Kamēr Hendredas kundzes domas pievērsās gastronomijai, Venēcija perināja plānus, kā sagandēt savu reputāciju sabiedrības acīs. Arī viņa bija secinājusi, ka, pavēstot Deimrelam par to, cik maz satraucas par sabiedrības viedokli, viņa neko prātīgu nesasniegtu. Lords jau no paša sākuma bija dēvējis Venēciju par savu zaļo meiteni; instinkts brīdināja, ka Deimrels neuzskatītu viņu par nobriedušāku pēc mēnesi ilgās uzturēšanās Londonā. Viņa ar maigumu sprieda, ka Deimrels – lai arī plaši pieredzējis ar sievietēm – ir tikpat liels muļķis kā Edvards Jārdlijs vai viņas gudrais tēvocis. Tā kā Venēcija visas zināšanas par pasauli bija ieguvusi no grāmatām, lords uzskatīja, ka meitene nepazīst savu sirdi un pēc kāda laika, grozoties modernā sabiedrībā, viņa ne tikai jutīsies pateicīga par veiksmīgo izbēgšanu no – kā viņš to nosaucis? – paša nelabā ķetnām, bet arī būs laimīgi saderinājusies ar kādu tikumīgu jaunu džentlmeni, kam ir laba izcelsme, bagātība un stāvoklis sabiedrībā. Tas vien bija slikti, bet vēl ļaunāks vai vismaz grūtāk pārkāpjams bija krustmātes izvirzītais aspekts. Būdams piederīgs pie sabiedrības, Deimrels zināja, kāds būs tās viedoklis par viņa pirmajām laulībām ar tādu meiteni kā Venēcija, un ne vien zināja, bet arī piekrita tam. Viņš bija apgalvojis, ka paša izvirtība viņu atturot no ielaišanās ar jaunām un nevainīgām meitenēm. Lords gan nebija runājis par laulību, taču Venēcija sprieda, ka viņš uz to skatās tādām pašām acīm. Deimrels bija padarījis Venēciju sev neaizsniedzamu, un meitene nesaprata, kā pierādīt pretējo. Viņa atcerējās, ka plāns par apmešanos vienā mājā ar Obriju bijis tas, kas teju izjauca Deimrela apņēmību. Viņš bija teicis, ka viss cits būtu labāks par to. Kādu brīdi viņa rotaļājās ar domu par to, vai nevajadzētu tūlīt pat noīrēt māju Hanstaunā un aizrakstīt par to Obrijam. Taču šis plāns drīz vien tika atmests tāpat kā pārējie, tāpēc ka viņa nevarēja būt droša par to, vai Deimrels nespētu to izjaukt. Viņa ietekme uz Obriju bija lielāka, nekā Venēcija bija stāstījusi Edvardam; turklāt Deimrels bija pārrunājis Venēcijas nākotni ar viņas tēvoci, tātad varēja paļauties uz to, ka Hendreda kungs izjauks šādu plānu viņa vietā. Laika gaitā Deimrels varētu saprast, ka Venēcija labāk izvēlas kļūt par vecmeitu nekā piekrist izdevīgām laulībām, kuras lords acīmredzot uzskatīja par viņai nolemtām, taču Venēcija nevēlējās gaidīt, līdz sabiedrības viedoklis ierindotu viņu šajā plauktā, nedz arī loloja ilūzijas par savu mīļoto. Lords nevis nodotos celibātam, sērojot par savu zaudēto mīlestību, bet drīzāk gan sāktu meklēt aizmiršanos pārmērībās un, visticamāk, atrastu kādu žilbinošu vieglprāti, ar kuru dižoties visā Eiropā. Tobrīd Jorkšīrā viņu noturēja Obrija klātbūtne mājā, bet kuru katru dienu Obrijs varēja pamest priorātu, un tad Deimrels viņai patiešām būtu zudis.

