žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

Pulkstenis rādīja vienu minūti pāri desmitiem. Pie ārdurvīm iešķindējās zvans, un Karls steidzās atvērt.

– Labrīt, kungs! – viņš sveicināja. – Kā varu pakalpot?

– Man desmitos norunāta tikšanās ar Martinesa kungu.

Karls viegli palocīja galvu un pakāpās malā, ļaudams apmeklētājam ieiet. Pēc tam viņš vīrieti pavadīja pāri vestibilam, pieklaudzināja pie kabineta durvīm un teica:– Kungs, jūsu viesis ir ieradies.

Martiness piecēlās no krēsla un pastiepa roku sveicienam.

– Labrīt! Es ar nepacietību gaidīju mūsu tikšanos.

Miesassargs aizvēra kabineta durvis un devās uz virtuvi, paejot garām Bruno, kurš bija iegrimis telefonsarunā.

– …tēvs iedeva man divas biļetes uz rītdienas pusfināla maču Vimbldonā. Viņš ieteica uzaicināt tevi.

– Tas ir patiešām jauks žests, – sacīja Sebastjans, – bet man piektdien norunāta tikšanās ar pasniedzēju Kembridžā, tāpēc nedomāju, ka varēšu tev pievienoties.

– Neesi nu tāds nīkulis, – noteica Bruno. – Spēle sāksies tikai divos. Ja pagūsi ierasties Londonā līdz vienpadsmitiem, tev laika būs vairāk nekā pietiekami.

– Tomēr nākamās dienas vidū man jābūt Kembridžā.

– Tad tu vari pārnakšņot te, bet Karls tevi aizvedīs uz Liverpūlstrītu. Tas būs pirmais uzdevums viņa piektdienas darbu sarakstā.

– Kas spēlē?

– Freizers pret Kūperu. Tur noteikti ies karsti. Ja tu uzvedīsies patiešām labi, tad uz Vimbldonu es tevi aizvedīšu savā švītīgajā, jaunajā mašīnā.

– Tev ir pašam sava mašīna? – Sebastjans neticīgi vaicāja. – Oranža MGA, divas durvis, nolaižams jumts. Tētis man to uzdāvināja astoņpadsmitajā dzimšanas dienā.

– Laimīgais nelieti! – izsaucās Sebastjans. – Man tēvs uz maniem astoņpadsmit uzdāvināja Prusta Kopoto rakstu pilno izdevumu.

Bruno iesmējās. – Vēl es apsolu pa ceļam tev pastāstīt par savu pēdējo draudzeni.

– Pēdējo draudzeni? – izmēdīja Sebastjans. – Lai teiktu, ka tev ir pēdējā, jābūt vēl vismaz vienai pirms tam.

– Vai tikai es nesaklausīju skaudības pieskaņu tavā balsī? – To es tev pateikšu pēc tam, kad būšu ar viņu iepazinies.

– Tādas iespējas tev nemaz nebūs, jo es ar viņu satikšos tikai piektdien, kad tu jau sēdēsi vilcienā uz Kembridžu. Nu ko… tad līdz rītam? Vienpadsmitos!

Bruno nolika klausuli un bija ceļā uz savu istabu, kad atvērās kabineta durvis un pa tām iznāca viņa tēvs kopā ar kādu vīrieti, kas izskatījās pēc armijnieka. Martiness bija aplicis roku šim cilvēkam ap pleciem. Ja vien Bruno nebūtu dzirdējis pieminam Beringtonu, viņam ne prātā nenāktu noklausīties tēva un svešā vīrieša sarunu.

– Mēs panāksim, ka jau pēc pavisam īsa laika jūs atkal būsiet valdē, – Bruno tēvs sacīja, pavadīdams viesi līdz parādes durvīm.

– To mirkli es patiešām izbaudīšu no sirds.

– Tomēr es vēlos jums, major, atgādināt, ka neesmu ieinteresēts vienkāršā Beringtonu ģimenes apkaunošanā. Mans ilgtermiņa plāns ir šās kompānijas pārņemšana un valdes priekšsēdētāja amata nodrošināšana jums. Kā jums patīk?

– Ja tas satrieks Džailsu Beringtonu pīšļos, tad lielāku prieku es nemaz nevaru iztēloties.

– Ne jau tikai Beringtonu, – paskaidroja Martiness.

– Mans mērķis ir visu ģimenes piederīgo iznīcināšana.

– Tas ir pat vēl labāk, – piebalsoja majors.

