– Ja es būtu tāds jauns karstgalvis kā Obrijs, tad ļautu jums pateikt to, ko jūs vēlāk nožēlotu! – Edvards brīdinoši pacēla augšup pirkstu. – Un pēc tam mēs noteikti ielaistos muļķīgā strīdā, pasakot to, ko abi varētu nožēlot! Taču domāju, ka man ir vairāk veselā saprāta, nekā jūs domājat, un ka es pazīstu jūs mazliet labāk, nekā jūs pazīstat pati sevi! Jūs esat impulsīva, jums piemīt jautra daba, jūs pirmoreiz izbaudāt atrašanos sabiedrībā, un es… patiešām esmu par pārliecināts, ka jūs esat izbaudījusi krietni daudz apbrīnas un glaimu. Ir gluži dabiski, ka jūs jūtaties mazliet apreibusi. Es nepavisam negribu jums noskaust šo izklaidi, un nedomājiet, ka tad, kad mēs būsim precējušies, jums tiks liegtas līdzīgas izpriecas. Man pašam pilsētas dzīve nav tuva, taču piekrītu, ka ikvienam nāk par labu paretam apskatīt pasauli, un neapšaubāmi ir ļoti amizanti pētīt tādu cilvēku manieres un ieražas, kuru dzīvesveids ļoti atšķiras no tavējā!

– Edvard, ja kādreiz es esmu likusi manīt, ka grasos precēties ar jums, man ļoti žēl par to. Tagad es jums saku skaidrā valodā, ka tas nenotiks! – Venēcija nopietni paziņoja.

Venēcija redzēja, ka viņas vārdi neatstāj uz Edvardu nekādu iespaidu. Viņš vēl aizvien smaidīja manierē, kas viņai šķita ārkārtīgi kaitinoša, un neveiksmīgi centās runāt rotaļīgi: – Laikam es būšu kļuvis mazliet kurls! Taču jūs man vēl neesat pateikusi, Venēcij, kā jums patīk Londonā un ko jūs te esat redzējusi! Varu iztēloties jūsu pārsteigumu brīdī, kad jūs pirmoreiz aptvērāt, cik liela ir šī pilsēta un cik daudzas iespējas paver zinātkāram skatienam ar tās parkiem, pieminekļiem, bagātnieku skaistajām savrupmājām, nabagu nožēlojamām būdiņām, skrandaiņiem lupatās un augstmaņiem zīdā un purpurā!

– Es vēl nekad neesmu redzējusi nevienu augstmani, kas būtu tērpies zīdā un purpurā. Domāju, ka viņi tādus apģērbus valkā tikai valsts svētkos.

Taču Edvards tikai sirsnīgi pasmējās un sacīja, ka labi pazīst viņas pedantisko dabu, apsolīdams parādīt dažas ievērības cienīgas vietas, kuras Venēcija droši vien vēl nav atklājusi. Viņš pats bija apmeklējis Londonu divkārt un pirmā apmeklējuma reizē bija pārāk pārsteigts un samulsināts, tādēļ tikai ziņkārīgi lūkojās apkārt – Venēcijai vajadzētu zināt, ka tolaik viņš nav bijis vecāks par Obriju. Otrajā reizē viņš esot apgādājies ar izcilu ceļvedi, kas ne tikai iepazīstinājis ar ievērības cienīgākajām vietām, bet arī sniedzis noderīgu informāciju, lai novērtētu dažādās ieteiktās ēkas. Edvards piebilda, ka esot paņēmis šo izcilo grāmatu sev līdzi un ceļojuma laikā izlasījis no vāka līdz vākam, lai atsvaidzinātu atmiņu.

