Venēcija strauji pielēca kājās, un, kamēr Edvards veda ārā nabaga dāmu, aplika ap pleciem savu manto, paķēra krustmātes apmetni un izslīdēja no ložas gaitenī, kur divi kalpotāji pakalpīgi atžirdzināja Hendredas kundzi ar ožamā sāls, enerģiskas vēdināšanas un uz sejas uzslacinātu ūdens pilienu palīdzību. Viņas sejas krāsa likās pārāk veselīga sievietei uz ģībšanas sliekšņa, taču, kad Edvards nopietnā, klusā balsī pavēstīja, ka vajadzētu krustmāti vest mājās, tiklīdz viņa būs mazliet atguvusies, Venēcija nekavējoties piekrita un ieteica viņam – tā kā Hendredas kundzes ekipāža bija gaidāma tikai pēc stundas – tūlīt pat sameklēt īrētu karieti ar kučieri. Viņš aizsteidzās, lai apspriestos ar šveicaru, un Hendredas kundze, kura ļāva sevi atbalstīt diviem kalpotājiem, vārgā balsī noteica, ka šāds kļūmīgs stāvoklis acīmredzot izskaidrojams ar pusdienās nobaudīto sloku karaļa gaumē.

– Vai varbūt tas bija deserts ar pistāciju riekstiem, taču es nekādā gadījumā negrasos neko teikt Jārdlija kungam!

Ne tobrīd, ne vēlāk mazliet smirdīgajā karietē Venēcija nemēģināja atkārtot jautājumu, kas bija nogāzis krustmāti no kājām. Taču, kad Hendredas kundze, ieradusies Kevendišskvērā, pavēstīja par savu nodomu nekavējoties likties gultā, Venēcija noteica drīzāk ar uzjautrinājumu nekā raizēm: – Jā, ja vēlaties, kundze, taču brīdinu jūs, ka no manis nebūs tik viegli tikt vaļā! Es iešu kopā ar jums!

– Nē, nē, dārgais bērns! Jūtu, ka tūlīt sāksies kārtējā lēkme. Tas ir, es nespēju iedomāties, ko tu varētu… Vērting, kāpēc jūs nesūtāt pēc Bredpolas kundzes, redzot manu savārgumu?

Vērtings nepaguva atgādināt saimniecei, ka viņa ir piešķīrusi ģērbējai brīvu vakaru līdz pulksten vienpadsmitiem, kad Edvards, kurš bija pavadījis dāmas līdz mājām, iejaucās un svarīgi noteica: – Visu labi apdomājot, kundze, es uzskatu, ka prātīgāk tagad būtu informēt jūsu brāļameitu par apstākli, kas mums lika tādā steigā atstāt teātri vēl pirms cēliena beigām.

– Varat par to nešaubīties! – sacīja Venēcija. – Uzvediet manu krustmāti viesistabā, kamēr es sajaukšu viņai ožamo sāli ar ūdeni. Tas jums palīdzēs atgūties, kundze! Viņa viegli uzskrēja augšā pa kāpnēm, nepievērsdama uzmanību protestējošajam vaidam, kas atskanēja aiz muguras.

Kad Venēcija iegāja viesistabā, krustmāte ar rezignētu sejas izteiksmi bija atslīgusi klubkrēslā, it kā gaidītu nenovēršamu likteņa triecienu. Edvards izskatījās pārdabiski nopietns un stāvēja pie kamīna, bet Vērtings, kurš bija iededzis sveces un iekūris kamīnā uguni, negribīgi gatavojās aiziet.

Hendredas kundze ar nepatiku nopētīja brāļameitas pagatavoto sajaukumu, taču pieņēma glāzi ar vārgu pateicību. Venēcija pameta skatienu pāri plecam, lai redzētu, ka Vērtings ir aizvēris aiz sevis durvis, un tad noteica bez kādiem priekšvārdiem: – Kas bija tā dāma, kundze?

Krustmāte nodrebēja, taču Edvards, kurš acīmredzami bija apņēmies pats atrisināt šo situāciju, apdomīgi atbildēja: – Tā bija lēdija Stīpla, mana dārgā Venēcij. Hendredas kundze man pavēstīja, ka viņu pavadījis vīrs, sers Lembērts Stīpls. Tomēr redzu, ka šie vārdi jums izsaka visai maz.

– Tas ir par maigu teikts, Edvard! – Venēcija iesaucās. – Tie man neizsaka pilnīgi neko, un man ļoti gribētos, lai jūs ļautu krustmātei pašai atbildēt! Kundze, viņu pirmoreiz ieraugot, mani pārņēma tik dīvaina sajūta… Taču es zināju, ka tas nav iespējams, un iedomājos, ka tā ir tikai kārtējā neizskaidrojamā līdzība. Tomēr viņa tik cieši lūkojās manī un pievērsa man sava vīra uzmanību, un pacēla roku, ne gluži pamājot man, taču… it kā viņa gribētu dot man zīmi! Protams, tā nevar būt, taču man prātā ienāca visneticamākā ideja! Es… es nodomāju, ka tā ir mana māte!

