žordžeta Heiere - Frederika

Atvērās durvis, un Badls ar visdziļāko nepatiku pavēstīja: – Misters Trevors, kundze!

– Nē, nē! – instinktīvi iesaucās Frederika. – Es nepieņemu viesus!

Tomēr misters Trevors jau stāvēja durvīs. Viņš paklanījās lēdijai Elizabetei, pagaidīja, līdz aiziet Badls, un ar patīkamu smaidu sejā vērsās pie Frederikas:

– Lūdzu, nepārmetiet savam virssulainim, kundze! Viņš sacīja, ka jūsu nav, bet es to nelikos dzirdējis.

Lords Olverstoks pacēla monokli, lai labāk saredzētu savu sekretāru.

– Tas nemaz nav jūsu dabā, Čārlz. Nešaubos, ka jums bija nopietni iemesli…

– Jā, ser, man tādi bija, – viņš gluži nesatricināmi atbildēja, pagriezās pret Frederiku un paspieda viņai roku. – Es ierados jums pavēstīt, kundze, lai nepievēršat uzmanību tai vēstulei, ja to atradāt. Varat paļauties uz maniem vārdiem, viss ir pilnīgā kārtībā! – Frederika izbrīnīti vērās uz misteru Trevoru, nespēdama izdvest ne skaņas. Čārlzs uzmundrinoši paspieda viņai roku un atkārtoja: – Viss ir kārtībā.

Beidzot Frederika atkal bija spējīga kaut ko sacīt.

– Tātad viņi nav apprecējušies? Mister Trevor, viņi nav apprecējušies?

– Nē, nē! Tas… hm… nenotika.

– Paldies Dievam! – iesaucās Frederika. – Un kur viņa ir?

– Patlaban viņa ir pie misis Dontrijas, taču domāju, ka rīt jau atgriezīsies mājās. Tā kā viņai līdzi bija ceļasoma, es nolēmu, ka labāk būs, ja viņa neieradīsies šeit vakarā, jo kalpotāji varētu sākt tenkošanu.

– Viņa ir pie misis Dontrijas? – gluži satriekta pārvaicāja Frederika. – Bet kā… kāpēc?

– Čārlz, kā tas nākas, ka jūs izrādījāties iejaukts šajā notikumā? – vaicāja lords Olverstoks.

– Tas, ser, ir samērā garš stāsts!

– Jūs gribat sacīt, ka zinājāt par šo nožēlojamo plānu?

– Dieva dēļ, ser! Protams, ka ne! Es par to uzzināju gluži nejauši. Jūs taču nedomāsiet, ka es…

– Nē, protams, viņš tā nedomā, – iejaucās lēdija Elizabete. – Tagad sēdieties un pastāstiet mums visu, kamēr vēl es neesmu pārplīsusi no ziņkārības! Ak, piedodiet, Frederika!

– Neatvainojies Frederikai, nevajag, – ierunājās lords Olverstoks un pasmaidīja, pamanījis sava sekretāra nopietno skatienu. – Jums gan ir mani jāatvaino, manu zēn! Es esmu jau nonācis tiktāl, ka mani vairs nekas nespētu pārsteigt. Tātad… Kā jūs tikāt iejaukts šajā notikumā?

Misters Trevors mazliet atslābinājās un apsēdās, mirklīti nogaidīja un teica: – Laikam jau būs jāsāk no paša sākuma. Jūs taču atceraties, ka uzticējāt man kādu darījumu Templā? Šorīt es devos turp un atceļā gluži nejauši pamanīju Dontriju, kurš stāvēja Svētā Klementa baznīcas pagalmā. Man likās savādi, ka redzu viņu šādā vietā, bet vēl dīvaināk bija tas, ka līdzi viņam bija ceļasoma. Mani tas nekādi neskāra, un es jau grasījos doties tālāk, kad piebrauca ekipāža un no tās izlēca jūsu brālis, mis Merivila! Un pēc tam viņš palīdzēja izkāpt mis Haritai, kā arī izcēla no ekipāžas ceļasomu.

– Vai viņa raudāja? – ievaicājās lords.

– Nezinu gan, bet redzēju, ka viņa ir ārkārtīgi satraukta un cieši turas pie brāļa rokas.

– Gan jau raudāja, gan jau, – dīvaini apmierināti noteica lords Olverstoks.

– Brālēn Olverstok, ja jūs teiksiet vēl kaut vārdu… Lūdzu, mister Trevor, turpiniet!

– Nu… protams, es sāku nojaust, kas tur notiek. Es nekad neesmu bijis viņu uzticības persona, tomēr zināju, ka Dontrijs un jaunākā mis Merivila ir viens otram ārkārtīgi pieķērušies un jūs, kundze, neesat ar to mierā.

