– Nekur! Tas ir, man viņš nav vajadzīgs; viņš tikai iztaustīs mani un padarīs visu desmitreiz ļaunāku! Tas nav nekas… es atspirgšu, ja vien varēšu kādu brītiņu mierīgi pagulēt!

– Ak, Obrija kungs, jūs zināt, ka Lenjonas jaunkundze atvedīs pie jums ārstu, tāpēc nemaz nestrīdieties par to! – iejaucās Imberas kundze. – Un, ja runājam par to, ka varētu kļūt ļaunāk… Visi zina, ka viņš ir tikpat labs kā ikkatrs Londonas ārsts un pat vēl labāks! Tas ir doktors Bentvērts, milord. Ja Kroids nebūtu aizsaucis Nidu sev līdzi, es viņu taisnā ceļā būtu nosūtījusi uz Jorku!

– Ja viņš jau ir atvedis zirgus, tad var doties ceļā, tiklīdz būšu uzrakstījis zīmīti ārstam. Tikmēr…

– Jūs to nedarīsiet! – Obrijs niķīgi noteica. – Es krietni pirms ārsta ierašanās noteikti jutīšos pietiekoši labi, lai brauktu mājup. Ja jūs atstātu mani vienu, es… es nevēlos, lai ap mani tiktu sacelta tāda jezga! Es to ienīstu vairāk par visu!

Šīs nelaipnās runas dēļ Imberas kundze izskatījās visai šokēta, taču Deimrels atbildēja vēsi: – Jā, necienāmais! Neviens vairs necels ap jums jezgu. Varat mēģināt pagulēt.

Obrijam šķita, ka visi viņa locekļi ir pakļauti spīdzināšanai, un šis ierosinājums likās tik nesaprātīgs, ka viņš tikai ar pūlēm noturējās, lai neizmestu kādu kodīgu piezīmi. Viņš tika atstāts vienatnē ar savām domām, taču, lai kā pūlējās, tās nebija iespējams uz ilgu laiku novērst no sāpošā ķermeņa, un drīz vien viņš padevās bažām par to, ka kritiena rezultātā gūža būs savainota tiktāl, lai padarītu viņu par pilnīgu kropli vai vismaz piekaltu pie gultas uz vairākiem mēnešiem. Tomēr, pirms vēl viņš bija paguvis kļūt vai slims no raizēm, Deimrels atgriezās istabā ar glāzi rokā. Uzmetis skatienu Obrijam, viņš iejautājās:

– Visai nejauki, vai ne? Izdzeriet šo!

– Tam nav nozīmes, to es izturēšu, – Obrijs norūca. – Ja tā ir opija tinktūra, es to nevēlos, paldies!

– Atgādiniet man, lai citkārt pajautāju jums, ko jūs vēlaties! – noteica Deimrels. – Šobrīd es to negribu zināt! Aiziet, dariet, ko es jums lieku, vai arī jūs piemeklēs vēl ļaunāks liktenis!

– Tas nav iespējams, – noteica Obrijs, negribīgi paņemdams glāzi.

– Neesiet nu tik drošs par to! Man nepiemīt nedz pacietība, nedz līdzjūtība. Vai tad jūs nezināt, ka atrodaties briesmoņa midzenī?

Tas lika Obrijam pasmaidīt, tomēr viņš noteica, ar nepatiku nolūkodamies uz dziru: – Es nedzeršu to šķidrumu, ja vien tas nebūs absolūti nepieciešams. Ziniet, es neesmu nekāds vārgulis, pat ja esmu spalvas svarā!

– Jūs esat spītīgs zaļknābis. Un kurš tagad saceļ lielu jezgu, es gribētu gan zināt? Tas nav nekas vairāk par līdzekli, kas ļaus jums sajusties labāk, kamēr ieradīsies ārsts! Izdzeriet to vienā rāvienā, un lai es vairs nedzirdētu nekādas muļķības!

Nepieradis uzklausīt kategoriskas pavēles, Obrijs mazliet sastinga, taču, brīdi nolūkojies uz Deimrela draudīgi piemiegtajām acīm, viņš padevās un noteica ar šķību smaidu sejā: – Ak, lai notiek!

– Tā jau ir labāk, – noteica Deimrels, paņemdams no viņa tukšo glāzi. Kaut kas Obrija plānajā, sastingušajā sejā lika viņam piebilst: – Man tā vien šķiet, ka jums nebūs nekas vairāk par zilumiem un splīnu. Jums sāpētu vairāk, ja jūs būtu nodarījis sev nopietnu kaitējumu, tāpēc neesiet nu tik drūms!

