Meitene apsēdās pie sava tualetes galdiņa, lai nevajadzētu lūkoties uz brāli, un sāka izvēlēties no lādītes rotaslietas. Kad aukle aizvēra durvis, Obrijs ierunājās: – Tātad tu gribi braukt?

– Jā. Kā gan tu vari to jautāt? Tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs, un tev tāpat.

– Man nav nekādas vajadzības apmesties pie krustmātes Hendredas, ja tu domā to.

– Nē, nepavisam ne, lai gan… Vai tu jau satiki tēvoci? – Ak jā, es viņu satiku! Pateicu viņam, ka nebraukšu, ja vien tu neuzstāsi.

– Obrij, tu taču nekļuvi nepieklājīgs? – Venēcija pajautāja.

– Nē, nē, – Obrijs nepacietīgi attrauca. – Skaidrs, ka es izteicos pieklājīgi! Atgādināju, ka Eperseta prombūtnes laikā esmu atpalicis mācībās un man ir jāatgūst nokavētais. Viņš saprata. Var pat apgalvot, ka viņam bija vienalga. Krustmāte labāk gribētu, lai es nebrauktu, es to zinu. Tas nav svarīgi! Taču tēvocis teica, ka tu esot viņam atklājusi savu plānu par māju, un gribēja, lai es apsolītu tevi neiedrošināt, jo no tā nekas nesanākšot.

– Augstais Dievs, ceru, ka tu to neizdarīji! Tas ir gluži absurdi! Tieši tāpēc es priecājos par šo izdevību. Es esmu sapratusi, ka Anderšovā nav palikšana, kamēr te uzturas Skorjeras kundze, un kā gan es atradīšu māju, kas mums derēs, ja nebraukšu uz pilsētu? Vai tev tas nepatīk? Es neatraušu tevi no Eperseta kunga, taču, kad tu mācīsies Kembridžā, tev būs brīvlaiki, un…

– Nav runa par to! – Obrijs iesaucās. – Gan jau Londonā ir daudz skolotāju, vai arī es varu mācīties patstāvīgi. Tas, ko es nesaprotu… Venēcij, vai Džespers par to zina?

– Jā, es aizjāju turp, lai viņam pastāstītu. Domādama, ka tu droši vien negribēsi doties uz Kevendišskvēru, un gribēdama pārliecināties, ka…

– Un ko viņš teica? – Obrijs noprasīja, saraukdams pieri.

– Kas tas par jautājumu? Deimrels uzreiz paziņoja, ka priecāšoties tevi uzņemt tik ilgi, cik tu gribētu palikt. Ak jā, un man vajadzēja tev piekodināt paņemt līdzi zirgus un suņus. Tagad es attapos, ka pārcelšanās gadījumā vajadzētu paņemt līdzi arī Finglu. Un likt viņam saprast, ka Nids priorātā ir galvenais zirgu puisis. Tu taču zini, kāds viņš ir!

– Ak, Dieva dēļ… – Obrijs aizkaitināts viņu aprāva. – Es par to parūpēšos pats! Vai Džespers domā, ka tev vajadzētu braukt? Man likās… Venēcij, vai tu precēsies ar viņu?

– Žēlīgā debess, nē taču! Ak, tu domā to mūsu muļķīgo sarunu toreiz… Man gribētos, lai tu to aizmirstu, jo uzskatu, ka es nekad ne ar vienu neprecēšos. Reiz es apsvēru, ka varētu apprecēties ar Edvardu, pēc tam sāku prātot, ka Deimrels man būtu vairāk piemērots, bet nu… nu es nespēju sapņot ne par ko citu kā vien par Londonu, tāpēc ir skaidrs, cik bezcerīgs gadījums es esmu!

– Man likās, ka jūs esat iemīlējušies… abi.

– Tas bija tikai flirts, muļķīt!

Obrijs piecēlās un brīdi nolūkojās uz māsu. – Nu, es turpinu tā domāt. Uzdrošinos apgalvot, ka es neko daudz neievēroju, taču zinu, kad tu mānies!

– Bet, Obrij, patiešām…

– Ak, pievaldi mēli! – brālis nošņācās dusmu uzliesmojumā. – Ja tu negribi man teikt, tad man vienalga, taču beidz spēlēt spēlītes! Es negrasos iejaukties… Es neciešu iejaukšanos!

– Nedusmojies uz mani! Lūdzu, nedusmojies! – Venēcija izmocīja.

