– Neviens lai neuzdrīkstas atslābināties līdz brīdim, kad būsim uzzinājuši, kurš ir atbildīgs par naudas nozagšanu. Katrs dodiet savu ieguldījumu un tiksiet par to atalgoti! – Viņš pievērsās Karlam. – Tu noskaidro, kurš informēja Džailsu Beringtonu par to, ka viņa māsas dēls ir ceļā uz Sauthemptonu, nevis Londonas lidostu. – Karls pamāja ar galvu, bet Martiness apsviedās apkārt un ieskatījās sejā Luisam. – Tu jau šovakar dosies uz Bristoli un noskaidrosi, kas ir Beringtona ienaidnieki. Parlamenta locekļiem vienmēr ir ienaidnieki, turklāt neaizmirsti, ka daudzi no viņiem atrodas tajā pašā pusē, kur viņš. Kamēr būsi tur, mēģini savākt visu iespējamo informāciju par ģimenei piederošo kuģniecību. Vai viņi pārcieš kādas finansiālas grūtības? Vai viņiem ir kādas nepatikšanas ar arodbiedrībām? Vai valdes locekļu attiecībās jūtamas nesaskaņas? Vai akcionāri žēlojušies, ka viņiem nav pienācīgi samaksātas dividendes? Roc dziļi, Luis. Atceries, ka nedrīkst sakustināt tikai ūdens virspusi, ja gribi tikt līdz kaut kam būtiskam. Djego, – viņš teica, pievērsies savam vecākajam dēlam, – dodies atkal uz Sotheby’s un uzzini, kurš vēl solīja par divdesmit devīto izsoles priekšmetu. Viņiem noteikti jau bija zināms, ka statujā naudas vairs nav, pretējā gadījumā viņi neriskētu ar tik augstām likmēm.

Mirkli paklusējis, dons Pedro ar rādītājpirkstu iebikstīja Djego krūtīs. – Tomēr tavs galvenais uzdevums būs tādas komandas izveidošana, kura man palīdzēs iznīcināt nelietīgo zagli. Sāc ar labākajiem advokātiem, jo viņi, gluži tāpat kā nenotverami noziedznieki pazīst noderīgus policistus. Turklāt viņi neuzdos pārāk daudz jautājumu. Vismaz tik ilgi, kamēr vien viņu kabatās ripos nauda. Pēc tam es būšu gatavs rīkoties.

Četrdesmit ceturtā nodaļa

– Simt divdesmit tūkstoši mārciņu, – noteica Harijs. – Solīts pa telefonu. The Times, kā liekas, nezina, kurš varētu būt šis pircējs.

– Ir tikai viens cilvēks, kurš varēja atļauties par šo darbu iztērēt tik milzīgu summu, – atsaucās Emma. – Un tagad Martinesa kungs jau noteikti ir uzzinājis, ka nav saņēmis to, par ko samaksājis. – Harijs novērsa skatienu no laikraksta un pamanīja, ka sieva dreb. – Un par vienu mēs varam būt pilnīgi droši, – Emma turpināja. – Šis cilvēks vēlēsies noskaidrot, kurš ir nozadzis viņa naudu.

– Bet viņam nav ne mazākā iemesla domāt, ka Sebastjans bijis lietā iesaistīts. Es Buenosairesā pavadīju tikai dažas stundas, un neviens, izņemot vēstnieku, pat nezināja manu vārdu.

– Izņemot to uzmācīgo kungu… kā viņu sauca?

– Boltons. Bet mēs Londonā atgriezāmies ar vienu un to pašu reisu.

– Ja es būtu Martinesa vietā, – sacīja Emma, – tad pirmais, uz kuru kristu manas aizdomas, būtu Sebastjans.

– Kāpēc? Jāņem vērā, ka viņš patiešām nebija iejaukts.

– Tāpēc, ka viņš bija pēdējais, kurš redzēja statuju, pirms tā nonāca pie Sotheby’s darbiniekiem.

– Tas vēl neko nepierāda.

– Tici man, Martinesam ar šādu pierādījumu būs pietiekami. Domāju, ka mums nav citas izvēles. Ir jābrīdina Sebastjans, lai…

Atvērās durvis un istabā iebrāzās Džesika.

– Mammu, tu nemūžam neuzminēsi, kurp rītdien dosies Sebastjans!

– Luis, ziņo man par visu, ko uzzināji Bristolē!

– Lielāko laika daļu es pavadīju, izvandot visus akmeņus, lai noskaidrotu, vai zem tiem kāds nav paslēpies.

