– Vai zināt, viņš tomēr ir brīnišķīgs! – Venēcija iesaucās, gan aizmirsdama, ka Edvarda noskaņojums stipri vien kontrastē ar viņas garastāvokli.

– Varu tikai pieņemt, ka jūs esat zaudējusi prātu, – viņš noteica.

Ar vieglu smaidu Venēcija bija nolūkojusies, kā sers Lembērts dodas atpakaļ pa ielu. Izdzirdot šos vārdus, viņa pagrieza galvu un skarbi noskaldīja: – Man gan likās, ka jūs esat zaudējis savējo. Kas gan jums bija uznācis, lai izturētos tik nepieklājīgi? Vēl nekad es neesmu jutusies tik neērti!

– Jūs nekad neesat jutusies tik neērti? – Edvards iesaucās. – Nesaprotu, kā jūs varat te stāvēt, Venēcij, un tā runāt!

– Es negrasos te stāvēt un runāt, – viņa attrauca, nokāpdama no ietves pa pēdām puikam, kurš centīgi slaucīja ielu viņas priekšā. – Izbeidziet rādīt tik neapmierinātu seju, un iedodiet tam zēnam peniju!

Edvards viņu panāca Oksfordstrītas otrajā pusē. – Kā tas gadījās, ka jūs atradāties tā vecā izvirtuļa sabiedrībā? – viņš bez ceremonijām noprasīja.

– Lūdzu, atcerieties, ka jūs runājat par manu patēvu! – Venēcija vēsi atbildēja. – Es apciemoju savu māti, un viņš bija tik laipns, ka pieteicās pavadīt mani mājās.

– Apciemojāt savu māti? – Edvards atkārtoja, kā nespēdams noticēt savām ausīm.

– Bez šaubām. Vai jums ir kādi iebildumi?

Viņš atbildēja apņēmīgi savaldīgā balsī: – Man ir visi iespējamie iebildumi, un jūs drīz uzzināsiet, kādi tie ir. Es negrasos strīdēties ar jums publiski. Tagad paklusēsim, lūdzu!

Venēcija neatbildēja, tikai turpināja ceļu, neizskatīdamās ne mazākajā mērā satraukta. Edvards soļoja viņai līdzās, saraucis pieri un drūmi sakniebis lūpas. Meitene nemēģināja uzsākt ar viņu sarunu, līdz viņi bija nonākuši pie viņas tēvoča mājas kāpnītēm. Domīgi uzlūkojusi Edvardu, viņa noteica: – Varat nākt iekšā, ja vēlaties, tikai, lūdzu, nerādiet šveicaram tādu seju! Jūs jau tā esat pavēstījis par savu neapmierinātību pietiekoši lielam cilvēku skaitam.

Tobrīd durvis atvērās, un Venēcija iegāja mājā. Viņu bija ielaidis namziņa palīgs, un meitene apstājās, lai apjautātos viņam, vai kundze ir mājās. Uzzinājusi, ka Hendredas kundze pēc nemierpilnas nakts vēl nav iznākusi no guļamistabas, Venēcija aizveda Edvardu augšā uz viesistabu un sacīja, vilkdama nost cimdus: – Tagad pasakiet, ko jūs vēlējāties, tikai mēģiniet atcerēties, Edvard, ka es pati esmu noteicēja pār sevi. Jūs, šķiet, uzskatāt, ka varat mani izrīkot, taču tā nav, un es jums to esmu teikusi daudzas reizes.

Viņš stāvēja, drūmi uzlūkojot meiteni, un beidzot atbildēja: – Es esmu kļūdījies, spriežot par jūsu raksturu. Agrāk es atļāvos noticēt, ka vieglprātība, par kuru man bieži vien nācies sūdzēties, ceļas no dabiska dzīvīguma, nevis no bīstamām nosliecēm jūsos. Nu manas acis ir atvērušās, patiešām!

– Ārkārtīgi priecājos to dzirdēt, jo tam jau bija pēdējais laiks. Tomēr neapsūdziet mani krāpšanā! Jūs krāpāt pats sevi, jo nekad neticējāt, ka es runāju nopietni. Patiesība ir tāda, Edvard, ka mēs esam pilnīgi pretpoli. Es ārkārtīgi cienu jūs…

– Kaut es varētu teikt to pašu par jums!

– Cik nepieklājīgi no jūsu puses. Nāciet, sarokosimies un neko vairs neteiksim, atskaitot laimes vēlējumus viens otram!

Edvards necentās satvert pastiepto roku, bet gan drūmi secināja: – Manai mātei bija taisnība.

Venēcijas humora izjūta guva virsroku pār aizkaitinājumu; acis iezibējās, un viņa laipni noteica: – Bez šaubām, bija gan.

