Deviņpadsmitā nodaļa

Kad Hendredas kundze uzturējās Londonā, viņas brokastis nemainīgi tika ienestas guļamistabā uz paplātes, taču Venēcija, tāpat kā daudzas citas dāmas, kas bija enerģiskākas par Hendredas kundzi, mēdza celties agri un vai nu doties iepirkties, vai arī pastaigā pa parku. Pēc atgriešanās brokastis tika pasniegtas vienā no viesistabām, un Venēcija bija tik labi ieredzēta, ka Vērtings mēdza apkalpot viņu pats, nevis nodot šo uzdevumu palīgam. Vērtings, tāpat kā Bredpolas kundze, uzreiz bija saskatījis, ka Hendredas kundzes brāļameita no Jorkšīras nav nekāda lauku meitene, kurai jāiztur te pārbaudes laiks, vai nabadzīga radiniece, kura nevar gaidīt īpašu pieklājību. Lenjonas jaunkundzei piemita iznesība, un bija labi redzams, ka viņa ir radusi būt noteicēja. Vēl vairāk, viņa bija ļoti patīkama jauna dāma, kuru bija prieks apkalpot, tāpēc ka viņa nebija nedz familiāra, nedz arī augstprātīga. Viņa varēja ar vienu vienīgu skatienu apvaldīt nekautrīgu Londonas istabeni, taču Vērtings priecājās par iespēju ar viņu aprunāties brokastu istabā. Viņi runāja par tik interesantām tēmām kā mājsaimniecība, dzīve pilsētā salīdzinājumā ar dzīvi laukos un pārmaiņas, kas bija notikušas kopš brīža, kad Vērtings bija uzsācis savu izcilo karjeru. Tieši viņš kļuva par Venēcijas galveno padomdevēju Londonā, jo viņa nekautrējās apjautāties par to kalpotājam. Viņš izstāstīja, kuras vietas ir apskates vērtas, kā tur nokļūt un cik atstāt kučieriem.

Nākamajā rītā pēc Edvarda Jārdlija noorganizētā neveiksmīgā teātra apmeklējuma viņa negāja ārā pirms brokastīm un nelūdza informāciju par kādu vēsturisku pieminekli. Venēcija gribēja uzzināt, kuras ir elegantākās viesnīcas pilsētā, un viņa bija atradusi īsto zinātāju Vērtinga personā. Viņš varēja pavēstīt kaut ko par visām un labprāt tā arī darīja, minēdams dažādus hoteļus, sākot ar “Osborna” viesnīcu Edamstrītā – pieklājīga mītne ģimenēm un vientuļiem džentlmeņiem – un beidzot ar izcilo “Lielo viesnīcu” Koventgārdenā un “Griljonu”, “Karalisko”, “Klarendonas” viesnīcu, “Bātu” un “Paltniju”, kas visas, tāpat kā vēl daudzas citas, bija domātas tikai muižniekiem un augstmaņiem. Viņam pašam vislabāk patika “Bāta” Pikadili dienvidu daļā pie Ārlingtonstrītas – tā bija vecmodīgā stilā celta neregulāras formas ēka, un tajā apmetās izsmalcināti cilvēki ar labu gaumi. Ja jaunkundze vēlētos atrast ko modernu, viņš ieteiktu apsvērt draugu izmitināšanu “Paltnijā”.

Jaunkundze vēlējās; un, uzzinājusi, ka par godu priekšlaicīgajām svinībām sakarā ar miera noslēgšanu tūkstoš astoņi simti četrpadsmitajā gadā “Paltnijā” apmeties pats Krievijas cars, nemaz nerunājot par viņa iespaidīgo māsu, Oldenburgas lielkņazi, Venēcija nolēma ierakstīt to saraksta augšgalā kā viesnīcu, kurā bija vislielākās izredzes sastapt seru Lembērtu un lēdiju Stīplu. Palūgusi, lai Vērtings nodod savai saimniecei ziņu, ka viņai vajadzējis steigšus aiziet iepirkties, Venēcija devās ceļā, glīti saposusies zilā samta mētelī ar šinšilādas apmali un uzlikusi galvā modernu samta cepuri ar trim strausa spalvām un zīda apdari. Rokās viņai bija liels šinšillas uzrocis. Kad viņa nonāca Oksfordstrītas kariešu stāvvietā, kučieri sāka sacensties par to, kurš viņu vedīs.

Ieradusies “Paltnijā”, kas atradās Pikadili laukuma ziemeļu pusē ar skatu uz Grīnparku, viņa konstatēja, ka instinkts nav pievīlis – sers Lembērts un lēdija Stīpla bija apmetušies tieši tajā apartamentā, kas pirms četriem gadiem tika ierādīts Viņa karaliskajai augstībai.

