Venēcija gandrīz neapzināti izstiepa roku un noteica rotaļīgā tonī, lai neatklātu savas dziļākās izjūtas: – Jūs nu gan esat krietns draugs, Negantais baron! Ko gan es bez jums iesāktu? Zinu, ka pašā ļaunākajā gadījumā es varēšu aizsūtīt Obriju pie jums. Varat man ticēt, ka šī doma man ir aiztaupījusi daudz raižu! Ārkārtas situācijā es nevilcināšos. Vai jūs vēl kādreiz esat tik nekaunīgi izmantots? Taču pagaidām vēl ārkārtas situācija nav pienākusi un varbūt arī nekad nepienāks, ja Obrijs pārstās klausīties vārdos, kas tiek teikti tikai tāpēc, lai iedzeltu un aizkaitinātu. Es jūs neapgrūtināšu, ja varēšu to nedarīt!

Deimrels uzlika roku viņas plaukstai, taču Venēcijai pieskāriens šķita savādi kokains. Viņa jautājoši uzlūkoja vīrieti un ieraudzīja acīs dīvainu izteiksmi un ap lūpām rūgtu smīnu. Varbūt viņas sejā parādījās samulsums, tāpēc ka smīns nozuda, viņš pasmaidīja un nepiespiesti noteica, palaizdams vaļā meitenes roku: – Neviens nevar mani apgrūtināt pret manu gribu! Es priecāšos par iespēju uzņemt Obriju priorātā. Man patīk šis zēns, un es pilnīgi noteikti neuzskatu viņu par apgrūtinājumu, ja jūs runājat par to. Neviens nevar Obrijam pārmest, ka viņu būtu grūti izklaidēt. Ļaujiet viņam pārcelties pie manis, kad vien vēlēsieties, un palikt tik ilgi, cik jums abiem būs vajadzīgs!

– Tas liecina jums par labu, – viņa smiedamās attrauca. – Pateicos! Domāju, ka nepaies ilgs laiks. Lēdija Denija stāsta, ka sers Džons dzirdējis no Eperseta kunga par viņa nodomu atgriezties pie mums līdz nākamā mēneša vidum. Jādomā, ka viņa brālēns, kurš bija tik laipns, ka piedāvāja mainīties ar viņu pēc slimības, īpaši nevēlas pavadīt ziemu Jorkšīrā. Eperseta kungs man jau pirms vairākiem gadiem teica, ka tad, ja es kādreiz vēlēšoties uz kādu laiku aizbraukt, viņš labprāt izmitināšot Obriju.

– Tagad, kad Obrija jautājums ir veiksmīgi atrisināts, atgriezīsimies pie jums, dārgā Venēcija! Vai jūs runājāt nopietni par iespēju pārvākties pašai uz savu māju?

– Jā, bez šaubām!

– Tādā gadījumā kādam nāksies jūs vest pie prāta, – Deimrels drūmi noteica. – Atmetiet bērnišķīgus sapņus un nolaidieties uz zemes, mana dārgā! Tas nav iespējams!

– Tas ir pilnīgi iespējams! Vai jūs zināt, ka man pieder ievērojama neatkarība, kā to dēvē Mičeta kungs, mūsu advokāts un viens no maniem aizbildņiem?

– Un tomēr es turpinu apgalvot, ka tas nav iespējams!

– Žēlīgais Dievs, Deimrel, jūs taču nesāksiet man sprediķot par uzvedības normām, vai ne? – Venēcija iesaucās. – Es brīdinu… Jums neizdosies mani viegli pārliecināt, ka mana vecuma sievietei ir nepieklājīgāk izvēlēties dzīvi pašas mājā nekā dzīvot kopā ar brāli! Ja es būtu meitenīte…

– Jūs esat ne vien meitenīte, bet arī zaļa un nepieredzējusi meitenīte!

– Lai būtu zaļa un nepieredzējusi, taču ne meitenīte! Man ir divdesmit pieci gadi, mans draugs. Citi uzskatīs par nepiedienīgu to, ka es dzīvošu viena. Lai arī uzskatu tās par muļķībām, es negrasos sacelties pret noteikumiem, varat man ticēt. Kamēr Obrijs būs Kembridžā, es nolīgšu pavadoni. Kad viņš būs beidzis mācības… protams, pagaidām es to vēl nezinu, taču domāju, ka viņš kļūs par stipendiātu un paliks Kembridžā… un šajā gadījumā es vadīšu viņa saimniecību tur, jo nez vai viņš apprecēsies. Kā uzskatāt jūs?

