žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

Pagaidījis, līdz apmēram pusducis izsoles priekšmetu iegūst jaunus īpašniekus, sers Elans klusi izslīdēja no zāles. Izgājis uz Bondstrītas, viņš pamanīja, ka vakars ir patiesi brīnišķīgs, un nolēma kājām doties uz savu klubu, lai apbalvotu sevi ar duci austeru un kādu glāzi šampanieša. Viņš būtu gatavs atteikties no savas mēnešalgas, lai redzētu Martinesa seju brīdī, kad kļūs skaidrs, ka uzvara pārvērtusies par īstu sakāvi.

Nākamajā rītā anonīmais telefonizsoles dalībnieks piezvanīja trijiem adresātiem. Dažas minūtes pēc desmitiem viņš devās projām no Ītonskvēra četrdesmit ceturtā numura. Apturējis taksometru, viņš lika braukt uz Sentdžeimsstrītu deviņpadsmit. Kad automašīna apstājās pie Midlendas bankas, taksometra šoferim tika dots rīkojums pagaidīt.

Viņu nepārsteidza tas, ka bankas menedžeris bija uzreiz gatavs tikties. Galu galā nebija nemaz tik daudz klientu, kuri nekad nezaudēja savaldību. – Kam vēlēsieties adresēt čeku?

– Sotheby’s.

Menedžeris aizpildīja čeku, parakstīja, ielika aploksnē un pēc tam pasniedza jaunajam Martinesa kungam. Djego ielika aploksni žaketes iekšējā kabatā un, vairs ne vārda nesacījis, izgāja no kabineta.

– Sotheby’s, – viņš paziņoja, kad atkal bija iekāpis taksometrā un ieslīdzis aizmugures sēdeklī.

Kad taksometrs apstājās Bondstrītā iepretī izsoļu namam, Djego kārtējo reizi lika vadītājam pagaidīt. Viņš izkāpa, iegāja pa parādes durvīm un taisnā ceļā devās pie norēķinu galda.

– Kā varu jums pakalpot, kungs? – vaicāja pie galda sēdošais jaunais vīrietis.

– Vakardien es nopirku divdesmit devīto izsoles priekšmetu, – paziņoja Djego, – un vēlos samaksāt rēķinu.

Jaunais vīrietis pāršķirstīja katalogu.

– Ak, jā. Rodēna “Domātājs”. – Djego prātā pārlika, cik daudzi priekšmeti tāpat izpelnījušies tik vienaldzīgu attieksmi. – Simt divdesmit tūkstoši mārciņu, kungs.

– Protams, – Djego atteica, izņēma no kabatas aploksni, bet no tās bankas menedžera parakstīto čeku. Dokumentu, pēc kura pircēju nebūs iespējams izsekot.

– Vai vēlaties, lai jums piegādājam pirkumu? Vai arī labprātāk to paņemsiet pats?

– Stundas laikā es ieradīšos tam pakaļ.

– Neesmu pārliecināts, ka tas būs iespējams, – jaunais vīrietis iebilda. – Saprotiet, dienu pēc galvenās izsoles mēs vienmēr esam ļoti pārslogoti. Krītam vai no kājām.

Djego izņēma naudas maku un uz galda nolika piecu mārciņu zīmi, kas droši vien bija lielāka summa, nekā jaunais cilvēks nopelnīja nedēļā.

– Parūpējieties, lai šīs kājas skrien manā virzienā, – Pedro Martinesa dēls piekodināja. – Ja pēc stundas mans pirkums būs iesaiņots un mani jau gaidīs, šai pievienosies vēl divas tādas pašas.

Jaunais vīrietis banknoti ieslidināja bikšu aizmugures kabatā, tādējādi apliecinādams, ka darījums ir noslēgts.

Pēc tam Djego atgriezās gaidošajā taksometrā un lika braukt uz Viktorijas rajonu. Kad automašīna nobremzēja pie ēkas, viņš izkāpa un norēķinājās ar kārtējo sava tēva piecu mārciņu zīmi. Viņš pagaidīja, līdz taksometra šoferis atdeva atlikumu, un ieslidināja makā divas īstas mārciņu banknotes, bet vadītājam iedeva sešu pensu monētu. Tad puisis iegāja ēkā un devās pie vienīgās tobrīd brīvās darbinieces.

– Kā varu jums pakalpot? – vaicāja jaunā sieviete, kas bija ģērbusies brūni dzeltenā uniformā.