Venēcija uzsūtīja augšā savu vizītkarti un pēc pavisam īsa brīža tika ievesta greznā otrā stāva salonā, kur sers Lembērts, ģērbies rītasvārkos, nupat visai lielā steigā bija apēdis pēdējo kumosu no bagātīgām un daudzveidīgām brokastīm. Nekas nevarētu būt patīkamāks par viņa draudzīgo uzņemšanu. To pat varētu uzskatīt par nedaudz pārspīlētu, jo, ātri pārlaidis meitenei lietpratēja skatienu, viņš pieprasīja sev patēva tiesības apsveicināties ar skūpstu. Venēcija to atturīgi pieņēma, apspiezdama vēlēšanos izrauties no viņa rokām, un žilbinoši uzsmaidīja seram Lembērtam.

Viņš jutās iepriecināts, viegli apķēra Venēciju ap vidukli un sacīja: – Oho, kurš gan būtu domājis, ka tik pelēks rīks nesīs tik brīnišķīgu pārsteigumu? Saule galu galā ir uzlēkusi! Tātad jūs esat mana meita. Ļaujiet man uz jums palūkoties! – Tad viņš atvirzīja meiteni rokas stiepiena attālumā, vērtējoši viņu nopētīdams no galvas līdz kājām, tādēļ Venēciju pārņēma nepatīkama sajūta, ka viņa ir ģērbusies pārāk plāni. – Goda vārds, es nebiju domājis, ka tikšu pie tik burvīgas meitas! – viņš sacīja. – Ahā, tas liek jums nosarkt, un tas jūs padara vēl daiļāku, mana dārgā! Taču jums nav jāsarkst. Ja jūsu patēvs neizteiks jums komplimentu, kurš gan to darīs? Tātad jūs esat ieradusies mūs apciemot. Es nejūtos pārsteigts. Nē, vakar vakarā es teicu Orīlijai, ka jūs izskatāties pēc jaukas meitenes, un tā arī ir! Ieraudzījusi jūs kopā ar Mariju Hendredu, viņa uzreiz uzminēja, kas jūs esat, taču apgalvoja, ka Marija parūpēšoties par to, lai jūs neietu viņai ne tuvumā.

– Vai… vai mana māte vēlējās mani redzēt? – jautāja Venēcija.

– Kurš gan negribētu jūs redzēt, mana dārgā? Jā, jā, uzdrošinos apgalvot, ka viņa būs sasodīti priecīga par jūsu apciemojumu. Zināt, viņa par to nerunā, taču viņai, manuprāt, nemaz nepatika, ka tas jūsu brālis ne reizes pie mums neiegriezās. Krietns jauns vīrietis, bet izturas pārlieku augstprātīgi.

– Konvejs? – Venēcija iesaucās. – Kur tas bija, ser? Vai Parīzē?

– Nē, nē, Lisabonā! Jaunais muļķītis aprobežojās ar palocīšanos. Tikpat uzpūtīgs kā viņa tēvs! Un tā putra, ko viņš ievārīja ar savām precībām, ko? Žēlīgā debess, mana dārgā, kas viņam lika iekrist tajās lamatās? “Lūk,” es teicu, kad padzirdēju, ka atraitne ir viņu savaldzinājusi, “te nu viņš ir iekritis!” Un kas ir atvedis jūs uz pilsētu, manu daiļo meitiņ?

Venēcija viņam pavēstīja, ka ciemojas pie krustmātes. Kad sers Lembērts uzzināja, ka viņa Londonā ir pirmoreiz, tad iesaucās, ka labprāt būtu viņai izrādījis visas ievērības cienīgās vietas.

Apmēram pēc divdesmit minūtēm istabā ienāca eleganta franču istabene un paziņoja, ka milēdija esot gatava uzņemt jaunkundzi. Venēcija tika izvesta cauri mazākam salonam un priekštelpai lielā un greznā guļamistabā. Tajā valdīja neuzkrītoša smarža, kas lika Venēcijai apstāties uz sliekšņa un neviļus iesaukties: – Ak, jūsu smarža! Es to atceros! Es to ļoti labi atceros!

Par atbildi atskanēja skanīgu smieklu šalts. – Vai tiešām? Es allaž lietoju šo parfīmu. Allaž! Ak, un tu mēdzi sēdēt un noskatīties, kad es ģērbos, lai dotos uz balli, vai ne? Tu biji savāds bērns, taču es domāju, ka tev ir visas izredzes izaugt un kļūt skaistai!

