– Man ļoti žēl, kungs, ka jāliek jums gaidīt, – ierunājās zāles pārzinis. – Diemžēl nevaru jums piedāvāt brīvu galdiņu. Varbūt jūs atnāksiet pēc minūtēm divdesmit?

Harijs viņam nepateica, ka patiesībā nemaz nevēlas galdiņu. Un ne jau tikai tālab, ka viņa māte ir viesmīle, bet arī tāpēc, ka nespētu samaksāt par šeit pasniegtajiem ēdieniem. Ja nu vienīgi par mērci…

– Es ienākšu vēlāk, – viņš atbildēja, pūlēdamies, lai balsī ieskanas vilšanās. “Apmēram pēc desmit gadiem,” viņš nodomāja un nosprieda, ka līdz tam laikam par zāles pārzini droši vien būs kļuvusi viņa māte. No viesnīcas viņš izgāja ar smaidu sejā un devās atpakaļ uz dokiem.

Sekretāre Hariju aizveda tieši uz sera Voltera kabinetu. Vecais kungs bija nolīcis pār rakstāmgaldu un pētīja laika grafikus, kuģu sarakstus un līdzīgus dokumentus, ar kuriem bija noklāta visa rakstāmgalda virsma.

– Apsēdies, dārgo zēn! – aicināja sers Volters, tad ielika monokli labajā acī un cieši paraudzījās uz Hariju – Man bija mazliet laika, un es padomāju par mūsu šārīta sarunu, – viņš turpināja, izklausīdamies ārkārtīgi nopietns. – Un vispirms es vēlos pārliecināties, ka esi pieņēmis pareizo lēmumu.

– Es esmu pilnībā par to pārliecināts, – Harijs atbildēja bez mazākās vilcināšanās.

– Tā tas varētu būt, tomēr es uzskatu, ka Džeks būtu tev ieteicis atgriezties Oksfordā un gaidīt, līdz tevi iesauks dienestā.

– Visticamāk, tieši tā arī būtu, taču viņš pats nerīkotos pēc sava ieteikuma.

– Tu viņu pazini patiešām labi, – sers Volters teica. – Tieši tādu atbildi es biju no tevis gaidījis. Tagad es tev pastāstīšu, cik tālu esmu ticis, – viņš sacīja, pievērsis uzmanību dokumentiem uz rakstāmgalda. – Labās ziņas ir tādas, ka mūsu karaliskās flotes karakuģis “Rezolūcija” apmēram pēc mēneša ieies Bristoles dokos. Tur tam tiks uzpildīti degvielas krājumi un būs jāgaida tālāki rīkojumi.

– Pēc mēneša? – atkārtoja Harijs, pat nepūlēdamies slēpt vilšanos.

– Tikai pacietību, manu zēn, – sacīja sers Volters. – “Rezolūciju” es izvēlējos tādēļ, ka šī kuģa kapteinis ir mans sens draugs un es noteikti varēšu viņu pierunāt pieņemt tevi par matrozi, ja vien izdosies arī mana plāna otrā daļa.

– Vai “Rezolūcijas” kapteinis būs ar mieru pieņemt cilvēku bez jūrnieka pieredzes?

– Iespējams, ka ne, taču līdz kāpšanai uz “Rezolūcijas” klāja tu jau būsi kļuvis par vecu jūras vilku.

Harijs atcerējās vienu no Vecā Džeka pamācībām: “Es sapratu, ka runājot daudz neuzzināšu.” Un viņš nolēma tik daudz neiejaukties un sākt nopietni klausīties.

– Tā, – sers Volters turpināja. – Es esmu atradis trīs kuģus, kuri no Bristoles dodas projām tuvāko divdesmit četru stundu laikā un atgriezīsies apmēram pēc trijām vai četrām nedēļām. Tātad tev būs pietiekami daudz laika, lai pieteiktos par matrozi uz “Rezolūcijas”. Sāksim ar manu pirmo izvēli. “Devonietis” dodas uz Kubu ar kokvilnas kleitu, kartupeļu un Raleigh Lenton velosipēdu kravu. Bristolē atgriezīsies pēc četrām nedēļām. Ar tabakas, cukura un banānu kravu. Mana otrā izvēle ir “Kanzasas zvaigzne”, pasažieru kuģis, kurš dodas ceļā jau rīt, un galamērķis ir Ņujorka. Šo kuģi Amerikas valdība norīkoja, lai atved mājās viņu nācijai piederīgos, iekams Lielbritānija ir ierauta karā ar Vāciju. Trešais ir tukšs naftas tankers “Princese Beatrise”. Tas veic atpakaļceļu uz Amsterdamu, kur atkal uzņems kravu un Bristolē atgriezīsies ar pilnām tilpnēm pirms mēneša beigām. Visu triju kuģu kapteiņi pilnībā apzinās, ka viņiem neskartiem jāatgriežas ostas drošībā, cik ātri vien iespējams. Ja tiks pieteikts karš, tad abi tirdzniecības kuģi kļūs par vācu mērķi. Vienīgi “Kanzasas zvaigzne” būs relatīvā drošībā no vācu zemūdenēm, kuras patrulē Atlantijas okeānā, gaidīdamas pavēli nogremdēt jebko, kas peld zem sarkaniem vai ziliem karogiem.

