Venēcija centās aprakstīt savu brāli Konveju. – Viņš ir liela auguma un ļoti pievilcīgs, – viņa noteica. – Izskatās pēc cilvēka ar spēcīgu gribu, taču patiesībā ir ārkārtīgi bezrūpīgs un tikai šad un tad stūrgalvīgs. Viņš ir arī laipns un nemēdz apvainoties, ja par viņu pasmejas. Patiesībā katru reizi, kad Obrijs izmet par viņu kādu no savām dzēlīgajām frāzēm, Konvejs lepojas ar to, ka mazajam nīkulim ir velnišķīgi gudra mēle.

Deimrels sarauca pieri. – Jūs man attēlojat gluži cienījamu vīru, mana dārgā!

– Tāds viņš arī ir, daudzējādā ziņā, – Venēcija sirsnīgi atbildēja. – Tomēr viņš ir egoistisks un kūtrs, jā, arī draudzīgs, bet nevajag domāt, ka viņš varētu papūlēties kāda cita labā. Ja viņš neatteiks uzreiz, tad varbūt aizmirsīs solījumu vai atradīs kādu lielisku aizbildinājumu, kāpēc visiem būtu labāk, ja viņš nenopūlētos. Viņam nepatīk nonākt situācijās, kas sagādā neērtības. Runājot par pārējo… viņš ir drosmīgs lapsu mednieks, pirmklasīgs paukotājs un labs šāvējs. Viņam patīk vienkārši joki, un desmitajā reizē, tos stāstot, viņš smejas tikpat sirsnīgi kā pirmajā.

– Obrijs nav vienīgais cilvēks ar asu mēli Lenjonu ģimenē! – Deimrels ieminējās. – Un tagad, lūdzu, paskaidrojiet man, kāpēc šis bezrūpīgais puisis ir apkrāvies ar vienu ķildīgu sievieti sievasmātes personā!

– Viņš būs gribējis Šarloti, tāpēc ļāvis, lai nākotne nokārtojas pati! Kad Skorjeras kundze padarīja viņa dzīvi neciešamu Kambrijā, Konvejs atbrīvojās no viņas, turklāt es nešaubos, ka tas notika bez kādām nepatīkamām scēnām. Pietika iestāstīt Šarlotei, ka viņa nejūtas labi, un tad pārliecināt viņu, Skorjeras kundzi un sevi pašu piedevām par pienākumu sūtīt jauno sieviņu atpakaļ uz Angliju. Uzdrošinos apgalvot, ka brālis priecātos, ja es atbrīvotos no Skorjeras kundzes Anderšovā pirms viņa atgriešanās, taču es šaubos par izdošanos un katrā ziņā negrasos pat mēģināt. Lai viņš to dara pats. Un viņš to darīs… Lai arī kundze to droši vien vēl nenojauš! – Venēcija iesmējās. – Skaidrs, ka viņš nemūžam nesāktu strīdēties ar sievasmāti Kambrē, kur viņa varētu sacelt lielu troksni un likt viņam sarkt, taču te Skorjeras kundze var celt tādu troksni, kādu vien vēlas! Un es nebrīnīšos, ja Konvejs piespiedīs Šarloti pavēstīt mātei, ka viņai jābrauc projām, bet pats dosies medībās uz visu dienu!

Deimrels iesmējās, taču noteica: – Bet tikmēr viņa bojā jums dzīvi, velns parāvis!

– Jā, – Venēcija atzina. – Taču domāju, ka tas nebūs uz ilgu laiku. Varbūt man izdosies viņu pārliecināt, ka es negrasos ieņemt Šarlotes vietu, un mēs varēsim ciešami saprasties.