Venēcija varēja tikai brīnīties par viņu. Viņa nekad nebija sapratusi Edvarda domu gājienu un to, kas īsti padarīja viņu tik nesatricināmi pašapzinīgu. Meitene neuzskatīja, ka Edvards ir izmisīgi iemīlējies viņā. “Varbūt, reiz iestāstījis sev, ka es esmu vispiemērotākā sieva, viņš vai nu bija pārāk apradis ar šo ideju, lai spētu viegli no tās atteikties, vai arī bija pārāk augstās domās par sevi. Tādējādi viņam ir grūti noticēt, ka es visā nopietnībā varu noraidīt viņa bildinājumu.” Neizskatījās, ka meitenes tiešā valoda būtu viņu iztrūcinājusi; drīzāk Edvards likās uzjautrināts un sāka izturēties ar laipnu iecietību, kādu krietns vīrs varētu izrādīt pret izlutinātu bērnu. Viņš nespēja noturēties, mazliet nesarājis Venēciju par to, ka viņa devusies projām no Anderšovas, nepavēstot viņam par saviem nolūkiem. Edvards šo ziņu bija izdzirdējis no savas mātes, kura savukārt bija to saņēmusi no lēdijas Denijas, un viņam tas bija pamatīgs pārsteigums. Tomēr Edvards viņai piedeva un negrasījās pārmest, jo viņš vislabāk saprata, cik daudz rūpju sagādājis šis ceļojums. Tas lika viņam nosodīt Konveja laulību, un par šo tēmu viņš runāja krietni izjusti un ar tiešākiem vārdiem nekā tie, ko viņš parasti lietoja, runājot ar Venēciju vai viņas brāli. Edvards atzina, ka esot bijis par Konveju labākās domās, un šajā jautājumā izteicās tik saprātīgi, ka Venēcija atkal sāka just pret viņu labvēlību. Edvards bija uzskatījis par pareizu aizvest māti iepazīties ar lēdiju Lenjonu; viņi uzkavējās ne vairāk kā divdesmit minūtes, taču arī ar pusi no šī laika būtu pieticis, lai sniegtu viņam visai pārliecinošu priekšstatu par Skorjeras kundzes raksturu. Viņa bija patiesi neciešama sieviete! Edvards nesaskatīja neko sliktu Šarlotē, taču viņam bija sāpīgi nolūkoties, kā tik neizteiksmīga meitene aizstāj Venēciju Anderšovas saimnieces lomā. Viņam bija jaunās sievietes žēl un radies iespaids, ka Šarlotes situācija nav nekāda patīkamā. Kad Skorjeras kundze bija sākusi runāt par Obrija pārcelšanos uz priorātu, bez šaubām, izskaidrodama to ar viņa greizsirdību un cenzdamās pārējiem iestāstīt, ka viņa darījusi visu, lai atrunātu jaunekli, Šarlote bija izskatījusies tik bēdīga, it kā tūlīt gatavotos izplūst asarās. Nabadzīte! Edvards gan nedomāja, ka Šarlotē ir kaut kas dievināms. Viņaprāt, Konvejs būtu rīkojies labāk, ja paliktu uzticīgs Klārai Denijai.

– Nabaga Klāra! Kaut nu viņa saprastu, cik veiksmīgi ir izvairījusies no slikta darījuma!

Edvards nopietni sacīja: – Gan jau daļēji viņa saprot savu kļūdu attiecībā uz Konveju, taču vēl ir par agru, lai gūtu mierinājumu no tā, ka viņš ir necienīgs. Man viņas ir patiesi žēl! Vainas apziņa smagi nomāc Klāras garu, taču viņa izrāda lielu pašcieņu un drosmi. Es mazliet aprunājos ar viņu un ceru, ka ievirzīju viņas domas mazliet priecīgākā gultnē. Eberslijā šī tēma netiek pieminēta, un šis apstāklis ir liedzis viņai apsvērt visu šo gadījumu ar vēsu prātu sera Džona ietekmē.

– Man prieks, ka jūs bijāt laipns pret viņu, – Venēcija noteica, lūpām neviļus nodrebot smaidā. – Taču pastāstiet man, kā izskatās Anderšovā! Vai viņiem klājas labi? Es runāju nevis par Šarloti un Skorjeras kundzi, bet gan par kalpotājiem!

– Domāju, ka ciešami, taču nevar gaidīt, lai jūsu kalpotāji būtu labvēlīgi noskaņoti pret lēdiju Lenjonu, ja viņu ierašanās nozīmēja jūsu aizbraukšanu. Spriežot pēc Povika teiktā pirms nedēļas, viņi nojauš, kā tas ir noticis, un ņem to ļaunā. Varat būt droša, ka es Povikam neteicu neko, lai iedvestu šādu ideju, taču atpakaļceļā nespēju nedomāt par to, cik lielā mērā es esmu vainojams pie šīs neveiklās situācijas, lai arī negribot.

– Jūs? – Venēcija iesaucās. – Manu dārgo Edvard, ko gan jūs gribat teikt? Tikai viens cilvēks ir tajā vainojams, un tas ir Konvejs! Jums ar to nebija nekāda sakara!

– Tam nebija nekāda sakara ar Konveja laulībām, kuras es nebūtu varējis novērst. Es nerunāju par to. Taču viņa uzvedība man ir pierādījusi, ka visi apsvērumi, kas neļāva man steigties ar mūsu laulībām pēc sera Frānsisa nāves, ir kļuvuši par cēloni šim kļūmīgajam stāvoklim, kurš nekad nebūtu radies, ja jūs būtu pārcēlusies uz Neterfordu. Pašreizējā situācija katrā gadījumā ir nožēlas vērta. Es neko nesaku par nevēlamajām baumām, kas ap to ir sacēlušās, lai gan Obrijs varēja doties jums līdzi uz Londonu, nevis pārcelties uz dzīvi muižā tikai dažu jūdžu attālumā no Anderšovas. Taču, kamēr viņš atrodas tuvumā un bieži tiekas ar Poviku un jūsu pārvaldnieku, jūsu kalpotāji nenostāsies Konveja sievas pusē. Tas nešķiet pareizi. Un viņi drīzāk vērsīsies pie Obrija, tiklīdz radīsies kādas grūtības.

