Drīz vien Venēcija atklāja, ka izklaides ieņem tikai otro vietu Hendredas kundzes nodarbju hierarhijā, piekāpjoties modei. Viņa bija lielas ģimenes māte, tādēļ Venēcija pieņēma, ka krustmāte pastāvīgi būs aizņemta ar mātes rūpēm, un sākumā jutās pārsteigta, jo sirsnīgā sieviete mīļu prātu nodeva savus bērnus guvernanšu un aukļu gādībā. Iepazinusi krustmāti labāk, Venēcija ar izbrīnu saprata, ka, par spīti Hendredas kundzes laipnajai sirdij, viņa savā ziņā ir tikpat egoistiska kā viņas ekscentriskais brālis. Lai arī viņa ar sirsnību izturējās pret ģimenes locekļiem un plašo draugu loku, dziļākās jūtas skāra vienīgi viņu pašu. Viņa bija kūtra pēc dabas, tāpēc pusstunda kopā ar bērniem bija augstākais, ko krustmāte spēja izturēt, lai nenogurtu no viņu čivināšanas. Pat Terēza, kurai drīz vajadzēja iziet sabiedrībā, parādījās viesistabā kopā ar otru lielāko māsu tikai pēc vakariņām, kad nebija viesu, jo Hendredas kundze uzskatīja, ka nekas nav nogurdinošāks par māju, kur sabiedrībā vēl neizgājušām meitenēm ļauj apgrozīties starp viesiem. No viņas trim dēliem vecākais mācījās Oksfordā, otrais Ītonā, bet jaunākais pie mājskolotāja.

Hendreda kungs, neskatoties uz savu slikto veselību, reti uzturējās Kevendišskvērā vairākas dienas pēc kārtas un lielākoties pavadīja laiku, braukājot apkārt pa visu valsti un kārtojot privātus vai valstiskus darījumus. Venēcijai neizskatījās, ka viņš daudz interesētos par savu atvašu audzināšanu vai mājsaimniecības vadīšanu, taču visi turēja viņu augstā cieņā, viņa nedaudzie rīkojumi tika nekavējoties bez ierunām izpildīti un ikviens viņa izteikums tika uztverts kā izšķirošais pierādījums strīdā. Atvedot Venēciju uz mājām un pavēstot, ka viņa drīkst pieprasīt no viņa vajadzīgās naudas summas, Hendreda kungs atstāja sievas ziņā viešņas izklaidēšanu, bet savus uzmanības apliecinājumus aprobežoja ar palaikam izteikto cerību, ka Venēcija jūtas labi.

Zināmā mērā viņa arī jutās labi. Būtu neiespējami justies citādi pirmajā Londonas apmeklējuma reizē, kad viss ir jauns un tik daudz kas šķiet brīnišķīgs. Krustmāte nožēloja, ka nevar aizvest brāļameitu uz operu un uz “Olmaka” klubu, atkārtojot dučiem reižu nedēļas laikā: – Ak, ja tu būtu atbraukusi sezonas laikā! – Taču laukos uzaugusī Venēcija nesaprata, kā vēl vairāk izklaižu iespējams ietilpināt dienās, kas jau tā bija aizpildītas ar dažādām aktivitātēm. Londonā nebija daudz cilvēku, taču oktobra sākumā atgriezās pietiekoši daudzi augstākās sabiedrības pārstāvji, kuru uzskati par lauku dzīvi sakrita ar Hendredas kundzes viedokli, izveidojot veselu pūli pēc Venēcijas mērauklas, un Kevendišskvērā pienāca ļoti iespaidīgs zelta burtiem iespiestu ielūgumu skaits. Pat visparastākā luga bija baudījums cilvēkam, kurš ne reizes nav apmeklējis teātri, izbraucienā pa Haidparku nekad neizpalika Hendredas kundzes norādes uz kādu ievērojamu personu, bet pastaigu pa Bondstrītu, pilsētas modernāko kvartālu, pavadīja interese un aizrautība, jo tajā atradās pasaules smalkākie veikali. Venēcija nebūt neizturējās noraidoši pret modi, viņai piemita dabas dota gaumes izjūta, un no Jorkšīras atvestās kleitas ļāva Hendredas kundzei uzelpot – viņa bija baidījusies, ka tās varētu būt nemodernas, un pat viņas ģērbēja tās negribīgi uzslavēja. Tomēr Venēcija bija gatava papildināt savu garderobi un guva patiesu prieku, pieskaņojoties jaunākajām modes tendencēm. Arī krustmātes sabiedrība sagādāja viņai nebeidzamu uzjautrinājumu, jo, visu mūžu dzīvojusi kopā ar egoistiem, Venēcija nepavisam nejutās šokēta par Hendredas kundzes apņemšanos neļaut nekam stāties ceļā viņas ērtībām; meitene turpināja uzskatīt to par komisku, un Hendredas kundze viņai vēl aizvien ļoti patika. Tomēr zem prieka slēpās trulas sāpes, kas nekad netika aizmirstas un brīžam pārvērtās spēcīgās ciešanās. Venēcija nespēja izmest Deimrelu no prāta vai pārstāt neviļus apcerēt, ko stāstītu viņam par Svētā Pāvila katedrāli un kā viņš smietos, izdzirdot par Hendredas kundzes pārliecību, ka viņa ievēro stingru diētu, katras maltītes laikā novietojot sev pie elkoņa šķīvi ar krekeriem un mielojoties ar tādiem gardiem ēdieniem kā trifeļu sacepums un omāru pīrādziņi. Pat tad, kad Venēcijas lūpās parādījās šķelmīgs smaids, doma, ka viņa nekad vairs neapmainīsies jokiem ar Deimrelu, ienāca prātā un iesvēla izmisumu. Tapa skaidrs, kāpēc tādi cilvēki kā nabaga sers Semjuels Romillijs izdara pašnāvību, un Venēcija apskauda viņu par šo izbēgšanu no bezcerības. Venēcija dzīvoja cerībā uz Obrija retajām vēstulēm, taču tās sagādāja maz mierinājuma. Brālis bija nekam nederīgs rakstītājs, un visas viņa pieminētās ziņas lielākoties bija saistītas ar Anderšovu. Ja viņš stāstīja par Deimrelu, tad tikai to, ka viņi bijuši medībās vai Obrijs uzveicis viņu šahā trīs reizes pēc kārtas.

