– Neko, kundze, – Venēcija atbildēja, uzsmaidīdama viņai. – Redziet, iekams pirms mēneša ierados Londonā, es nekad nebiju redzējusi lielāku pilsētu par Jorku un bijusi tālāk no Anderšovas par Herogeitu!

– Augstais Dievs, tu taču nerunā nopietni? – iesaucās lēdija Stīpla, nolūkodamās uz viņu. – Nekad mūžā es nebiju dzirdējusi neko tik briesmīgu.

Venēcija viņai izstāstīja par savu dzīvi. Doma par seru Frānsisu kā vientuļnieku lika lēdijai Stīplai atkal izplūst skanīgos smieklos, taču dzirdētais viņu patiešām tā satrauca, ka beigās viņa iesaucās: – Ak tu nabadzīte! Vai tu mani ienīsti par to?

– Nē, skaidrs, ka ne! – Venēcija drošinoši attrauca.

– Redzi, es nekad neesmu gribējusi bērnus! – paskaidroja viņas gaišība. – Tie sabojā figūru, un uz grūtām kājām sieviete izskatās briesmīgi, un viņi arī liekas atbaidoši, tik sarkani un krunkaini, lai arī man jāteic, ka jūs ar Konveju bijāt ļoti glīti zīdaiņi. Taču mans pēdējais… kā Frānsiss gribēja viņu nosaukt? Ak jā, Obrijs, vai ne? Par godu kaut kādiem stulbiem senčiem. Pareizi, Obrijs! Viņš atgādināja slimu pērtiķi… Šausmas! Nepārprotami, Frānsiss uzskatīja, ka mans pienākums ir pašai viņu zīdīt, it kā es būtu kāda zemniece. Nevaru iedomāties, kur viņš ņēma tik muļķīgu priekšstatu, jo es labi zinu, ka vecā lēdija Lenjona allaž pieņēma kādu zīdītāju. Taču es nebiju ar mieru, jo man kļuva nelabi, paskatoties vien uz šo krunkaino būtni. Turklāt viņš bija tik kaprīzs, ka padarīja mani nervozu. Es pat necerēju, ka viņš izdzīvos, tomēr viņš izdzīvoja, vai ne?

Uzrocī paslēptās rokas sažņaudzās tā, ka nagi iecirtās plaukstās, tomēr Venēcija aukstasinīgi atbildēja: – Ak jā! Varbūt viņš bija kaprīzs savas gūžas dēļ. Redziet, viņam ir slima locītava. Tagad jau ir labāk, taču bērnībā viņš daudz cieta un visu mūžu klibos.

– Nabaga zēns! – viņas gaišība līdzjūtīgi noteica. – Vai viņš ir ieradies Londonā kopā ar tevi?

– Nē, viņš ir Jorkšīrā. Nedomāju, ka viņam patiktu Londona. Patiesībā viņš neinteresējas ne par ko citu kā vien par savām grāmatām. Viņš ir zinātnieks, lielisks zinātnieks!

– Žēlīgais Dievs, kāda garlaicība! – vaļsirdīgā sirsnībā piezīmēja lēdija Stīpla. – Doma par ieslodzījumu kopā ar vientuļnieku un zinātnieku liek man sajusties pavisam nelāgi. Nabaga bērns! Tu biji Apburtā princese. Cik aizkustinoši! Taču vajadzēja uzrasties princim, kas tevi atmodinātu ar skūpstu.

– Tāds uzradās, – Venēcija noteica, viegli pietvīkdama. – Tikai viņš bija ieņēmis galvā, ka ir nevis princis, bet uzurpators prinča drānās.

Lēdija Stīpla jutās visai uzjautrināta un iebilda: – Tas taču sabojā visu stāstu! Turklāt… kāpēc viņš uzskata sevi par uzurpatoru? Tas nepavisam nešķiet ticami!

– Nē, taču jūs zināt, kāds ir pasaku princis, kundze. Jauns un glīts, un tikumīgs. Un varbūt arī briesmīgi garlaicīgs, – viņa domīgi piemetināja. – Mans uzurpators nav pārlieku jauns un skaists un noteikti nav tikumīgs, patiesībā gluži pretēji. Bet es nevarētu apgalvot, ka viņš ir garlaicīgs.

– Tu neapšaubāmi esi iemīlējusies brunču medniekā. Bet cik aizraujoši! Pastāsti man visu par viņu!

– Pieļauju, ka jūs varētu viņu pazīt, kundze.

– Vai patiešām? Kas viņš tāds ir?

– Deimrels, – atbildēja Venēcija.