Obrija skatiens strauji pievērsās viņam. – Jā. Jā, man nevajadzētu būt drūmam! Nebiju par to iedomājies. Paldies jums… es esmu jums lielu pateicību parādā! Negribēju izturēties nepieklājīgi… tas ir, ja gribēju, tad… taču es atvainojos, ser!

– Ak, ko nu! Liecieties nu spilvenos!

– Jā, tā droši vien darīšu, nu, kad esmu izdzēris to briesmīgo dziru, – Obrijs piekrita ar kautrīgu smaidu, kas piepeši lika viņam izskatīties jaunākam. – Tikai uzdrošinos apgalvot, ka mana māsa būs mazliet nobažījusies. Vai jūs domājat…

– Nebaidieties! Es jau esmu aizsūtījis vienu no staļļa puišiem uz Anderšovu ar viņai domātu vēstuli.

– Pateicos jums! Jūs taču tur neuzrakstījāt neko tādu, kas varētu viņu satraukt, ko?

– Nē, kāpēc gan? Es uzrakstīju viņai to pašu, ko pateicu jums, un palūdzu sagādāt visu jums vajadzīgo, ieskaitot naktskreklu un zobu suku, ko iedot puisim.

– Tā ir labi! – Obrijs atvieglots noteica. – Tad raizēšanās nebūs tik briesmīga!

Ceturtā nodaļa

Vēstule bija uzrakstīta viselegantākajā un izsmalcinātākajā valodā un ar nešķīsta uzjautrinājuma piedevu. Deimrels bija papūlējies un prātoja par to, kādu iespaidu tā atstās uz Venēciju. Viņa tika uzrunāta ka svešiniece, tomēr ne uz brīdi nenoticēja tam, ka lords īsti labi neatceras, kas viņa tāda ir. Lai arī Deimrels bija piesargājies lietot kaut vārdu, kas varētu apliecināt viņa prieku par izveidojušos situāciju, Venēcija neapšaubāmi saprastu, cik ļauni liktenis ir paspēlējies, piešķirot viņam tādu priekšrocību. Lai arī milzu sašutumā kūsājot, viņa tomēr nepamestu likteņa varā savu trauslo brāli un dotos uz priorātu, un Deimrels nešaubījās par savu spēju pieglaust viņas saboztās spalviņas. Viņš noslēdza vēstuli ar visiem cieņas apliecinājumiem un aizzīmogoja, vien nožēlodams, ka nevarēs redzēt Venēcijas seju, to lasot.

Patiesībā nekas no tā, ko viņš bija iedomājies, Venēcijai pat prātā neienāca. Brīdī, kad vēstule sasniedza Anderšovu, viņa bija satraukusies daudz vairāk, nekā izrādīja auklei, kura pareģoja nelaimi, kopš bija atklājusi, ka Obrijs nav atgriezies mājās, lai pusdienotu kopā ar māsu. Brālis nebija pateicis, kurp dodas, un tikpat labi viņš varēja atrasties Tērskā vai Jorkā, kur bija grāmatnīca, ko tas bieži apmeklēja. Tomēr līdz pulksten četriem Venēcija bija nonākusi līdz tai nervus plosošajai stadijai, kad sāka prātot, vai vajadzētu sūtīt kalpotājus pārmeklēt laukus. Varbūt, tā rīkojoties, viņa pakļautos muļķīgai kaprīzei, kas varētu saniknot Obriju. Tāpēc tad, kad Ribls atnesa viņai vēstuli, auklei lauzot rokas viņam aiz muguras un vaimanājot, ka viņa jau no sākta gala zinājusi par traģēdiju un ka viņas mazais jēriņš ar lauztiem kauliem guļot priorātā uz nāves gultas, Venēcijas prātā neatlika vietas nekādām domām par Deimrelu. Viņas pirksti drebēja, atlaužot vēstules zīmogu, meitene bija nobijusies līdz nelabumam un savā satraukumā un bailēs no visļaunākā nemaz neievēroja ironiski formālo toni, kas bija prasījis tādu piepūli. Aši pārlaizdama skatienu pāri vienīgajai lapai, viņa pateicīgi iesaucās: – Nē, nē, viņš nav stipri savainots! Rufuss pakrita reizē ar viņu, taču kauli nav lauzti. Sastiepta potīte, zilumi, kādi rastos jebkurā gadījumā, savainojot kreiso gūžu… Ak, cik laipni no viņa puses! Klausies, aukle! Lords Deimrels jau ir aizsūtījis uz Jorku pēc doktora Bentvērta, kurš apskatīs Obriju! Brālis pats domā, ka ir uzkritis virsū klibajai kājai, taču pēc labās potītes sastiepuma varot spriest par vienkāršu vārīgās locītavas sasitumu. Kaut nu viņam izrādītos taisnība! Deimrels uzskatīja, ka būs labāk atvest Obriju uz priorātu, nevis mocīt viņu ar garāku braucienu līdz paša mājai, un tas ir pareizi! Ja es būšu tik laipna un sagatavošu visas Obrijam nepieciešamās lietas, šīs vēstules atnesējs nogādās tās atpakaļ uz priorātu. It kā es pati varētu palikt mājās un nedoties pie Obrija!

