Ko tad vēl tu varēji gaidīt? Tas taču ir brīnišķīgi, Čārlz! – sacīja Olverstoks.

– Man, ser, tas nemaz nelikās lieliski, un arī Dontrijam ne. Līdz tam viņš tikai saniknojies stāvēja un klausījās, taču sāka uz viņu kliegt, pat īpaši neizvēloties izteicienus, tiklīdz izdzirdēja, kā viņa māte man pateicas, ka es izglābu viņas dēlu no “liktenīgas laulības”. Tas mani pat izbrīnīja, jo Dontriju allaž biju uzskatījis par mierīgu un laipnu puisi. Kad viņa uzlika plaukstu uz krūtīm un paziņoja, ka tūdaļ sāksies spazma, viņš atcirta, ka viņai varot būt tik spazmu, cik vien viņa vēlas, taču viņš līdz sava mūža nogalei vairs ne vārda nepārmīs ar savu māti, ja viņa sacīs kaut vēl vienu vārdu pret mis Merivilu. Tad mis Merivila pieskrēja pie misis Dontrijas, apskāva viņu un sāka lūgties, lai viņa neklausoties Endimionā, jo viņš jau tā nemaz nedomājot. Un vispār, ka viņi nedarīšot neko tādu, kas viņai nepatikšot! Mis Harita apsēdināja misis Dontriju uz dīvāna, pielika viņai pie deguna ožamās sāls flakonu un lika Dontrijam sameklēt ožamo spirtu. Kad viņš sacīja, ka viņam nav ne jausmas, kur to meklēt, mis Merivila sāka rāties, ka nedrīkst taču būt tik bezsirdīgs un tā izturēties pret savu māti; ja reiz viņš nezinot, kur meklējams ožamais spirts, tad varot taču pajautāt kalponei. Pēc tam Dontrijs aizgāja un atnesa brendiju, kas iedarbojās ne sliktāk par ožamo spirtu. Kad Dontrijs sāka skaidrot mātei, cik bezjēdzīga ir viņas izlikšanās par slimu, viņa sāka trīcēt pie visām miesām un lūdzās, lai mis Harita viņu nepamet. Beigu beigās mis Dontrija nodēvēja mis Haritu par savu dārgo meitenīti, abas sāka raudāt un apvienoja spēkus pret Dontriju. Viņš tūdaļ pat zaudēja cīņas sparu un būtu sācis lūgt mātei piedošanu un visādi pielabināties viņai, ja es viņam nebūtu uzminis uz kājas.

Olverstoka acis iemirdzējās. – Tev tas izdevās visai veikli, Čārlz!

– Nezinu, bet bija labi redzams: jo ilgāk jaunais Dontrijs dusmosies, jo ciešāk viņa māte pieķersies mis Haritai, kura vienīgā no visiem klātesošajiem izrādīja līdzjūtību. Es baidījos, ka varētu ienākt misis Plamlija, bet izrādās, ka iepriekšējā vakarā viņa saslimusi ar gripu. Tā bija reta izdevība, jo misis Dontrijas kalpone kopa sirdzēju, bet meitas kopā ar guvernanti bija aizsūtītas projām, lai viņām nepieliptu slimība. Tā nu misis Dontrijai nācās rūpēties pašai par sevi, un tas viņai nudien nepatika. Viņa sacīja… jūs taču viņu pazīstat, ser…

– Jā, pat pārāk labi!

Čārlzs pasmīnēja. – Jā, tātad viņa sacīja, ka nesūdzas par kalpones prombūtni, jo tā palīdzot misis Plamlijai, bet vienkārši esot tik vārga, ka jebkura mazākā piepūle viņai pilnībā laupīšot spēkus. Un mis Merivila viņai piekrita, turklāt ne mazākajā mērā neliekuļoja.

– Ai, ai! – bilda Frederika. – Harita ir ļoti mīkstsirdīga un pažēlos katru, ja vien būs kaut niecīgākais iemesls, bet reizēm iemeslu nemaz nevajag.

