– Es to nezinu, taču negrasos ar jums strīdēties šajā jautājumā, kundze! Uzdrošinos apgalvot, ka daudzi jums piekristu, bet… kā lai Londonā cilvēki uzzina, kāda bija mana situācija? Esmu pārliecināta, ka jūs neesat to atklājusi!

– Nē, nē, patiešām, nekad! Taču… nu, tādas lietas nāk gaismā. Nezinu īsti, kādā veidā, taču vari man ticēt, ka tā notiek!

Venēcija nespēja noticēt tam, ka Anderšovā notikušais varētu kļūt zināms Londonā, tādēļ krustmātes noslēpumainie brīdinājumi atstāja viņu vienaldzīgu. Laimīgā kārtā nenācās grūti pievērst Hendredas kundzes domas kam citam, tāpēc Venēcija izmantoja pirmo pagadījušos izdevību, lai sāktu sarunu par jaunu tematu, un pavēstīja Hukema bibliotēkā dzirdētās baumas par karalienes ārstu prognozēm, ka viņai atlicis dzīvot mazāk par nedēļu. Tā kā Hendredas kundze briesmīgi bažījās par to, ka Viņas Majestāte – kura, kā zināms, bija sīksta kā vēršāda, – varētu izdzīvot ziemu un sabojāt visas Terēzas izredzes, nomirstot nākamās sezonas vidū, šāds sarunas pavērsiens bija ļoti veiksmīgs. Ar savām cerībām, šaubām un spekulācijām par to, cik ilgu laiku galms un, bez šaubām, augstākā sabiedrība sēros, Hendredas kundze uz kādu laiku aizmirsa, ka nav izspiedusi no savas spītīgās brāļameitas solījumu paklausīt.

Karaliene nomira Kjū, agrā septiņpadsmitā novembra rītā. Hendreda kungs pavēstīja to savai sievai, un tas krietni vien uzlaboja viņas omu, kuru bija sabojājusi šuvējas neiedomājamā uzvedība – apsolītās pēcpusdienas kleitas vietā viņa atsūtīja uz Kevindišskvēru izvairīgu zīmīti ar atvainošanos par to, ka nav varējusi izpildīt savu pasūtījumu.

Vienīgais, kas Hendredas kundzei īsti nelikās patīkams, – karaliene izvēlējusies nomirt septiņpadsmitajā, nevis astoņpadsmitajā novembrī, jo septiņpadsmitajā bija paredzēta balle, ko krustmāte rīkoja par godu Venēcijai. Tas bija diezgan neveiksmīgi, jo sagatavošanās darbi bija paveikti, panākta vienošanās ar franču pavāru par vakariņām, ar Vērtingu pārrunāts šampanieša jautājums, viss izlemts par tērpiem un ielūgumiem, bet nu izrādījās, ka pūliņi bijuši veltīgi. Tomēr, prātojot, ko iesākt ar krēmiem, buljoniem un pildītajiem putniem, Hendredas kundze nonāca pie idejas uzaicināt dažus no lūgtajiem viesiem uz gluži neformālām vakariņām balles vietā, lai pavadītu klusu vakaru sarunās, varbūt izspēlējot dažas vista partijas, taču bez kādas mūzikas.

– Ne vairāk par pusduci personu, jo, ja būs vairāk, tas izskatīsies pēc balles, – viņa sacīja Venēcijai. – Tas nav pieļaujams! Mana dārgā, tas man atgādināja… melni cimdi! Uzdrošinos apgalvot, ka tev tādu nav un tādus vajag nekavējoties iegādāties! Melnas lentītes tāpat, un domāju, ka tev vajadzētu uzvilkt cieši aizpogātu kleitu, nevis tērpu ar dziļo izgriezumu. Un es neaicināšu ciemos jaunus cilvēkus. Tikai dažus no saviem tuvākajiem draugiem. Ko tu teiktu par seru Metjū Helovu? Viņš priecātos te ieturēt maltīti, un tev viņš patīk, vai ne?

– Jā, pat ļoti, – Venēcija izklaidīgi atbildēja.

– Viņš ir apbrīnojams cilvēks. Es zināju, ka tev viņš patiks un ka viņam patiksi tu! Viņš tevi ārkārtīgi apbrīno. To es redzēju jau pirmajā acu uzmetienā.

– Ja vien viņš nebārstīsies ar tiem liekulīgajiem komplimentiem… un man šķiet, ka tas viņam nebūs ne prātā… tad var mani apbrīnot, cik vien tīk, – Venēcija nomākta atbildēja.