– Kādi komandas locekļi ir nepieciešami uz šiem kuģiem? – vaicāja Harijs. – Es nevarētu sacīt, ka man būtu pārāk liela pieredze kuģošanā.

Sers Volters atkal pievērsās dokumentiem uz sava rakstāmgalda un izvēlējās vienu no tiem. – “Princese Beatrise” vēlētos papildināt matrožu rindas. “Kanzasas zvaigzne” meklē kādu, kurš būtu gatavs strādāt virtuvē; parasti tas nozīmē trauku mazgāšanu vai viesmīļa darbu. Un visbeidzot “Devonietis” meklē ceturto palīgu.

– Tātad šo var izsvītrot no saraksta.

– Jocīgi gan, – noteica sers Volters. – Un es domāju, ka tu būtu pietiekami kvalificēts šim postenim. “Devonieša” komandā ir trīsdesmit septiņi cilvēki. Viņi reti dodas jūrā ar virsnieka mācekli uz klāja. Tevi uztvers kā jauniņo bez pieredzes.

– Un kāpēc lai kapteinis vispār apsvērtu manu kandidatūru?

– Jo es viņam pateicu, ka esi mans mazdēls.

Piecdesmit pirmā nodaļa

Harijs gāja pa doku “Devonieša” virzienā. Nelielā ceļasoma, ko viņš nesa rokā, lika justies gluži kā skolas puikam pirmajā mācību semestra dienā. “Kāds būs direktors? Vai mana gulta būs blakus Dīkinsa un Džailsa gultām? Vai es sastapšos ar Veco Džeku? Vai uz klāja būs arī kāds Fišers?”

Lai gan sers Volters bija piedāvājies pavadīt Hariju uz kuģi un iepazīstināt ar kapteini, jauneklis nolēma, ka tas nebūs labākais veids, kā iedraudzēties ar jaunajiem biedriem. Viņš apstājās un mirkli raudzījās uz senatnīgo kuģi, kas tuvākā mēneša laikā būs viņa mājas. Sers Volters bija pastāstījis, ka “Devonietis” ir uzbūvēts tūkstoš deviņi simti trīspadsmitajā gadā, kad motorizēti tirdzniecības kuģi bija īsts jaunums. Tagad vairs nebija palicis daudz līdz brīdim, kad kuģis tiks novietots doku daļā, kur atrodas norakstītie jūras milži, ko sadala pa gabaliem un iztirgo par lūžņu cenu. Sers Volters bija pieminējis arī to, ka šā kuģa kapteinim Heivensam vēl atlicis nokalpot gadu līdz pensijas vecuma sasniegšanai un īpašnieki droši vien norakstīs viņu lūžņos tāpat kā viņa kuģi.

Dokumentos bija fiksēts, ka “Devonieša” komandā ir trīsdesmit septiņi cilvēki, bet, kā jau daudzas dokumentos minētās ziņas, arī šī nebija īsti precīza. Pavārs un trauku mazgātājs, kuri tika pieņemti darbā Honkongā, algu sarakstā neparādījās, gluži tāpat kā viens otrs matrozis, kurš bēguļoja no likuma bargās rokas un nealka atgriezties savā dzimtenē.

Harijs pa trapu lēnām kāpa augšup. Ticis uz klāja, viņš apstājās un gaidīja atļauju doties tālāk. Gadi, kad viņš nemitējās klaiņot pa dokiem, tomēr bija viņam šo to iemācījuši par uzvedības noteikumiem uz kuģa. Viņš pacēla skatienu uz tiltiņu un secināja, ka vīram, kurš komandē pārējos, jābūt kapteinim Heivensam. Sers Volters bija Harijam paskaidrojis, ka uz tirdzniecības kuģa atbildīgo virsnieku formāli sauc par kuģa komandieri, tomēr uz klāja ir pieņemts šo cilvēku saukt par kapteini un nekā citādi. Kapteinis Heivenss bija nedaudz īsāks par sešām pēdām un drīzāk izskatījās pēc piecdesmitgadnieka nekā pēc vīra, kam jau sešdesmit. Masīvas miesasbūves, vēja aprautu un saulē iedegušu seju un tumšu, rūpīgi apgrieztu bārdu. Tas viss kopā ar jau manāmo plikgalvību padarīja viņu līdzīgu karalim Džordžam V.

