Venēcija nebija vēlējusies to stāstīt, kamēr nebūs parakstījusi īres līgumu un atradusi sev pavadoni, – tādu vēsti noteikti uztvertu ar lieliem iebildumiem. Taču atklājās, ka Hendredas kundze ir pieņēmusi Edvarda uzaicinājumu atvest Venēciju uz viņa rīkotām pusdienām “Klarendonas” viesnīcā un pēc tam doties uz teātri. Pirms tam Venēcija pati bija šo ielūgumu noraidījusi. Tagad viņa jutās tik ļoti sašutusi, ka vairs nespēja savaldīt savu aizkaitinājumu.

Hendredas kundze uztvēra jaunumus ar šausmām un neticību. No viņas pirmajiem nesakarīgajiem izsaucieniem bija grūti saprast, vai viņu visvairāk pārsteidz brāļameitas apņemšanās dzīvot kā vecmeitai vai arī nožēlojami noplukušais rajons, ko viņa izvēlējusies savam mājoklim. Noraidošais tonis, kādā viņa izrunāja vārdu “Hanstauna”, nevarēja būt vēl nicīgāks, ja viņa runātu par graustiem, un viņa vairākas reizes atkārtoja šīs riebumu izraisošās zilbes – starp apgalvojumiem, ka Venēcijas tēvocis nemūžam nepiekritīs tik nepiedienīgam plānam. Tomēr krustmāte saprata, ka Venēcija gan pieklājīgi klausās iebildumos, taču ir pieņēmusi lēmumu, tāpēc iesaucās gluži citā balsī: – Ak, mans dārgais bērns, vai tev patiešām tas ir jādara? Tu to nožēlosi visu savu mūžu! Tev nav ne jausmas… tu vēl aizvien esi jauna, taču padomā tikai, kas notiks, kad tu būsi kļuvusi veca… vientulība, šausmas… – Viņa aprāvās, jo ieraudzīja, kā Venēcijas lūpas nodreb no apslāpētiem smiekliem. Krustmāte paliecās uz priekšu savā krēslā, lai uzliktu savu apaļīgo plaukstu meitenei uz delnas. – Mana dārgā, preci Jārdlija kungu! – viņa skubināja. – Es esmu pārliecināta, ka tu būsi laimīga, jo viņš ir tik laipns un labsirdīgs, un visādā ziņā tev piemērots!

Slaidā roka zem viņas pirkstiem sastinga; Venēcija noteica aizžņaugtā balsī: – Lūdzu, neturpiniet, kundze! Es nemīlu Edvardu, un ar to viss ir izteikts.

– Bet, mīļā, vari man ticēt, ka tu maldies! Tev nemaz nav viņš jāmīl, jo laimīgākās laulības bieži vien aizsākas ar vismērenākajām jūtām. Patiešām, es pazīstu vairākus pārus, kas tikpat kā nepazina viens otru, bet bija ar mieru piekrist vecāku izvēlei. Tu taču vari iedomāties, mana mīļā, ka vecāki labāk par meitenēm zina, kas viņām ir piemērots!

– Bet es neesmu nekāda meitene, kundze, un man nav vecāku.

