– Jā, jūs man to teicāt, kad mēs šķīrāmies pirmajā dienā, – Venēcija atgādināja gluži aukstasinīgi. – Man tas likās visnotaļ nekaunīgi. Taču tad Obrijs nokrita no zirga un mēs kļuvām par labiem draugiem. Viss mainījās.

– Nē, ne viss! Jūs saucat mani par savu draugu, taču es nekad neesmu saucis jūs par savējo un nekad arī nesaukšu! Jūs manās acīs bijāt un palikāt skaista, iekārojama būtne. Tikai mani nodomi mainījās. Es nolēmu nedarīt jums pāri, taču nespēju jūs atstāt.

– Kāpēc gan? Man tas šķistu savādi.

– Tāpēc, ka jūs nesaprotat, mana dārgā. “Ja dievi aizburtu gan laiku, telpu…” Taču viņi to nedarīs, Venēcij, viņi to nedarīs!

– Poups, – viņa mierīgi noteica. – “Un mīlētāji tad laimi gūtu.” Viņš ir Obrija iemīļotākais angļu dzejnieks, taču ne manējais. Nesaprotu, kāpēc divi mīlētāji nevarētu būt laimīgi bez laika un telpas bojāšanas.

Deimrels palaida vaļā viņas plaukstas, bet tikai tāpēc, lai apskautu meiteni. – Kad jūs man tā uzsmaidāt, es jūtos tik priecīgs, it kā būtu pienācis pavasaris! Ak Dievs, es jūs mīlu gandrīz neprātīgi, Venēcij, taču vēl pagaidām neesmu sajucis prātā, neesmu tik apmāts, lai nesaprastu, cik daudz posta tas var atnest jums un mums abiem. Jūs pat neaptverat, kā es varēju izmantot jūsu neziņu… – Viņš piepeši aprāvās, strauji paceldams galvu, kad izdzirdēja aizcērtamies priekšnama durvis. Nākamā skaņa bija nevienmērīgi soļi. Deimrels strauji noteica: – Obrijs! Iespējams, pašā laikā. Man ir tik daudz kas sakāms… taču ne šodien! Rīt, kad mēs abi būsim mierīgāki.

Nekam citam vairs neatlika laika. Deimrels gandrīz nesaudzīgi pastūma Venēciju nostāk un, durvīm atveroties, pagriezās pret Obriju, kurš ienāca istabā ar pointera kucīti sev pa pēdām.

Četrpadsmitā nodaļa

Deimrels nostājās starp Venēciju un durvīm, taču uzreiz bija redzams, ka šāda piesardzība izrādījusies nevajadzīga. Obrijs izskatījās nikns, viņa plānie vaigi bija pietvīkuši un visai vēsās pelēkās acis meta zibeņus. Viņa interese par citiem cilvēkiem bija virspusēja pat labākajā gadījumā, bet dusmu brīžos tā pazuda pavisam, un nez vai viņš būtu pamanījis, ja atrastu māsu Deimrela apskāvienos. Aizcirzdams durvis, viņš griezīgā balsī noteica:

– Tu droši vien gribēsi zināt, Venēcij, ka imperatore ir izdevusi jaunu rīkojumu! Suņi… mani suņi turpmāk jāsien ķēdēs! Visi, izņemot Besu, kura ir pārāk mežonīga, lai viņu vispār drīkstētu paturēt. Uzmanies, Džesper! Vai tu neredzi, kāda nejauka ragana Besa ir?

Lords bužināja pointeru aiz ausīm, kamēr suns stāvēja, luncinādams asti ar muļķīgas svētlaimes izteiksmi acīs. Viņš iesmējās un pajautāja: – Ko Besa atkal ir izdarījusi?

– Apdraudējusi mantinieku! – Obrijs nošņācās. – Suns ienāca mājā, meklēdams mani, un Šarlote ieraudzīja to guļam kāpņu apakšā, iztrūkās un bija tādās šausmās, ka izgrūda kliedzienu. Besa pacēlusi galvu un palūkojusies uz viņu, kas ir gluži loģiski.