– Dievs, dod man pacietību! – Deimrels iesaucās, pielēca kājās un sāka strauji soļot pa istabu. – Venēcij, vai jūs beigsiet runāt kā auša? Nolīgt pavadoni! Vadīt Obrija saimniecību! Neaizmirstiet iegādāties cepurītes, kas būtu piemērotas atraitnei vai vecmeitai, Dieva dēļ! Uzklausiet mani, skaistā muļķīte! Jūs esat izšķiedusi sešus… septiņus gadus no dzīves, bet nešķiediet vēl vairāk! Dieva dēļ, kāds jums būs labums no savas mājas? Un kas kļūs par jūsu pavadoni?

– To es nezinu. Kā lai zinu? Biju domājusi, ka varēšu kādu nolīgt tāpat kā guvernanti. Kādu nabadzībā nonākušu dāmu, varbūt atraitni, kura atbildīs šim mērķim.

– Tad vairs nedomājiet! Jūs varat nolīgt kaudzi atraitņu, taču neviena neatbildīs šim mērķim. Es varu iztēloties šo māju! Kur tā atradīsies? Droši vien Kensingtonā, kas ir respektabla un mierīga. Vai varbūt mežonīgajā Grosvenorpleisā, vismodernākajā kvartālā? Jums būs briesmīgi garlaicīgi, mana dārgā, varat man ticēt!

Venēcija izskatījās mazliet uzjautrināta. – Tādā gadījumā es ceļošu. Allaž esmu vēlējusies to darīt.

– Ar nabadzīgu atraitni pavadā, bez neviena paziņas tālākā apkārtnē, atskaitot Jorkšīru, un pazīstot pasauli vēl mazāk nekā puišelis no internātskolas? Mana nabaga nevainība… Kad iztēlojos vienīgo draudzību, kādu jūs varētu izveidot šādos apstākļos, man asinis dzīslās sastingst. Tas nekam neder. Ticiet man, es zinu, par ko runāju! Lai dzīvotu tā, kā jūs iztēlojaties, jums jābūt pasakaini bagātai un piedevām arī ekscentriskai. Bagātība, mana dārgā, attaisnotu jūsu ekscentriskumu un atvērtu jums daudzas durvis. Jūs varētu noīrēt savrupmāju pilsētas labākajā daļā, apmēbelēt to ar austrumniecisku greznību, iekarot sev vārdu sabiedrībā, pateicoties dārgiem untumiem, drosmīgi izsūtīt ielūgumus… Jums nāktos saskarties ar dažiem atteikumiem un neskaitāmiem noraidījumiem, taču…

– Klusējiet jel, neprāti! – Venēcija viņu smiedamās pārtrauca. – Tā nav tāda dzīve, kādu es vēlos. Kā gan jūs varējāt to iedomāties?

– Es tā nedomāju. Vai jūs man teiksiet, ka vēlaties dzīvot saskaņā ar savu plānu? Jūs jutīsieties garlaikotāka un vientuļāka nekā jebkad mūžā, jo varat būt droša, Venēcij, ka bez pazīšanās un pareizās izcelšanās jūs varētu tikpat labi dzīvot uz vientuļas salas, nevis Londonā.

– Ak vai! Tad ko lai es daru?

– Dodieties pie savas krustmātes Hendredas! – viņš atbildēja.

– Es gribu tā darīt, taču ne uz palikšanu. Man tas nepatiktu, un baidos, ka viņai arī ne. Turklāt viņas māja nebūtu piemērota Obrijam.

– Obrijs, Obrijs! Padomājiet vienreiz par sevi!

– Tā jau es daru! Ziniet, Deimrel, es nekad nebiju uzskatījusi, ka spēšu palikt Anderšovā, ja te saimniekos kāda cita sieviete, bet nu esmu atklājusi, ka nevēlos dzīvot tādos apstākļos arī nekur citur! Un dzīvot pie krustmātes un tēvoča, pakļaujoties viņu diktātam, kā es būtu spiesta to darīt, atzīstot viņu autoritāti, man būtu tikpat neizturami, it kā es atkal būtu nonākusi bērnistabā. Pārāk ilgi es esmu pati sev noteicēja, dārgais draugs.

Deimrels viņu uzlūkoja pāri istabai ar šķību smaidu uz lūpām un sacīja: – Varbūt jums to nenāksies paciest pārāk ilgi.

– Man tas būs pārāk ilgi! – viņa noteikti atbildēja. – Jādomā, paies vismaz pieci gadi, līdz Obrijs būs gatavs kļūt patstāvīgs, un varbūt līdz tam laikam viņš vairs to nevēlēsies. Turklāt…

– Svētā vientiesība! – viņš iesaucās. – Dodieties pie savas krustmātes, ļaujiet, lai viņa ieved jūs sabiedrībā, jo viņa to spēj, un vēl pirms Obrija došanās uz Kembridžu avīzē būs nodrukāta ziņa par jūsu saderināšanos.

