Obrijs aši paraudzījās uz viņu, mazliet pavilcinājās un tad noteica: – Vai jūs dusmojaties uz mani? Es negribēju teikt…

– Protams, ka es nedusmojos uz jums, auša! – Deimrels smiedamies atbildēja. – Palieciet vien, ja domājat, ka tā vajag. Uzdrošinos teikt, ka es darītu to pašu, ja būtu jūsu vietā.

Viņš devās projām, un Obrijs pēc dažām minūtēm apsēdās pie galda un izgāza savu splīnu, sacerēdams dzēlīgu epigrammu latīņu valodā. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem viņam izdevās četras glītas un visai piedauzīgas rindiņas, kas pašu tik ļoti gandarīja, ka viņš devās vakariņās gandrīz vai apmierinātā noskaņojumā. Kad Skorjeras kundze paziņoja, ka atteiksies pievērst Obrijam uzmanību, ja viņš nenožēlos savu uzvedību, jauneklis veltīja viņai gaistošu smaidu un ar neparastu ēstgribu ķērās pie vakariņām.

Sarunas pie galda nevedās. Skorjeras kundze zaudēja savaldīšanos, tam sekoja karaliska lūpas uzmešana, bet Šarlotes histērijas lēkmi bija nomainījusi nervoza grūtsirdība, un tādēļ viņa uz katru piezīmi atbildēja bailīgā, saraustītā balsī, kas izslēdza jebkādus turpmākus mēģinājumus izraut viņu no drūmās pašapceres. Pieceļoties no galda, viņa atvainojās, atsaucās uz briesmīgām galvassāpēm un devās pie miera uz savu istabu. Tā kā Venēcija pieņēma Obrija uzaicinājumu uzspēlēt biljardu, Skorjeras kundzei atlika īgņoties vienatnē. Vai nu šīs apiešanās rezultātā, vai arī neizbēgami sapratusi, ka ar Lenjonu atstumšanu visvairāk tiek satraukta Šarlote, bet nākamajā rītā kundze parādījās ar platu smaidu un draudzīgu pliekanību plūsmu, tādēļ varēja padomāt, ka viņa ir pilnīgi zaudējusi atmiņu. Venēciju viņai neizdevās piemānīt, jo spīdums Skorjeras kundzes acīs runāja pretī viņas smaidam. Meitene atbildēja ar izklaidīgu pieklājību uz visām kundzes replikām, bet bija pārāk aizņemta pati ar savām darīšanām, lai saprastu, ka viņas attieksme iesveļ sievietes sirdī tikpat daudz neizpratnes, cik aizkaitinājuma. Skorjeras kundze beidzot sāka nopietni aptvert, ka mēģinājumi iedibināt Šarlotes valdīšanu Anderšovā ir aizgājuši par tālu. Viņa vēlējās atbrīvoties no Venēcijas un Obrija klātbūtnes, taču nekādi nealka panākt, ka abas ar Šarloti izskatās nejaukas. “Tagad izrādās, ka meita, ko es patiesi mīlu un par kuru cīnīšos līdz nāvei, atbalstu meklē nevis pie manis, bet gan pie tās neciešamās vecās sievietes, kura draudēja uzliet viņai uz galvas aukstu ūdeni, ja viņa nebeigs histēriski raudāt.” Agrāk Skorjeras kundzei nebija ienācis prātā, ka tad, ja viņa izdzīvotu no mājas Lenjonus, Šarlote varētu nejusties pateicīga un gatava iestāstīt Konvejam, cik nelaimīga kļuvusi radinieku nelaipnības dēļ. “Vai tiešām meita nostāsies viņu pusē un drīzāk pavēstīs Konvejam, ka māsas un brāļa izlikšana ir sievasmātes roku darbs?”

Konstatējusi, ka Venēcija neatsaucas pat uz komplimentiem, Skorjeras kundze smaidīja vēl platāk nekā pirms tam un negribīgi sāka aprakstīt, kā mātes instinkts licis mesties palīgā mīļotajam bērnam. Šis augstsirdīgais žests sagādāja vilšanos, jo, kādu brīdi vienaldzīgi uzlūkojusi viņu, Venēcija noteica: – Ak… Besa! Nabaga Šarlote! Ceru, ka viņai izdosies uzveikt savas bailes no suņiem. Konveja suņi allaž ir tik nepaklausīgi un pārdroši, ka, baidos, pretējā gadījumā viņas dzīve kļūs neizturama.