Bailes un plāni neatstāja prātā daudz vietas citiem apsvērumiem. Venēcija mehāniski atbildēja uz krustmātes ierosinājumiem par dienas izklaidēm, paklausīgi viņu pavadīja iepirkšanās izbraukumā un uz koncertu; viņas smadzenes kūpēja, kamēr lūpas izteica nenozīmīgas pieklājības frāzes. Hendredas kundze, redzēdama meiteni tik paklausīgu, atkal ierunājās par Edvarda iecerēto pasākumu un nopriecājās, jo nesastapās ar pretestību. Viņai bija aizdomas, ka Venēcija nav sapratusi, kas viņai pateikts, taču bija apņēmusies turēt meiteni pie vārda. Edvards bija uzaicinājis viņas uz pusdienām “Klerendonas” viesnīcā, un Hendredas kundze uzskatīja, ka šis izšķērdīgais žests ļaus viņam uzkalpoties Venēcijas acīs. Viesnīca bija izslavēta ar labākajām un dārgākajām maltītēm pilsētā, jo pavārs bija no Francijas un pat visvienkāršākās pusdienas izmaksāja vismaz četras mārciņas. Edvards bija uzaicinājis arī Hendreda kungu, taču ar dispepsiju sirgstošais džentlmenis bija spiests noraidīt ielūgumu. Franču ēdieni viņam nesagādāja nekādu baudu, un Edvards viņam nebija iepaticies. Hendreda kungs apgalvoja, ka cilvēks, kurš ir kļuvis garlaicīgs vēl pirms trīsdesmitās dzimšanas dienas, būs neciešams jau ilgi pirms četrdesmitās un ka Venēcija varētu atrast kādu daudz labāku partiju. Tāpēc pusdienotāju bija tikai trīs – Edvardam pilsētā nebija paziņu, bet Hendredas kundze nevēlējās aicināt vīra vietā kādu no sava plašā draugu loka. Pat veci kungi parasti centās darīt visu, lai saistītu Venēcijas uzmanību, un Hendredas kundze nevēlējās vest uz Edvarda pusdienām sāncensi.

Vakars sākās labi. Sapratis, ka džentlmenis no laukiem uzņem labi pazīstamo sabiedrības dāmu, Filipa Hendreda kundzi, un žilbinoši daiļu jaunavu, kas ģērbusies pēc jaunākās modes, zāles pārzinis pārskatīja savu sākotnējo plānu un pieveda pusdienotājus nevis pie nomaļa galdiņa stūrī, bet gan pie cita, kas bija rezervēts vislabākajiem klientiem, un pats pasniedza Jārdlija kungam plašo ēdienkarti. Viņi abi ar Hendredas kundzi izvēlējās vissulīgāko maltīti, kuru kundze varēja baudīt bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem, jo tajā pašā dienā satikās ar Rodžersa kungu, kurš bija viņai atklājis patiesību par Bairona diētu – lords bija dzēris nevis etiķi, bet gan zelteri. Kas varēja būt vēl vieglāks par to cilvēkam, kurš neaizrāvās ar vīnu? Tā nu pusdienas noritēja ļoti veiksmīgi. Ja arī Venēcija daudz nepiedalījās sarunās, tad vismaz atbildēja ar savu burvīgo smaidu uz viņai adresētām piezīmēm. Droši vien Jārdlija kungs bija apmierināts, jo tik daudz stāstīja savām viešņām par apmeklētajām vēsturiskajām vietām, ka nevienai no dāmām neradās daudz iespēju pateikt ko vairāk par “Vai patiesi?” un “Cik interesanti!”.

Hendredas kundzes ekipāža aizvizināja viņus uz teātri. Edvards bija iegādājies ložu, un kundze priecājās, jo Venēcija laipni, lai arī nedaudz izklaidīgi atsaucās vīrieša mēģinājumiem parūpēties par meitenes ērtībām. Patiesībā Venēcija apsvēra savu jauno un ārkārtīgi drosmīgo plānu un pirmā cēliena laikā prātoja, vai spēs saņemt drosmi, lai dotos pie vecākās no Deimrela krustmātēm, izstāstītu visu un lūgtu viņas atbalstu. Tas bija izmisīgs plāns, un priekškara nolaišanās brīdī viņa jau bija saskaitījusi vairākus šķēršļus tā īstenošanai. Venēcija atmodās no savām dziļajām pārdomām brīdī, kad Edvards viņai apjautājās, kā patikusi izrāde. Viņa sniedza pieklājīgu atbildi un tad sēdēja, nolūkodamās apkārt, kamēr viņš izklāstīja pats savu labi apsvērto viedokli.

Venēcijas uzmanību teju uzreiz pievērsa loža partera pretējā pusē. Priekškara pacelšanās brīdī tā bija tukša, taču nu tajā atradās tik moderni ģērbts pāris, ka abi piesaistīja ne tikai Venēcijas skatienu. Neviens nebija pirmajā jaunības plaukumā, un kungs ārkārtīgi atgādināja princi reģentu. Viņam bija tādas pašas izvalbītas zilas acis un sārta seja; viņš bija ģērbies pārspīlēta griezuma svārkos un spožā vestē, un viņa bikses stiepās augstu pāri apjomīga izmēra vēderam. Viņš bija pievērsis savu lorneti Venēcijai, taču meitene pievērsās viņa kompanjonei.