– Viņa man lūdza, lai neļauju jūtām gūt virsroku pār veselo saprātu. Žēl, ka es viņu nepaklausīju. Tad man būtu aiztaupīts šis pazemojošais atklājums. Uzzināt, ka sievietei, kuru es gribēju padarīt par savu sievu, nav nedz sirds, nedz jūtu!

– Arī man būtu to gribējies, taču… beigas labas, viss labs! Turpmāk dariet tā, kā saka māte, un jādomā, ka viņa sameklēs jums tādu sievu, ar kuru kopā jūs jutīsieties ērti. Katrā ziņā es uz to cerēšu.

– Man vajadzēja nojaust, ko no jums var sagaidīt, kad, par spīti maniem brīdinājumiem, jūs nekautrējāties ik dienas apmeklēt priorātu. Šķiet, ka jūs dodat priekšroku brīvdomātājiem!

Smaids pārslīdēja pāri Venēcijas sejai, to pārveidojot.

– Tā ir pilnīga taisnība, Edvard, patiešām! Un tagad jums labāk vajadzētu iet. Nu jūs esat mani norājis, un man ir laiks doties augšā un palūkoties, kā jūtas mana krustmāte.

– Es aizbraukšu no Londonas ar pirmo pasta karieti rīt no rīta! – Edvards paziņoja un ar šiem atvadu vārdiem izgāja no istabas.

Viņa soļi vēl nebija noklusuši uz kāpnēm, kad durvis atvērās, lai ielaistu Hendredas kundzi, kura izskatījās stipri iztrūkusies un uzreiz iesaucās: – Mana mīļā, kas gan tāds te ir noticis, lai Jārdlija kungs aizskrietu projām tik nervozā noskaņojumā? Es nācu lejā, kad viņš izšāvās ārā no šīs istabas ar tādu seju, ka es jutos pavisam satraukta! Kā jau vari iztēloties, es viņu uzrunāju, apjautājos, vai kas atgadījies, taču viņš neapstājās, tikai izmeta, ka tu man to pateiksi, un projām bija, iekams es paguvu ievilkt elpu. Ak, Venēcij, tikai nesaki man, ka jūs esat sastrīdējušies!

– Neteikšu, ja jūs to nevēlaties, dārgo krustmāt, taču tā nu ir patiesība! – smiedamās atbildēja Venēcija. – Ak kungs, viņš nu gan izgāzās kā veca sēta! Es gandrīz vai esmu gatava viņam to piedot! Baidos, ka jūs jutīsieties tikpat šokēta kā viņš, kundze. Es devos apciemot māti, un Edvards mani ieraudzīja Bondstrītā – ieķērušos elkonī seram Lembērtam!

Venēcija bija spiesta atkārtot savu atzīšanos, līdz Hendredas kundze spēja to aptvert, un tad atbalstīt nabaga dāmu un apsēdināt viņas iemīļotajā krēslā. Ar šo otro katastrofu pēc iepriekšējā vakara tikšanās izrādījās par daudz Hendredas kundzes sašķobītajai nervu sistēmai. Viņa izplūda asarās un pa vidu sāpīgajiem šņukstiem cēla priekšā nesakarīgu monologu, kas bija pilns ar vaimanām un asiem pārmetumiem. Venēcija nemēģināja aizstāvēties pret dažādajiem sev adresētajiem pārmetumiem, taču centās mierināt satraukto radinieci. Pārdzīvojumu nogurdinātā Hendredas kundze beidzot atzvila krēslā ar aizvērtām acīm, kaut ko vārgi murminot un atraidot savu nepateicīgo brāļameitu. Venēcija uzlūkoja viņu ar šaubām, nolēma neko vairāk neteikt un devās pasaukt Bredpolas jaunkundzi.

Atstājusi Hendredas kundzi viņas lietpratīgajā gādībā, Venēcija atkal izgāja no mājas un devās uz kariešu pieturu. – Uz Lombardstrīdu, lūdzu! – viņa sacīja kučierim.

– Uz galveno pastu!

Bija jau vēla pēcpusdiena, kad viņa atkal atgriezās Kevendišskvērā. No Bredpolas jaunkundzes Venēcija uzzināja, ka Hendredas kundze esot likusies gultā un atteikusies no piedāvājuma atsaukt ārstu. Viņu bija pierunājuši nobaudīt vieglas pusdienas – tikai tasi buljona, gabaliņu vistas gaļas un kādu drusciņu liķiera krēma –, un nu viņa jutās mazliet labāk un bija iecerējusi nosnausties. Venēcija, izrādīdama patiesas rūpes, sniedza viņai ticamu izskaidrojumu krustmātes sabrukumam un devās uz savu istabu.