Venēcija nebija radusi pie izrādīšanās un asaru plūdiem vai letarģiskas vienaldzības lēkmēm. Vienīgi skumjas acīs dažkārt viņu nodeva un lika krustmātei sajusties neomulīgi.

Visā visumā Venēcija labi sapratās ar Hendredas kundzi, un Hendredas kundze jutās ļoti apmierināta ar Venēciju. Meitene bija uzmanīga sarunbiedre, gaumīgi ģērbās, izturējās eleganti un pašapzinīgi un viegli prata sarunāties gan ar gudrajiem, gan dumjajiem, nevis jutās neveikli un klusēja svešinieku sabiedrībā, kā to varētu sagaidīt.

Hendredas kundze viņas uzvedībā saskatīja tikai vienu mīnusu, un tā bija Venēcijas nemainīgā neatkarība. Nekas nespēja viņu pārliecināt par to, ka neklājas kalt plānus par dzīvi bez citu padomiem un staigāt pa Londonu bez pavadoņa. Gandrīz visos citos jautājumos Venēcija bija gatava paklausīt krustmātei un pat piekāpties viņai, tomēr savu brīvību neupurēja. Venēcija viena devās iepirkties, viena pastaigājās pa parkiem. Atklājusi, ka vēsturiskus pieminekļus krustmāte apskata diezgan negribīgi un interesējas tikai par modē nākušu mākslinieku gleznām, Venēcija pēcpusdienās, kad kundze atjaunoja spēkus ar snaudas palīdzību, pasāka doties projām un apmeklēja tādas vietas kā Vestminsteras abatija vai Londonas Tauers un pat Britu muzejs.

– Neņemot vērā visus citus apstākļus, – Hendredas kundze traģēdijas cienīgā tonī noteica, – ar to vien pietiek, lai visi padomātu, ka tu esi zilzeķe! Nekas nevarētu būt briesmīgāk!

Šī saruna notika pie pusdienu galda, un Venēcija, kura izbrīnā bija nolūkojusies krustmātes neparastajās grimasēs katru reizi, kad viņa iedzēra malku vīna, iesaucās:

– Mana dārgā kundze, vai jūs esat droša, ka tas šerijs ir labs? – Runājot viņa pameta skatienu uz namzini. Viņš allaž šķita kokains, taču Venēcijas vārdi lika viņa lūpām viegli nodrebēt.

To uzreiz izskaidroja Hendredas kundze, nosakot ar smagu nopūtu: – Tas nav šerijs, dārgā, tas ir etiķis!

– Etiķis? – Venēcija neticīgi atkārtoja.

