Venēcija, kura bija to uzklausījusi ar neviltotu pārsteigumu, lēnām noteica: – Tad tāpēc tētis noslēdzās Anderšovā un nevienam neļāva viņu pieminēt! No vislielākajām muļķībām, ko varēja izdarīt… Taču tas ir īsti viņa garā!

– Kuš, Venēcij! – Edvards bargi noteica. – Atcerieties, par ko jūs runājat!

– Es negrasos klusēt, – viņa atcirta. – Jūs labi zināt, ka viņš nekad nav bijis man mīļš, un, ja jūs domājat, ka šis ir piemērots brīdis, lai es sāktu izlikties, ka esmu tēvu mīlējusi, tad jums galvā acīmredzot ir vējdzirnavas! Vai otrs tik egoistisks muļķis maz kādreiz ir redzēts? Cik lielu mīlestību viņš izrādīja pret mani, kad dzīvu apraka laukos, nevis audzināja tāpat kā visas pārējās meitenes, lai visi mani pazītu? Acīmredzot viņš baidījās, ka es varētu būt tāda pati kā māte ne tikai pēc izskata, bet arī uzvedības ziņā.

– Tieši tā, mana mīļā! – apstiprināja Hendredas kundze, nolikdama vietā ožamā sāls pudelītes korķi. – Tieši tāpēc es visu laiku stāstu. Tu nedrīksti dot cilvēkiem ne vismazāko iemeslu apgalvot, ka esi tāda kā viņa! Ko gan es spēju pārmest tavam nabaga tēvam, lai gan tavs tēvocis, protams, izdarīja visu iespējamo, lai viņu pārliecinātu, ka tā būs liela kļūda. Taču Frānsiss allaž bijis cilvēks, kurš nesper ne soli sānis un saglabā taisnu muguru. Viņš nespēja izturēt tādu pazemojumu, un esmu pārliecināta, ka tas nav nekāds brīnums, jo tā vietā, lai paslēptos no pasaules, kā to varētu gaidīt, Orīlija, tas ir, tava māte… cik briesmīgi ir runāt par viņu tādu valodu, taču es jūtu, dārgais bērns, ka tev jāuzzina patiesība… Nu, viņa izrādījās visā pilsētā, lai gan, protams, neviens viņu neuzņēma. Un padomā tikai, cik briesmīgi jutās sers Frānsiss! Tiklīdz sers Lembērts viņu apprecēja… un tas ir brīnums, jo visi zināja, ka viņa ir Lembērta mīļākā, turklāt izmaksā viņam veselu bagātību. Tiklīdz viņi apprecējās, viņa sāka izturēties pilnīgi neciešami! Orīlija par visu vari centās likt mums sarkt, pievēršot sev uzmanību! Katru pēcpusdienu viņa brauca uz parku ar greznu faetonu četru bēru zirgu aizjūgā ar zili sudrabotiem iemauktiem. Mēļoja, ka sers Frānsiss tos nopircis Estlijā. It kā viņa būtu nevis sieva, bet kaut kas pilnīgi cits!

– Augstā debess! – Venēcija noteica un sajuta kaklu aizžņaudzamies smieklos. – Cik… cik ārkārtīgi pārdroši no viņas puses! Protams, es redzu, ka tētim tas nebūtu paticis. Nabaga cilvēks! Viņu vismazāk varētu piespiest dejot, kad skan melodija “Ragneši iet neceļos”.

– Jā, mana dārgā, taču, lūdzu, nelieto tik necienīgus izteicienus! Tomēr tu saproti, cik tas bija neveikli? Un it īpaši tad, kad tev pienāca laiks iziet sabiedrībā un tavs tēvocis mudināja mani, lai pierunāju brāli dot atļauju. Un neviens nevar teikt, ka es nepiedāvāju izvest tevi sabiedrībā, bet tavs tēvs noraidīja… Padomā tikai, kādā situācijā es nonāktu, jo Stīpli tolaik vēl aizvien dzīvoja Brukstrītā un Orīlija allaž bija tik untumaina, ka Dievs vien zina, kas viņai būtu ienācis prātā! Ak, viņai pietika nekaunības tev pamāt šovakar! Paldies Dievam, ka viņu neredzēja neviens no maniem paziņām. Ak kungs, nez kādi vēji atpūtuši viņus atpakaļ uz Angliju?

– Viņi tagad nedzīvo šeit, kundze?