Kādu brīdi Venēcija neko neteica, tikai cieši lūkojās viņā. Meitenes vaigi bija kļuvuši bālāki, un acīs vairs nerotājās smaids. Viņa nespēja saskatīt Deimrela sejā domu atblāzmu un jutās samulsusi, taču ne nobažījusies. – Nē, – viņa beidzot atbildēja. – Tas nenotiks. Vai jūs domājāt, ka es gribētu doties uz Londonu, lai meklētu sev vīru?

– Tas būtu nevis jūsu mērķis, bet gan liktenis. Tāds, kādam tam jābūt!

– Ak! Krustmāte vēlēsies sameklēt man vīru? – Venēcija atbildēja, paraustot plecus, un piecēlās. – Man prieks, ka jūs mani brīdinājāt.Vai ir pieļaujams, ka neprecēta sieviete apmetas viesnīcā? Ja viņai līdzi ir istabene?

– Venēcij, es…

Viņa pasmaidīja, paceldama augšup uzacis. – Mans dārgais draugs, jūs šodien esat pārāk liels muļķis! Kāpēc jums jādomā, ka es būšu noraudājusies, ilgošos pēc sabiedrības un jutīšos garlaikota tikai tāpēc, ka dzīvošu tā, kā esmu pieradusi? Ak nē! Vēl daudz aizraujošāk! Šeit man bija grāmatas, dārzs un kopš tēva nāves arī ferma, kas mani nodarbināja. Londonā būs muzeji, gleznu galerijas, teātris, opera… daudz kas tāds, kas jums šķiet pilnīgi parasts. Un brīvlaikā pie manis būs Obrijs. Turklāt man ir krustmāte, kura, cerams, neierobežos manu paziņu loku, tātad es nesatraucos par to, ka man neradīsies jauni un patīkami draugi.

– Augstais Dievs! – viņš iesaucās drūmi, it kā šie vārdi tiktu izrauti viņam pār lūpām, un šķērsoja telpu divos straujos soļos. – Jebkas būtu labāks par šo! – Viņš saķēra meiteni aiz pleciem tik spēcīgi, ka viņa iztrūkās un grasījās protestēt. Deimrels nepievērsa tam uzmanību, bet noteica piesmakušā balsī: – Paskatieties uz mani!

Viņa paklausīja bez vilcināšanās un mierīgi izturēja šo pētījošo skatienu, kas bija tikpat ass kā ķirurga skalpelis, un tikai mazliet šķelmīgi nočukstēja: – Man ātri parādās zilumi.

Tvēriens atslāba, un Deimrels sakļāva meitenes plaukstas, cieši saspiežot tās starp savējām. – Ko gan jūs darījāt deviņu gadu vecumā, mana mīļā? – viņš apjautājās. Tas bija tik negaidīti, ka Venēcija tikai samirkšķināja acis. – Pasakiet man!

– Es nezinu! Mācījos un izšuvu paraudziņus… un kāds tam sakars ar visu notiekošo?

– Ļoti liels. Vai jūs zināt, ko es darīju tajā laikā?

– Nē. Kā lai es to zinātu? Es pat nezinu, cik jums bija gadu… Katrā ziņā nezinu bez rēķināšanas, ko es neciešu. Nu, ja jums tagad ir trīsdesmit astoņi, bet man ir divdesmit pieci…

– Es jums aiztaupīšu šīs rūpes. Man bija divdesmit divi gadi, un es pavedināju precētu dāmu.

– Tā bija gan! – viņa laipni piekrita.

Deimrelu pārņēma smieklu lēkme, taču viņš noteica:

– Tas bija pirmais no maniem mīlas piedzīvojumiem un, iespējams, apkaunojošākais. Es vismaz tā ceru! Manā dzīvē nav nekā, ko uzlūkot ar lepnumu, taču līdz brīdim, kad satiku jūs, mana jaukā, es vismaz varēju apgalvot, ka pie maniem netikumiem nepieder jauno un nevainīgo pavedināšana. Nekad es neesmu sabojājis reputāciju nevienai citai, izņemot Sofiju. Taču nedomājiet, ka par to jāpateicas manai tikumībai! Jaunavu pavedināšana ir bīstama spēle, un lielākoties tās mani nevaldzina. Tad es satiku jūs un, godīgi sakot, mana dārgā, paliku Jorkšīrā tikai tādēļ, lai iekarotu jūs. Spēlē ar saviem noteikumiem!