– To jūs nedarīsiet! – aukle iesaucās. – Varbūt Tas Kungs uzskata par pareizu iegrūst vecu sievieti ļaunuma ķetnās, taču Bībelē ir teikts, ka taisnīgajiem nākas daudz ciest, turklāt viņi tiks atbalstīti, uz ko es no sirds ceru, lai arī nekad nedomāju, ka man nāksies stāties grēciniekiem ceļā! Taču ļaut jums spert kāju tajā Dieva aizmirstajā mājā, Venēcijas jaunkundz, nemūžam!

Pēc negaidītās Bībeles piesaukšanas sapratusi, ka viņas aizgādne ir visai satraukta, Venēcija veltīja nākamās divdesmit minūtes aukles satraukuma mazināšanai un norādīja, ka drīzāk vajadzētu uzskatīt Deimrelu par krietno samarieti nekā par ļaundari, un pierunāja viņu samierināties, jo došanās pie Obrija ir tikpat nevainīga, cik neizbēgama. Tas izdevās tikai daļēji. Aukle zināja, ka, tiklīdz Venēcijas jaunkundze ieņem kaut ko galvā, viņu atturēt rīkoties pēc sava prāta nav iespējams, un bija spiesta atzīt Deimrela nelielo līdzību ar krietno samarieti. Tomēr aukle turpināja dēvēt lordu par nešķīstu, viņa labdarību izskaidrojot ar kādu nezināmu, taču ļaunu motīvu.

Aukle bija pienākusi tuvāk patiesībai, nekā pati to nojauta, bet iedvest to aizbilstamajai nespēja. Venēcijai nepiemita ne mazākā viltība vai samākslotība; viņa pazina pasauli tikai pēc izlasītajām grāmatām; pieredze viņai nebija mācījusi apšaubīt patiesos nolūkus, kādi varēja būt cilvēkam, kas izrādīja viņai laipnību. Tāpēc tad, kad Deimrels ieraudzīja karieti nogriežamies ap stūri un izgāja ārā sagaidīt savu viešņu, tā nebija nedz nikna dieviete, nedz jauna un pašcieņas pilna dāma, kas izlēca no braucamā un pastiepa pretī abas rokas, bet gan skaista, nesamaitāta būtne, kuras atklātajās acīs bija lasāms nevis nodoms, bet tikai siltas pateicības mirdzums. Kad viņš satvēra meitenes rokas, viņa iesaucās: – Es esmu jums tik ļoti pateicīga! Kaut es spētu to izteikt, taču tā vien šķiet, ka varu vien pateikties. – Viņa piebilda, kautri smaidot: – Turklāt jūs man atrakstījāt tik mierinošu vēstuli! Tas bija ļoti laipni. Vai jūs zinājāt, ka biju noraizējusies līdz nāvei? Ak, lūdzu, pasakiet man, ka tā ir patiesība un viņš nav nopietni savainojies!

Pagāja kāds brīdis, iekams lords atbildēja un palaida vaļā meitenes plaukstas. Vecā, izbalējušā kleitā, ar nekārtīgi zem cepures sabāztiem matiem un pietvīkušu seju viņa bija Deimrelam izskatījusies neparasti skaista; tagad viņa bija ģērbusies vienkārši, taču apburoši – bāli dzeltenā muslīna kleitā un nebalinātu salmu cepurē, kuras priekšdaļa veidoja ietvaru viņas burvīgajai sejiņai, kas nebija nedz pietvīkusi, nedz sašutusi, bet uzsmaidīja viņam neslēptā draudzīgumā un lika elpai aizrauties. Neapzinādamies, ka turpina turēt meitenes plaukstas pārāk ciešā tvērienā, viņš stāvēja sastindzis līdz mirklim, kad aukle atsauca viņu īstenībā ar nokremšļošanos zīmīgā un draudīgā manierē. Tad Deimrels ātri atguvās un ierunājās: