žefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks

Ir svarīgi, lai Tu saprastu, ka mana mīlestība pret Emmu nav mazinājusies. Ne tuvu. Tomēr es nedrīkstu pieļaut, lai viņa pavada visu dzīvi, turēdamās pie vārgās cerības uz to, ka mans tēvs bija Arturs Kliftons, nevis Hugo Beringtons. Tagad viņai vismaz radīsies iespēja padomāt par jaunas dzīves sākšanu kopā ar kādu citu vīrieti.

Jau tuvākajā nākotnē es plānoju atgriezties Anglijā.

Ja saņemsi kādas ziņas no Toma Bredšova, tad zini, ka tās sūtu es. Tiklīdz manas kājas atkal skars Anglijas zemi, es ar Tevi sazināšos, bet tikmēr lūdzu Tevi glabāt manu noslēpumu tikpat cieši, kā glabāji savējo visus šos gadus.

Daudzkārt pārlasījis tekstu, Harijs ielika vēstuli aploksnē, aizlīmēja to un uz tās uzrakstīja: “Pilnīgi konfidenciāli!” Tā bija adresēta Meizijai Kliftones kundzei, Stilhausleinā divdesmit septiņi, Bristolē.

Nākamajā rītā viņš iedeva vēstuli doktoram Vollesam.

– Kā jums liekas, vai esat gatavs īsai pastaigai pa klāju? – vaicāja Kristīna.

– Protams, ka esmu, – Harijs atbildēja, izmēģinādams vienu no viņas drauga izteikumiem, tomēr nepievienodams “mīļā”, kas likās neiederīgs šādā situācijā.

Ilgajās gultā pavadītajās stundās Harijs uzmanīgi klausījās doktora Vollesa izrunu un, kad bija viens, mēģināja iedzīvināt viņa akcentu savā runā. Viņš bija dzirdējis, ka Kristīna ārsta runas īpatnības dēvē kā Austrumkrasta iedzīvotājiem raksturīgas. Harijs bija priecīgs un pateicīgs par daudzajām stundām, ko pavadījis doktora Pedžeta sabiedrībā un mācījies prasmi atdarināt dažādas balsis un runas veidus. Tiesa, tolaik viņš domāja, ka šī prasme noderēs tikai uz skatuves. Diemžēl viņam joprojām sagādāja grūtības Kristīnas nevainīgā ziņkāre, kad viņa vaicāja par Harija bērnību un ģimeni, kurā viņš audzis.

Palātā viņam bija pieejamas tikai divas grāmatas. Horācija Eldžera un Torntona Vaildera romāni. Izmantojot tos, Harijs sacerēja stāstu par izdomātu ģimeni no Bridžportas Konektikutā. Šajā ģimenē bija tēvs, nelielas pilsētas bankas menedžeris, māte, priekšzīmīga saimniece, kādreizējā pilsētas skaistuma karaliene, un vecākā māsa Sallija, kura laimīgi precējusies ar Džeiku, kurš vada vietējo metālizstrādājumu veikalu. Harijs pasmaidīja, atcerējies doktora Pedžeta vārdus, ka ar tādu iztēli kā viņam Harijs drīzāk kļūs par rakstnieku, nevis aktieri.

Uzmanīgi pielicis pēdas pie zemes, Harijs ar Kristīnas palīdzību lēnām uzslējās kājās. Uzģērbis rītasvārkus, viņš pieķērās žēlsirdīgās māsas rokai un nedrošā gaitā devās pie durvīm, pievārēja kāpnes un nonāca uz klāja.

– Cik ilgi jau neesat bijis mājās? – vaicāja Kristīna, kad viņi lēnām virzījās pa klāju uz priekšu.

Harijs vienmēr centās izmantot tās niecīgās zināšanas, kādas viņam bija par īsto Tomu Bredšovu, un tad pievienoja izgudrotajam stāstam. – Vairāk nekā trīs gadus, – viņš sacīja. – Mana ģimene nežēlojas, jo zina, ka jūra mani vilinājusi jau kopš bērnības.

– Un kā sagadījies, ka jūs kalpojāt uz Lielbritānijas kuģa? “Sasodīti labs jautājums!” nodomāja Harijs. “Kaut es zinātu atbildi!” Viņš sagrīļojās un paklupa, lai iegūtu mazliet vairāk laika izdomāt kaut ko pārliecinošu. Kristīna pieliecās palīdzēt.

– Viss ir kārtībā, – viņš noteica, kad bija atkal pieķēries Kristīnas rokai, un piepeši sāka šķaudīt.