Lēdija Stīpla satrūkās. – Ko? Blēņas! Ak, tu esi tu izdomājusi. Citādi nebūs. – Viņa aprāvās un sarauca pieri. – Tagad es atceros… Deimreliem tur ir muiža, vai ne? Tikai viņi tur tikpat kā nekad neuzturējās. Tātad tu esi iepazinusies ar viņu un pazaudēji galvu viņa dēļ, jo viņš, bez šaubām, aptina tevi ap pirkstu. Ak, mana mīļā, uzdrošinos apgalvot, ka viņš ir salauzis vēl neskaitāmas citas sirdis piedevām pie tavējās, tāpēc nosusini asaras un sāc pati lauzt sirdis! Tas ir daudz jautrāk, vari man ticēt.

– Nedomāju, ka pasaulē ir kas jautrāks par apprecēšanos ar Deimrelu, – sacīja Venēcija.

– Apprecēties ar viņu? Žēlīgā debess, neesi nu tāda muļķe! Visas savas skandalozās karjeras laikā Deimrels nekad nav gribējis nevienu precēt.

– Ak, viņš gribēja gan, kundze! Reiz viņš gribēja precēt lēdiju Sofiju Vobsteri, taču laimīgā kārtā viņa iemīlējās kādā citā, un nu viņš grib precēt mani.

– Muļķa meitene! Tu maldies. Viņš tevi izjoko.

– Jā, viņš mēģināja man iestāstīt, ka esot tikai pajokojies ar mani. Ja mana krustmāte nejauši nebūtu izpļāpājusies, tad viņam tas būtu izdevies! Tāpēc… tāpēc es esmu ieradusies pie jums, kundze. Jūs varat man palīdzēt, ja vien to vēlēsieties.

– Es tev varu palīdzēt? – lēdija Stīpla iesmējās, šoreiz ne tik skanīgi. – Vai tev nav labāka padoma? Drīzāk es varētu tevi pazudināt!

– Zinu, – Venēcija atklāti atbildēja. – Es jūtos jums ļoti pateicīga par šo atzīšanos, tāpēc ka tagad man nebūs tik neērti jums visu paskaidrot. Redziet, kundze, Deimrels uzskata, ka viņa bildinājums nodarītu man lielu kaitējumu un pēc kāzām sabiedrība sāktu mani nosodīt un padarītu par izstumto. Viņi ar manu tēvoci Hendredu ir nolēmuši, ka man ir jāatrod spīdoša partija. Man tomēr ļoti gribētos apprecēties ar Deimrelu, tāpēc atliek viņu pārliecināt, ka es atrodos uz pazudināšanas robežas, nevis spīdošas partijas meklējumos. Es esmu mežģījusi smadzenes, lai izdomātu, kā to panākt, taču nespēju atrast nevienu iespēju, kas būtu piemērota šim mērķim. Tāds izmisums un bezcerība! Un vakar vakarā, kad krustmāte man pastāstīja… Viņa domāja, ka es būšu šausmās, taču es biju kā bez prāta no prieka, jo vienā mirklī sapratu, ka jūs esat vienīgais cilvēks, kurš var man palīdzēt.

– Pazudināšana? Kā nu ne! – iesaucās viņas gaišība. – Un tas viss tikai tāpēc, lai apprecinātu tevi ar to brunču mednieku Deimrelu… es tam neticu. Nē, es tam neticu.

Taču stāstam par rudens idilli viņa noticēja. Lēdija Stīpla savādi uzlūkoja savu meitu un tad sāka knibināties gar pudelītēm uz tualetes galdiņa, tās sakārtodama un pārkārtodama. – Tu un Deimrels! – viņa noteica pēc ilgāka klusuma brīža. – Vai tu uzskati, ka viņš būs tev uzticīgs?

– To es nezinu, – Venēcija atbildēja. – Domāju, ka viņš mani vienmēr mīlēs. Redziet, mēs esam ļoti labi draugi.

Lēdijas Stīplas skatiens pievērsās Venēcijai. – Tu esi dīvaina meitene, – viņa aprauti noteica. – Tu nesaproti, ko nozīmē būt izstumtai no sabiedrības!

Venēcija pasmaidīja. – Taču, pateicoties jums un tētim, kundze, es tāda esmu bijusi visu savu mūžu.

– Jādomā, ka tu man to pārmet, bet kā gan es varēju zināt…

– Nē, patiešām, es jums neko nepārmetu, taču jums jāatzīst, kundze, ka neesat man devusi iemeslu justies jums pateicīgai, – Venēcija drosmīgi noteica.

Paraustījusi plecus, lēdija Stīpla noteica mazliet spiedzīgā balsī: – Es nekad neesmu gribējusi bērnus.