– Ak, mans dārgais bērns! – Hendredas kundze novaidējās un iedzēra malku ožamā sāls ar ūdeni.

– Jūsu apķērīgais prāts, Venēcij, ir atvieglojis manu nepatīkamo uzdevumu, jo tāds tas ir šajos apstākļos. Atklāt, ka viņa patiešām ir jūsu māte, – sacīja Edvards.

– Bet mana māte ir mirusi! – iesaucās Venēcija. – Viņa nomira pirms daudziem gadiem.

– Ak, ja tā būtu! – Hendredas kundze nolika glāzi un rūgti piebilda: – Es to teicu toreiz un sacīšu vienmēr… Es zināju, ka viņa nemūžam neliks mūs mierā! Un tieši tagad, kad mēs uzskatījām, ka viņa ir apmetusies Parīzē… Nebrīnītos, ka viņa būtu atgriezusies tīšām, lai sabojātu tavu dzīvi, mans nabaga bērns, jo viņa visu laiku ir tikai sagādājusi nepatikšanas. Visnederīgākā māte pasaulē!

– Bet kā tas ir iespējams? – noprasīja Venēcija, izskatīdamās un juzdamās gluži satriekta. – Māte… lēdija Stīpla? Tad…

– Nav brīnums, ka jums to nākas grūti saprast, – Edvards laipni noteica. – Tomēr, mazliet apdomājot šo jautājumu, jūs sapratīsiet, kā tas noticis. Ļaujiet jūs nosēdināt šajā krēslā, mana dārgā Venēcij, un es atnesīšu jums glāzi ūdens. Tas jums ir bijis šoks. Citādi nemaz nebūtu iespējams. Lai arī jums vajadzēja uzzināt patiesību, es no sirds cerēju, ka tas nenotiks, kamēr jūs nebūsiet nostabilizējusies dzīvē.

– Ak, bez šaubām, tas man bija šoks! Taču es nevēlos ūdeni, pateicos! Es vēlos vienīgi izdzirdēt visu patiesību, un nevis tikai tos fragmentus, kurus jūs uzskatīsiet par piemērotiem, Edvard! Cik zinu, mani vecāki bija šķīrušies. Augstais Dievs, vai tas bija tas pats, kas… Vai mana māte aizbēga kopā ar to vīrieti?

– Domāju, ka jums nevajadzētu zināt neko vairāk par šo faktu, Venēcij, – Edvards autoritatīvi noteica. – Patiešām, es esmu pārliecināts, ka, mazliet atguvusies, jūs nevēlēsieties zināt neko vairāk. Šī tēma nav īpaši pamācoša, turklāt nepieder pie tām, kuras es jums spētu izskaidrot. Jums jāatceras, ka laikā, kad risinājās visi šie nelaimīgie notikumi, es vēl aizvien mācījos skolā.

– Dieva dēļ, Edvard, neesiet nu tāds barbars! – viņa nepacietīgi iesaucās. – Krustmāt, vai viņa aizbēga?

Nu, kad galvenais bija pateikts, Hendredas kundze bija sākusi atdzīvoties. Viņa izslējās, pielaboja savu eleganto cepurīti, un atbildēja visai mierīgā tonī: – Nē, mana mīļā, nevarētu teikt, ka viņa būtu aizbēgusi. Savā ziņā būtu labāk… taču tā nebija pirmā reize, un tas padara visu vēl ļaunāku, tāpēc ka cilvēki trina mēles gadiem ilgi. Sākumā viņa izturējās tik diskrēti, ka man nebija ne mazākās nojausmas… tas ir, līdz brīdim, kad viņa uzsāka sakaru ar… Ak, tas nav svarīgi! Tam nav nozīmes, jo tolaik ģenerālis vēl bija dzīvs, nabaga cilvēks, un viņš pierunāja Frānsisu uz visu pievērt acis, tāpēc ka viņš dievināja tavu māti! Nekas tāds nebija pieredzēts, jo nez vai viņai tas rūpēja kaut tik, cik melns aiz naga. Nedz viņš, nedz kāds cits. Vēl bezsirdīgāku…

– Pagaidiet, kundze, pagaidiet! Kāds ģenerālis?

