Jau atkal Venēciju pārņēma sajūta, ka viņa atrodas murgā. Sirdsbalss sauca, ka ir jābūt izejai; ja viņa to atrastu, tad atrastu arī Deimrelu, savu dārgo draugu. Taču laiks gāja mazumā, pēc brīža jau būs par vēlu, un steiga nevis skubināja, bet iedarbojās paralizējoši, aptumšojot domas, sapinot mēli un ietinot viņu nejutības plīvurā.

Piepeši Deimrels ierunājās atkal, pats savā balsī, kā viņai likās, un aprauti: – Vai Obrijs dosies jums līdzi?

Venēcija izklaidīgi uzlūkoja viņu un noteica, itin kā censtos atsaukt atmiņā kādu senaizmirstu vārdu: – Obrijs…

– Uz Londonu!

– Uz Londonu, – viņa vārgi atkārtoja. Venēcija pārvilka plaukstu pāri acīm. – Ak jā, protams, cik muļķīgi! Es biju aizmirsusi. Nezinu. Viņš aizbrauca medībās pirms tēvoča ierašanās.

– Skaidrs. Vai jūsu tēvocis viņu uzaicināja?

– Jā. Taču Obrijs nebrauks. Manuprāt.

– Vai jūs gribētu, lai viņš brauc?

Venēcija sarauca pieri, cenzdamās koncentrēties. Doma par Obriju viņai lika saņemties. Viņa iztēlojās brāli tādā mājā, kādā dzīvoja tēvocis. Nomocītu ar krustmātes labi iecerētajiem padomiem, garlaikotu ar viņas mēģinājumiem izklaidēt radinieku, nicīgu pret visu, kas krustmātei šķistu ārkārtēji svarīgs. Tad viņa izlēmīgi noteica: – Nē. Tikai ne uz Kevendišskvēru. Viņam tas nenāktu par labu. Vēlāk, kad es būšu sagatavojusies… Es jums par to teicu, vai ne? Man ir jānoīrē māja un tā jāiekārto sev un Obrijam. Un ir muļķīgi apgalvot, kā to dara Edvards, ka Obrijam jāatdarina citi puiši un jāsajūsminās par to, ko viņš nicina. Obrijs ir viņš pats, un neviens nevar viņu mainīt, tāpēc kāda jēga viņam teikt, kas jādara, ja viņš to nevēlas?

– Nekādas. Lai viņš pārceļas pie manis! Pasakiet, ka viņš var ņemt līdzi suņus un zirgus. Ko vien vēlēsies! Es parūpēšos par to, lai viņam nekas ļauns nenotiktu, un nodošu viņu jūsu dvēseļu gana rokās labā formā. Ja viņš būtu priorātā, jūs taču neraizētos par viņu, vai ne?

– Nē. – Venēcijas smaids sašķobījās. – Ak nē, kāpēc gan? Taču…

– Tas ir viss! – Deimrels viņu skarbi pārtrauca. – Jums nevajadzēs man pateikties. Es priecāšos par viņa sabiedrību.

– Bet… jūs paliksiet šeit?

– Jā, es palikšu šeit. Nāciet! Nids jau būs apseglojis jūsu ķēvi.

Venēcija atminējās, ka Deimrels bija uzaicinājis šurp aģentu, lai apspriestu kaut ko svarīgu. “Varbūt viņš atklājis, ka finansiālā situācija ir sliktāka, nekā prognozēts.” Viņa bikli noteica: – Man šķiet, jūs negrasījāties tā darīt, un tas liek man bažīties par to, ka varbūt jūsu darījumi nav izrādījušies veiksmīgi.

Agrākais smīns atgriezās viņa sejā. Deimrels īsi iesmējās un atbildēja: – Nelauziet savu galvu par to, jo tam nav ne mazākās nozīmes!

Deimrels turēja durvis atvērtas, tādējādi paužot nepacietību. Venēcijai prātā ienāca otrā rindiņa no lorda reiz citēta soneta: “Nu esmu visu pateicis, vairs neredzēsiet mani.” Tagad Deimrels nebija izrunājis šos vārdus, pēc tā nebija nekādas vajadzības. Zeltainais rudens bija beidzies ar vētru un lietus šaltīm, zaigojošais burbulis bija pārplīsis, un viņai nekas cits neatlika kā ievērot pieklājības likumus. Venēcija paņēma savus cimdus un pātagu un izgāja no viesistabas, dodoties cauri akmens plāksnēm izklātajam vestibilam uz atvērtajām ieejas durvīm. Pie tām stāvēja Imbers, un tālāk Venēcija redzēja Nidu, kurš turēja viņas ķēves iemauktus. Atvadīties no Deimrela, sava drauga un savas mīlestības, vajadzēs šo divu kalpotāju klātbūtnē, un Venēcija nedomāja, ka spēs izteikt to visu, jo rīkle bija sāpīgi aizžņaugusies. Viņa izgāja ārā un pagriezās pret Deimrelu, ar pūlēm ievilkdama plaušās gaisu.