– Tomēr nedomāju, ka jūs būtu gribējusi, lai mēs būtu nelaimīgi.

– Skaidrs, ka ne! Taču…

– Es esmu nelaimīga, – Venēcija noteica, uzlūkodama mātes glīto, sapīkušo seju. – Jūs varētu izdarīt manā labā kaut ko pavisam nelielu, un es atkal kļūtu laimīga un justos jums pateicīga līdz sirds dziļumiem!

– Tas ir ļoti nejauki no tavas puses! – iesaucās lēdija Stīpla. – Man vajadzēja zināt, ka tu mēģināsi izjaukt manu mieru, liksi man nervozēt. Ko es varu darīt, lai tev palīdzētu?

Sers Lembērts, kurš uzdrošinājās ielūkoties istabā pēc pusstundas, konstatēja, ka pameita grasās doties projām, bet sieva atrodas nesaprotamā noskaņojumā, starp smiekliem un aizkaitinājumu. Viņš nejutās pārsteigts, jo pirmīt bija baidījies, ka tikšanās ar burvīgo meitu sievu varētu mazliet satraukt. Laimīgā kārtā viņam padomā bija kaut kas tāds, kas varēja uzlabot viņas omu.

– Tas esi tu, Lembērt? – viņa uzsauca. – Nāc un pasaki man, kā tev patīk mana meita. Uzdrošinos apgalvot, ka tu jau esi flirtējis ar viņu, jo viņa ir tik skaista! Vai ne? Varbūt tu tā nedomā?

Viņš pazina šo balsi, kas bija spiedzīgāka nekā parasti un uzspēlēti jautra. Sers Lembērts noteica: – Jā, tāda viņa ir! Varu apzvērēt, ka ir velnišķīgi grūti jūs atšķirt. Tomēr domāju, ka priekšroka dodama tev. Jā, jūs īsti nespējat sacensties ar māti, mana dārgā. Un jums nebūs iebildumu, ka es tā apgalvoju, jo viņai ir ideāli sejas vaibsti. Jā, jā, tā apgalvoja Lorenss, kad gleznoja viņas portretu. Ideāli vaibsti!

Lēdija Stīpla sēdēja pie nelielā rakstāmgalda, taču nu piecēlās un strauji pienāca tuvāk, lai nostātos līdzās Venēcijai, pagriezdama viņu ar seju pret garu spoguli. Kādu brīdi viņa vēroja abas sejas spoguļattēlā un tad, Venēcijai par bailēm, skrēja pie sera Lembērta un sauca:

– Viņai ir divdesmit pieci gadi. Divdesmit pieci!

– Nu, nu, mana daiļā! – viņš atbildēja, mierinoši noglāstīdams sievu. – Viņai vēl ir pietiekoši daudz laika, lai izaugtu un kļūtu tikpat skaista kā māte. Nu, nu!

– Ak, tu runā blēņas! – Lēdija Stīpla histēriski iesmējās un atrāvās no viņa. – Ved viņu projām! Man ir jāapģērbjas. Es neciešu apmeklētājus, kas nāk no rīta. Es izskatos pārgurusi.

– Varu jums apgalvot, ka tā nav, – sacīja Venēcija, ievietodama aizzīmogotu vēstuli savā somiņā. – Ziniet, bērnībā es domāju, ka jūs esat kā feja, un tā arī ir. Es vēl nekad mūžā neesmu jutusies tik neveikla. Man gribētos iemācīties staigāt tik līgani, it kā es peldētu!

– Glaimotāja! Nāc, noskūpsti mani un tad ej meklēt savu laimi! Es tev novēlu to atrast. Protams, tev tas neizdosies, taču nevaino par to mani.

– Vai viņa dodas meklēt laimi? – apvaicājās sers Lembērts. – Tātad jums ir kāds noslēpums? Taču te ir tava kalpone, mana daiļā, lai sagatavotu tevi apmeklētājiem no Robertsa.

– Ak, mans jātnieces tērps! – iesaucās lēdija Stīpla, un viņas seja iemirdzējās. – Uzreiz sūti Luīzi pie manis, Lembērt! Dārgais bērns, man no tevis jāatvadās, pilnīgi noteikti. Neviens francūzis nevar pašūt jātnieces tērpu, un Robertss ir šuvis manējos kopš dienas, kad es izgāju sabiedrībā. Tāpēc es esmu ieradusies te kopā ar Lembērtu. Es ienīstu Londonu, it īpaši novembrī!

Pret Venēciju vēlreiz tika pavērsts maigs un smaržīgs vaigs, ko noskūpstīt. Viņa noteica: – Ardievu, kundze, un pateicos jums! Jūs bijāt ļoti, ļoti laipna pret mani.