– Jā, – krustmāte pamāja, nomākti viņu uzlūkodama. – Bredpolam nācās par divām collām paplatināt manu violeto atlasa kleitu, to ar franču korseti un trēnu ar dubulto apmalojumu un franču mežģīnēm ap kaklu. Man vajag atbrīvoties no liekā svara, un etiķis ir vislabākais līdzeklis. Etiķis un krekeri. Vai zini, Bairons ievēroja šo diētu, tāpēc ka viņam bija nosliece uz pieņemšanos svarā, un tādā veidā viņš to apkaroja.

– Brīnums, ka viņš neizdarīja pašnāvību! Krustmāt, viņš nevarēja izdzīvot ar tādu diētu!

– Tā varētu padomāt, – piekrita Hendredas kundze, – taču tā man teica Rodžerss. Pirmajās mūsu vakariņās Rodžerss nenobaudīja nevienu ēdienu un ēda tikai krekerus… Vai varbūt tie bija kartupeļi? Es neesmu pilnīgi droša par to, taču zinu, ka viņš lietoja etiķi.

– Tas taču nav dzerams! – iebilda Venēcija.

– Nu, viņš nevarēja to ēst, tātad acīmredzot būs dzēris! – Hendredas kundze saprātīgi norādīja.

– Varbūt viņš uzlēja to virsū ēdienam. Viņš būtu saslimis, ja dzertu etiķi glāzēm!

– Vai tu domā, ka man vajadzētu darīt tā? – jautāja Hendredas kundze, mazliet aizdomīgi nopētīdama mandeļu krēmu uz sava šķīvja.

– Pilnīgi noteikti ne! – Venēcija iesmējās. – Lūdzu, lieciet, lai Vērtings nes to projām, kundze!

– Manuprāt, tas pavisam sabojātu šo krēmu. Varbūt tikpat labi es varētu apēst krekeru. Vērting, varat man atkal pasniegt krēmu un tad iet, jo man vairs neko nevajadzēs, izņemot mandeļu bezē, un tos jūs varat atstāt uz galda. Mana mīļā, tev vajadzētu vienu apēst, jo tie ir ārkārtīgi labi, bet tu neesi ēdusi ne drusciņas!

Lai viņai izpatiktu, Venēcija paņēma mandeļu bezē un sēdēja, to skrubinādama, kamēr krustmāte atkal ķērās pie viņas pārliecināšanas, ka labi audzinātām jaunām dāmām neklājas nekur doties vienām pašām. Venēcija ļāva viņai izrunāties, nespējot atzīties, ka došanās pastaigās palīdz viņai kaut nedaudz nodarbināt prātu un ka viņa nekad nav viena, jo viņai līdzās staigā rēgs, nedzirdams un neredzams, tomēr tik reāls, ka dažkārt likās teju sataustāms.

– …un ir ļoti svarīgi, mana mīļā, lai tu uzvestos ārkārtīgi piedienīgi! – apgalvoja Hendredas kundze.

– Kāpēc? – Venēcija jautāja.

– Ikvienai neprecētai dāmai vajadzētu tā rīkoties tavā situācijā, Venēcij. Lieka piesardzība nenāks par ļaunu! Mana mīļā, ja tu pazītu pasauli tāpat kā es, ko, protams, no tevis nevar gaidīt, tu zinātu, ka cilvēki var būt ārkārtīgi ļauni, it īpaši tad, ja meitene ir tik ļoti glīta un tik…

tik žilbinoša!

– Es neuzskatu, ka par mani kāds varētu pateikt kaut ko ļaunu tikai tāpēc, ka es pastaigājos viena pati, – Venēcija atbildēja. – Katrā ziņā neko tādu, kas man liktos svarīgi.

– Ak, Venēcij, lūdzu, nerunā tādā garā! Padomā tikai, cik tas būs briesmīgi, ja cilvēki sāks teikt, ka tu esi vieglprātīga! Vari būt droša, ka viņi vēro un pie mazākās izdevības būs gatavi tev kļūmi pārmest, un par to nav jābrīnās! Iespējams, es arī pati tā darītu, protams, ne jau tev, dārgais bērns, bet kādai citai meitenei tavā situācijā noteikti.

– Kas tāds ir manā situācijā, lai cilvēki gribētu man pārmest kļūmes? – Venēcija apjautājās.

– Ak, dārgā, kaut tu nebūtu… tu mani nostādi neērtā stāvoklī! Tu dzīvo tikai ar Obriju, tas ir, bez pavadones un… augstais Dievs, Venēcij, pat tev vajadzētu zināt, ka tā neklājas!