Pēc tam Venēcija devās projām un pēc brīža lūdza Riblu nodot ziņu staļļa puišiem, lai sagatavo viņas ķēvi. Spriežot pēc Skorjeras kundzes noklausītās Venēcijas sarunas ar Obriju, viņa gatavojās apciemot kādu nomnieku vai kalpotāju, kas bija kritis par upuri vārdā nenosauktam nelaimes gadījumam. Tas uzreiz padziļināja Skorjeras kundzes sarūgtinājumu, jo viņa uzskatīja, ka Šarlotei vajadzētu uzņemties augstsirdīgās kundzes lomu, bet viņa pati labprāt pavadītu meitu karietē, mierinot slimos un nabadzīgos, dodot krietnus padomus izšķērdīgajiem un vispār parādot Konveja ļaudīm, kā labāk dzīvot. Viņa nezināja, ka nedz labdarība, nedz padoms nav vajadzīgs konkrētajai ģimenei, kuras galva patiesībā ir cienījams zemnieks un kuras jaunākais, apmēram desmit gadus vecais dēls piedzīvojis nelaimes gadījumu, kas prasīja nevis pēc želejām vai spēcinošiem buljoniem, bet gan – kā uzskatīja viņa saniknotais tēvs – pēc gluži citas apiešanās, jo veselīgais puika bija salauzis roku muļķīgas nepaklausības dēļ. Venēcijas apciemojums bija tīrākā pieklājība, un viņa nebūtu turp devusies, ja justos mierīgāka vai spētu pacietīgi uzklausīt visas sūdzības no Anderšovas iemītniekiem, kuri nespēja nodzīvot ne dienu, nelūdzot viņas palīdzību cīņā pret Skorjeras kundzi.

Tobrīd, lai arī Venēcijai būtu gribējies, lai notiek citādi, Obrija iejaukšanās viņas sarunā ar Deimrelu nelikās satraucoša. Viņai vajadzēja tūlīt pat tikt galā ar gluži citādu problēmu, un tikai daudz vēlāk radās izdevība apdomāt visu bibliotēkā notikušo un sākt prātot, ko Deimrels viņai īsti gribējis pateikt. Nu Venēcija šaubījās par viņa mīlestību tikpat maz kā par saules uzlēkšanu no rīta. Vēl nesen dziļo apmierinājumu nespēja satricināt nedz mājā valdošās ķildas, nedz Skorjeras kundzes uzmestā lūpa, tomēr tagad, nomodā gulēdama gultā, Venēcija sajuta, ka to izjauc bažas, kas sākumā bija pārāk sīkas, lai tiktu pamanītas, taču tad pakāpeniski pārvērtās vieglā nemierā. Deimrels nepateica neko pārāk frivolu vai tādu, kas raisītu Venēcijas aizdomas par negodīgiem nolūkiem, tomēr viņas apziņā uz brīdi parādījās bailes, ka vīrieša nevēlēšanās uzņemties pienākumus varētu būt saistīta ar kādu citu iemeslu. Tās uzreiz pazuda, atceroties maigumu, kas nepavisam neliecināja par baudkāra cilvēka pārejošu iekāri. Šīs bažas bija nepamatotas un cēlās vai nu no paguruša prāta iracionālajiem spriedumiem, vai arī no cilvēces aizspriedumainajām bailēm no nezināmiem, ļauniem dieviem, kas izklaidējas, sagandējot mirstīgo būtņu laimi.

No rīta šīs bailes mazinājās. Palūkojusies ārā pa logu uz vēja sapūstajām lapām, Venēcija sprieda, ka nakts bijusi nemierīga un ka vēja drūmā gaudošana un lietus bungošana pret logu rūtīm nav ļāvusi viņai aizmigt un likusi slīgt drūmās apcerēs. Deimrels gatavojās ierasties Anderšovā, un nakts bažas nebija nekas cits kā šausminošas dabas stihijas ierosinātas iedomas. Tad viņa atminējās Deimrela aizbildinājumu par darīšanām, kas neļaus viņam rīta pusē atstāt māju, un atkal sajutās nomākta. “Jā, viņš stāstīja par aģentu, kurš uzturas priorātā. Aģents droši vien ir advokāts un ieradies no Londonas, tāpēc vēlas pēc iespējas ātrāk padarīt savu darbu. Deimrelam arī noteikti negribas paturēt viņu Jorkšīrā ilgāk, nekā nepieciešams.” Tā Venēcija aizdzina domu par to, ka dziļi iemīlējušos vīrieti nekādas darīšanas, lai cik nopietnas, nespētu aizkavēt uz tik daudzām stundām. Tomēr pārliecība, kas bija ieskāvusi viņu kā silts apmetnis, tika izjaukta, un viņa sāka apšaubīt to, par ko agrāk nebija šaubījusies. Lai kā Skorjeras kundze un Gārnardas kundze pūlējās, izraut Venēciju no drūmām pārdomām neizdevās.