Viņš skatījās nevis uz meiteni, bet gan uz melnu mākoni, kas bija parādījies rietumos. – Pie joda! – lords iesaucās. – Jums neizdosies tikt līdz Anderšovai, jo sāks līt! Kāda ir iespēja, ka laiks varētu noskaidroties, Nid?

Nids papurināja galvu. – Būs gāziens. Jau tagad sāk līņāt.

Deimrels palūkojās uz Venēciju, nu jau bez smīna, bet ar bažīgu smaidu. Viņš noteica, pieklusinādams balsi, lai sadzirdētu tikai viņa: – Jums jādodas projām tūlīt pat, mana dārgā. Es nevaru likt jūs aizvest savā karietē, tas nebūs labi! Ja tā sieviete uzzinās…

– Tas nav svarīgi. – Venēcija pastiepa roku. Viņa bija ļoti bāla, taču acīs zaigoja ierastā sirsnīgā smaida atblāzma. – Ardievu, mans dārgais draugs!

Lords neatbildēja, tikai noskūpstīja meitenes roku un, neatlaizdams to vaļā, pieveda Venēciju pie ķēves. Deimrels palīdzēja viņai iekāpt seglos, kā bija to darījis tik daudzas reizes, kad viņa bija nākusi apciemot Obriju, taču todien netika apspriesti nākamās dienas plāni. Viņš tikai pamācīja: – Jājiet pa īsāko ceļu un nekavējieties! Ceru, ka jūs neizlīsiet līdz ādai! Laimīgu ceļu, mans bērns! – Runājot viņš pakāpās sānis, un ķēve, kura nebija mudināma doties mājās uz savu stalli, metās uz priekšu. Deimrels pacēla roku atvadu sveicienā, taču Venēcija neskatījās uz viņu, un viņš ļāva tai noslīgt un strauji apcirtās uz papēža. Lords pievērsās Imberam un noteica dzedrā, cietā balsī: – Lenjonas jaunkundze dodas uz Londonu. Iespējams, rīt ieradīsies Obrija kungs, lai te padzīvotu dažas nedēļas. Pasakiet Imberas kundzei, lai sagatavo viņam istabu!

Deimrels devās uz bibliotēku, un durvis aiz viņa skaļi aizcirtās. Imbers palūkojās uz Nidu, lai noskaidrotu viņa domas, kaut gan neticēja, ka dzirdēs jelko. Šis cilvēks bija tikpat uzticams kā Mārstons un garlaicīgs kā kukainis. Nids bija devies uz staļļa pusi, tāpēc Imberam nebija neviena, ar ko patenkot, ja neskaita sievu, bet viņa bija sliktā omā, jo mīkla nebija uzrūgusi, un tikai atgaiņājās. – Nenodarbini mani ar niekiem! Ej taču nost no ceļa! – Imberam būtu gribējies palūkoties, ko Anderšovā saka par to, ka Venēcijas jaunkundze atgriežas mājās tādā izskatā, it kā būtu ieraudzījusi rēgu. “Viņi nu gan jutīsies pārsteigti, un nebūs arī nekāds brīnums!”

Taču tikai trīs cilvēki redzēja Venēciju atgriežamies Anderšovā, un nedz kučiera palīgs, nedz jaunā istabene neievēroja neko vairāk par viņas pilošo jātnieces tērpu un sabojāto cepuri, kuras izliektā spalva bija noslīgusi līdzās saimnieces slapjajai sejai. Venēcija devās uz savu istabu pa rezerves kāpnēm un ieraudzīja tajā istabeni un aukli. Pati telpa bija pilna ar ietinamo papīru un lādēm; kleitas un apmetņi bija izklāti uz gultas un sagatavoti iesaiņošanai, kamēr pārsegi, kuros visu vasaru bija glabājušās viņas kažokādas, gulēja kaudzē uz grīdas, bet gaisā jautās skābena smarža no āboliem, kas bija izmantoti kožu atbaidīšanai.