– Mans uzvārds ir Martiness, – viņš sacīja. – Es šorīt zvanīju un rezervēju kravas mašīnu.

Aizpildījis nepieciešamo veidlapu, Djego atkal norēķinājās ar piecu mārciņu zīmi. Atpakaļ saņemtās trīs pavisam legālās viņš ielika savā naudas makā.

– Paldies, kungs. Mašīnu atradīsiet pagalmā. Tā ir novietota septiņdesmit pirmajā iebrauktuvē. – Darbiniece pasniedza viņam atslēgu.

Djego iegāja pagalmā, atrada vajadzīgo automobili, atslēdza durvis un ieskatījās iekšā. Viss atbilda paredzētajam uzdevumam. Viņš apsēdās pie stūres, iedarbināja dzinēju un devās atpakaļ uz Sotheby’s izsoļu namu. Pēc divdesmit minūtēm viņš novietoja automašīnu pie dienesta izejas Džordžstrītā.

Tiklīdz Djego izkāpa no automašīnas, atvērās izsoļu nama durvis, un uz ietves tika izstumts milzīgs iepakojums ar vairākām sarkanām uzlīmēm “Pārdots”. Ap to cīnījās seši spēcīgi vīri zaļos garos uzsvārčos. Viņi visi izskatījās pēc profesionāliem bokseriem, kas beiguši karjeru un stājušies darbā Sotheby’s izsoļu namā.

Vīri no ratiņiem izcēla iepakojumu ar tādu vieglumu, it kā tajā būtu paslēpta vien putekļu otiņa, un to pārvietoja uz automašīnu. Djego paņēma divas piecu mārciņu banknotes un iedeva tās jaunajam vīrietim, ar kuru bija ticies pie darījumu galda.

Apsēdies pie stūres, Djego ieskatījās pulkstenī. Vienpadsmit un četrdesmit viena minūte. Nebija nekādu iemeslu tam, lai viņš pāris stundu laikā nevarētu nokļūt Šilingfordā. Viņš gan zināja, ka tēvs jau krietni pirms tam šurpu turpu staigās pa pievedceļu.

Starp piegādātajiem pasta sūtījumiem pamanījis aploksni ar gaiši zilo Kembridžas Universitātes zīmi, Sebastjans to paķēra neviltotā dedzībā. Sākot lasīt jebkuru vēstuli, viņš vispirms paskatījās uz parakstu. Braiens Pedžents. Šā cilvēka vārds Sebastjanam bija svešs.

Dārgais Kliftona kungs!

Izlasījis vēstuli otru reizi, Sebastjans nolēma piezvanīt Bruno un pavaicāt, vai arī draugs saņēmis tādu pašu, un piedāvāt kopā doties uz Kembridžu.

Djego nemaz nepārsteidza tas, ka tēvs izskrēja pa mājas durvīm jau mirklī, kad automašīna vēl tikai iebrauca pa vārtiem. Taču neparasti bija tas, ka viņam dažus soļus iepakaļ sekoja Luiss, kā arī visi Šilingfordholā nodarbinātie. Karlam rokā bija ādas soma.

– Vai dabūji statuju? – vaicāja tēvs, iekams Djego bija paguvis izkāpt no automašīnas.

– Jā, – Djego atteica, tad sarokojās ar brāli un devās pie kravas nodalījuma. Viņš atslēdza durvis, un skatienam pavērās masīva kaste ar daudzām sarkanām uzlīmēm. “Pārdots!” Dons Pedro smaidot papliķēja pa kasti tik maigi, it kā vēlētos samīļot kādu no saviem suņiem. Pēc tam viņš pakāpās sāņus un ļāva, lai citi veic smago darbu.

Djego vadīja grupas darbu, ļaudis stūma un vilka, līdz collu pa collai kaste jau bija gandrīz sašķiebusies pāri malai. Karls un Luiss ātri pieķērās tai pie diviem stūriem, bet Djego un pavārs pie atlikušajiem diviem otrā pusē. Šoferis un dārznieks cieši turēja kasti malas vidū.

Seši nepiemērotie nesēji steberēja apkārt mājai, kur nometa kasti zālāja vidū. Dārznieks par šādu pavērsienu neizskatījās iepriecināts.

– Vai vēlies, lai paceļam to stāvus? – Djego vaicāja, kad viņi bija atguvuši elpu.

– Nē, – dons Pedro atteica, – atstājiet to tāpat uz sāniem, tad būs vieglāk noņemt pamatni.