– Nē, taču… Ak, Venēcij, tu pati nesaproti, kādu kļūdu grasies pieļaut! – Hendredas kundze izmisumā iesaucās. – Tad jau labāk precēt kādu, kas tev nepatīk, nekā palikt vecmeitās! Un kā gan tu atradīsi sev cienījamu pāri, ja dzīvosi Hanstaunā, turklāt piekopjot tik dīvainu dzīvesveidu? Jo pat ar nepatīkamu vīru… laulībām ar tādu, protams, ir savi mīnusi, bet tu tik un tā būsi cienījama sieviete un gūsi mierinājumu no saviem bērniem, kas ir sievietes galvenās rūpes. Un galu galā Jārdlija kungs nemaz nav nepatīkams! Viņš ir ārkārtīgi jauks cilvēks, augstu tevi novērtē un, es uzdrošinos apgalvot, ir gatavs nopūlēties, lai darītu tevi laimīgu! Bez šaubām, viņš nav jautras dabas, bet kurš vīrs gan ir? Ja tev patīk sers Metjū, Armina kungs vai pat Fokskota kungs, lai gan es ļoti šaubos, vai viņš… Taču es nespēju atvairīt domu, dārgais bērns, ka Jārdlija kungs tev ir vispiemērotākais! Viņš tevi labi saprot un pārzina tavu situāciju, tāpēc neradīsies nekādas grūtības vai neveiklība un tu dzīvosi netālu no sava brāļa un saviem draugiem, un tieši tāpat, kā esi radusi, protams, ne Anderšovā, bet tomēr pazīstamā apkaimē. Tu būsi gluži kā atgriezusies mājās!

– Es nevēlos atgriezties mājās! – Šie vārdi izlauzās no Venēcijas mutes un, lai arī tika izteikti klusi, tomēr bija uzlādēti ar ciešanām. Viņa ātri piecēlās un nočukstēja: – Lūdzu piedošanu… atvainojiet mani! Ir daži apstākļi… es nevaru paskaidrot, taču, lūdzu, kundze, neko vairāk nesakiet! Tikai ticiet, ka es zinu, kādi ir… mīnusi tai dzīvei, kuru es grasos uzsākt! Es neesmu tik nepieredzējusi, lai… – Viņas balss aprāvās. Venēcija pagriezās un strauji metās uz durvju pusi.

Viņu apturēja konvulsīvs šņuksts. Pagriezusies atpakaļ, Venēcija sev par šausmām ieraudzīja, ka krustmāte ir izplūdusi asarās.

Hendredas kundzei netikās redzēt sev apkārt nelaimīgus cilvēkus. Pat ja kalpone raudāja no zobu sāpēm, viņa sajutās slikti, jo likstām nebija vietas ērtā dzīvē. Kad tās parādījās, tad aptumšoja silto sauli, kurā Hendredas kundze sildījās, un sagandēja viņas ticību pasaulei, kurā ikviens bija apmierināts, bagāts un priecīgs. Tas, ko krustmāte ieraudzīja Venēcijas sejā, viņu pilnīgi satrieca un iedūrās sirdī kā duncis, jo viņa bija ļoti iemīļojusi brāļameitu. Viņas skaistie sejas vaibsti sakritās, asaras ritēja pār vaigiem, un viņa novaidējās: – Mans dārgais bērns, neesi nu tāda! Es nespēju izturēt, redzot tevi tik nelaimīgu! Ak, Venēcij, tev nevajag tā dusmoties, patiešām ne! Es uzreiz sajūtos tik slikti, jo man tevis no sirds ir žēl, taču tas nederēs, tici man, ka tas nederēs!

Venēcija bija paspērusi dažus soļus uz krustmātes pusi, taču pie šiem vārdiem apstājās un sastinga. – Kas nederēs? – viņa apjautājās, nolūkodamās Hendredas kundzes sejā ar ciešu skatienu, kuru nabadzīte vairs nespēja izturēt.

– Tas vīrietis! Ak, nejautā man! Es negribēju… Tikai ieraugot tavas bēdas, es saprotu, ka varu palīdzēt vienīgi… Ak, mana dārgā Venēcija, es negribu, lai tu mani uzskati par bezsirdīgu, jo es labi saprotu tavas izjūtas! Mīļā, tas man atgādina visu, taču vari man ticēt, ka es neesmu domājusi par viņu gadiem ilgi, un tas pierāda, cik drīz tu aizmirsīsi un atkal kļūsi laimīga!

Nobālējusi balta kā krīts, Venēcija noteica: – Kā jūs varējāt zināt par to? Taču jūsu vārdi ir nepārprotami. Jūs taču runājat par Deimrelu, vai ne, kundze?