– Tas… tas taču neapšaubāmi runā viņai par labu!

– Te nu es nepiekrītu, bet nekavēsimies pie šā temata, – teica lords Olverstoks. – Pašlaik Harita laikam pilda kompanjones, slimnieku kopējas un istabenes pienākumus. Un kā tad palika, vai misis Dontrija piekrita “liktenīgajai laulībai”?

– Pagaidām ne, taču, spriežot pēc tikko iedibinātajām sirsnīgajām attiecībām ar dārgo meitenīti mis Haritu, nebūs ilgi jāgaida. Lai kā arī būtu, mis Merivila paliks pie viņas līdz rītdienai. Tad nu es pačukstēju jaunajam Dontrijam, ka viņam labāk uz kādu laiku pazust no mātes acīm, ja vien viņš nevēlas visu izbojāt, un aizvedu viņu sev līdzi. Tas arī viss!

– Viss? – iesaucās Frederika. – Es pat izteikt nespēju, mister Trevor, cik dziļi esmu jums pateicīga! Protams, es jums pie krūtīm nemetīšos, jo šai dienai pārbaudījumu jums bijis jau pietiekami daudz, tomēr es to noteikti būtu gatava izdarīt. Vēlreiz pateicos!

– Nav par ko! – mulsi noteica misters Trevors. – Es darīju tikai to, ko uzskatīju par nepieciešamu.

– Neesi nu tik pieticīgs, Čārlz, – ieteicās lords Olverstoks. – Tu lieliski zini, ka esi mūs visus pārspējis. Un man tas mazliet kremt, jo es nekad neesmu šaubījies par savu izlēmību!

– Tā nudien ir taisnība, tu esi pilnīgi palicis ēnā! – sacīja lēdija Elizabete. – Tikai… ko mēs darīsim tālāk? Frederika, arī es uzskatu, ka Endimions nav piemērota partija Haritai, bet… ja Lukrēcija piekritīs…

– Domāju, ka man nāksies darīt tāpat, – sacīja Frederika un smagi nopūtās.

– Taisnība, – bilda lords Olverstoks. – Jūs taču nevarat dzīvot visu vasaru kopā ar lejkannu! Jūs un Lukrēcija dosiet savu svētību šiem neciešami garlaicīgajiem Romeo un Džuljetai, bet es papūlēšos panākt, lai Romeo vairs nesastrādā muļķības, un aizsūtīšu uz avīzi paziņojumu par viņu saderināšanos.

– Ļoti labi, – vārgi noteica Frederika.

– Jā, bet man liekas, ka vispirms būtu jāparādās ziņai par tavu saderināšanos, Vērnon! – aizrādīja lēdija Elizabete, izsmējīgi skatīdamās uz brāli. – Un arī tavām kāzām vajadzētu notikt vispirms! Harita un Endimions mierīgi var paciesties kādu mēnesi vai divus līdz oficiālajai saderināšanās ceremonijai. Tad varēsim sarīkot pieņemšanu viņiem par godu, un laulību svinības notiks Olverstoku namā. Vai jūs man piekrītat, Čārlz?

Misters Trevors mierīgi uztvēra sava savaldību zaudējušā darba devēja skatienu un atbildēja: – Patiesību sakot, kundze, es arī pats domāju tieši tā.

– Tā gan, ko? – nikni apvaicājās lords.

– Ser, jūs taču nevarējāt sagaidīt, ka es būšu kļuvis pilnīgi akls! – sacīja Čārlzs.

– Par ko jūs runājat? – piepeši nobālējusi ievaicājās Frederika. – Tas pat nav apspriežams!

– Muļķības, meitenīt! Skaidrs, ka jūs apprecēsieties ar lordu Olverstoku! – ātri attrauca lēdija Elizabete, vilkdama cimdus. – Augusta man to pateica jau pirmajā dienā pēc manas ierašanās Londonā! Tā uzskata arī Sallija Džersija un…

– Elizabete, varbūt tu vismaz atļausi man pašam bildināt līgavu? – biedējoši mierīgi vaicāja lords Olverstoks.