– Ak kungs! – Venēcija nopūtās. – Es zinu, ka Šarlotei nepatīk suņi, bet, ja tas ir vienīgais, kas notika…

– Vienīgais! Tas bija sākums Besas asinskārajam uzbrukumam! Redzi, mana dārgā, šis skatiens Šarlotei lika iedomāties par savvaļas nezvēru! Viņa nezināja, ko iesākt, bet nolēma atkāpties… atpakaļ, turklāt zaglīgi. Pat atbildi Besa, gluži dabiski ieinteresējusies, piecēlās un pagājās uz viņas pusi. Tad Šarlote iebrēcās visā nopietnībā un paslēpās aiz krēsla, un Besa viņai sekoja. Skorjeras kundze iebrāzās no rīta istabas un atklāja, kāds briesmonis grasās saplosīt viņas bērnu, un sāka bārt Besu un atvēzējās ar to, ko turēja rokā… Kā to sauc? Rokdarbu rāmis? Tad Besa sāka riet, Šarlote krita histērijā, un…

– Obrij, kā tu to varēji pieļaut? – iesaucās Venēcija, juzdamās reizē aizkaitināta un uzjautrināta. – Tas bija nejauki no tavas puses!

– Tu maldies. Manis tur nebija. Par negadījumu es uzzināju no abām iesaistītajām dāmām. – Viņš sardoniski uzsmaidīja māsai. – Es biju tavs jaukais mazais brālītis, mana dārgā! Kad ierados notikuma vietā, atradu Šarloti ieslīgušu krēslā, kur Skorjeras kundze vicināja viņai etiķi gar degunu, bet Besa rēja uz abām, taču luncināja asti, lai parādītu, ka ir pārāk labi audzināta, lai kostu, kaut arī tiek padzīta no pašas mājas. Nedomāju, ka būtu labi uzrīdīt viņu imperatorei, tāpēc pasaucu Besu pie sevis. Es pat pateicu tai zaķpastalai, ka viņai ne no kā nav jābaidās, taču vienīgā pateicība, ko saņēmu, bija imperatores apvainojumi. Es esot ienesis Besu mājā, lai iebiedētu Šarloti; manas manieres, raksturs un paradumi tika izķidāti visnelabvēlīgākajā gaismā, kamēr Šarlote blēja: “Ak, lūdzu, mammu! Ak, nevajag, mammu!” Man šķiet, es izturēju to gluži labi. Tikai tad, kad imperatore sāka runāt par Šarlotes īpašo stāvokli, es nespēju noturēties! Es gan arī nemēģināju to darīt. Viņa teica, ka varbūt es kaut ko nesaprotot. Un es atbildēju, ka varbūt saprotu gan, jo Besa arī ir uz grūtām kājām. Es jau paguvu sapriecāties, ka imperatori ķers trieka.

– Nezvērs! – Venēcija noteica, cenzdamās nesmieties.

– Jā, un turklāt tāds, kurš uzdrošinās atļauties pilnīgi visu tāpēc vien, ka ir kroplis, – Obrijs noteica pieglaudīgā balsī. – Ak, neskaties uz mani tā, muļķīt! Vai tu domā, ka es jau no paša sākuma neredzēju, cik ļoti abām riebjas mana klibošana? Es viņas par to nevainoju, bet aukle gan. Redzi, tobrīd viņa bija nosteigusies lejā un atklājusi, kāds ir visas šīs jezgas iemesls. Tu esi palaidusi garām lielisku izrādi, mana dārgā! Viņa teica, ka imperatorei vajadzētu kaunēties, lika Šarlotei izbeigt skandalēšanos par niekiem un pavēlēja man iet projām, kamēr es neesmu aizmirsis, ka lieliski audzinātāji ir mācījuši man nesacelt tādu vulgāru scēnu pieklājīgā mājā.

– Žēl gan, ka mēs to neredzējām! – piezīmēja Deimrels. – Jūsu aukle uzveiktu piecdesmit tādas Skorjeras kundzes.

– Nu, cīņa nebija galā, kad es aizgāju, taču uzdrošinos apgalvot, ka aukle gūs virsroku, – Obrijs piekrita. – Viņa allaž ir izrādījusi neapmierinātību pat tad, ja Konvejs ieved mājā suņus, bet šoreiz metās cīņā, kad imperatore paziņoja, ka neļaus paturēt Besu citādi kā vien būdā, jo kuce acīmredzot ir bīstama. Viņa bija tik nekaunīga, ka lika man suni nekavējoties piesiet, un noprasīja, vai es neesot klausījies, kad es uzgriezu muguru tām šausmām un aizvedu Besu pa gaiteni uz savu istabu. Pēdējais, ko dzirdēju no cīņas, bija aukles jautājums imperatorei, lai uzzinātu, ar kādām tiesībām viņa izrīko kādu no Lenjoniem, kas dzimis šajā mājā.

– Ak kungs! – Venēcija nopūtās un paraudzījās uz Deimrelu ar mazliet kautrīgu smaidu. – Man ir jāiet un jālūko nokārtot šo strīdu. Drīz aukle sāks citēt no “Salamana pamācībām”. Viņa vēl vakardien piesauca man to daļu par “nemitīgi rājošos sievu” un to, cik daudz labāk ir “dzīvot jumta pažobeles kaktā”. Es tikai nedomāju, ka viņa būtu ar mieru tā darīt, ja ar to domāti bēniņi!