– Interesanti, kādu padomu viņš tiem varētu dot? – Venēcija iejautājās. – Ar Obriju nekad neko nevar zināt! Viņš var sniegt ļoti labu padomu, ja vien ir draudzīgā noskaņojumā.

– Viņam nevajadzētu sniegt nekādu. Un, lai cik lielu pateicību viņš izjustu pret lordu Deimrelu, viņam nevajadzētu dzīvot zem šī lorda jumta. Es nenoliedzu viņa gaišības labās īpašības, taču viņa ietekme var būt ārkārtīgi nevēlama, it īpaši Obrijam. Deimrels ir cilvēks bez kādas morāles, un tas padara viņu par visnepiemērotāko sabiedrību jauneklim Obrija vecumā un ar viņa uzskatiem.

Lai arī izrādījās grūti apspiest uzvirmojušo sašutumu, Venēcijai tomēr izdevās noteikt ar pienācīgu savaldību:

– Jūs maldāties, ja domājat, ka Obrijam draud samaitāšanas briesmas, biedrojoties ar Deimrelu. Lordam tas nāktu prātā ne vairāk kā jums pašam, pat ja tas būtu iespējams, par ko es ļoti šaubos! Obriju nevar tik vienkārši ietekmēt.

Edvarda smaids pauda apzinātu pārākumu. Viņš noteica: – Baidos, ka šis ir jautājums, par kuru es varu spriest labāk nekā jūs, Venēcij. Tomēr nestrīdēsimies par to. Patiešām, man žēl, ka uzsāku sarunu ar jums par jautājumu, kas ir ne tikai ārpus sievietes sapratnes robežām, bet kam nemaz nevajadzētu tajās atrasties.

– Tādā gadījumā jums nevajadzēja to pieminēt! – Edvards par atbildi tikai viegli palocījās, paužot zināmu ironiju, un tūlīt pat sāka runāt par kaut ko citu. Venēcija jutās pateicīga par to, ka krustmāte šajā brīdī atgriezās istabā, dodot viņai pašai iespēju izbēgt, ko meitene tūlīt pat izmantoja. Ieganstam viņa pateica, ka līdz pusdienām ir jāpabeidz kāda vēstule, tāpēc viņa ir spiesta atvadīties no apmeklētāja.

Viņa nebija noskaidrojusi, cik ilgi Edvards ir iecerējis uzturēties Londonā, taču pēc izvairīgās atbildes uz šo jautājumu varēja spriest, ka vizīte ievilksies uz nenoteiktu laiku. Kā pacietīgi izturēt viņa sabiedrību un kā viņu pārliecināt, ka šis pasākums ir bezjēdzīgs? Tie bija uzdevumi, kurus nebija viegli atrisināt, it īpaši pēc Hendredas kundzes labi domātajiem centieniem sekmēt Edvarda apciemojumus.

Drīz vien Venēcija atklāja, ka kopā ar krustmāti pavadītajā laikā Edvardam ir izdevies atstāt lielisku iespaidu. Viņasprāt, Edvards bija ļoti piemērots laba vīra lomai, jo bija laipns, uzticams, saprātīgs un turīgs. Viņam izdevās pārliecināt Hendredas kundzi, ka viņa vilcināšanās ar bildinājumu ceļas nevis no kaisles trūkuma, bet gan ir izskaidrojama ar vīrieša saprātīgajiem principiem. Hendredas kundze, kura pati bija dedzīga principu atbalstītāja, lieliski saprata Edvarda pacietību un cienīja viņu par to. Viņa drīz vien sāka uzskatīt Edvardu par nesavtīgi uzticamu kavalieri, kura rīcība ir cēla un aizkustinoša, un visiem spēkiem centās tuvināt laimīgu iznākumu. Krustmāte atbalstīja Edvarda plānus saistībā ar Venēcijas izklaidēšanu un izglītošanu, iesaistīja viņu savās dienas gaitās un tik daudzas reizes aicināja uz Kevendišskvēru nobaudīt to, “ko Dieviņš devis”, ka Venēcija bija spiesta iebilst. Piedevām meitene paziņoja, ka ne tikai nav atmetusi plānus par savas mājas iekārtošanu, bet ir vēl vairāk nostiprinājusies savā pārliecībā un pat apskatījusi namu Hanstaunā, kura, viņasprāt, varēja kļūt par omulīgu mājvietu viņai un Obrijam.