– Pats par sevi saprotams, dārgo brālīt! Tikai lūdzu, nesāc tagad gudrot, vai šis ir piemērots brīdis un vai nebūtu prātīgāk pagaidīt, līdz Frederika nomierināsies, – smaidīdama atteica lēdija Elizabete. – Čārlz, vai jūs neesat pārāk noguris, lai pavadītu mani uz Samersithausu?

– Nē, nekādā ziņā! Es ar prieku to darīšu! – nekavējoties atsaucās misters Trevors.

– Tad tūdaļ arī dosimies ceļā! – Viņa pagriezās un apskāva Frederiku. – Uz redzēšanos, dārgā! Rīt es aizbraucu no Londonas, tālab laimi jums novēlēšu jau tagad! Ceru, Čārlz, jūs pievērsīsiet manu uzmanību gleznām, par kurām īpaši jājūsmo?

– Manas māsas… – ar riebumu iesāka teikumu lords Olverstoks, kad bija aizvēris durvis aiz lēdijas Elizabetes un mistera Trevora, bet piepeši atskārta, ka šajā brīdī viņam jārīkojas piesardzīgi, tāpēc apcerīgi piebilda: – Un, protams, ka Elizabetei bija taisnība! Viņa ir ļoti vērīga. Es baidījos runāt ar jums par to, kamēr visas jūsu domas bija pievērstas tikai Feliksam. Un patiesi, kāpēc mums būtu jāgaida, lai parūpētos par divu jaunu idiotu ērtībām?

Frederika bija gluži kā sastingusi un balsī, ko viņa pati nemaz neatzina par savējo, sacīja: – Tas taču ir smieklīgi, brālēn Olverstok! Tik… absurda ideja man ne prātā nenāca!

– Tas nu man ir pat pārāk labi zināms, mans bērns! – sērīgi noteica lords Olverstoks.

– Es pat neesmu domājusi par laulībām!

– Arī to es zinu pēc pieredzes. Jūs domājat tikai par cūkgaļas želeju, mana mīla!

– Par cūkgaļas želeju? Ak!.. – Viņas acīs uzmirdzēja jautras liesmiņas. – Jūs mēģināt pateikt, ka jau toreiz pūlējāties mani bildināt?

– Tāds bija mans nolūks, bet tajā cūkgaļas želejā ir kaut kas tāds, kas atņem drosmi.

– Tā taču ir stiprinoša! – Frederika nenovaldīja smieklus. Pamanījusi, ka Olverstoks tuvojas viņai, Frederika pakāpās atpakaļ. – Es visu saprotu. Jūs uzskatāt, ka jūsu pienākums ir mani bildināt, jo, paliekot kopā ar mani Monka fermā, esat mani kaut kā kompromitējis, taču varu jums apliecināt…

– Monka fermā es nemaz nepaliku, un, atceroties, kādas mocības izcietu, braukādams turpu šurpu uz fermu un to briesmīgo viesnīcu, kādā vēl nekad nebiju dzīvojis, man atliek vien pabrīnīties par jūsu nepateicību, Frederika!

– Es jums esmu neizsakāmi pateicīga par rūpēm un atbalstu, bet jūs taču no tiesas nemaz negribat precēties un pats to lieliski apzināties.

– Protams, ka gribu! – viņš atteica. – Divas manas māsas un mans nolādētais sekretārs, kā arī divi mani senākie draugi ir pārliecināti, ka tieši tāds ir mans mērķis, lai cik es arī nopūlējos visiem aizmiglot acis. Tātad es lūdzu jūs, Frederika, pieņemiet manu bildinājumu! Ja jūs mani atraidīsiet, tādu pazemojumu es vienkārši neizturēšu!