Piepeši Harijs atskārta, ka dzimtenē, viņš nedrīkstēs sazināties ne ar vienu no saviem draugiem un vajadzēs uzmanīties pat tad, kad kontaktēsies ar savu māti. Tomēr pirmais uzdevums pēc izkāpšanas dzimtajos krastos būs pieteikšanās Viņa Majestātes Jūras spēkos un cīņa pret Lielbritānijas ienaidniekiem, lai gan viņš apzinājās, ka ik reizi, kad kuģis atgriezīsies Anglijas krastos, viņam nāksies palikt uz borta gluži kā vajātam noziedzniekam.

Harija domas pārtrūka. Viņš ar apbrīnu vēroja, kā viņam priekšā no rīta miglas iznirst Brīvības statuja. Viņš bija redzējis to fotogrāfijās, taču tās nespēja atspoguļot statujas patiesos izmērus un majestātiskumu, ar kādu tā slējās krietni augstāk par “Kanzasas zvaigzni”, aicinot viesus, imigrantus un tautiešus krastā.

Kuģis turpināja kursu uz ostu, un Harijs pārliecās pāri reliņiem, lai palūkotos uz Manhetenu. Vilšanos radīja tas, ka debesskrāpji nebija dižāki par vienu otru ēku, ko viņš bija redzējis Bristolē. Tomēr ar katru mirkli tie auga un auga, līdz iestiepās teju vai debesīs, un viņam bija jāpieliek plauksta virs acīm, lai saules gaisma netraucētu tos aplūkot.

Ņujorkas ostas atbildīgās personas jau bija paziņojušas, ka šim kuģim jāpietauvojas septītajā dokā, un loči palīdzēja tam nokļūt paredzētajā vietā. Kad Harijs ieraudzīja priecīgos sagaidītāju pūļus, viņu pirmo reizi pārņēma bažas, lai gan jaunais vīrietis, kurš tagad ieceļoja Ņujorkas ostā, bija daudz vecāks nekā ceturtais kapteiņa palīgs, kurš no Bristoles bija izbraucis tikai pirms trīs nedēļām.

– Pasmaidiet, Tom!

Harijs pagriezās un ieraudzīja, ka Ričards piespiedis pie acs Kodak Brownie Box fotokameru. Viņš uzņēma kadru, kurā Toms bija redzams ar Manhetenas ēkām fonā.

– Jūs noteikti būsiet tāds pasažieris, kuru tik ātri neaizmirst, – sacīja Kristīna un pievienojās Harijam, lai Ričards varētu nofotografēt abus kopā. Žēlsirdīgās māsas formastērpu viņa bija nomainījusi ar punktotu kleitu, kurai aplikta balta jostiņa, un kājās viņai bija baltas kurpes.

– Es arī jūs neaizmirsīšu, – atteica Harijs, cerēdams, ka neviens no viņiem nenojauš, cik ļoti satraukts viņš patiesībā ir.

– Mums laiks izkāpt krastā, – noteica Ričards un aizvēra fotokameras vāciņu.

Visi trīs devās lejup pa platām kāpnēm. Daudzi pasažieri jau steidzās projām pa trapu, un viņus krastā sagaidīja atvieglojuma pārņemtie tuvinieki un priecīgie draugi. Harijs jutās pacilāts, jo daudzi no pasažieriem un komandas locekļiem vēlējās paspiest viņam roku, kā arī novēlēt veiksmi.

Izkāpuši krastā, Harijs, Kristīna un Ričards devās uz imigrācijas kontroles posteņa pusi un iestājās vienā no garajām gaidītāju rindām. Harija acis šaudījās uz visām pusēm. Viņš vēlējās uzdot daudzus jautājumus, taču ikviens no tiem uzreiz atklātu, ka Amerikā viņš nekad agrāk nav bijis.

Vispirms viņu pārsteidza amerikāņu dažādās sejas krāsas. Bristolē viņš bija redzējis tikai vienu cilvēku ar tumšu ādas krāsu un stāvējis, cieši uz viņu lūkodamies. Vecais Džeks bija paskaidrojis, ka tāda izturēšanās ir gan rupja, gan necienīga, un piebildis: – Kā gan tu pats justos, ja visi apkārtējie apstātos un nenovērstu acu no tevis tikai tālab, ka esi baltais?

Tomēr apkārt valdošās skaņas, nerimtīgā kņada un rosība novērsa Harija uzmanību, un Bristole atkal jau likās tāla un teju nesasniedzama.

Harijs jau sāka apsvērt, vai tomēr nevajadzētu pieņemt Ričarda uzaicinājumu un dažas dienas paviesoties viņa dzīvoklī, lai apskatītu pilsētu, kura, pat neizejot no ostas teritorijas, viņam jau likās tik interesanta un aizraujoša.