– Neesi nu aita! – Obrijs viņu asi pārtrauca. – Lai aukle pasaka tai ķildīgajai sievietei visu, ko vien vēlas! Ja dārgā Pridijas kundze var mūs no viņas atbrīvot, vēl jo labāk.

– Jā, ja varētu, taču Skorjeras kundze nemūžam neļaus, ka viņu norāj aukle! Bet padomā tikai, cik grūti mums klāsies, ja aukle kļūs nikna!

– Vai tu grasies pateikt tai sievietei, ka suņi tiks turēti pie ķēdes? – Obrijs noprasīja, un viņa vaigos parādījās vēl niknāks pietvīkums. – Es tevi brīdinu, Venēcij, ka tad, ja tu to izdarīsi, es ieslēgšu Flariju viņas guļamistabā un likšu saplosīt viņas labāko aubi!

– Ak, mīļais, nekārdini mani! – Venēcija šķelmīgi noteica. – Skaidrs, ka es negrasījos darīt neko tādu! Uzskatu, ka pietiks ar solījumu kundzei, ka tu vedīsi suņus tikai šajā istabā. Ir muļķīgi, ka Šarlote tik ļoti no tiem baidās, taču… ak, Obrij, mums ir jāatceras, ka tagad tā ir viņas māja, nevis mūsējā!

– Atcerēties! Kad mums ticis ļauts to aizmirst? – brālis izmeta.

Venēcija neko neteica un pagriezās uz durvju pusi. Deimrels pasteidzās tās atvērt viņas priekšā un, kad Venēcija uz mirkli apstājās, uzlūkodama viņu ar mēmu jautājumu acīs, atzina: – Domāju, ka tas ir izlēmīgi! Tiksimies rīt, taču baidos, ka ne ātrāk par pusdienlaiku. Es gribēju jums pavēstīt… taču tam nav nozīmes! Priorātā ir mans aģents. Es esmu nosēdējis ar viņu gandrīz visu dienu, un rīt no rīta, visticamāk, gaidāms tas pats. Tas ir svarīgi, jo citādi es liktu viņam gaidīt. Tagad… – Viņš apklusa un viegli pasmaidīja. – …tagad man nākas viņu paciest. Neļaujiet tai sievietei jūs sakaitināt pār mēru!

Papurinājusi galvu, Venēcija pasmaidīja un aizsteidzās projām cauri priekšistabai.

Deimrels aizvēra durvis un pagriezās, domīgi uzlūkodams Obriju, kurš bija piegājis pie kamīna un bikstīja šķilas. Viņš nepacēla galvu, taču laikam sajuta Deimrela skatienu, jo drūmi noteica: – Tā nebija mana vaina!

– Nesāciet nu man uzbrukt! – Deimrels atbildēja. – Es neesmu teicis, ka bija. Beidziet satraukties par vētru ūdens glāzē! – Obrijs uzlūkoja viņu, sakniebis lūpas un saraucis pieri. – Muļķadesa! – Deimrels noteica ar draudzīgu izsmieklu acīs.

Obrijs īsi iesmējās. – Man gribētos gan redzēt, kā viņa pateiks Konvejam, lai nelaiž suņus mājā! Šarlote rīkotos pareizi, ja mēģinātu pie tiem pierast, jo nez vai kādreiz vīru ieraudzīs mazāk nekā trīs suņu pavadībā. Vēl vairāk, Konveja suņi ir vissliktāk apmācītie visā grāfistē un briesmīgi uzmācīgi. Viņš tiem ļauj lēkt uz krēsliem un apgādā tos ar gaļas atliekām pie galda. Es savus suņus nepataisu par muļķiem. Velns un elle, ir nu gan āksts!

– Atgriezieties priorātā, un mēs lamāsim viņu divbalsīgi! – aicināja Deimrels. – Es esmu viņam pataupījis dažus ļaunākus epitetus!

– Nē, nē. – Obrijs pasmaidīja, taču papurināja galvu. – Es neesmu tik nelietīgs! Man ļoti gribētos padzīvot priorātā, taču esmu jums jau teicis, ka nekustēšu ne no vietas.

– Es nekad necenšos pārliecināt spītīgus ēzeļus, tāpēc kustēšu pats, – Deimrels noteica, paraustīdams plecus un paņemdams cepuri un pātagu no krēsla, uz kura bija to novietojis. – Hasta manaña, tiepša!