– Žēlīgā debess, Venēcij, skaidrs, ka viņas tēvs… tavs vectēvs, lai gan, protams, tu viņu neatceries. Ģenerālis Čilto, tik patīkams, draudzīgs cilvēks! Visiem viņš patika. Viņa bija vienīgais bērns, un tēvs uzskatīja, ka viņai jāsaņem viss pats labākais. Sieva bija mirusi, kad meita vēl bija pavisam maza, un uzdrošinos apgalvot, ka tas bija īstais iemesls. Viņa bija tik ļoti izlutināta un izlaista, ka ikviens būtu sapratis, kādas būs sekas. Vari man ticēt, ka nabaga mamma… tava mīļā vecmāmiņa lūdzās Frānsisam atturēties no viņas bildināšanas, taču bez panākumiem. Dēls bija galīgi zaudējis galvu, un parasti viņa spriedumi bija izcili, un vari man ticēt, ka mamma bija viņu iepazīstinājusi ar neskaitāmām piemērotām jaunām dāmām. Viņam ne reizes neviena neiepatikās un… vai zini, mīļā, lai gan man nevajadzētu tev to teikt, viņa izturēšanās nebija sirsnīga! Taču, ieraudzījis Orīliju, viņš uzreiz iemīlējās un neklausījās, ko citi viņam teica! – Hendredas kundze dziļi nopūtās un papurināja galvu. – Man viņa nekad nav patikusi, nekad! Uzdrošinos apgalvot, ka viņa bija ļoti skaista, visi uzskatīja viņu par žilbinošu, tomēr viņā allaž slēpās kaut kas tāds, kas man nepatika. Un es nebiju vienīgā, vari man ticēt! Daudzas manas draudzenes uzskatīja, ka ap viņu saceltā jezga ir bezjēdzīga, taču neviens no kungiem nespēja saskatīt viņā nekādus trūkumus. Viņai visi skrēja pakaļ. Un ņem vērā, ka viņai nebija nekāda pūra! Tas padarīja viņu jo īpaši… Tomēr tavs tēvs ļoti lepojās ar to, ka spēja viņu iekarot, lai gan būtu rīkojies labāk, ja apprecētu Džordžiānu Deniju, sera Džona māsu, kura vēlāk apprecēja Epldoru vecāko dēlu. Tu jau zini, kāds viņš bija, dārgais bērns, ne jau skops, bet uzmanīgs naudas lietās, un no paša sākuma izcēlās nesaprašanās, tāpēc ka viņai nebija ne mazākā priekšstata par taupību, turklāt viņa bija aizrāvusies ar azartspēlēm. Tās kleitas, ko viņa sev pasūtīja! Tās dārglietas, kuras viņa izspieda no Frānsisa… Augstais Dievs, tie briljanti, ar kuriem viņa bija izrotājusies šovakar! Nekad es neesmu redzējusi neko tik vulgāru… Un tā kleita, kurai apakšā nebija nekā, tikai viens neredzams apakškrekls! Man gribētos zināt, kā viņai ir izdevies saglabāt savu figūru. Lai gan viņa izskatījās kā tāda… – Hendredas kundze samulsumā aprāvās, jo Edvards brīdinoši nokremšļojās un steigšus piemetināja: – Nemaz nezinu, kā viņa izskatījās, taču ne tā, kā vajadzētu.

– Gluži kā paradīzes putns, – Venēcija paklausīgi ierosināja. – Man pašai tā likās. Bet…

– Venēcij, – Edvards iejaucās pārmetošā tonī, – neļaujiet mēlei izteikt to, kas nepavisam nav piemērots!

– Kundze, kā tas gadījās, ka tēvs izšķīrās no viņas? – Venēcija noprasīja, nepievērsdama uzmanību šim iestarpinājumam.

– To, – paziņoja Hendredas kundze nodrebinādamās, – neviens mani nepiespiedīs apspriest. Ja Frānsiss nebūtu pieļāvis, ka ģenerālis viņus samierina pēc tā gadījuma ar Jetendenu! Taču tā nu tas bija… un tas, kā Orīlija prata tīt vīriešus ap pirkstu… Visiem būtu labāk, ja viņš paliktu nelokāms, taču viņš ļāva sevi pierunāt un pārliecināt, un tad piedzima Obrijs, un viņa briesmīgi saīga, jo atklāja, ka atkal sāk briest. Un tad tas briesmīgais sers Lembērts Stīpls sāka izmest tīklus, un visiem bija skaidrs, kā tas beigsies. Viņa tēvs nupat bija nomiris, atstājot neizmērojamu bagātību, un, bez šaubām, viņš bija ārkārtīgi izskatīgs, tikai ļoti izvirtīgs un turklāt… Nu, tas nav svarīgi, taču viņš piederēja pie prinča svītas, un es uzdrošinos teikt, ka nepiedienīgāka prinča svīta savu mūžu nav redzēta! Tikai, lūdzu, mana mīļā brāļameita, nejautā man, kā tas gadījās, ka tavs tēvs bija spiests šķirties no viņas, jo man kļūst slikti, tikai iedomājoties vien par to skandālu un to, kā pat tuvākie draugi… Ak, es nespēju to izturēt! Mans ožamais sāls! Ak, tepat vien ir!