Trīspadsmitā nodaļa

Venēcijas optimisms drīz vien izrādījās nepamatots. Desmit minūtes pēc Deimrela aizbraukšanas naidīgums atsākās. Skorjeras kundze, acīm degot taisnprātīgās dusmās, uzmeklēja viņu, lai noprasītu, vai tiešām viņa ir ne tikai uzņēmusi lordu Anderšovā, bet arī iepazīstinājusi viņu ar Šarloti. Skorjeras kundze apgalvoja, ka neesot varējusi noticēt savām ausīm, kad Šarlote viņai pavēstījusi par tik šokējošu incidentu. – Lai arī es jau esmu sapratusi, ka, jūs, Lenjonas jaunkundz, izturaties nepieļaujami pēc maniem, iespējams, vecmodīgajiem ieskatiem, tomēr es neuzskatu, ka jums piemīt tik maz apdomības un piesardzības, lai ļautu cilvēkam ar lorda Deimrela reputāciju spert kāju Anderšovā un piedevām vēl iepazīstināt viņu ar brāļa nevainīgo sieviņu.

Lai kādas šaubas Venēcijai, visu labi apsverot, varēja būt par Deimrela iepazīstināšanu ar Šarloti – ņemot vērā to, ka šī pazīšanās nez vai vairotu viņas popularitāti apkaimes muižnieku acīs, – tās visas izzuda niknuma ugunīs. Viņa strauji atbildēja: – Augstais Dievs, kundze, vai jūs domājat, ka Šarlote varētu krist par upuri viņa valdzinājumam? Es gan domāju, ka viņa ir pārāk iemīlējusies manā brālī… tomēr jūs pazīstat viņu labāk!

– Lenjonas… jaunkundz! – Skorjeras kundze izgrūda.

– Jā? – Venēcija apjautājās ar mānīgu aukstasinību.

Skorjeras kundze skaļi nopūtās. – Es neņemšu vērā jūsu nekaunību. Nelikšos to manām. Taču jums jāzina, ka krietnai sievietei šādā situācijā, manai meitai, kura ir svešiniece šajā apkaimē un ieradusies te bez sava vīra aizstāvības, uzņemt savā mājā vīrieti ar sliktu reputāciju ir ārkārtīgi nepiedienīgi. Par to, cik nepiedienīga ir vientuļas sievietes draudzība ar tādu personu, es vispār nerunāju!

– Patiesi, kā gan jūs to varētu? Mana reputācija galu galā no tā necietīs! Taču attiecībā uz pārējo jums ir pilnīga taisnība. Tas bija ārkārtīgi neapdomīgi no manas puses, un es lūdzu jums piedošanu! Šajos apstākļos Šarlotei, protams, lieka piesardzība nekaitēs. Ja padomā par to, kāds skandāls briest jau tagad… ak, nebaidieties, kundze! Es pateikšu Deimrelam, ka viņš nekādā gadījumā nedrīkst nevienam teikt, ka ir uzlūkojis Šarloti!

Neglīti pietvīkusi, Skorjeras kundze noteica balsī, kurā jautās apspiestas dusmas: – Patiešām? Patiešām, Lenjonas jaunkundz? Tad jūs domājat, ka jūsu reputācija necietīs? Jūs kļūdāties, varat man ticēt! – Viņa apklusa, un Venēcija ar viegli sarauktu pieri gaidīja, nicīgam smaidam rotājoties lūpās. Izskatījās, ka Skorjeras kundze izcīna ar sevi iekšēju cīņu, jo viņas krūtis biedējoši cilājās, taču pēc saspringta brīža dāma strauji apcirtās uz papēža un izsoļoja laukā no istabas.

Venēcija atklāja, ka dreb, un bija spiesta apsēsties. Pagāja kāds brīdis, kamēr viņa spēja atgūties, un vēl ilgāks laiks, līdz nācās atzīt, ka pārmetums, lai cik naidīgi izteikts, tomēr nav pilnīgi neattaisnots, un viņa nožēloja pati savu nesavaldību. Visbeidzot Venēcija to saprata un pēc cīņas, kas bija tikpat sīva kā jebkura ar Skorjeras kundzi izcīnītā, devās pie viņas ar atvainošanos. Tā tika pieņemta ar vēsu galvas mājienu un cieši sakniebtām lūpām.

– Es nedrīkstēju ļaut sašutumam gūt virsroku pār mani, – Venēcija neatkāpās. – Vajadzēja jums paskaidrot, ka lords Deimrels ir kļuvis Obrijam par tik labu draugu, ka viņam adresētus apvainojumus es nespēju pacietīgi uzklausīt.