Saimniecība, kuru viņa devās apciemot, atradās muižas tālākajā malā, ķēve bija labi atpūtusies. Kaut diena bija apmākusies un vēja brāzmas atgādināja Venēcijai par to, ka jaukākais rudens viņas dzīvē tuvojas ziemai, izjāde krietni vien izgaiņāja nesaprotamo nomāktību sirdī. Viņa atgriezās Anderšovā dažas minūtes pirms divpadsmitiem. Todien Obrijam nez vai izdosies izjaukt divvientulību, jo viņš bija devies medībās, paķerdams līdzi abus savus spanielus, medību pārzini un tieši tik lielu grozu ar pārtiku, kādu Gārnardas kundze un virēja uzskatīja par piemērotu trauslam jauneklim, kura kalsnumu viņas jau gadiem ilgi bija centušās labot. Aizvainot dāmu jūtas neviens negrasījās, nesot ēdiena paliekas mājup; ja arī kāda no abām nojauta, ka medījuma gaļas pīrāgu, galertu, baložus želejā un tikko no krāsns izvilktās kūciņas ar gardu muti notiesās medību pārzinis un spanieli, kamēr Obrijs nobaudīs vien mazu siera gabaliņu un ābolu, viņas bija noskaņotas paturēt šādas satraucošas pārdomas pie sevis.

Kad Venēcija izkāpa no segliem un sakārtoja garos svārkus, Fingls iznāca no staļļa, lai paņemtu ķēves iemauktus. Viņa uzreiz redzēja, ka noticis kaut kas nelāgs. Un tā arī bija – Fingls atklāja, ka nepilnu pusstundu pēc viņas aizbraukšanas no Anderšovas pie mājas piebraucis četrjūgs un no tā izkāpis neviens cits kā pats Filips Hendreds.

Venēcija jutās pārsteigta, jo ne tikai nebija informēta par šo apciemojumu, bet vēl nebija arī saņēmusi atbildi uz vēstuli krustmātei, kurā pavēstīja jaunumus par Konveja laulībām. Viņa iesaucās: – Mans tēvocis?

Balsī ieskanējās tāda neticība, ka Fingls jutās apmierināts ar panākto efektu. – Viņš ir mērojis visu šo ceļa gabalu pats savā karietē, jaunkundz, – Fingls sacīja, acīmredzot uzskatīdams, ka šis apstāklis izskaidro negaidīto apciemojumu, – un pats ar saviem kučieriem, tāpēc ka viņš nemēģināja tiem samaksāt un neiedeva uzturnaudu, bet gan taisnā ceļā aizsūtīja uz “Sarkano lauvu”.

– Aizsūtīja uz “Sarkano lauvu”! – Venēcija sajutās pavisam pārsteigta. – Augstā debess, kā gan Ribls vai jūs to pieļāvāt?

Taču izrādījās, ka Hendreda kungs bija apklusinājis visus viesmīlības diktētos iebildumus, un tas, kā Fingls atgādināja Venēcijai, bijis tikai gaidāms, jo tajā nedēļā, ko tēvocis bija pavadījis Anderšovā pēc saimnieka nāves, viņš nebija pierunājams izmitināt mājā nedz savus kučierus, nedz dzīvniekus. – Taču toreiz kungs bija paņēmis līdzi savu sulaini, jaunkundz, taču šoreiz ne.

Šī informācija, kas tika pasniegta triumfējošā tonī, Venēciju nepārsteidza. Viņa tikai noteica, ka tūlīt pat ies apsveicināties ar savu viesi, un aizsteidzās brīdī, kad Fingls gatavojās visos sīkumos aprakstīt karietē iejūgto pasta zirgu īpatnības un trūkumus.

Viņa nekavējās, lai pārģērbtu izjādes tērpu, un tūlīt pat steidzās uz ēdamistabu, kurā, kā pavēstīja Ribls, Hendreda kungu izklaidējot viņas gaišība un Skorjeras kundze. Ienākot Venēcija ar vējā piesarkušiem vaigiem un jātnieces tērpa trēnu pār delmu acumirkli pakavējās uz sliekšņa, vienā rokā satvērusi pātagu. Kad Hendreda kungs piecēlās no krēsla pie kamīna un panācās pretī, viņa ļāva trēnam noslīdēt uz grīdas, nometa pātagu un apsveica viņu ar pastieptām rokām: – Manu dārgo ser, cik patīkams pārsteigums! Es priecājos jūs redzēt, taču uzreiz brīdinu, ka tas mani neatturēs no rāšanās. Jums jāzina, ka mēs te, Jorkšīrā, jūtamies aizvainoti, kad mūsu viesi sūta savus kalpotājus un zirgus uz krogu.