– Vai tikai nav pienācis laiks vest jūs atpakaļ uz palātu, – noteica Kristīna. – Nedrīkst pieļaut, ka jūs saaukstējaties. Rīt mēs noteikti varam atkal izmēģināt veiksmi.

– Kā sacīsiet, – piekrita Harijs un nopriecājās, ka viņa vairs neuzdod jautājumus.

Pēc tam, kad Kristīna gluži kā rūpīga māte bija nolikusi viņu gulēt, Harijs ātri ieslīga dziļā miegā.

Dienu pirms “Kanzasas zvaigznes” atgriešanās Ņujorkas ostā Harijs jau spēja pieveikt vienpadsmit apļus pa klāju. Lai gan viņš nevienam to neteica, iespēja pirmo reizi nokļūt Amerikā likās fascinējoša.

– Vai jūs uzreiz dosieties uz Bridžportu, kad būsim piestājuši ostā? – pēdējā klāja apļa laikā vaicāja Kristīna. – Vai arī plānojat palikt Ņujorkā?

– Neesmu par to daudz domājis, – atteica Harijs, kurš patiesībā bija par to domājis pat milzīgi daudz. – Laikam jau tas būs atkarīgs no tā, cikos mēs pietauvosimies ostā, – viņš piebilda, pūlēdamies uzminēt viņas nākamo jautājumu.

– Ja jūs vēlētos pārlaist nakti Ričarda dzīvoklī, tas būtu lieliski.

– Ak, man negribētos sagādāt viņam liekas problēmas.

Kristīna iesmējās. – Ziniet, Tom, ir brīži, kad jūs daudz vairāk līdzināties anglim nekā amerikānim.

– Laikam jau pēc gadiem, kas nokalpoti angļu flotē, kļūsti tāds pats kā angļu jūrnieki.

– Vai tas ir arī iemesls, kālab nespējat dalīties savās raizēs ar mums? – medmāsa jautāja. Harijs piepeši apstājās. Viņš apzinājās, ka šajā reizē viņu nepaglābs ne paklupšana, ne šķaudīšana. – Ja jūs būtu bijis mazliet atklātāks, mēs labprāt palīdzētu atrisināt jūsu problēmas. Tomēr, ņemot vērā apstākļus, mums neatlika nekas cits, kā informēt kapteini Pārkeru un paļauties, ka viņš pieņem lēmumu.

Harijs atspiedās pret tuvākajiem reliņiem, taču Kristīna nesteidzās palīgā, un viņš saprata, ka ir zaudējis. – Viss ir daudz sarežģītāk, nekā jūs spējat iedomāties, – viņš iesāka, – tomēr es varu paskaidrot, kālab nevēlos, lai tiek iesaistīts vēl kāds cits.

– Tas nav nepieciešams, – Kristīna sacīja. – Kapteinis jau ir nācis mums talkā. Tomēr viņš vēlējās vaicāt, kā jūs grasāties tikt galā ar pašu lielāko problēmu.

– Esmu gatavs atbildēt uz visiem jautājumiem, kādus kapteinis vēlēsies uzdot, – Harijs sacīja, noliecis galvu, un jutās gandrīz atvieglots, ka galu galā ir pieķerts.

– Gluži tāpat kā mēs visi, viņš vēlētos zināt, kā jūs tiksiet nost no kuģa, ja jums nav ne drēbju, ne arī naudas.

– Un man likās, ka Ņujorkas iedzīvotājiem “Kanzasas zvaigznes” rītasvārki varētu likties gana moderni. – Harijs pasmaidīja.

– Godīgi sakot, retais ņujorkietis pamanīs, ja jūs pastaigāsieties pa Piekto avēniju rītasvārkos, – Kristīna sacīja. – Un tie, kas ievēros, noteikti nodomās, ka tāds ir pēdējās modes untums. Ja nu viņi tomēr pievērstu uzmanību, Ričards jums gatavs piedāvāt pāris baltu kreklu un sporta jaku. Diemžēl viņš ir daudz garāks par jums, citādi piedāvātu arī kādas piemērotas bikses. Vollesa kungs jums ir gatavs iedot pāri brūnu kurpju, zeķes un kaklasaiti. Un tomēr paliek jautājums par biksēm. Kapteinim ir kādas īsbikses, kuras viņam kļuvušas par mazu. – Harijs iesmējās. – Mēs ceram, ka nejutīsieties aizskarts, Tom, – Kristīna sacīja. – Bet komanda ir savākusi nelielu ziedojumu. – Viņa pasniedza Harijam biezu aploksni. – Domāju, ka tur ir vairāk nekā pietiekami, lai nokļūtu uz Konektikutu.