Aukle tūlīt pat sāka neganti rāties, kad Venēcija nostājās uz sliekšņa un pārlaida vienaldzīgu skatienu pāri nekārtīgajai telpai. Tad visai negaidīti aukle pievērsās Dženijai, likdama atnest kannu ar karstu ūdeni, nevis stāvēt kā iemietai, kad ikvienam ir skaidrs, ka Venēcijas jaunkundze izmirkusi līdz ādai un var saaukstēties. Viņa pievilka Venēciju pie kamīna, turpinādama rāties, taču jau citādi, tāpat kā pirms gadiem bija ar sirsnību rājusi mazu meitenīti, kura par kaut ko nobijusies un beidzot pārstāja raudāt. Mazā meitenīte bija zinājusi, ka nekas ļauns viņai nevar notikt, kamēr aukle ir tepat; nu Venēcija zināja, ka nav aukles spēkos viņai palīdzēt, tomēr vēl aizvien juta zināmu mierinājumu. Aukle novilka viņai slapjo jātnieces tērpu, ietīstīja viņu rītasvārkos un vedināja apsēsties pie kamīna, kamēr pati rosījās apkārt, vispirms iejaukdama spēcinošu dziru, kuru lika Venēcijai izdzert, un tad pamasēdama viņas nosalušās kājas, kārtodama istabu, izklādama vakartērpu un visu laiku runādama, runādama, negaidot atbildes un tikai uzlūkojot Venēciju ar savu veco, aso acu kaktiņiem. – Kādu laiku pasēdiet mierīgi; ir pietiekoši daudz laika līdz brīdim, kad atkal vajadzēs saģērbties. Un lai nebūtu nekādas kavēšanās līdz vēlai naktij, jo ir tik daudz darāmā, bet Hendreda kungs vēlas izbraukt agri. Un nav vajadzības satraukties par Anderšovu, lai gan… nez vai tas jums būs prātā, ņemot vērā visas tās aizraujošās lietas, ko jūs darīsiet Londonā. Jūsu krustmāte ir tik laipna! Un visas tās jaunās sejas, un Dievs vien zina, kādi jauki pārsteigumi vēl tur ir gaidāmi. Sākumā tas varētu šķist dīvaini, un nebūtu brīnums, ja jūs sajustu ilgas pēc mājām, pēc visiem pazīstamajiem cilvēkiem, taču uzticieties auklei un neļaujieties drūmumam, tāpēc ka drīz vien kļūs labāk, par to nevajag raizēties.

Venēcija, visu saprazdama, centās viņai uzsmaidīt un uz brīdi pateicīgi satvēra aukles plaukstu.

– Nu, nu, manu lellīt! Nu, manu dūjiņ! – aukle sacīja, glāstīdama meitenes izjukušās cirtas. – Neraudi, manu skaistulīt, neraudi!

Taču tā bija aukle pati, kas raudāja, nevis Venēcija. Tagad, redzot, cik viņa ir mierīga, aukle devās projām un cerēja, ka Venēcija nogurumā varētu kādu brīdi nosnausties.

Atgriezusies, lai palīdzētu Venēcijai saģērbties vakariņām, aukle nodomāja, ka meitene droši vien ir pagulējusi, jo viņas vaigos bija atgriezies neliels sārtums un viņa vairāk izskatījās pēc sevis, gatava izlemt, ko ņems līdzi uz Londonu un ko auklei vajadzēs ievīstīt kamparā un paglabāt Anderšovā. Venēcija bija sastādījusi to cilvēku sarakstu, ar kuriem viņai vajadzēja satikties pirms aizbraukšanas, un sarakstu ar darāmajiem darbiem, un aukle ātri vien ķērās tiem klāt. “Labs ir viss, kas palīdzēs novērst domas. Prātīgāk ir mazāk runāt, lai brūces ātrāk sadzītu.”

Viņa nupat bija sajozusi Venēcijas kleitu, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens, kam sekoja Obrija balss. Viņš vēlējās ieiet māsas istabā. Venēcija uzsauca, lai viņš nāk iekšā, taču aukle sajuta, kā viņa saspringst, klādama plānu šalli uz meitenes pleciem, un asi noteica: – Tikai nedomājiet satraukt Venēcijas jaunkundzi, Obrija jaunskungs, tāpēc ka viņa ir nogurusi un viņai arī bez jums ir daudz rūpju!

– Es gribu aprunāties ar tevi, pirms tu iesi lejā, – brālis noteica, nepievērsdams uzmanību auklei.

Venēcija saguma, jo pēc brāļa sejas izteiksmes varēja redzēt, ka neklāsies viegli. Tomēr viņa noteica: – Jā, mīļais, protams! Vai tu labi izklaidējies? Vai izmirki? Es izmirku! Paldies, aukle! Nu jau būs labi, neviens neprot sakārtot manus matus tik jauki kā tu. Ak, Obrij, man galva iet riņķī! Es jūtos gluži izklaidīga un nespēju īsti noticēt tam, ka beidzot došos uz Londonu!