Kopā ar viņu pat vistrakākie uztraukumi kļuva niecīgi; pārstāstījusi Deimrelam Skorjeras kundzes jaunāko uzbrukumu savām pozīcijām, Venēcija uzreiz redzēja, ka tas ir jautri. Venēcija uzticējās viņam tikpat nepiespiesti kā Obrijam, un pašreizējos apstākļos tas izrādījās drošāk, jo Obrijs bija gatavs vai nogalināt. Nebija nekādas vajadzības brīdināt Deimrelu neatstāstīt Venēcijas teikto nevienam, pat ne Obrijam, tāpat kā nevajadzēja skaidrot, ko viņa ir domājusi ar vienu vai otru izteicienu.

Kādā pēcpusdienā Deimrels atrada viņu sēžam vienu pašu bibliotēkā pie Obrija rakstāmgalda. Viņa bija salikusi rokas uz galda un dziļi iegrimusi apcerē. Sākumā Venēcija nepievērsa uzmanību durvju atvēršanai, kas, šķiet, neielauzās viņas dziļajās pārdomās, taču pēc brīža, kā sajutusi sev pievērstu skatienu, meitene pacēla galvu, ieraudzīja uz sliekšņa Deimrelu, izgrūda pārsteiguma pilnu izsaucienu, pierei nogludinoties un smaidam iemirdzoties acīs. Viņa nebija to gaidījusi, jo Deimrels parasti ieradās Anderšovā pirms pusdienām. Pieceldamās un panākdama viņam pretī, Venēcija noteica: – Jūs, mans dārgais draugs! Ak, es priecājos, jūs redzot! Es esmu kritusi par upuri grūtsirdībai, un tieši jūs man bijāt vajadzīgs, lai to aizdzītu prom ar smiekliem. Kas jūs ir atvedis pie mums? Nemaz nebiju jūs šodien gaidījusi, jo, cik atceros, jūs man teicāt, ka būsiet aizņemts.

Deimrels neizrādīja ne mazāko uzjautrinājumu, taču atbildēja visai nopietnā tonī: – Jūs esat mani atvedusi. Kas noticis, mans dārgais acuraugs?

Venēcija viegli nopūtās, taču papurināja galvu un smaidot ielūkojās viņam sejā. – Varbūt tikai sakairināti nervi. Neraizējieties! Nu jau es jūtos labāk.

– Es tomēr raizējos. – Viņš bija satvēris abas Venēcijas plaukstas, taču nu vienu palaida vaļā un vieglītēm pārbrauca ar pirkstu pāri viņas pierei. – Jums nevajag raukt pieri, Venēcij. Katrā ziņā ne manā klātbūtnē!

– Lai notiek, es to nedarīšu, – viņa paklausīgi atbildēja. – Vai jūs to nogludināt… cik muļķīgi!

– Kaut es to varētu! Kas jums uzsūtījis šo grūtsirdību?

– Nekas, kas būtu pieminēšanas vērts vai nebūtu tik parasts, ka šķistu neciešami garlaicīgs. Milzu spēkošanās ar Gārnardas kundzi, no kuras es aizbēgu šausmās, jo cēlonis bija sūdzības par veļas mazgātāju. Uzdrošinos apgalvot, ka gluži taisnīga, taču tā nejaukā meitene ir Gārnardas kundzes māsasmeita.

– Homēra spalvas cienīgs notikums. Jums vajadzēja palikt, lai to apdziedātu. Tomēr tas nav ievilcis rūpju rievu jūsu pierē.

– Nē. Ja arī es raucu pieri, tad tāpēc, ka centos izlemt, ko man labāk darīt. Redziet, es nedomāju, ka mēs ar Obriju varēsim palikt šeit līdz decembrim, un ir niecīgas cerības uz Konveja atgriešanos ātrāk par šo laiku.

– Es allaž zināju, ka tas nebūs iespējams. Pastāstiet man, kāds ir jūsu pārdomu rezultāts! – Deimrels runājot pieveda Venēciju pie dīvāna un apsēdās viņai līdzās.

– Diemžēl nekāds. Tiklīdz iešaujas prātā kāds risinājums, uzreiz rodas iebildumi, un es atkal esmu bezizejā. Vai jūs varētu dot man padomu? Jūs allaž dodat man tik labus padomus, dārgais draugs!

– Ja tā ir, tad man izdodas apgāzt doktora Džonsona apgalvojumu, ka piemērs allaž ir iedarbīgāks par pamācību, – Deimrels sacīja. – Kāda ir jūsu problēma? Es darīšu, ko varēšu!

– Jautājums ir tikai par to, kurp doties, ja izlemšu to darīt. Obrijs brauks man līdzi, taču viņš nedrīkst zaudēt Eperseta kunga aizgādību. Es allaž esmu teikusi, ka pēc Konveja kāzām man jāatrod citas mājas. Ja viņš vispirms būtu saderinājies, kā tas parasti notiek, es tūlīt pat būtu rīkojusies, lai varētu atstāt Anderšovu vēl pirms viņa sievas ierašanās. Mani nedaudzie draugi zināja par šo apņemšanos un nebrīnītos par to. Taču tagad viss ir mainījies. Vai vismaz man tā šķiet. Kā jūs domājat?

