Viņa pakniksēja, kamēr lēdija Stīpla savilka seju grimasē, un tad sers Lembērts izvadīja viņu laukā no istabas un noteica, aizvērdams durvis: – Laba meitene! Man prieks, ka jūs viņai to pateicāt! Zināt, viņa jūt, ka ir sākusi novecot un vairs nav tik jauna kā agrāk. Jums taču nav nekas iebilstams pret maniem vārdiem par to, ka nespējat viņai līdzināties?

Venēcija viņu nomierināja, un sers Lembērts piesolījās pavadīt meiteni lejā pie viņas kalpones, bet viņa atklāja, ka ieradusies viena pati. Tad kungs paziņoja, ka aizvedīs viņu uz Kevendišskvēru. Viņa lūdza to nedarīt, jo esot radusi pastaigāties viena un vēlas mazliet iepirkties Bondstrītā, taču tas neko nelīdzēja.

– Nē, nē, nekā nebija! Ziniet, es brīnos par Mariju Hendredu, patiešām! Skaista meitene, kas pastaigājas viena pati… Un visi Bondstrītas skaistuļi nekautrīgi noskatās uz jums. Ļaujiet kļūt par savu pavadoni un neuztraucieties, ka jūsu māte varētu to nevēlēties. Varat būt droša, ka viņa neko neteiks, – sers Lembērts iegalvoja, – tāpēc ka es viņai par to neieminēšos.

Tā nu, tiklīdz sera Lembērta sulainis bija palīdzējis viņam uzvilkt mēteli, pasniedzis cepuri, cimdus un spieķi, Venēcija devās projām viņa sabiedrībā, gatava nodemonstrēt visiem sastaptajiem krustmātes paziņām, ka viņai ir lieliskas attiecības ar savu negodā kritušo patēvu. Sers Lembērts izskatījās iespaidīgi, bet tuklums neļāva viņam izdarīt straujas kustības, tāpēc abu solis bija lēns. Līdz Bondstrītai viņi jau bija kļuvuši par labiem draugiem, un sers Lembērts, ļoti galanti izturēdamies pret savu jauko kompanjoni, bija pagodinājis viņu ar vairākiem nostāstiem, tostarp drosmīgiem, par savu jaunību, kas Venēciju krietni vien sasmīdināja. Viņš pavadīja meiteni līdz audumu veikalam un palīdzēja viņai izvēlēties muslīnu kleitai. Kad abi iznāca ārā, kungs nestu arī paciņu, ja viņa to nebūtu iebāzusi savā uzrocī un pavēstījusi, ka vēl nekad nav redzējusi augstdzimušu vīrieti nesam kaut ko tik ikdienišķu kā ar auklu sasietu saini.

Ielā bija daudz kariešu un ne viens vien moderna izskata gājējs, taču tikai Grosvenorskvērā Venēcija beidzot ieraudzīja kādu paziņu. Ar šo sievieti viņa bija satikusies Kevendišskvērā, tāpēc tagad viegli palocījās. Sers Lembērts allaž izturējās ļoti pieklājīgi un arī tagad pacēla bebrādas cepuri un palocījās. Korsete, kurā viņš bija iespīlējies, protestējot iečīkstējās, taču Venēcija jutās gluži pārsteigta, redzot, ar cik majestātisku žestu tik drukns vīrs spēj izrādīt cieņu.

Tobrīd viņi atradās pie juvelierveikala, un seram Lembērtam galvā bija iešāvusies piepeša doma. Viņš ierunājās:

– Mana dārgā, ja jums nav iebildumu, mēs varētu iegriezties šeit. Nabaga Orīlija cieš no nomāktības lēkmēm, un man nav šaubu, ka viņa jutās mazliet samulsināta. Jūs man palīdzēsiet izraudzīties kādu mazu nieciņu, ar ko viņu iepriecināt!

Venēcija to darīja labprāt un jutās krietni vien uzjautrināta, kad atklāja, ka viņa priekšstats par “mazu nieciņu” nozīmē briljanta piekaru. Sers Lembērts sacīja, ka Orīlijai patīk briljanti. Venēcijai nelikās, ka viņam būtu vajadzīgs pameitas padoms, lai izvēlētos, taču vīrietim patika saņemt apstiprinājumu savai gaumei, tāpēc viņa pārstāja slavēt piekarus, kas seram Lembērtam šķita vienaldzīgi, un paklausīgi apbrīnoja visus trīs, kas acīmredzot bija piesaistījuši viņa uzmanību. Kad beidzot īstā dārglieta bija atrasta, viņš prasīja parādīt dažas piespraudes, un te nu Venēcijai tika ļauts izvēlēties pēc savas gaumes. Viņa nevarēja dot priekšroku greznai piespraudei ar safīriem un briljantiem, ja blakus stāvēja ļoti glīts akvamarīna izstrādājums. Sers Lembērts centās viņai iestāstīt, ka akvamarīns ir mazvērtīgāks, taču Venēcija pasmējās un novērtēja to kā apburošu, un viņš noteica: – Labi, ja jūs tiešām tā domājat, es to nopirkšu, jo jums ir izcila gaume, mana dārgā, un es uzdrošinos teikt, ka jūs zināt labāk.