– Uzdrošinos minēt, ka jūs to uzzinājāt no Hlojas, – aizrādīja lords Olverstoks.

– Par to zināja daudzi, – sacīja Frederika, izlikdamās nemanām viņa piezīmi. – Un ko jūs darījāt, ser?

Mazliet nosarcis, misters Trevors veltīja Frederikai pateicības pilnu skatienu.

– Iesākumā es nedarīju neko, – viņš atbildēja. – Pirmkārt, es biju pamatīgi izsists no līdzsvara, bet, otrkārt, es nemaz nezināju, ko iesākt! Biju nonācis ārkārtīgi neveiklā situācijā. Man nebija ne mazāko tiesību iejaukties, jo īpaši mis Haritas brāļa klātbūtnē. Kad biju izlēmis, ka man tomēr jāmēģina nepieļaut, lai viņi sper tik pārsteidzīgu soli, viņi jau kādu brīdi atradās baznīcā. Tālab es pārskrēju pāri ceļam un arī iegāju tur. Bez viņiem baznīcā stāvēja vēl tikai mācītājs un ķesteris; cienīgtēvs jau bija sācis pildīt savus pienākumus. Un tas jau bija nopietns šķērslis, jo tagad es tik vienkārši nevarēju pieiet pie viņiem un sacīt, ka vēlos aprunāties, vai iekliegties: “Pagaidiet!” Mans tēvs un vecākais brālis arī ir garīdznieki, un doma par skandāla sarīkošanu baznīcā mani šausmināja. Tāpēc es apsēdos aizmugurē un gaidīju, kad pienāks mirklis mācītāja jautājumam, vai kādam būtu zināmi iemesli, kālab tie abi nevar stāties svētajā laulībā.

– Čārlz! – iztrūkusies ievaicājās lēdija Elizabete. – Vai tiešām jūs piecēlāties un pateicāt, ka jums ir zināms tāds iemesls?

– Jā, tieši to es arī izdarīju. Kad mācītājs uzdeva šo jautājumu, es atbildēju, ka zinu tādu iemeslu. Man liekas, viņš vēl nekad neko tamlīdzīgu šādā brīdī nebija dzirdējis. Īsu mirkli pastāvējis ar pavērtu muti, viņš pēc tam lika mums visiem doties uz sakristeju, tomēr neviens viņam nepievērsa uzmanību, jo bija sākušās īstas jukas. Dontrijs kliedza, ka man nav tiesību iejaukties, un vēlējās zināt, ko es ar savu paziņojumu esmu gribējis pateikt, turpretī Merivils centās pierādīt, ka laulības noslēgšanai nekādu šķēršļu nav, jo viņš esot savas māsas likumīgais aizbildnis, un mis Haritu bija pārņēmusi histērija. Man jāatzīstas, ka arī es aizmirsos un izmetu vienu otru nepiedienīgu vārdu. Beidzot mēs visi tomēr devāmies uz sakristeju, kur troksnis mazliet pieklusa, jo Dontrijs bija nobažījies par mis Merivilu un pūlējās viņu nomierināt.

– Vai viņam tas izdevās? – vaicāja Olverstoks.

– Nē, toties Merivilam gan. Viņš Haritai sejā iešļāca ūdens glāzi.

– Un pareizi darīja! – noteica Frederika.

– Nu, es uzdrīkstos sacīt, ka tiešām pareizi, – ar nelielu šaubu pieskaņu balsī noteica Čārlzs. – Viņas histērija mitējās, taču skandāls iedegās ar jaunām liesmām, jo Dontrijs uzklupa Merivilam, bet Merivils paziņoja, ka darīs to, ko uzskatīs par nepieciešamu. Viņi teju vai sakāvās, taču tas viss bija uz labu, jo man izdevās aizvest nostāk mācītāju un viņu kaut mazliet nomierināt.

– Čārlz, – noteica dziļi aizkustinātais marķīzs, – es tomēr neesmu tevi pienācīgi novērtējis. Diplomāta karjera tev ir nodrošināta!

Sekretārs nosarka un iesmējās.

– Diemžēl man liekas, ka pārāk lielu panākumu man nebija, ser. Mācītājs bija nikns, un nav jau nekāds brīnums! Taču pats galvenais bija tas, ka viņš atteicās turpināt ceremoniju neatkarīgi no iespējamiem šķēršļiem, jo mēs izturējāmies gluži kā īsteni mežoņi. Merivils paziņoja, ka mazgā rokas nevainībā un man visa tā putra esot jāizstrēbj, jo es to esot ievārījis. Un viņš bija vienkārši pārskaities. Taču tas, manuprāt, bija labi.