– Piekrītu, ka viss ir mainījies. Ja jūs pamestu Anderšovu pirms brāļa atgriešanās, kad visi zina, ka viņš ir uzticējis jums īpašumu pārvaldīšanu, cilvēki nospriestu, ka jūs esat izdzīta pati no savas mājas. Un tā būtu pilnīga patiesība.

– Lūk, un šis apstāklis man neļauj noīrēt māju šajā apkaimē.

– Tiesa. Ja jūs domājat, ka jums vajadzētu raizēties par brāļa labo vārdu situācijā, kad viņš nav to pelnījis.

– Mans dārgais draugs, par to es domāju vismazāk, tāpēc neskatieties uz mani tik nosodoši.

– Ne jau uz jums, vientiesīt!

– Uz Konveju? Ak, Dieva dēļ! Patiesība ir tāda, ka es neesmu viņam neko parādā.

– Gluži pretēji!

– Pat ne tik daudz, ja jūs uzskatāt, ka viņš ir kaut ko parādā man. Es pieņēmu uzticēto pienākumu, tāpēc ka tas man nāca par labu. Ja man nevajadzētu gādāt par Obriju, es nebūtu to darījusi, tāpat kā nebūtu palikusi te nevienu dienu pēc pilngadības sasniegšanas.

– Tādā gadījumā jūs rūpējaties par Lenjonu labo vārdu? – viņš apvaicājās.

– Blēņas! Nē, esiet taču nopietns, Deimrel! Jums vajadzētu zināt, ka es neraizējos par labu reputāciju. Jūs pats redzat, cik ļoti man tīk jūsu sabiedrība! Šaubas manā prātā ir saistītas ar Šarloti. Obrijs sauc viņu par salkanu, un tāda viņa ir, taču nabadzīte nav pelnījusi nonākt vēl nepatīkamākā situācijā par šo. Konvejs ir izdarījis visu iespējamo, lai noskaņotu cilvēkus pret savu sievu; ja es piemestu savu daļu arī, tad tas būtu nejaukāk par nejauku. Viņa man nav izdarījusi neko ļaunu, patiešām, viņa ļoti cenšas izrādīt man cieņu! Tik lielā mērā, ka tad, ja Skorjeras kundze izstātos no sacensības, es neapšaubāmi uzņemtos viņas lomu un nebeigtu vien atgādināt Šarlotei, ka tagad viņa ir Anderšovas saimniece. Tāpēc, ja atstāšu Anderšovu, man ir jāpacenšas sagādāt sev nevainojamu attaisnojumu, un es nedrīkstu palikt šajā apkaimē. Es allaž esmu gribējusi doties uz Londonu, taču domāju, ka darīšu to tad, kad Obrijs studēs Kembridžā. Līdz tam vēl atlicis vesels gads. Ko šajā laikā darīt? Tā man ir neatrisināma mīkla. Droši vien Londonā var atrast izcilus skolotājus, tomēr šaubos, vai Obrijs…

– Kaut uz brīdi nedomājiet par Obriju! – Deimrels viņu pārtrauca. – Pirms atklāju jums savu viedokli par jūsu pārcelšanos uz Londonu, Jorku vai Timbuktu, atbildiet man uz vienu jautājumu.

– Labi, taču es jums nelūdzu izteikt savu viedokli par to, – viņa iebilda.

– Beigās jūs to tik un tā darītu. Kas tik izšķirīgs ir noticis kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes, lai jūs justos tik satriekta un sāktu uzskatīt savu pārcelšanos no šejienes par steidzamu? – Venēcija strauji pacēla skatienu; Deimrels viņai uzsmaidīja un piebilda: – Es negribu dzirdēt stāstus par saimniecības vadītājām vai veļas mazgātājām, manu meitenīt. Ja domājat, ka varat mani piemānīt, tad jums nāksies atzīt savu kļūdīšanos! Ko tā ragana ir izdarījusi?

Venēcija papurināja galvu. – Neko vairāk par to, ko es jums jau izstāstīju. Es neesmu vēlējusies jūs mānīt, taču droši vien piešķiru pārāk lielu nozīmi kam tādam, kas tika pateikts varbūt tikai tādēļ, lai mani sakaitinātu.

– Un kas tika pateikts?

Kādu brīdi Venēcija pavilcinājās un atbildēja: – Tas skāra Obriju. Šķiet, Skorjeras kundzei viņš nepatīk tikpat ļoti kā es, un man jāatzīst, ka viņš izpelnās šādu nepatiku. Viņš atgādina īpaši nejauku lapseni, kuru nekādi neizdodas nosist. Kundze pati ir to izraisījusi, izturēdamās ļauni pret mani, tomēr es Obriju neattaisnoju, viņam nevajadzētu tā rīkoties. Tas ir ārkārtīgi nepieklājīgi!