Viņi iznāca no veikala un ieraudzīja uz ielas stāvam Edvardu Jārdliju, kurš bija salicis rokas uz muguras un uzmanīgi pētīja skatlogā izliktos gredzenus. Galvu viņš pagrieza brīdī, kad Venēcija pieņēma sera Lamberta pasniegto roku, un iesaucās tik skaļā balsī, ka garāmgājējs atskatījās uz viņu pār plecu: – Venēcij!

– Labrīt, Edvard! – viņa noteica tonī, kas likās nekaunīgi mierīgs. – Man ir liels prieks jūs redzēt, taču, lūdzu, nepaziņojiet manu vārdu visai ielai! Ser, vai drīkstu jūs iepazīstināt ar Jārdlija kungu? Viņš ir mans sens draugs no Jorkšīras. Edvard, šķiet, ka jūs neesat pazīstams ar manu patēvu… sers Lembērts Stīpls!

– Sveicināti! – noteica sers Lembērts, pasniegdams Edvardam divus pirkstus. – Ahā, jūs gribētu pasūtīt mani pie velna, vai ne? Nu, es jums to nepārmetu, taču negrasos atteikties no savas balvas. Nu, nu, varat skatīties, cik nikni vien vēlaties, taču šī mazā rociņa paliks tur, kur tā ir.

Vērotājs no malas varētu teikt, ka Edvards pilnā mērā izmanto viņam tik draudzīgi dāvāto atļauju. Runājot sers Lembērts tēvišķīgi noglāstīja mazo rociņu uz sava delma un uzsmaidīja Venēcijai manierē, kas bija tik tāla no tēvišķīgas, ka Edvards nespēja savaldīties un ierunājās krietni neapdomīgāk nekā parasti: – Es dodos uz Kevendišskvēru, ser, un pavadīšu Lenjonas jaunkundzi!

Sers Lembērts likās uzjautrināts. Viņa izvalbītās zilās acis nopētīja Edvardu no galvas līdz kājām, nepalaižot garām nevienu sīkumu, kas liecināja par to, ka Edvards ir lauku skvairs ar pietiekoši biezu naudas zutni, taču bez pilsētas pulējuma. Tātad viņš bija neizbēgamais pretendents un, spriežot pēc familiaritātes, ar kādu Venēcija viņu uzrunāja, baudīja viņas labvēlību. Sers Lembērts iedomājās, ka viņa jau nu varēja izvēlēties kādu labāku, taču šis nebija peļams jauneklis. Venēcija droši vien zināja, ko dara. Viņš paraudzījās uz meiteni, acīm šķelmīgi ieziboties. – Vai ļausim viņam nākt mums līdzi, mana dārgā, vai arī atvadīsimies no viņa? Ko jūs sakāt?

Tas nu Edvardam bija par daudz. Viņa seja jau tāpat bija neglīti pietvīkusi – dusmas izraisīja Venēcijas turēšanās pie sera Lembērta rokas, turklāt viņa pašapziņa dabūja ciest šī pieredzējušā kārībnieka uzjautrinātā, taču nedaudz nicīgā skatiena dēļ. Sers Lembērts varēja būt gandrīz divreiz vecāks par Edvardu, likās augstprātīgs un, kā sprieda Edvards, uzskata viņu par greizsirdīgu puišeli. Viņš palūkojās uz veco kungu niknāk nekā pirmīt un noteica uzsvērtā pieklājībā: – Lenjonas jaunkundze ir jums pateicīga, ser, taču neapgrūtinās jūs ar nepieciešamību pēc turpmākas pavadīšanas.