Obrijs bija aizklibojis līdz durvīm, taču apstājās un atskatījās. – Es nedusmojos. Ne jau uz tevi. Vismaz man tā liekas. Jādomā, tu zini, ko gribi darīt. Es tikai cerēju, ka jūs nokārtosiet savas attiecības. Man patīk Džespers. Nu labi! – Obrijs atrāva vaļā durvis un devās projām, kā Venēcijai likās, izmezdams māsu no prāta.

Sešpadsmitā nodaļa

Pēc trim dienām Venēciju no nemierīga miega iztraucēja griezīga balss, kas aicināja Kevendišskvēra iedzīvotājus pirkt smalkas, baltas smiltis virtuves vajadzībām. Hendredas kundze, iekārtojusi savu brāļameitu labākajā brīvajā guļamistabā ar skatu uz laukumu, bija teikusi, ka viņai tā liksies brīnišķīgi klusa atšķirībā no istabām, kas izgāja uz ielas pusi. Tur noteikti bija klusāk nekā istabā, kurā Venēcija apmetās Ņūarkā iepriekšējā vakarā, taču cilvēkam, kurš pieradis pie laukos valdoša miera, pilsētas atmosfēra drīzāk atgādināja elli nekā burvīgu uzturēšanās vietu, kā bija minēts mākleru sludinājumos. Tā vien šķita, ka Londonā neviens nekad neiet gulēt, un katru reizi, kad šķietami nebeidzamo satiksmes trokšņu vidū Venēcijai izdevās iemigt, viņu drīz vien pamodināja sarga balss, kurš nosauca stundu un pavēstīja par laika apstākļiem. Viņai atlika vienīgi secināt, cik nejutīgas ir kļuvušas londoniešu ausis, un cerēt, ka arī pati drīz pieradīs pie nebeidzamajiem trokšņiem. Būdama labi audzināta meitene, viņa nebeidza vien apgalvot krustmātei, ka ir lieliski izgulējusies un jūtas pilnīgi atspirgusi pēc ceļojuma.

Pietūkušie plakstiņi viņu nodeva. Patiesībā Venēcija pēdējās trīs naktis bija gulējusi ļoti maz. Tā kā viņa nebija radusi pie ceļošanas, tad teju divsimt jūdzes garais brauciens bija viņu nogurdinājis līdz spēku izsīkumam, un pat gultā nebija viegli noticēt, ka kratīšanās pa lielceļu ir beigusies.

Venēcija sprieda, ka reiz tik karsti ilgotais brauciens paliks atmiņā kā visīstākais murgs. Sākumā bija steiga un satraukumi, jo vajadzēja izrunāties ar Poviku, steigšus dot rīkojumus, atstāt atslēgas, rēķinu grāmatas un rakstiskus atgādinājumus, sacerēt vēstuli lēdijai Denijai. Ļaunākā bija atvadīšanās. Aukle, Gārnardas kundze un Ribls raudāja, tāpēc viņus vajadzēja mierināt. Kad, stāvot līdzās tēvocim, kurš skatījās pulkstenī, pienāca laiks atvadīties no Obrija, jūtas tā pārplūdināja Venēciju, ka viņa nespēja parunāt, tāpēc varēja tikai konvulsīvi apskaut brāli, pat nesaskatot viņa seju cauri asarām, kas bija sariesušās acīs.

Neatlika ne sekundes pārdomām līdz brīdim, kad viņa atstāja Jorku, kur stundu pavadīja kopā ar Mičeta kungu. Beidzot Venēcija bija parakstījusi pēdējo dokumentu, kas tika nolikts viņai priekšā, un atbildējusi uz pēdējo piesardzīgo jautājumu. Hendreda kungam nervu tiks atkal lika sevi manīt, tādēļ viņš aptina sev ap galvu šalli un atzvila karietes stūrī, apņēmīgi aizverot acis, un viņa krustmeita līdz ar to varēja ļauties prātojumiem. Domas nebija priecīgas, taču diemžēl prasīja visu uzmanību, tāpēc Venēcija nenolūkojās uz nepazīstamajām ainavām un ievērības cienīgajām vietām, redzēja tikai kučierus un tikpat kā neinteresējās par vēsturiskajām pilsētiņām, kurām viņi brauca cauri. Pirmais ceļojuma posms bija īss, atstājot priekšā vēl simt divdesmit jūdzes. Venēcija bija piekritusi tēvoča lēmumam ceļā apstāties tikai uz vienu nakti, taču, kad kariete beidzot iebrauca Kevendišskvērā, viņa jutās tik ļoti nogurusi, ka spēja atbildēt uz krustmātes jautājumiem tikai ar automātisku pieklājību un ieēst ne vairāk par dažiem kumosiem no elegantajām vakariņām, kas tika celtas galdā atspirdzinājumam. Nekas nespētu pārspēt Hendredas kundzes laipnību un sirsnības pilno skatienu, ar kuru viņa sagaidīja septiņus gadus neredzēto brāļameitu. Viņa meiteni apčubināja un uzmanīja, pati pavadīja uz guļamistabu, uzkavējās, kamēr viņas ģērbēja apkalpoja Venēciju, un neizgāja ārā, kamēr nebija ietīstījusi Venēciju segā pati ar savām rokām, noskūpstījusi viņu un iečukstējusi ausī solījumus par turpmāku lutināšanu un neskaitāmiem pārsteigumiem.