– Jūsu pirmais darbs tagad būs Beringtonu kompānijas akciju pirkšana, kad vien tās parādīsies tirgū. Tiklīdz jūsu rīcībā būs septiņi ar pusi procenti šo akciju, es jūs ielikšu valdē kā manu pārstāvi.

– Paldies, kungs.

– Nesauciet mani par “kungu”. Draugiem es esmu Pedro.

– Un es esmu Alekss.

– Tikai atceries, Aleks, ka tagad mēs ar tevi esam partneri un mums ir viens kopīgs mērķis.

– Neko labāku es nemaz nevaru vēlēties, Pedro, – atteica majors, un abi vīrieši sarokojās. Kad Fišers devās projām, dons Pedro bija gatavs apzvērēt, ka dzirdējis viņu svilpojam.

Iegājis atpakaļ mājā, dons Pedro pamanīja vestibilā Karlu.

– Mums jāpārmij kāds vārds, kungs.

– Iesim uz manu kabinetu.

Dialogs sākās vien brīdī, kad durvis bija cieši aizvērtas. Karls atstāstīja Bruno un Sebastjana sarunu, ko bija noklausījies.

– Es jau zināju, ka biļetes uz Vimbldonu būs neatvairāms iemesls. – Martiness pacēla telefona klausuli. – Pasauciet Djego! Un tagad paraudzīsim, vai protam iekārdināt to puiku ar kaut ko vēl neatvairāmāku, – viņš piebilda, gaidīdams, kamēr dēls pienāks pie telefona.

– Kā varu tev pakalpot, tēvs?

– Jaunais Kliftons nenoturējās un rīt ieradīsies Londonā, lai dotos uz Vimbldonu. Ja Bruno spēs pārliecināt viņu, lai pieņem arī manu otru piedāvājumu, vai varēsi visu sagatavot līdz piektdienai?

Sebastjanam nācās no mātes aizņemties modinātāju, lai būtu drošs, ka nenokavēs Pedingtonas vilcienu septiņos divdesmit trijās. Emma viņu jau gaidīja vestibilā un piedāvājās aizvest uz Templmīdsu.

– Vai Londonā tu satiksies arī ar Martinesa kungu?

– Gandrīz noteikti, – atbildēja Sebastjans, – jo tieši viņš ieteica, lai Bruno mani uzaicina kopā doties uz Vimbldonu. Kāpēc tu vaicā?

– Tāpat bez kāda īpaša iemesla.

Lai arī alkdams pavaicāt, kālab mamma tik daudz raizējas par Martinesa kungu, Sebastjans tomēr nojauta, ka saņems tādu pašu atbildi. “Bez kāda īpaša iemesla.”

– Vai tev iznāks laiks apciemot krustmāti Greisu, kad būsi Kembridžā? – pārāk viegli mainīdama sarunas tematu, iejautājās viņa māte.

– Viņa ir ielūgusi mani uz tēju Ņūnemā sestdien pēcpusdienā.

– Neaizmirsti nodot viņai mīļus sveicienus no manis, – Emma atgādināja, kad viņi jau bija piebraukuši pie stacijas.

Vilcienā iekāpis un vagona stūrī iekārtojies, Sebastjans sāka prātot par to, kālab viņa vecāki šķiet tik ļoti satraukušies, tiklīdz tiek pieminēts cilvēks, ko viņi nekad nav sastapuši. Viņš nolēma apvaicāties Bruno, kurš ne reizi nepauda īpašu pārliecību par to, ka došanās uz Buenosairesu ir laba iecere.

Kad vilciens ieripoja Pedingtonas stacijā, Sebastjans joprojām nebija nonācis pie kāda sakarīga atbildes varianta. Kontrolierim pie barjeras viņš iedeva savu biļeti, izgāja no stacijas, šķērsoja ielu, apstājās un pieklaudzināja pie trīsdesmit septītā nama durvīm.

– Augstā debess! – iesaucās Tibetas kundze, kad bija ieraudzījusi, kurš nostājies uz viņas sliekšņa. Viņa apskāva negaidīto viesi. – Man jau likās, ka tevi vairs nemūžam nesastapšu, Sebastjan!

– Vai šajā iestādē pasniedz brokastis nabadzīgiem pirmā kursa studentiem?

– Ja tas nozīmē, ka tu tomēr mācīsies Kembridžā, tad palūkošu, ko varu sadabūt. – Sebastjans sekoja viņai mājā. – Un aizver durvis aiz sevis, – viņa piebilda. – Citādi kāds vēl nodomās, ka esi dzimis šķūnī.