Hendredas kundzes asaras plūda aumaļām. Viņa nesekmīgi centās nosusināt acis.

– Ak, dārgā, man nevajadzēja… Tavs tēvocis būs tik nikns!

– Kurš jums pateica, kundze, ka mēs ar Deimrelu esam iepazinušies?

– Lūdzu, nejautā man to! – lūdzās Hendredas kundze. – Man nevajadzēja to pieminēt… tavs tēvocis man lika… ak, man tūlīt sāksies lēkme!

– Ja tēvocis jums lika nerunāt par to, es nevēlēšos jūs piespiest to darīt, bet labāk jautāšu viņam pašam, – sacīja Venēcija. – Man prieks, ka esmu to uzzinājusi vēl pirms viņa došanās uz Bērkšīru. Domāju, ka viņš vēl nav atstājis māju. Atvainojiet, krustmāt! Man tūdaļ pat jāiet un jānoskaidro, jo citādi būs par vēlu!

– Venēcij, nē! – kundze gandrīz iespiedzās. – Es tevi lūdzu! Turklāt tam nebūs jēgas, un mājā nav nekādas dzīves, kad viņš ir neapmierināts! Venēcij, tā bija lēdija Denija, taču apsoli man, ka tu neteiksi ne vārda tēvocim!

– Ja jūs būsiet pret mani atklāta, man nebūs iemesla to darīt. Neraudiet! Lēdija Denija… Jā, es saprotu. Vai viņa jums atrakstīja?

– Jā, lai gan es nekad mūžā neesmu viņu sastapusi, jo apprecējos pirms Džona, taču tā bija ļoti pamatīga vēstule, un tavs tēvocis teica, ka ar to viņa pierādījusi savu ārkārtīgo jūtīgumu. Tomēr tas bija ļoti satraucoši un mani tik ļoti apbēdināja, ka visu to dienu es tikpat kā nespēju norīt ne kumosa. Jo, vai zini, mana dārgā, Deimrels… Tu gan to nevari zināt, nabaga bērns, un es nebūt nejūtos pārsteigta par to, ka tu esi viņā iemīlējusies, jo viņš ir neiedomājami pievilcīgs, lai gan, protams, es neesmu ar viņu pazīstama. Un tomēr viņu var ieraudzīt ballēs un parkā, un operā, un… Ak, mana mīļā, cik daudzas sievietes… Bet domāt par laulībām ar viņu… Tavs tēvocis teica, ka tas esot augstākajā mērā neiespējami… kā kaut kas tāds varējis ienākt viņam prātā! Es tikai nezināju, ko darīt, jo tavs tēvocis domāja, ka būs bezjēdzīgi aicināt tevi paviesoties pilsētā. Un tas, ka tu esi pilngadīga, visu vienīgi sarežģīja, turklāt viņam tika stāstīts par taviem principiem, kas esot pārāk stingri, lai tu atļautu… rīcības brīvību, kā viņi saka!

– Man tas netika piedāvāts! – Venēcija noteica, stāvēdama istabas vidū kā sastingusi.

– Nē, mana mīļā, es zinu, taču, lai arī tas izklausās briesmīgi, apprecēties ar viņu būtu vēl ļaunāk! Vismaz es īsti nedomāju…

– Nesatraucieties, kundze! Lēdija Denija kļūdījās. Lorda Deimrela jūtas… nebija tik dziļas, kā viņa iedomājās. Starp mums nebija nekā vairāk par… nelielu flirtu. Viņš man neko nepiedāvāja, pilnīgi neko!