– Jā, jā, es redzu, kā tas ir! – Sers Lembērts iesmējās. – Jūs gribētu izsaukt mani uz divkauju rītausmā? Tas tik ir brašulis! Man patīk jauni puiši, kuri ir gatavi vilkt laukā pistoles. Ak tu tētīt, savulaik es biju izslavēts duelants, taču tas bija pirms jūsu dzimšanas, manu zēn. Diemžēl jūs nevarat mani izaicināt. Nu, nu, man nevajadzēja jūs kaitināt! Nāciet kopā ar mums līdz ielas galam, un tad, ja mana skaistā, mazā meitiņa vēlēsies, varēsiet viņu pavadīt ceļa atlikušajā daļā.

Edvards gandrīz aizrijās. Viņš nepaguva izteikt visus tos vārdus, kas prasījās uz mēles, kad Venēcija nesatricināmi iejaucās: – Gatavais Osvalds Denijs! Manu dārgo Edvard, lūdzu, nepataisiet sevi par muļķi!

– Un kurš, – ieinteresēti apjautājās sers Lembērts, – ir Osvalds Denijs? Ak, lai arī jūs izskatāties tik atturīga, jūs mani nepiemānīsiet, mincīt! Jā, jā, es redzu, cik šķelmīgi jums zib acis. Varu derēt, ka visi Jorkšīras gailēni plēšas jūsu dēļ.

Viņa iesmējās, taču tad aprāvās un ievirzīja sarunu citā, Edvardam mazāk sāpīgā gultnē. Tā kā viņš bija apņēmies neatstāt Venēciju sera Lembērta sabiedrībā, taču nevarēja ar spēku atraut meiteni no vecā dendija, tad Edvardam nekas cits neatlika kā vien soļot līdzās un vienzilbīgi atbildēt uz jautājumiem, kas laiku pa laikam tika viņam adresēti.

Nonākot ielas galā, Venēcija apstājās un pagriezās pret seru Lembērtu, lai noteiktu ar visdraudzīgāko smaidu:

– Pateicos jums, ser. Jūs bijāt ārkārtīgi laipns, mērojot kopā ar mani tik lielu ceļa gabalu, un no manas puses būtu pavisam nepieklājīgi vilkt jūs vēl tālāk. Es esmu jums ļoti pateicīga, un jums bija pilnīga taisnība, ka Indijas muslīns būs daudz labāks par ornamentēto. – Viņa pasniedza kungam plaukstu, un viņš to sirsnīgi satvēra, noceldams savu spīdīgo bebrādas cepuri ar žestu, kuru apskaustu ikviens jauns dendijs. Venēcija manīja, ka sers cenšas iespiest viņai rokā mazāko no divām dārglietu kārbiņām, un uz mirkli apmulsa. – Bet, ser…

Sers Lembērts piespieda meitenes pirkstus pie kārbiņas.

– Tas ir nieks! Sīkums, taču izskatījās, ka tā jums patika vislabāk. Jūs taču atļausiet pasniegt jums mazu dāvaniņu, sīku piemiņu no patēva?

– Ak nē! – viņa iesaucās. – Patiešām, ser, jums nevajadzētu! Es jūs lūdzu…

– Nē, nē, ņemiet vien, mana dārgā! Jūs mani ļoti iepriecināsiet, to pieņemot! Man nekad nav bijis meitas, taču, ja būtu, es vēlētos, lai viņa būtu tāda kā jūs, ar jūsu mīļo seju un patīkamo izturēšanos.

Venēcija jutās krietni aizkustināta, un, neskatoties uz garāmgājējiem un Edvarda mēmajām dusmām, pacēlās pirkstgalos, lai noskūpstītu seru Lembērtu uz vaiga, uzliekot vienu roku uz viņa platā pleca. – Un man arī būtu gribējies, lai jūs būtu mans tēvs, ser, – viņa sacīja. – Es būtu jūs mīlējusi daudz vairāk, nekā jebkad mīlēju savu īsto tēvu, jo jūs esat daudz laipnāks. Patiešām, paldies jums! Es to pieņemšu un iedomāšos par jums katru reizi, to valkājot, es jums to apsolu.

– Krietna meitene! – Sers Lembērts atbildēja uz apskāvienu, aplikdams roku meitenei apkārt un apķerdams viņu. Tad kungs iebakstīja Edvardam ribās ar spieķa uzgali un noteica, mazliet atkāpdamies no tēvišķīgās noskaņas: – Nu labi, jaunekli, varat tagad viņu dabūt, bet, ja es būtu desmit gadus jaunāks, tad lai velns par stenderi, ja es jūs neatstātu malā.

Nākamajā mirklī viņš vēlreiz iestudēti paklanījās, atkal uzlika galvā bebrādas cepuri un devās projām pa ielu, viemlaikus vērodams, vai viņa skatienu nepiesaistīs kādi glītāki svārki.