Sebastjans veikli devās atpakaļ un aizvēra durvis, bet pēc tam uzsteidzās pa kāpnēm un pievienojās Tibijai virtuvē. Dženisa ieraudzīja Sebastjanu un sacīja: – Paskaties tikai, kas pie mums atnācis! – Viņa cieši apskāva Sebastjanu un pasniedza viņam brokastis. Tās bija labākās kopš dienas, kad viņš pēdējo reizi ieturējās šajā virtuvē.

– Kā tad tev ir klājies visu šo laiku? – vaicāja Tibetas kundze.

– Es biju aizbraucis uz Argentīnu un sastapu princesi Mārgaretu.

– Kur atrodas Argentīna? – vaicāja Dženisa.

– Ļoti tālu no šejienes, – Tibetas kundze atteica.

– Un septembrī es došos uz Kembridžu, – viņš piebilda ēzdams. – Pateicoties tev, Tibij.

– Ceru, tu neiebilsti, ka sazinājos ar tavu tēvoci. Vēl trakāk bija tas, ka viņš galu galā ieradās pie manis Pedingtonā.

– Paldies Dievam, ka tu tā izdarīji! Pretējā gadījumā es joprojām būtu Argentīnā.

– Un kas tevi šajā reizē atsaucis uz Londonu? – vaicāja Dženisa.

– Es tik ļoti ilgojos pēc jums abām, ka man noteikti vajadzēja atgriezties, – teica Sebastjans. – Un… kur gan citur es varētu sameklēt pieklājīgas brokastis?

– Tas skan labi, taču bija vēl kaut kas, vai ne? – vaicāja Tibetas kundze, ar dakšiņu uzlikdama jau trešo cīsiņu uz Sebastjana šķīvja.

– Jā, bija vēl kāds iemesls, – atzina Sebastjans. – Bruno uzaicināja mani uz Vimbldonu, kur šovakar sacenšas Freizers ar Kūperu.

– Es esmu iemīlējusies Ešlijā Kūperā, – iesaucās Dženisa un nometa trauku dvieli.

– Tu iemīlētos jebkurā, kas tiek līdz pusfinālam, – aizrādīja Tibetas kundze.

– Tā nemaz nav! Nīlu Freizeru es noteikti nemīlētu!

Sebastjans iesmējās, un smiekli turpinājās vēl visu nākamo stundu. Tieši tālab Ītonskvērā viņš ieradās tikai pusdivpadsmitos. Kad Bruno atvēra durvis, Sebastjans teica: – Mea culpa! Esmu vainīgs, tomēr savai aizstāvībai varu sacīt, ka mani aizkavēja divas manas draudzenes.

– Izstāsti man visu vēl vienu reizi, – mudināja Martiness, – un neaizmirsti nevienu sīkumu!

– Pagājušonedēļ trīs pieredzējušu autovadītāju komanda veica vairākus treniņbraucienus, – klāstīja Djego. – Šajā pēcpusdienā viņi vēl reizi precizēs laiku.

– Kas varētu neizdoties?

– Ja Kliftons nepieņems tavu priekšlikumu, visu nāksies atcelt.

– Ja es to puiku pazīstu, viņš nespēs turēties pretī kam tādam. Tikai parūpējies par to, lai mēs nesaskrienamies no rīta, kad viņš dodas projām uz Kembridžu. Citādi es negarantēju, ka viņu nenožņaugšu!

– Es esmu ļoti pacenties visu izdarīt tā, lai jūsu ceļi nekrustotos. Šovakar tu restorānā Savoy vakariņo kopā ar majoru Fišeru, bet rīt tev ir tikšanās pilsētā. Advokāts tev izskaidros par likumīgajām tiesībām, kādas ir cilvēkam, kad viņa īpašumā nonāk septiņi ar pusi procentu Beringtonu kompānijas akciju.

– Un pēcpusdienā?

– Mēs abi dosimies uz Vimbldonu. Ne jau tāpēc, lai noskatītos sieviešu spēļu finālu, bet tālab, lai tev būtu vismaz desmit tūkstoši alibi.

– Kur būs Bruno?

– Kopā ar savu draudzeni ies uz kino. Filma sākas piecpadsmit pāri diviem un beidzas ap pieciem. Skumjās ziņas par savu draugu viņš dzirdēs tikai tad, kad jau būs vakarā atgriezies mājās.