– Kā gan lai jums pateicos? – Harijs sacīja.

– Nevajag, Tom. Mēs visi ļoti priecājamies, ka esat izdzīvojis. Kaut mēs būtu spējuši izglābt arī jūsu draugu Hariju Kliftonu! Jums būs patīkami uzzināt, ka mūsu kapteinis licis doktoram Vollesam personīgi nogādāt jūsu vēstuli viņa mātei.

Harijs bija viens no pirmajiem, kuri tajā rītā apmēram divas stundas pirms “Kanzasas zvaigznes” ieiešanas Ņujorkas ostā uzkāpa uz klāja. Drīz vien viņam pievienojās arī saule, un līdz tam brīdim viņš bija izlēmis, kā pavadīs savu pirmo dienu Amerikā.

Viņš jau bija atvadījies no doktora Vollesa, vispirms ilgi un, viņaprāt, nepietiekami pateicies par visu, ko ārsts viņa labā izdarījis. Doktors Volless apliecināja, ka iemetīs pastkastē vēstuli Meizijai Kliftonei personīgi, tiklīdz būs nokļuvis Bristolē. Ārsts diezgan negribīgi piekrita Harijam, ka nebūtu prātīgi personīgi ierasties pie Kliftones kundzes, jo viņa varētu būt ļoti satraukta.

Harijs bija aizkustināts, kad palātā ienāca pats kapteinis Pārkers un atnesa viņam īsbikses, kā arī novēlēja veiksmi. Kad kapteinis bija atgriezies uz tiltiņa, Kristīna strikti nokomandēja: – Tom, tagad ir laiks pagulēt. Jums būs vajadzīgi visi spēki, lai rīt aizbrauktu uz Konektikutu. – Toms Bredšovs noteikti būtu labprāt pavadījis kādu dienu Ņujorkā kopā ar Kristīnu un Ričardu, bet Harijs Kliftons nedrīkstēja tērēt laiku, ja Lielbritānija ir pieteikusi karu Vācijai. – Rīt, kad pamodīsieties, – turpināja Kristīna, – papūlieties nokļūtu uz klāja vēl pirms gaismas. Tad jums būs iespēja vērot saullēktu, kuģim ieejot Ņujorkas ostā. Zinu, ka esat to redzējis jau neskaitāmas reizes, taču mani šis skats joprojām aizrauj.

– Mani tāpat.

– Kad būsim pietauvojušies, jūs varētu pagaidīt, kamēr mēs ar Ričardu tiekam galā ar saviem pienākumiem, un tad kopīgi izkāpsim krastā.

Ietērpies Ričarda sporta jakā un kreklā, kas viņam bija mazliet par lielu, kapteiņa īsbiksēs, kuras viņam bija mazliet par garu, apāvis doktora kurpes un zeķes, kuras bija mazliet par ciešu, Harijs nespēja vien sagaidīt, kad nokļūs krastā.

Kuģa vecākais stjuarts jau bija ziņojis Ņujorkas Imigrācijas pārvaldei, ka uz klāja ir kāds sarakstā nereģistrēts pasažieris, Amerikas pilsonis Toms Bredšovs. No Ņujorkas Imigrācijas pārvaldes bija pienākusi atbilde, ka Tomam Bredšovam jāpiesakās pie pārvaldes ierēdņiem un viņi tad parūpēsies par pārējo.

Ar Ričarda palīdzību ticis līdz Centrālajai stacijai, Harijs kādu brīdi pastaigās pa staciju un pēc tam dosies atpakaļ uz dokiem, kur pieteiksies pie atbildīgā virsnieka, lai pēc iespējas ātrāk noskaidrotu, kurš kuģis pošas ceļā uz Lielbritāniju. Bija pilnīgi vienalga, kādā ostā tas piestās, ja vien tā nebūs Bristole.

Kad piemērots kuģis būs atrasts, Harijs varētu iestāties tur darbā, lai kādu amatu arī viņam piedāvātu. Viņam bija vienalga, vai jāstrādā būtu uz kapteiņa tiltiņa vai mašīntelpā, jāberž klājs vai jāmizo kartupeļi, ja vien tas palīdzētu atgriezties Anglijā. Ja izrādītos, ka brīvu darba vietu nav, viņš nopirks lētāko biļeti mājupceļam un kļūs par pasažieri. Viņš jau bija apskatījies biezajā aploksnē, ko viņam iedeva Kristīna, un secinājis, ka naudas ir pietiekami, lai nopirktu biļeti un mitinātos kajītē, kura nebūtu mazāka par slotu kambarim līdzīgo telpu, kādā viņš dzīvoja uz kuģa “Devonietis”.