– Un kādas bija sekmes? Vai kaut ko atradi?

– Jā. Lai gan Beringtons tiek labi ieredzēts un cienīts šajā vēlēšanu apgabalā, viņš tomēr ir pamanījies iegūt vairākus ienaidniekus. Viena no viņiem ir Beringtona bijusī sieva un…

– Kālab tā?

– Radās iespaids, ka dusmas ir saistītas ar Beringtona mātes testamentu. Turklāt viņai ir neiespējami samierināties ar to, ka aizstāta ar Velsas ogļrača meitu.

– Tad jau tev vajadzētu ar viņu sazināties.

– Jau mēģināju, taču tas ir samērā grūti izdarāms. Angļu augstākās sabiedrības pārstāvji allaž gaida, ka ar pagaidām nezināmiem cilvēkiem viņus iepazīstinās kāds, kuru viņi jau pazīst. Un Bristolē es sastapos ar piemērotu personu.

– Kā sauc to cilvēku?

– Majors Alekss Fišers.

– Kā viņš saistīts ar Beringtonu?

– Iepriekšējās vēlēšanās viņš bija Konservatīvo partijas kandidāts, bet Beringtons viņu ar četrām balsīm pārspēja. Fišers apgalvo, ka Beringtons krāpies. Man radās iespaids, ka šis Fišers būtu gatavs darīt gandrīz jebko, lai tikai atriebtos.

– Tad jau mums viņam šajā ziņā būs jāpalīdz, – noteica dons Pedro.

– Vēl es noskaidroju, ka pēc vēlēšanām Fišers ir iegrimis milzu parādos, Bristolē aizņēmies no visiem, kas vien bijuši gatavi aizdot. Tagad viņam ūdens smeļas mutē un izmisīgi nepieciešams glābšanas riņķis.

– Tad pasviedīsim, ko? – sacīja dons Pedro. – Un ko tu vari pastāstīt par Beringtona draudzeni?

– Doktore Gvineta Hjūsa. Svētā Pola meiteņu skolā Londonā viņa māca matemātiku. Vietējā Leiboristu partijas komiteja paziņojumu par viņu kopīgo nākotni gaida jau kopš dienas, kad Beringtons izšķīrās no sievas, bet, citējot komitejas pārstāvi, ar kuru es tikos: “Viņa nav nekāda muļķa gaisagrābsle.”

– Aizmirsti viņu, – teica dons Pedro. – Viņa mums nekādi nebūs noderīga, ja vien tuvākajā laikā Beringtons viņu nepametīs. Pievērsies viņa bijušajai sievai! Noskaidro, ko viņa vēlas, naudu vai atriebību. Gandrīz visas bijušās sievas kāro pēc viena vai otra. Daudzos gadījumos pat pēc abiem. – Viņš uzsmaidīja Luisam un pēc tam piebilda: – Labi pastrādāts, manu zēn! – Pagriezies pret Djego, viņš vaicāja: – Un ko tu esi sagādājis?

– Bet es vēl neesmu izstāstījis visu līdz galam, – iebilda Luiss Viņš izklausījās mazliet sarūgtināts. – Es atradu arī kādu cilvēku, kurš par Beringtonu ģimeni zina vairāk nekā viņi paši.

– Kurš tas būtu?

– Privātdetektīvs Dereks Mičels. Viņš ir izpildījis gan Beringtonu, gan Kliftonu uzdevumus. Es esmu pārliecināts, ka, ar atbilstīgu naudas summu paskubināts, viņš piekritīs…

– Viņam labāk met līkumu, – brīdināja dons Pedro. – Ja reiz viņš ir gatavs izpaust informāciju par abiem bijušajiem darba devējiem, tad kāda var būt garantija, ka tāpat viņš neizrīkosies ar mums, ja vien tas viņam būs izdevīgi? Tomēr tas nenozīmē, ka tev nevajadzētu šo cilvēku paturēt acīs. Luiss pamāja ar galvu, lai gan bija skaidri redzams, ka viņš ir patiesi vīlies.

– Djego?

– Anglijas aviācijas pilots Pīters Mejs divas naktis pavadīja viesnīcā Milonga, un tieši tajā pašā laikā Sebastjans Kliftons uzturējās Buenosairesā.

– Un kas par to?

– Tas pats cilvēks tika redzēts ejam ārā pa Lielbritānijas vēstniecības dienesta durvīm dienā, kad notika dārza svētki.

– Varbūt vienkārša sagadīšanās.