– Es iešu pirmais, – sacīja Ričards, kad viņi bija nonākuši rindas sākumā, – tad varēšu paņemt mašīnu un sagaidīšu jūs abus ārā pie termināļa.

– Laba doma, – viņu atbalstīja Kristīna.

– Nākamais! – Ričards devās uz priekšu un pasniedza savu pasi amatpersonai. Vīrietis ātri paraudzījās uz fotogrāfiju tajā un tad apzīmogoja dokumentu. – Laipni lūdzam mājās, leitnant Tibet!

– Nākamais!

Harijs paspēra soli uz priekšu. Apziņa, ka viņam nav ne pases, ne arī kāda cita personu apliecinoša dokumenta, turklāt viņš ir pieņēmis arī svešu vārdu, lika justies neomulīgi.

– Mani sauc Toms Bredšovs, – viņš sacīja ar pārliecību, kuras viņam patiesībā nemaz nebija. – “Kanzasas zvaigznes” vecākais stjuarts noteikti ir ziņojis, ka izkāpšu krastā.

Imigrācijas dienesta virsnieks paraudzījās uz Hariju, tad paņēma garu sarakstu un sāka to lasīt. Beidzot viņš pie kāda uzvārda pievilka ķeksīti un pamāja ar galvu. Tad Harijs pamanīja divus vīriešus, kuri stāvēja barjeras otrā pusē. Abi vienādos pelēkos uzvalkos un pelēkās platmalēs. Viens no viņiem Harijam uzsmaidīja.

Virsnieks apzīmogoja kādu nelielu papīra lapu un pasniedza to Harijam. – Laipni lūdzam mājās, Bredšova kungs! Ir pagājis jau ļoti ilgs laiks.

– Tā ir, – atteica Harijs.

– Nākamais!

– Es jūs pagaidīšu, – sacīja Harijs, kad Kristīna piegāja pie imigrācijas dienesta virsnieka galda.

– Tas nebūs ilgi, – viņa pārliecināti noteica.

Harijs aizgāja barjeras otrā pusē un pirmo reizi mūžā spēra kāju uz Amerikas Savienoto Valstu zemes.

Divi pelēkās drēbēs ģērbtie vīri pagāja uz priekšu. Viens no viņiem sacīja: – Labrīt, kungs! Vai esat Toms Bredšovs?

– Tieši tā, – Harijs atbildēja.

Šie vārdi īsti vēl nebija izskanējuši pār Harija lūpām, kad otrs pelēkais vīrs sagrāba viņa rokas un atlauza tās viņam aiz muguras. Pirmais uzlika Harijam rokudzelžus. Viss notika tik zibenīgi ātri, ka Harijs nepaguva ne vārda iebilst.

Viņš saglabāja ārēju mieru, jo domāja, ka varbūt kāds ir uzzinājis par viņa pieņemto vārdu un to, ka viņš patiesībā ir anglis, vārdā Harijs Kliftons. Pēc viņa domām, ļaunākais, kas varētu atgadīties, būtu deportācija atpakaļ uz Lielbritāniju. Tā kā tieši to viņš vēlējās, tad nepūlējās cīnīties pretī.

Ielas malā gaidīja divas automašīnas. Viena bija melna policijas automašīna ar atvērtām aizmugures durvīm, un pa tām bija redzams vēl viens vīrietis pelēkās drānās, taču bez mazākās smaida ēnas sejā. Otra bija sarkana sporta automašīna, un tajā sēdēja smaidīgais Ričards.

Mirklī, kad Ričards ieraudzīja, ka Tomu saslēdz rokudzelžos un ved projām, viņš izlēca no sava auto un skrēja klāt. Tajā brīdī viens no policistiem nolasīja Bredšova kungam viņa tiesības, bet otrs cieši turēja viņu aiz elkoņa un vilka uz priekšu.

– Ko jūs, sasodīts, darāt? – Ričards nikni noprasīja, kad bija pieskrējis klāt.

Neviens nepūlējās atbildēt uz Ričarda vaicājumu un turpināja ceļu uz policijas automašīnu.

Ričards sekoja viņiem soli solī un bija ļoti pārsteigts par to, cik mierīgi izturas Toms. Likās pat, ka viņš vispār nejūtas pārsteigts par arestu. Tomēr Ričards bija apņēmies palīdzēt draugam, lai gan detektīvi turpināja ietiepīgi viņu ignorēt. Kad viņi bija sasnieguši policijas automašīnu, Ričards aizsteidzās viņiem priekšā un neļāva turpināt ceļu.

– Kāda apsūdzība izvirzīta Bredšova kungam? – viņš strikti noprasīja.

Vecākais detektīvs apstājās, ieskatījās Ričardam tieši acīs un sacīja: – Pirmās pakāpes slepkavība.