– Nē, nē, nu jau gadiem ilgi, lai arī šķiet, ka sers Lembērts šad un tad brauc šurp, jo viņam pieder ļoti liels īpašums Stefordšīrā. Manuprāt, Orīlija cerēja uz sabiedrības piedošanu tāpēc vien, ka viņa uzņem savās mājās princi reģentu un viņa svītu, taču nekā tāda nebija, tāpēc sers Lembērts pārdeva māju Londonā… ak, tas bija pirms kādiem sešiem vai septiņiem gadiem! Man šķiet, ka viņi pārcēlās uz Lisabonu vai kādu tamlīdzīgu vietu. Vēlāk, pēc miera līguma noslēgšanas, viņi dzīvoja Parīzē. Kāpēc viņiem vajadzēja atgriezties Londonā tieši tagad, kad tavs tēvocis ir prom no mājām? Nemaz nesaprotu, ko lai tagad dara.

– Mana dārgā kundze, nekas nav jādara! – sacīja Venēcija. – Pat mans tēvocis nevarētu dabūt viņus projām no valsts. – Viņa piecēlās no krēsla un sāka staigāt pa istabu. – Manas domas ir vienā putrā, – viņa noteica, piespiezdama plaukstas pie deniņiem. – Kā gan tas ir iespējams, ka es nekad neesmu dzirdējusi ne pušplēsta vārda par to visu? Jādomā, ka tas bija zināms. Mājiniekiem, Podmoras jaunkundzei, auklei, cieminiekiem.

– Tavs tēvs aizliedza visiem par to runāt, mana dārgā. Turklāt nez vai to zināja visa Anderšova, jo tas tika ļoti noklusināts. Par to parūpējās tavs tēvocis. Un es jebkurā gadījumā esmu pārliecināta, ka Podmoras jaunkundze, kura ir tik brīnišķīga sieviete, nemūžam neizteiktu ne vārda par šo tēmu.

– Nē. Tāpat kā aukle vai… Bet istabenes? Nē, visas briesmīgi bijājās no tēta. Jādomā, ka viņas nebūtu uzdrošinājušās neko teikt. Bet vēlāk, kad es pieaugu…

– Jūs aizmirstat, ka līdz sera Frānsisa nāvei jūs pazināt vienīgi Denijus, manu māti un mani, – sacīja Edvards. – Turklāt jau bija pagājuši vairāki gadi. Nevarētu teikt, ka skandāls bija aizmirsts, taču tas bija pārāk sens, lai Jorkšīrā kāds par to vēl domātu. Nepavisam nebija ticams, ka jūs dzirdētu kādu to pieminam.

– Es arī nedzirdēju. Augstais Dievs, kāpēc gan tētis man nepateica? Cik negodīga rīcība! Vai Konvejs zina?

– Jā, taču Konvejs ir vīrietis, mans dārgais bērns! Un, bez šaubām, viņam vajadzēja zināt, kad viņš tika nosūtīts uz Ītonu, taču tētis aizliedza viņam par to runāt!

– Cik barbariski! – Venēcija noteica. Viņas skatiens pievērsās Edvardam. – Tad tāpēc es nepatīku Jārdlijas kundzei! – viņa iesaucās.

Viņš pacēla augšup roku. – Varat būt droša, mana dārgā Venēcij, jūs kļūdāties. Māte bieži man ir teikusi, ka jūs viņai patīkat. Tas, ka viņa kādu laiku nevēlējās šādu saistību, ir saprotams, jo viņas principi ir augsti un jebkādi skandāli viņu biedē, tāpat kā ikvienu krietnu cilvēku.

– Tādu kā jūs? – Venēcija apjautājās.

Viņš atbildēja nosvērti: – Nenoliedzu, ka tas nav gluži tas, kas man patiktu. Patiesi, es centos tikt pāri tam, ko uzskatīju par pieķeršanos, kuru nevajadzētu pieļaut. Tomēr no tā nekas nesanāca. Es pārliecinājos, ka jūsu raksturā vai uzvedībā nav nekā tāda, kas neļautu jums kļūt par manas dārgās mātes tiesību un saistību pārņēmēju Neterfordā. Dažreiz jūs demonstrējat mazliet par daudz svārstīguma, kā esmu jums šad un tad norādījis, taču par jūsu tikumību man nav ne mazāko šaubu.

– Edvard, šis cildinājums padara mani par sievietes vārda necienīgu! – Venēcija vārgi noteica, atslīgdama krēslā un aizsegdama acis ar vienu roku.

– Jūs esat satraukta, – viņš laipni iebilda. – Nav arī nekādas brīnums. Jums bija sāpīgi uzzināt kaut ko tādu, kas nevar neraisīt lielas ciešanas, taču jūs nedrīkstat ļauties nomāktībai.