– Pie joda to puiku! – Deimrels iesaucās ātrās dusmās. – Biju cerējis, ka esmu iznīdējis šo izklaidi!

– Vai jūs viņam ieteicāt tā nedarīt? – Venēcija pārsteigti viņu uzlūkoja.

– Nē, es pateicu tikai to, ka tas, ko viņš uzskata par patīkamu izklaidi, padara jūs par tās sievietes indīgo bultu mērķi.

– Tad tā tas ir izskaidrojams! Jūs viņu norājāt, un par to es jūtos patiesi pateicīga. Šo divu dienu laikā viņš tikpat kā nav atvēris muti Skorjeras kundzes klātbūtnē. Tomēr ļaunums jau ir nodarīts. Varbūt viņai nepatīk tas, ka Obrijs ieslēdzas savā istabā un pievienojas mums tikai vakariņu laikā, kad brāļa ausīs tik skaļi skan grieķu koris, ka nākas pusduci reižu nosaukt viņu vārdā, līdz viņš sadzird! Skorjeras kundze nekādi nespēj to saprast un uzskata, ka Obrijs uzvedas nepiedienīgi. Šarlotei arī viņš nepatīk, taču tas tāpēc, ka viņa neuztver mana brāļa izteikto frāžu jēgu un šī iemesla dēļ baidās no viņa. Nelaimīgā kārtā viņa mulst par svaiņa klibo kāju un allaž novēršas, kad viņš pieceļas no krēsla vai iet cauri istabai.

– Es to ievēroju toreiz, kad satiku jūs parkā, un cerēju, ka viņa drīz vien atbrīvosies no šī paraduma.

– Man šķiet, ka Šarlote cenšas. Taču tas deva ieganstu Skorjeras kundzei pateikt kaut ko tādu, kas man gauži ķērās pie sirds. Viņa man pavēstīja, ka Šarlote nespēj uzlūkot kroplības, tāpēc kundzei gribētos, lai tagad, kad meita ir uz grūtām kājām, Obrijs brauc apciemot draugus. Viņa to neizteica gluži tādiem vārdiem, tāpēc varbūt manas bažas ir mazliet pārspīlētas.

Deimrela seja bija apmākusies, un viņš noteica gluži citā tonī: – Nē. Nebūt ne! Ja viņa uzdrošinājās to pateikt jums, tad nedodu ne pieci, ka viņa to pateiks pašam Obrijam pirmajā dusmu izvirduma reizē.

– No tā jau es baidos, bet… Vai gan kāds cilvēks varētu būt tik neiedomājami nežēlīgs?

– Ak kungs, jā taču! Uzdrošinos apgalvot, ka šī ķildīgā sieviete to nespētu izdarīt ar vēsu prātu, taču es jau agrāk jums teicu, mana nevainīgā, ka jūs nepazīstat tādas kā viņa. Tādas sievietes ir neprognozējamas. Ļaujiet tikai viņām zaudēt savaldīšanos, un viņas sarunās tādas lietas, ko pašas sirsnīgi nosodītu, dzirdot no citu lūpām! – Deimrels apklusa, ieurbjoties meitenes sejā ar piepeši nobažījušos acu skatienu. – Ko vēl viņa jums ir teikusi? – viņš aprauti noprasīja. – Labāk pasakiet man!

– To es varu izdarīt, taču jūs noteikti negribēsiet, lai es atkārtoju visādus ļauni domātus sīkumus.

– Nē, aiztaupiet man to! Vai šis uzbrukums Obrijam bija vienīgais?

– Ar to pilnīgi pietika. Deimrel, ja jūs zinātu, kādas mokas viņam ir jāizcieš! Šī vairīšanās no svešiniekiem, bailes no žēlošanas vai nepatikas, kādu cenšas slēpt Šarlote… Deimrels viņu pārtrauca, sacīdams: – Es to zinu. Nez vai šī sieviete nolaidīsies tik zemu, ja vien netiks briesmīgi sakaitināta, taču zēns ir ārkārtīgi jūtīgs. Vai es drīkstu viņu vest sev līdzi? Es esmu Obrijam jau teicis, ka viņš var pārcelties uz priorātu, kad vien vēlas. Atbilde nebija diez ko smalka, taču neapšaubāmi cieņpilna. Viņš ārkārtīgi vēlējās man sadot pa degunu un prasīja, vai es visā nopietnībā viņam piedāvāju aizbēgt, atstājot jūs vienu! Tobrīd man nelikās prātīgi viņam stāstīt, ka jums būs labāk, ja viņš aizbēgs, taču es to vēl varu izdarīt un arī darīšu, ja jūs man to ļausiet. Vienīgās grūtības sagādās īstā iemesla noslēpšana, bet domāju, ka ar tām es tikšu galā.