Hendredas kundze nopūtās, taču vairs neko neteica. Sers Metjū Helovs, lai arī nebija ideāls vīrs Venēcijai, visādā ziņā tika uzskatīts par cienījamu, un krustmāte ļoti priecājās par to, cik draudzīgas ir viņa attiecības ar Venēciju. Viņš gan bija meitenei par vecu un diemžēl atraitnis, tomēr likās, ka simpātijas ir abpusējas. Lai arī visi uzskatīja, ka viņš apglabājis savu sirdi līdz ar sievu, nebija šaubu par to, ka sers Metjū novērtē Venēcijas daiļumu un uzskata viņas sabiedrību par visai tīkamu.

Taču viņš nebija vienīgais iespējamais vīrs, ko Hendredas kundze sameklēja savai brāļameitai, tāpēc Venēcijas aizrautības trūkums krustmāti daudz nesatrauca. Viņa nolēma, ka uz vakariņām jāuzaicina arī Armina kungs, kurš zināja visu par Romas impērijas atliekām vai kaut ko tamlīdzīgu un varēja izrādīties gluži piemērots meitenei, kura pavadīja trīs stundas Britu muzejā un bibliotēkā izvēlējās grāmatas par viduslaikiem.

Izskatījās, ka Venēcijai patīk Armina kungs, jo viņš esot daudz lasījis. Viņai pieņemami likās vēl divi vecpuiši. Vienam bija ļoti labas manieres, bet otrs bija ļoti bruņniecisks. Hendredas kundze juta spēcīgu vēlēšanos izplūst asarās un varbūt tā arī būtu darījusi, ja zinātu, ka Venēcija metusi mieru pastaigām un velta katru pēcpusdienu mājas meklēšanai.

Šis uzdevums izrādījās nogurdinošs un nomācošs, taču Venēcija jau veselu mēnesi bija nodzīvojusi kopā ar krustmāti un ne tikai uzskatīja, ka mēnesis ir pilnīgi pietiekams ciemošanās laiks, bet arī aizvien vairāk iedegās vēlmē iekārtot pašai savu dzīvesvietu. Varbūt viņa nejustos tik nelaimīga, ja visu laiku būtu aizņemta, varbūt mājsaimniecības rūpēs viņa varētu aizmirst savu mīlestību vai vismaz aprast ar vientulību, tāpat kā Obrijs bija apradis ar savu klibumu.

Kādu vakaru meitene atgriezās no savas kārtējās ekspedīcijas, un sulainis ielaida viņu mājā un pavēstīja, ka pie viņas ieradies apmeklētājs, kurš atrodas viesistabā kopā ar Hendredas kundzi. Venēcija stāvēja kā iemieta un juta, ka sirds teju vai apstājas.

– Kāds Jārdlija kungs, jaunkundz, – noteica sulainis.

Septiņpadsmitā nodaļa

Edvards bija ieradies Londonā ar divējādu mērķi. Viņš vēlējās apmeklēt ārstu, kuru bija ieteicis krietnais Hantspils, – Edvards gan nedomāja, ka būtu pamats uztraukumam, tomēr klepus negribēja atkāpties, un tas diemžēl darīja stipri nervozu viņa māti. Kad Hantspils savā īgnajā manierē bija pavēstījis, ka aizdomās par kādu nopietnāku vainu ir jākonsultējas ar ārstu no Jorkas, Edvards pieņēma lēmumu labāk doties pie Londonas speciālista.

– Un es domāju, mana dārgā Venēcij, ka nav vajadzības jums stāstīt, kāpēc devu priekšroku šādam risinājumam, jo tas bija mans otrais galvaspilsētas apciemojuma nolūks! – viņš viltīgi noteica.

– Man ļoti žēl, ka jūs vēl neesat īsti atlabis, – Venēcija atbildēja. – Vai Jārdlijas kundze arī ir pilsētā?

Nē, viņš bija ieradies bez mātes. Jārdlijas kundze bija ļoti vēlējusies dēlu pavadīt, taču viņš uzskatīja, ka ceļojums būs pārāk nogurdinošs, tāpēc māte palika Neterfoldā. Edvards apmetās “Redišā”, kas viņam bija ieteikta kā cienījama viesnīca un izrādījās daudz lielāka, nekā aprakstīts. Edvards baidījās, ka rēķins arī būs atbilstošs.

– Tomēr uzdrošinos teikt, ka tas mani neizputinās un, dodoties brīvdienās, cilvēks var atļauties kļūt mazliet izšķērdīgs.

Kad Hendredas kundze izgāja no istabas, ātri vien atrodot kādu aizbildinājumu, Edvards pavēstīja Venēcijai, cik viņš ir laimīgs, atrodot viņu dzīvojam tik ērtos apstākļos. Viņš nav šaubījies, ka viņas krustmāte ir ārkārtīgi godājama sieviete, taču prāts nav bijis mierīgs, kamēr viņš par to nav pārliecinājies pats savām acīm. Nu viņš redzot, ka Venēcija dzīvo izsmalcināti elegantā stilā un neapšaubāmi tiek regulāri izklaidēta pēc jaunākās modes. – Jūsu krustmātei noteikti ir plašs paziņu loks. Droši vien viņa bieži rīko viesības un jūs esat iepazinusies ar jo daudziem cilvēkiem!