Attapusies no piepešās nostalģijas, Venēcija pakniksējot izstomīja: – Ak, lūdzu piedošanu, kundze! Sveicināti! Lēdija Stīpla atkal iesmējās un piecēlās no krēsla pie tualetes galdiņa, kas bija apkrauts ar kārbiņām, pudelītēm un burciņām, un panācās pretī meitai, izstiepusi viņai pretī rokas. – Vai tas nav dīvaini? – viņa sacīja, pasniegdama Venēcijai viegli nopūderētu vaigu skūpstam. – Nedomāju, ka man varētu būt tik pieaugusi meita.

Paklausot sava sargeņģeļa mudinājumam, Venēcija atbildēja: – Neviens nespētu to iedomāties, kundze, un es pati arī ne!

– Mīļā! Ko Frānsiss, Marija un visi tie stīvie kalpotāji tev par mani teica?

– Neko, kundze, atskaitot to, ka es nekad nebūšot tik skaista kā jūs, un to man teica aukle. Līdz pat vakardienai es uzskatīju, ka jūs esat mirusi.

– Vai tiešām? Vai Frānsiss tev to pateica? Jā, es par to nešaubos, jo tas izskatītos pēc viņa! Nabaga cilvēks, es viņam biju tāds pārbaudījums! Vai tu viņu mīlēji?

– Nē, nepavisam, – Venēcija mierīgi atbildēja. Tas atkal sasmīdināja viņas gaišību. Viņa norādīja Venēcijai uz krēslu, bet pati atkal apsēdās pie tualetes galdiņa, kritiski uzlūkodama savu meitu. Nu Venēcijai radās iespēja atklāt, ka mežģīņu un caurspīdīgā auduma plīvurs, kurā viņa bija ietinusies, tiešām ir rītakleita. Tas nepavisam nebija tāds apģērba gabals, kādu varētu valkāt ģimenes māte, tāpēc ka bija tikpat nepiedienīgs, cik skaists. Venēcija iedomājās, vai Deimrels gribētu redzēt savu līgavu tikpat caurspīdīgā šķidrauta mākonī, un nonāca pie secinājuma, ka pat ļoti.

– Pastāsti man par sevi! – lēdija Stīpla aicināja, paņemdama kabatas spogulīti un visā nopietnībā nopētīdama savu profilu. – Tu esi ārkārtīgi līdzīga man, tikai tavs deguns nav tikpat taisns kā manējais, un man šķiet, ka tavs sejas ovāls nav pilnīgi ideāls. Un vēl man šķiet, mīļā, ka tu esi mazliet par garu. Tomēr tu esi izaugusi ļoti skaista. Konvejs arī ir ļoti izskatīgs, taču tik stīvs un muļķīgs, ka uzreiz lika man iedomāties par savu tēvu, un tāpēc viņš man nemaz neiepatikās. Un kādu buku viņš nošāva Parīzē! Vai tu būtu gribējusi, lai es izjauktu atraitnes plānu? Uzdrošinos apgalvot, ka es būtu to varējusi, jo viņa ir tik cienīga būtne, ka no visa spēka cenšas izlikties neko nezinām par manu eksistenci. Es to dzirdēju no kāda, kurš to skaidri zināja! Man tā vien gribējās viņu apciemot, lai iepazītos ar savu nākamo vedeklu. Tas būtu ārkārtīgi uzjautrinoši. Neatceros, kāpēc es to galu galā neizdarīju. Laikam biju aizņemta, vai varbūt Lembērts… Nē, tagad es atceros! Parīzē bija tik karsti, ka mēs pārcēlāmies uz lauku māju, uz manu Trianonu! Lembērts to man uzdāvināja dzimšanas dienā, tā ir visburvīgākā vieta, kādu vien iespējams iztēloties. Nujā, ja Konvejs var samīlēties neizteiksmīgā sīkā vientiesītē, tad pats ir vainīgs! Kāpēc tu neesi precējusies, Venēcij? Cik tev ir gadu? Ir muļķīgi neatcerēties skaitļus, taču man tas nekad nav izdevies.

– Vairāk nekā divdesmit pieci, kundze! – Venēcija atbildēja, acīm šķelmīgi ieziboties.

– Divdesmit pieci! – lēdija Stīpla sarāvās un pastiepa roku, itin kā cenzdamās atvairīt kaut ko neglītu. – Divdesmit pieci! – viņa atkārtoja, ar piemiegtām, meklējošām acīm instinktīvi ielūkodamās spogulī. Redzētais, šķiet, viņu pārliecināja, jo viņa nepiespiesti noteica: – Ak, tas ir neiespējami! Bez šaubām, es vēl biju tīrais bērns, kad tu piedzimi! Bet ko gan tu esi izdarījusi, lai tā aizsēdētos vecmeitās?