– Es darīšu visu iespējamo, lai nekristu izmisumā, – Venēcija apsolīja drebošā balsī. – Varbūt būtu labāk, ja jūs tagad ietu, Edvard! Nedomāju, ka es spēšu turpināt par to runāt bez histērijas.

– Jā, ir pilnīgi dabiski, ka jūs vēlaties palikt viena, lai pārdomātu visu dzirdēto. Es jūs atstāšu labās rokās, – viņš piebilda, viegli palocīdamies Hendredas kundzes priekšā. – Pirms aiziešanas es pateikšu vēl tikai vienu, kas man ienāca prātā. Var gadīties, ka… ē… lēdija Stīpla mēģinās jūs uzrunāt. Bez šaubām, jūs nebūsiet ar mieru, bet, ja viņa atsūtīs jums ziņu, neatbildiet, kamēr nebūsiet aprunājusies ar mani! Tā būs neveikla situācija, taču es to pārdomāšu un nešaubos, ka līdz rītam varēšu dot jums padomu par to, kā noformulēt savu atbildi. Tā, un jums nevajag saukt savu namzini, lai viņš mani pavadītu līdz durvīm, kundze! Es pats atradīšu ceļu.

To pateicis, viņš atvadījās, uzmundrinoši noglāstīja Venēcijas plecu un devās projām. Juzdamās mazliet aizvainota, Hendredas kundze sacīja: – Nu, ja kādam vajadzētu dot tev padomu par to, kā atbildēt Orīlijai, es gan… Lai gan droši vien viņš neko sliktu nebija vēlējies. Nabaga bērns, tu esi pavisam samulsināta! Man būtu gribējies…

– Es esmu pārsmējusies! – atbildēja Venēcija, ļaudama plaukstai noslīdēt un atklādama pārsteigtajai krustmātei savu smaidošo seju. – Ak, mana dārgā kundze, neizskatieties taču tik šokēta, es jūs lūdzu! Vai jūs neredzat, cik absurdi… Nē, laikam jau neredzat. Ja Edvards būtu uzkavējies vēl kaut mirkli, es vairs neizturētu! Sāpīgas ziņas? Es vēl nekad savā mūžā neesmu jutusies tik priecīga!

– Venēcij! – noelsās Hendredas kundze. – Mana dārgā brāļameita, tev ir histērija!

– Varat man ticēt, ka ne, dārgā kundze. Lai gan, iedomājoties par visām tām muļķībām, kas sarunātas par manu reputāciju un manām izredzēm, jābrīnās, kā es vēl neguļu uz grīdas un netirinu kājas. Deimrels acīmredzot ir zinājis patiesību. Viņam vajadzēja to zināt! Patiesībā es uzdrošinos apgalvot, ka viņš labi pazīst manu māti, jo viņa izskatījās tieši pēc tādas sievietes, kuru viņš varētu pazīt. Reiz viņš man pateica kaut ko tādu, kas pierāda, ka viņi ir pazīstami. Viņš tikai bija nenopietnā noskaņojumā, tāpēc es tam nepiešķīru nekādu nozīmi. Bet… ja viņš zināja par manu māti, kāpēc vajadzētu domāt, ka es būšu pazudināta, apprecoties ar viņu? Tas ir pavisam muļķīgi!

Hendredas kundze, nespēdama atgūties no šī jaunā šoka, sacīja: – Venēcij, es tevi lūdzu… Tieši tāpēc tev ir ārkārtīgi svarīgi Deimrelu neprecēt! Augstais Dievs, bērns, padomā tikai, ko cilvēki runātu! Kāda māte, tāda meita… Cik reižu es esmu tev teikusi, ka tieši šo apstākļu dēļ tev ir jāuzvedas pēc iespējas cienīgāk! Dievs mans liecinieks, tas ir pietiekoši grūti, lai arī tavs tēvocis ir pārliecināts par to, ka tu saņemsi ļoti piemērotus bildinājumus, jo gan viņš, gan acīmredzot lords Deimrels tevi uzskata par ārkārtīgi neparastu, nepavisam ne tādu kā tava māte, kaut gan tu esi viņai ļoti līdzīga pēc izskata. Diemžēl jāatzīst, ka tas raisa nožēlu, bet neviens saprātīgs vīrietis nevilcināsies… lai gan, jo vairāk es domāju par Fokskota kungu, jo vairāk šaubos par viņu, tāpēc ka…

– Nedomājiet vairs par viņu! – iesaucās Venēcija. – Nedomājiet vairs ne par vienu no tiem piemērotajiem pielūdzējiem, kurus esat man atradusi, dārgā kundze! Es esmu līdzīgāka savai mātei, nekā jūs spējat iedomāties, un vienīgais man piemērotais vīrs ir brunču mednieks!