Nebija grūti atskārst, kāds ir Edvarda patiesais Londonas apciemojuma mērķis. Deimrelu viņš nebija uzskatījis par bīstamu, taču jaunie skaistuļi un franti, par kuriem viņš Venēciju izprašņāja ar smaidu uz lūpām, tomēr uzmanīgi viņu vērojot, varētu apžilbināt nabaga nevainīgu meiteni no laukiem.

Venēcija pārtrauca Edvarda mēģinājumus noskaidrot, vai šis ir tas gadījums, un apjautājās, vai viņš ir ticies ar Obriju. Edvarda vaigs uzreiz sadrūma, un viņš atbildēja:

– Jā, es viņu satiku. Zināju, ka jūs gribēsiet saņemt ziņas par brāli, tāpēc aizjāju uz priorātu. Jāpiebilst, ka mazliet pretēji savai gribai, jo Deimrels nav cilvēks, ar kuru man gribētos ielaisties par virspusēju pieklājību tuvākās attiecībās. Tā bija ļoti neveikla situācija, Venēcij. Es jutos ārkārtīgi neapmierināts, to uzzinot! Brīnos, kāpēc jūsu tēvocis neuzaicināja Obriju kopā ar jums uz pilsētu.

– Viņš aicināja, taču Obrijs nevēlējās braukt. Ziniet, te viņam nemaz nepatiktu. Vai viņš jūtas labi? Lūdzu, pastāstiet, kā… kā viss izskatījās priorātā? Obrijs ir nekam nederīgs vēstuļu rakstītājs!

– Ak, viņam klājas gluži labi! Lieki teikt, ka atradu viņu ieurbušos grāmatā pie rakstāmgalda, kas bija nokrauts ar papīriem! Es uzdrošinājos pajokot par šīm barikādēm, kā es tās nodēvēju. Varat nešaubīties! Lai izņemtu vienu grāmatu no plaukta, viņš izņem duci. Es pabrīnījos, kādēļ cilvēks, kurš ir tik ļoti iemīļojis grāmatas, ļauj tām palikt mētājamies apkārt, pat uz grīdas! Vai viņš nekad nenoliek tās, kuras ir izlasījis?

– Nē, nekad. Vai jūs viņam pateicāt, ka brauksiet uz Londonu?

– Protams, tas bija mana apciemojuma mērķis! Es piedāvāju nosūtīt jums kādu ziņu vai vēstuli, taču Obrijs bija visai untumains. Jūs jau zināt to viņa modi brīžos, kad kāds cenšas dot viņam mājienu! Obrijam nepatika mana piezīme par to, ka tās nav viņa grāmatas, kas mētājas uz grīdas, tāpēc viņš man neuzticēja nekādu ziņu.

– Obrijs neatzīst jūsu tiesības, Edvard. Patiesībā jūs esat vienīgais, kas tās atzīst, tāpēc jums vajadzētu atcerēties, ka jums tādu nav.

– Ja runājam par to… bet tas nebija jautājums par tiesībām! Varētu gan domāt, ka viņa vecuma zēnam nevajadzētu tik noraidoši izturēties pret nelielu draudzīgu kritiku.

– Nē, ja vien jūs nepazīstat Obriju, – Venēcija atcirta. – Patiesība ir tāda, ka jūs abi īpaši labi nesaprotaties.

– Es uzdrošināšos jums iebilst, mana dārgā Venēcij! – Edvards smaidot noteica. – Patiesība ir tāda, ka Obrija jaunskungs ir greizsirdīgs un vēl nav iemācījies to pārvarēt. Gan jau ar laiku tas notiks, it īpaši tad, ja neviens nepievērsīs uzmanību viņa untumiem.

– Jūs kļūdāties, Edvard, – Venēcija iebilda, cieši viņu uzlūkojot. – Obrijs nav greizsirdīgs. Viņš zina, ka nav nekādas vajadzības. Un es nedomāju, ka viņš izrādītu kaut mazāko greizsirdību arī tad, ja tāda būtu! Viņš daudz neinteresējas par cilvēkiem. Arī agrāk es esmu jums to teikusi, taču jūs man neticat. Es negribu sagādāt jums sāpes, jo mēs bijām ļoti labi draugi, un… un es esmu jums parādā par jūsu ārkārtīgo laipnību, taču ticiet man vismaz vienā ziņā! Es ne…