– Varu tikai piekrist, – sacīja Frederika. – Un kas notika pēc tam?

– Man izdevās pierunāt mācītāju, un viņš atļāva palikt mums sakristejā tik ilgi, kamēr mis Harita pilnībā atgūstas. Kad es biju ticis skaidrībā ar viņu un mis Merivila bija pārstājusi raudāt, es… vienkārši aprunājos ar viņiem. Paskaidroju, ka tā nedrīkst rīkoties un tamlīdzīgi. Tad Dontrijs sacīja, ka viņam tas neesot paticis jau no paša sākuma, bet viņš izšķīries par tādu soli, jo domājis, ka jūs, ser, un mis Merivila gribat viņu šķirt no mis Haritas.

– Mea culpa! Es viņam devu mājienu nebūt tik uzstājīgam savas uzmanības izrādīšanā, – ieteicās lords Olverstoks.

– Jā, Dontrijs man to pastāstīja, bet šķiet, ka šī doma viņam prātā bija iekārtojusies jau ilgi pirms tam. Un es atļāvos izteikt minējumu, ka jūs neiebildīsiet pret viņa precībām ar mis Merivilu, tomēr kļūsiet ārkārtīgi nikns, ja viņi to izdarīs slepus.

– Cik labi gan tu mani pazīsti! Endimions nobijās, ka es nekavējoties pārtraukšu viņam izsniegt materiālo pabalstu?

– Nē, ser. Viņš pavēstīja, ka grasās atvaļināties no dienesta un kādā no valsts centra grāfistēm kļūt par lauksaimnieku.

– Ja Endimions nebaidījās, ka es atstāšu viņu bez naudas, tad… no kā viņš nobijās? Kā tad es varētu kaitēt viņa laulībai?

– Laikam jau viņš domā, – misters Trevors ar neizskaidrojamu sejas izteiksmi sacīja, – ka jūs varat viņu aizsūtīt uz ārzemēm kādā diplomātiskā misijā.

Iestājās klusuma brīdis, bet pēc tam abas lēdijas sāka nevaldāmi smieties.

– Taču es viņam paskaidroju, ka tas diezin vai būtu jums pa spēkam. Un ieteicu… Ceru, ka jūs neiebildīsiet, ser! Es ieteicu ļaut, lai jūs par visu vienojaties ar misis Dontriju.

– Un ar mani? – vaicāja Frederika.

– Jā, – atzinās Trevors. – Tā es sacīju gan! Un, tā kā mis Harita apgalvoja, ka nevarot atgriezties uz šejieni, es uzdrošinājos aizvest abus uz Olverstoku namu. Nekas cits man neienāca prātā.

– Paldies, Čārlz! Kā man tomēr izdevās izvairīties no šā baisā likteņa?

Pirmo reizi kopš sarunas sākuma mistera Trevora balss mazliet iedrebējās.

– Dontrijs atcerējās, ka virssulainim atstājis vēstuli, ko pusdienlaikā vajadzēja nodot viņa mātei. Viņš nobijās, ka misis Dontrijai kļūs slikti, un sacīja, ka viņam ir māte jānomierina. Tālab mēs apturējām ekipāžu, pierunājām mis Haritu tajā iekāpt un devāmies uz Grīnstrītu.

– Viņš mātei bija atstājis vēstuli? – pārvaicāja lords Olverstoks. – Mīļais Dievs, kālab tad Endimions nevarēja viņai to nosūtīt pa pastu? Viņš taču nemaz nedzīvo kopā ar māti.

– Viņš domāja, – Čārlzs piesardzīgi paskaidroja, uzmanīgi piemeklēdams vārdus, – ka labāk būs mātei uzrakstīt jau uzreiz, lai par to vēlāk neaizmirstu.

Tas jau bija pāri pat mistera Trevora spēkiem. Beidzot arī viņš sāka smieties.

Frederika pirmā pārtrauca jautrību un, acis slaucīdama, vaicāja: – Un jūs braucāt kopā ar viņiem? Nemaz nezināju, ka jūsos mīt tāds varoņa gars, mister Trevor!

– Atzīšos, ka šāda perspektīva arī man pašam nelikās diez ko iepriecinoša, tomēr es iedomājos, ka tas ir mazākais, ko varu darīt, ja reiz biju izjaucis viņiem kāzas. Bija skaidri manāms, ka Dontrijs baidās tikties ar māti bez kāda atbalstītāja, savukārt mis Merivila šķita pārbijusies līdz nāvei, un man likās, ka būs labāk, ja es viņus pavadīšu, lai viņi nesadomātu atkal aizbēgt. Tā nu es braucu kopā ar viņiem.