Ja kungs šķita iespaidīgs, tad dāma bija žilbinošākā no abiem. Vara krāsas piejaukums prasmīgi sakārtotajos matos varēja liecināt par izcila friziera roku, vieglais sārtums vaigos varēja būt radies no dārga krāšļa, taču viņas augums, kuru izcēla dekoltētā kleita no zīda, kas bija tik mīksts un caurspīdīgs, ka iekļāva to kā zirnekļa tīkls, bija tikpat dabisks kā viņas lielās, spožās acis, klasiski taisnais deguns un skaistā zoda līnija. Briljanti karājās viņas ausu ļipiņās, mirdzēja uz baltajām krūtīm un rokām; sermuļādas apmetnis bija nevērīgi pārmests pāri krēsla atzveltnei, un dāma bija paliekusies mazliet uz priekšu un, tāpat kā pavadonis, lūkojās uz Venēciju. Viņas viegli krāsotajās lūpās rotājās nedaudz uzjautrināts smaids; viņa lēnām kustināja ar briljantiem nosētu vēdekli. Kad Venēcija paraudzījās uz viņu, dāma pacēla otru roku neuzkrītošā sveicienā.

Pēc bagātīgajām pusdienām Hendredas kundze jutās miegaina un bija mierīgi iesnaudusies pirmā cēliena laikā, bet tagad gurdi klausījās Edvarda izsvērtajā stāstījumā un vēlējās, kaut priekškars ātrāk paceltos un sāktos otrais cēliens, ļaujot viņai atkal iemigt. Edvards runāja pietiekoši monotoni, lai apgrūtinātu viņas palikšanu nomodā, taču viņa tika izglābta no ieslīgšanas atpakaļ snaudā, kad Venēcija piepeši ierunājās: – Krustmāt, kas ir sieviete tajā ložā?

Brāļameitas balss skanēja pietiekoši satraukti, lai iztrūcinātu Hendredas kundzi un izrautu no snaudas miglas. Viņa iztaisnojās, viegli sapurinādama apaļīgos plecus, un mazliet piesmakušā tonī apjautājās: – Kura, mana mīļā? – Kundze izlikās ārkārtīgi ieinteresēta.

– Gandrīz tieši pretī, kundze! Es nevaru uz viņu norādīt, tāpēc ka viņa mani vēro. Viņa to dara jau desmit minūtes, un es… Krustmāt, kas viņa tāda ir?

– Mana dārgā, es esmu pārliecināta, ka nezinu, jo neredzēju tajās ložās nevienu paziņu. Kā tu teici, kura loža… – Viņa strauji aprāvās un iesaucās pārsteigtā tonī: – Žēlīgā debess!

Venēcija bija cieši sažņaugusi savu salocīto vēdekli un iejautājās: – Jūs viņu pazīstat, vai ne?

– Nē, nē! – paziņoja Hendredas kundze. – Augstais Dievs, nē taču! It kā es varētu pazīt sievieti, kas valkā tādu kleitu! Tik ļoti nepiedienīgi… Dārgais bērns, izliecies viņus neievērojam! Tik nekaunīga blenšana, it kā tu… Kuš, mana mīļā, priekškars paceļas, un mēs vairs nedrīkstam sarunāties! Ak, kā es gribu uzzināt, kas notiks tālāk! Pirmais cēliens bija brīnišķīgs, vai ne? Neatceros, kad vēl man tik ļoti ir patikusi kāda izrāde! Ak, te ir tas komiskais vīrs ar savu kalpu! Mēs nedrīkstam sarunāties, citādi palaidīsim garām visas viņu asprātības!

– Tikai pasakiet man, kundze…

– Kuš, – nočukstēja Hendredas kundze.

Tā kā šī pati svelpjošā komanda atskanēja arī no blakus ložas, turklāt vēl draudīgākā tonī, Venēcija apklusa. Hendredas kundze satraukti apvēdinājās un tā vietā, lai pievienotos smieklu šaltij, kas sekoja kārtējai no skatuves atskanējušajai asprātībai, viņa izmantoja izdevību, lai paraustītu Edvardu aiz piedurknes un iečukstētu kaut ko viņam ausī, kad viņš pieliecās. Venēcija bija savilkusi neticības un samulsuma pilnu sejas izteiksmi, arī nesmējās un sēdēja, taisni izslējusies. Pēc brīža Edvards viņai pačukstēja: – Venēcij, tava krustmāte slikti jūtas. Tu neiebildīsi, ja izvedīsim viņu ārā no ložas? Te ir ļoti smacīgi. Es pats to jūtu, un tici man, ka Hendredas kundze atdzīvosies, ja varēs iziet svaigā gaisā!