Hendredas kundze bija ļoti skaista sieviete ar lēnprātīgu raksturu un mazāku veselā saprāta devu. Viņas galvenie uzdevumi dzīvē bija noturēties pirmajās modes līnijās un izdevīgi izprecināt savas piecas meitas, cik vien iespējami drīz pēc izvešanas sabiedrībā, iztērējot par to pamatīgu summu. Viņa togad bija sameklējusi lielisku partiju Luīzai un cerēja uz to pašu Terēzai nākamajā pavasarī, ar noteikumu, ka procedūras, kas viņai tika veiktas pie zobārsta, izrādīsies veiksmīgas un viņai nevajadzēs izraut trīs priekšzobus un ielikt vietā protēzes, un arī ar noteikumu, ka vēl pirms iziešanas sabiedrībā vīrs tiks atrasts arī viņas skaistajai māsīcai. Terēza bija glīta meitene ar lielu pūru, taču Hendredas kundze neloloja nekādas ilūzijas – kaut arī Venēcijai bija divdesmit pieci gadi, viņa ne tikai bija tik skaista, ka cilvēki ielās pagrieza galvu, lai nolūkotos uz viņu, bet arī apburošāka nekā visas Hendredu meitas, kopā ņemtas. Venēcijas izprecināšana bija saistīta ar grūtībām, kuras Hendredas kundze labi apzinājās, taču optimisms lika šai krietnajai sievietei cerēt, ka ar skaistumu, valdzinājumu un vērā ņemamo bagātību meitene varētu tikt pie ļoti cienījamas partijas. Tomēr viņa nožēloja, ka Venēcija nav pieņēmusi Edvarda Jārdlija bildinājumu, jo tas būtu tieši tas, kas vajadzīgs, – Jārdlija kungs bija sirsnīgs vīrs, un meitenes tēvs viņu labi ieredzēja. Sers Frānsiss pirms vairākiem gadiem, noraidot māsas piedāvājumu izvest Venēciju sabiedrībā, bija uzrakstījis, ka Venēcijas laulības jau esot praktiski nokārtotas. Krustmāte ieminējās par šo apstākli Venēcijai un jutās krietni vien vīlusies par to, ka Venēcija nedomā par laulībām un ir ieradusies, lai sameklētu māju sev un Obrijam pilsētā vai pat priekšpilsētā. Hendredas kundze nebūtu jutusies vēl vairāk šokēta, ja Venēcija izziņotu savu nodomu kļūt par mūķeni, un visā nopietnībā lūdza izmest šādus plānus no galvas. – Tavs tēvocis negribēs par to ne dzirdēt! – viņa sacīja.

Venēcija, kurai krustmāte gandrīz nemainīgi likās komiska, nespēja novaldīt smieklus, taču sirsnīgi atbildēja:

– Dārgā kundze, es nekādā gadījumā nevēlos jūs satraukt, taču esmu jau pilngadīga un baidos, ka tēvocis nekādi nespēs mani atturēt.

Augstākais, ko izdevās no viņas izspiest, bija pa pusei solījums vairs nedomāt par mājām un pavadonēm, līdz meitene būs pieradusi pie pilsētas dzīves un ierašām. Viņa domāja, ka nebūtu pieklājīgi kalt plānus par izvākšanos no krustmātes mājas uzreiz pēc ierašanās, un tikpat nepieklājīgi būtu atklāt, cik maz viņai rūpēja visi izklaides plāni. Hendredas kundze, kurai dzīve laukos likās neiedomājama, bija tik ļoti apņēmusies atlīdzināt Venēcijai par Jorkšīrā pavadītajiem gadiem un tik sirsnīgi vēlējās darīt visu, kas varētu sagādāt meitenei prieku, ka pateicība un labas uzvedības noteikumi neļāva Venēcijai pat ne dot mājienu par to, cik kvēli viņa ilgojas pēc klusuma un vienatnes. No viņas tika gaidīts vismaz smaids un izlikšanās, ka viņa ir laimīga.