Tikai daudz vēlāk viņa uzdrošinājās viegli pieklauvēt pie Hendredas kundzes durvīm. Vārga balss aicināja ienākt, un Venēcija atrada krustmāti atslīgušu spilvenu jūrā. Galvā viņai bija visnotaļ glīta, zem zoda sasieta nakts aubīte, mutautiņš vienā rokā, ožamā sāls pudelīte otrā. Uz naktsgaldiņa bija sakrautas miega zāles un uzmundrinoši līdzekļi. Izdzirdējusi Venēcijas balsi, krustmāte pārmetoši palūkojās uz durvju pusi un izdvesa sirdi plosošu nopūtu. Tad viņa ieraudzīja, ka Venēcija ir ģērbusies ceļojuma tērpā zem bieza apmetņa, un viņas izturēšanās strauji mainījās. Krustmāte strauji izslējās un noprasīja tonī, kas vairs nemaz neatgādināja mirējas balsi: – Kāpēc tu esi tā saģērbusies? Kurp tu dosies?

Venēcija piegāja pie gultas un noliecās pār radinieci, sirsnīgi noskūpstīdama viņu uz vaiga. – Dārgo krustmāt, es dodos mājās!

– Nē, nē! – iesaucās Hendredas kundze, ieķerdamās viņas piedurknē. – Ak, dārgā, es esmu pavisam apjukusi! Dievs vien zina, kas te darāms, bet gan jau tavs tēvocis kaut ko izdomās, vari par to nešaubīties. Venēcij, ja es esmu pateikusi kaut ko tādu…

– Bez šaubām, nē, kundze! – Venēcija attrauca, uzsmaidīdama viņai un mīļi noglāstīdama viņas plecu. – Taču jūs nevarat cerēt, ka spēsiet atjaunot manu cieņu un godu, un man labāk gribētos, lai jūs to nemēģinātu. Jūs jau tā bijāt pārāk laipna pret mani, un es ļoti nožēloju, ka sagādāju jums neērtības. Taču, redziet, es cīnos par visu savu dzīvi, un nav teikts, ka jau tagad nebūs par vēlu. Lūdzu, mēģiniet man piedot, manu dārgo krustmāt, un… un mazliet saprast!

– Apsver visu vēlreiz, Venēcij, – lūdzās Hendredas kundze. – Augstais Dievs, tu taču nevari kārties tam vīrietim kaklā! Ko gan viņš par tevi padomās?

– Es esmu visu kārtīgi apsvērusi. Tas šķiet gluži neparasti, vai ne? Ceru, ka man nepietrūks drosmes. Nē, diez vai tās varētu pietrūkt, tāpēc ka nav nekā tāda, ko es nevarētu viņam pateikt un ko viņš nesaprastu. Nesatraucieties! Man negribējās jūs vēlreiz traucēt, taču es nevarēju aiziet, neatvadoties no jums un nepasakot paldies par jūsu neizmērojamo laipnību. Es pateicu Bredpolai un Vērtingam, ka Edvards man atnesis sliktas ziņas no Obrija un pavadīs mani uz Jorku pasta karietē, tāpēc jums nevajadzēs satraukties par to, ko domās kalpotāji. Un es esmu sakravājusi savu ceļa lādi un palūgusi Betijai to apsiet un atsūtīt man pa pastu, kad būšu jums atrakstījusi, lai paziņotu savu adresi. Tagad es varu paņemt līdzi tikai ceļasomu.

– Paklau, Venēcij, pagaidi, kamēr mēs aprunāsimies ar tavu tēvoci! – Hendredas kundze drudžaini sacīja. – Viņš būs mājās rīt ap brokastlaiku. Ak, viņš varētu ierasties pat šovakar! Dari tā!

– Neparko! – noteica Venēcija ar smaidu sejā. – Es esmu ļoti pateicīga savam tēvocim, taču doma par to, ka viņš varētu atrast kādu citu iespēju, kā paglābt mani no mana dārgā brunču mednieka, izraisa manī šausmas.

– Pagaidi, dārgais bērns! Man prātā iešāvās ļoti laba ideja! Ja tu redzēsi, ka tavas jūtas nav mainījušās, kad tu būsi redzējusi pasauli… nē, nē, paklausies tikai! Tad es neteikšu ne vārda, lai iebilstu pret šīm briesmīgajām laulībām. Taču lords Deimrels pats tev pateiks, ka tev ir par agru precēties. Tavs tēvocis nolems, kā tikt galā ar to, kas notika šodien, un es varu atlikt Terēzas izvešanu sabiedrībā pavasarī un viņas vietā izvest tevi.