Pamanījis Hariju stāvam trapa galā, kapteinis deva striktu komandu virsniekam, kurš stāvēja viņam līdzās, un tad kāpa lejā no kapteiņa tiltiņa.

– Es esmu kapteinis Heivenss, – viņš mundri noteica. – Un tu noteikti esi Harijs Kliftons. – Viņš draudzīgi paspieda Harijam roku. – Laipni lūgts uz “Devonieša” klāja. Tevi raksturoja kā ļoti piemērotu.

– Man noteikti jāuzsver, kungs, – Harijs sacīja, – ka šis būs mans pirmais…

– Tas man ir zināms, – pavēstīja Heivenss, pieklusinājis balsi, – taču es tavā vietā par to lieki nerunātu, ja nevēlies, lai dzīve uz klāja tev izvēršas par īstu elli. Un nepiemini, ka esi bijis Oksfordā, jo daudzi no šiem puišiem… – Kapteinis norādīja uz jūrniekiem, kuri strādāja uz klāja, – …domās, ka tas ir tikai kāda kuģa nosaukums. Nāc man līdzi. Parādīšu tev ceturtā palīga telpas.

Harijs devās nopakaļ kapteinim un juta, ka viņam seko daudzi aizdomīgi skatieni, kas vēro katru viņa kustību.

– Uz mana kuģa ir vēl divi virsnieki, – kapteinis sacīja, kad Harijs bija viņu panācis. – Džims Petersons, vecākais inženieris, kurš lielāko daļu dzīves pavada mašīntelpā, tāpēc viņu tu satiksi vienīgi maltīšu reizēs un reizēm arī tad ne. Viņš ir man kalpojis pēdējos četrpadsmit gadus, un es, godīgi sakot, ļoti šaubos, vai šis kuģis spētu pievārēt pat pusi no Lamanša, nemaz jau nerunājot par Atlantijas okeānu, ja Petersons lejā neprastu ar to tikt galā. Mans trešais palīgs Toms Bredšovs ir uz kapteiņa tiltiņa. Viņš kopā ar mani kuģo tikai trīs gadus, tāpēc viņam vēl nav kvalifikācijas apliecības. Diezgan liels vienpatis, tomēr man jāteic, ka arī sasodīti labs virsnieks. Diemžēl nezinu, kurš viņu ir apmācījis. – Heivenss kāpa lejup pa šaurām kāpnītēm, kas veda uz apakšējo klāju. – Šī ir mana kajīte, – viņš sacīja, ejot uz priekšu pa gaiteni. – Un šajā apmeties Petersona kungs. – Kapteinis apstājās pie kaut kā tāda, kas līdzinājās slotu skapim. – Un šī ir tavējā. – Viņš pastūma durvis, kas pavērās tikai mazliet, jo gandrīz uzreiz atdūrās pret šauru koju. – Es iekšā neiešu, jo tur nav vietas mums abiem. Uz kojas tu atradīsi drēbes. Kad būsi pārģērbies, nāc uz kapteiņa tiltiņu. Pēc stundas dosimies jūrā. Izbraukšana no ostas droši vien būs visinteresantākais kuģošanas brīdis līdz pat nokļūšanai Kubā.

Harijs iespiedās pa šauro spraugu kajītē, un viņam nācās durvis aizvērt, lai pārģērbtos, jo pretējā gadījumā nepietiku vietas. Viņš apskatīja drēbes, kas, rūpīgi salocītas, bija noliktas uz kojas. Divi biezi zili svīteri, divi balti krekli, divi pāri zilu bikšu, trīs pāri zilu vilnas zeķu un pāris auduma kurpju ar biezām gumijas zolēm. Patiešām likās, ka viņš ir atgriezies skolā. Visām drēbēm bija kaut kas kopīgs. Varēja redzēt, ka tās pirms Harija valkājuši vairāki citi cilvēki. Viņš veikli pārģērbās jūrnieka drēbēs un ātri izvilka savas mantas no somas.

Tā kā atvilktne bija tikai viena, Harijs civilo apģērbu salika ceļasomā un novietoja to zem kojas. Tā bija vienīgā lieta šajā telpā, kuras izmērs viņam derēja ideāli. Viņš atvēra durvis, izspraucās gaitenī un devās meklēt kāpnes. Tās atradis, viņš uzkāpa uz klāja. Vairāki acu pāri atkal aizdomīgi viņu nopētīja.