– Un viesnīcas Milonga konsjeržs nejauši dzirdējis kādu, kurš šo cilvēku uzrunājis par Hariju Kliftonu. Un Sebastjana tēvu sauc tieši tā.

– Tas vairs nemaz neizskatās pēc sagadīšanās.

– Tiklīdz šī maskēšanās bija atklāta, tas cilvēks nekavējoties atgriezās Londonā.

– Par sagadīšanos to patiešām nenosauksi.

– Un vēl svarīgāk ir tas, ka Kliftona kungs nesamaksāja viesnīcas rēķinu, kuru pēc tam pārņēma Lielbritānijas vēstniecība. Tas pierāda ne vien to, ka tēvs un dēls Buenosairesā atradās vienā un tajā pašā laikā, bet arī to, ka viņi darbojušies kopīgi.

– Kāpēc viņi neapmetās vienā un tajā pašā viesnīcā? – vaicāja Luiss.

– Jo nevēlējās, lai kāds viņus redz kopā. Varu saderēt, – noteica dons Pedro. Mirkli klusējis, viņš uzslavēja: – Malacis, Djego! Un šis Harijs Kliftons… Vai arī viņš piedalījās vairāksolīšanā par manu statuju?

– Nedomāju vis. Sotheby’s valdes priekšsēdētājam neesot ne jausmas, kurš tas bijis. Es gan devu mājienu par atlīdzību, taču Vilsona kungs pavisam noteikti nav no tiem, kuri iekārdināmi ar kukuļošanas palīdzību. Nojaušu, ka, sajuties apdraudēts, viņš uzreiz piezvanītu uz Skotlendjardu. – Dons Pedro drūmi sarauca pieri, bet Djego turpināja: – Tomēr es Vilsona aizsardzībā atradu vājo vietu. Es itin kā nejauši ieminējos, ka tu varbūt atkal izliksi “Domātāju” pārdošanā, un viņš nevilšus izrunājās par britu valdības ieinteresētību šajā lietā.

Dons Pedro pilnībā zaudēja savaldīšanos un izgrūda tādu lamu vārdu tirādi, kuru dzirdot, pat cietuma priekšnieks justos pārsteigts. Viņš nomierinājās tikai pēc krietna laika un tad teju čukstus sacīja: – Tagad mēs zinām, kurš nozaga manu naudu. Nu jau viņi ir paguvuši banknotes iznīcināt vai arī ir nodevuši tās Anglijas bankai. Citiem vārdiem sakot, – viņš teju izspļāva, – mēs nemūžam vairs neredzēsim ne penija no tās naudas.

– Tomēr pat Lielbritānijas valdībai šī operācija nebūtu pa spēkam, ja viņiem nepalīdzētu Beringtons un Kliftonu ģimene, – aizrādīja Djego. – Mūsu mērķis joprojām ir skaidrs.

– Piekrītu. Vai grupu izveidoji? – viņš vaicāja, steigšus mainīdams sarunas tematu.

– Man te salasījās tāda neliela grupiņa cilvēku, kam nepatīk maksāt nodokļus. – Pārējie trīs Martinesi pirmo reizi tajā rītā iesmējās. – Pagaidām es viņiem iedevu avansu. Puiši būs gatavi rīkoties, kad vien tu pavēlēsi.

– Vai viņiem ir kāda nojausma, kas ir viņu darba devējs? – Nē. Viņi domā, ka es esmu ārzemnieks, kuram ir pārāk daudz naudas. Godīgi sakot, viņi nav īpaši ziņkārīgi un neaizraujas ar vaicājumiem, ja vien nauda laikus iegulst viņu makā.

– Būs labi, – dons Pedro sacīja un tad pievērsās Karlam. – Vai tev izdevās noskaidrot, kurš Beringtonam izpļāpājās, ka viņa māsas dēls ir devies ceļā uz Sauthemptonu, nevis Londonu?

– Pierādīt es to nevaru, – atbildēja Karls, – tomēr ar nožēlu man jāteic, ka sarakstā vienīgais vārds ir “Bruno”.

– Puika vienmēr ir bijis pārmēru godīgs, un tas nenāk viņam par labu. Vainīga ir viņa māte. Turpmāk mums jāuzmanās, kad viņš ir tuvumā. Tad mēs nedrīkstam runāt par maniem plāniem.

– Bet nevienam no mums nav ne jausmas, kādi īsti ir tavi plāni! – aizrādīja Djego.

Dons Pedro pasmaidīja. – Nekad neaizmirsti, ka, vēloties impēriju nostādīt uz ceļgaliem, ir jāsāk ar to, kurš pirmais mantos troni.