– Ak, mans nabaga, nabaga bērns, nevajag! – iesaucās Hendredas kundze. – Nav brīnums, ka tu esi tik satriekta! Nav nekā ļaunāka kā iemīlēties cilvēkā, kurš neatbild uz tavām jūtām, taču tev nevajadzētu ciest no tādām sāpēm, lai ko arī teiktu tavs tēvocis, jo kungi neko nesaprot par spīti savai gudrībai, un pat viņš man atzinās, ka esot kļūdījies lordā Deimrelā, tātad tikpat viegli būtu varējis arī kļūdīties tevī!

– Kļūdījies lordā Deimrelā! – Venēcija viņu pārtrauca. – Tādā gadījumā… Krustmāt, vai jūs gribat teikt, ka tēvocis Anderšovā satikās ar Deimrelu?

– Mīļā, viņš… viņš uzskatīja to par savu pienākumu, ja reiz tev nav tēva, kurš varētu tevi aizsargāt! Viņš to plānoja ļoti piesardzīgi, sākumā nezinādams, kā varētu… Taču tad tu man atrakstīji par Konveja precībām. Lai arī es nekad mūžā nebiju jutusies tik ļoti šokēta, tas bija paša likteņa sūtīts pavērsiens, jo tas deva tavam tēvocim lielisku iespēju dabūt tevi prom no Andrešovas, un viņš to uzreiz saskatīja, tāpēc ka ir ļoti gudrs, kā ikviens to apgalvo.

– Augstais Dievs! – Venēcija neskanīgi noteica un piespieda roku pie pieres. – Bet, ja viņi satikās… Jā, tam vajadzēja notikt pirms tēvoča nonākšanas Anderšovā… pirms es satiku… Krustmāt, ko viņi apsprieda? Jums tas ir jāpasaka, lūdzu! Ja jūs man neteiksiet, es jautāšu tēvocim; ja arī viņš neteiks, tad jautāšu pašam Deimrelam!

– Venēcij, nerunā tik briesmīgi! Tavs tēvocis bija ļoti patīkami pārsteigts, vari man ticēt. Nevajag domāt, ka viņi strīdējās vai ka situācija bija kaut mazākajā mērā nepatīkama. Patiesi, tavs tēvocis man teica, ka lords Deimrels viņā izraisījis visdziļākās simpātijas, un parasti tā nekad nenotiek. Viņš pat nožēlojot to, ka tas nav iespējams… proti, laulības… un bija spiests atzīt, ka lords Deimrels būtu ļoti… Taču tas ir izslēgts, mana mīļā, un lords Deimrels arī pats to atzina. Tavs tēvocis sacīja, ka viņš esot rīkojies ārkārtīgi cēli, atklāti visu izstāstīdams, un pat piekritis, ka darījis nepareizi, nebraucot projām no Jorkšīras, ko tavs tēvocis viņam nemaz nepārmeta, lai gan, bez šaubām, tā ir tīra patiesība. Tavam tēvocim pat nenācās norādīt uz to, lai arī viņš bija domājis, ka tas būs visnepatīkamākais uzdevums… taču tam nav nozīmes, jo lords Deimrels sacīja, ka saprot, cik nejauki būtu tevi izmantot. Tu nepazīsti pasauli un nekad neesi bijusi ārpus Jorkšīras vai tikusies ar citiem vīriešiem, ja neskaita Jārdlija kungu, tāpēc tev bija gandrīz neizbēgami iemīlēties viņā. Kā lai tu zinātu, ko nozīmē būt precētai ar vīrieti, kuram ir tāda reputācija? Un tu to nesaproti, dārgais bērns, taču tā patiešām būtu īsta katastrofa! – Hendredas kundze apklusa, gribēdama ievilkt elpu, un jutās atvieglota, jo ieraudzīja, ka Venēcijas vaigos ir atgriezies sārtums un ka viņas acis ir iedegušās. Krustmāte pateicīgi nopūtās un sacīja: – Es zināju, ka tu nejutīsies tik slikti, ja atskārtīsi, ka neesi noniecināta! Man prieks, ka es tev to pateicu. Tagad tu vairs neesi tik nelaimīga, vai ne?