Karls no somas izņēma instrumentu un ķērās pie darba, izceļot dziļi sadzītās naglas, kuras saturēja kopā kastes dēļus. Pavārs, dārznieks un šoferis cēla nost jau atdalītos.

Kad pēdējais dēlis bija aizvākts, visi atkāpās un pievērsa skatienu “Domātājam”, kurš izrādījās noguldīts uz muguras. Dona Pedro acis bija kā piekaltas statujas koka pamatnei. Viņš pieliecās un palūkojās mazliet ciešāk, taču nemanīja neko tādu, kas liecinātu par nevēlamu iepriekšēju iejaukšanos. Viņš pievērsās Karlam un pamāja ar galvu.

Uzticamais miesassargs noliecās un nopētīja četras lielās skrūves, no darbarīku somas izņēma skrūvgriezi un sāka strādāt. Sākumā pirmā skrūve kustējās visai negribīgi, bet pēc tam jau veiklāk un beidzot izvēlās no vietas un nogāzās zālē. To pašu viņš atkārtoja vēl trīs reizes. Skrūves bija izņemtas. Ļoti īsu mirkli Karls vilcinājās, tad ar visu spēku pieķērās pamatnes abām malām un rāva to nost no statujas, līdz koka daļa ieslīga zālē. Ar apmierinātības smaidu sejā viņš pakāpās malā, ļaudams savam saimniekam pirmajam ieskatīties slēptuvē.

Martiness nometās uz ceļgaliem. Djego un pārējā komanda gaidīja tālākos rīkojumus. Pagāja tikai brīdis, un no dona Pedro mutes atskanēja tik spalgs kliedziens, ka noteikti spētu atmodināt pat tos, kas nāves miegā atdusējās tuvējās baznīcas kapsētā. Seši vīrieši, kuru sejās atspoguļojās atšķirīgas baiļu pakāpes, skatījās uz viņu. Neviens nesaprata, kas īsti izraisījis šādu reakciju. Beidzot Martiness, pārpūlējis balsi līdz pēdējai iespējai, iebrēcās: – Kur ir mana nauda?

Djego vēl nekad nebija redzējis tēvu tik ļoti pārskaitušos. Viņš veicīgi nometās ceļos un taustījās statujas iekšienē. Atrast izdevās vienu vienīgu piecu mārciņu banknoti, kas gluži nejauši bija pieķērusies pie bronzas sienas.

– Kur, pie velna, palikusi nauda? – Djego nespēja saprast.

– Kāds to ir nozadzis, – secināja Luiss.

– Pie joda, tas taču ir acīmredzams! – bļāva dons Pedro.

Neviens vairs neuzdrīkstējās paust kādu viedokli, bet viņš tikai turpināja blenzt tukšajā melnumā, joprojām nespēdams samierināties, ka pēc gadu ilgušas gatavošanās viņš ir ieraudzījis vien nieka viltotu piecu mārciņu banknoti. Pēc dažām minūtēm dons Pedro grīļīgi piecēlās kājās. Kad vārdi atskanēja no lūpām, viņš likās atguvis savaldību.

– Es nezinu, kurš to ir pastrādājis, taču es viņus atradīšu un saukšu pie atbildības, lai arī tas būs pēdējais, ko es vispār paveikšu savā dzīvē.

Nākamajā mirklī dons Pedro pagrieza statujai muguru un aizsoļoja mājas virzienā. Viņam sekot uzdrošinājās tikai Djego, Luiss un Karls. Vecais Martiness šķērsoja vestibilu, devās uz dzīvojamo istabu un nostājās pretī Tiso mīļākās Ketlīnas Ņūtones portretam, tad nocēla gleznu no sienas un atbalstīja pret palodzi, pēc tam vairākas reizes grozīja pogu gan pa labi, gan pa kreisi, līdz izdzirdēja raksturīgo klikšķi, un smagās seifa durvis atvērās. Martiness raudzījās uz viltotajām piecu mārciņu banknotēm, kas bija rūpīgi sakārtotas kaudzītēs. Šīs naudaszīmes, pateicoties viņa ģimenes piederīgo un uzticības personu pūliņiem, pēdējo desmit gadu laikā bija ievestas Anglijā. Viņš izņēma trīs pamatīgas kaudzes un vienu no tām pasniedza Djego, otru iedeva Luisam, bet trešā nonāca Karla rokās. Martiness stingri uzlūkoja visus trīs vīriešus.