– Mēs vairs neapspriedīsim šo jautājumu, Lenjonas jaunkundz. Tomēr ierosinu skaidri likt lordam Deimrelam noprast, ka viņa apciemojumiem Anderšovā ir jābeidzas.

– Nē, – Venēcija laipni atbildēja. – To es nedarīšu, taču jums nevajag raizēties, kundze. Kad viņš ieradīsies, tad apciemos Obriju, nevis Šarloti.

Uz to Skorjeras kundze atbildēja ar skatienu, kas pārliecināja Venēciju par to, ka turpmāk viņas būs niknākās ienaidnieces.

Ar to pašu iesākās nedēļa, kas līdzinājās murgam vairāk nekā jebkura cita, kādu Venēcija jebkad bija piedzīvojusi. Skorjeras kundze atmeta pieklājību, sarunājās ar viņu pēc iespējas retāk un allaž oficiāli pieklājīgā tonī; tomēr, uzsvērdami ignorēdama viņu, nepalaida garām nevienu iespēju pakaitināt. Ja viņa neatrada kādu mājsaimniecības paradumu, ko vajadzēja pārveidot, tad pārrunāja ar Šarloti Venēcijas klātbūtnē visas tās pārmaiņas, kuras vajadzētu ieviest Anderšovas saimniecības vadīšanā. Šarlote jutās ārkārtīgi neērti šajā situācijā, taču viņai nebija pietiekoši spēcīga rakstura, lai ar māti cīnītos. Dažreiz viņa nomurmināja dažas vārgas atrunas, taču lielākoties atbildēja vienzilbīgi un izskatījās nelaimīga. Retos gadījumos klāt bija Obrijs, kurš laida darbā savu dzēlīgo mēli ar tādu bargumu, ka Venēcija lūdza viņu turēties tālāk no viesistabas.

Lai padarītu visu vēl ļaunāku, kalpotāji atbalstīja Venēciju un demonstrēja spītīgu uzticību viņai, lūgdami apstiprināt pat vissīkākās no Skorjeras kundzes saņemtās pavēles. – Es pavēstīšu par to Venēcijas jaunkundzei, kundze. – Tā bija parastā atbilde, ko viņa saņēma. Kad viņa nekaunīgi pieprasīja Finglam novietot faetonu aiz mājas, lai vestu viņas gaišību izbraukumā, kučiera atbilde bija vēl tiešāka. – Es saņemu rīkojumus no Obrija jaunskunga, kundze, – noteica spītīgais jorkšīrietis. Pasūdzēties Venēcijai Skorjeras kundze nepaguva, jo ieradās Obrijs un pavēstīja, ka Fingls ir viņa personiskais kučieris un ka viņš jutīšoties pateicīgs, ja viņa turpmāk nodos savas pavēles Viljamam, kura uzdevums ir pavadīt dāmas izbraukumos, turklāt četrvietīgajā karietē. Faetons piederēja Obrijam, un viņš to uzticēja vienīgi māsai.

Venēcijas protesti neatrada dzirdīgas ausis. Mājinieki bija nosprauduši savu kursu un aizrautīgi tam sekoja. Lielāko daļu laika viņa pavadīja, apstiprinot Skorjeras kundzes rīkojumus vai bezcerīgi cenšoties samierināt nesamierināmus pretiniekus.

Skorjeras kundzes situāciju ļaunāku padarīja aukle, kura, vispār nepievēršot viņai nekādu uzmanību, ātri vien ieguva ārkārtīgi nevēlamu ietekmi pār Šarloti. Šajā ziņā viņai palīdzēja Troselas jaunkundze, kura jutās tik nepatīkami pārsteigta par Jorkšīras lauku ainavām un kārtīgas sabiedrības trūkumu Anderšovā, ka divdesmit četras stundas pēc ierašanās paziņoja par nespēju izturēt dzīvi laukos un deva nepārprotamu mājienu, ka atvilināta uz Jorkšīru ar viltu. Viņas tonis bija pietiekoši nekaunīgs, lai izraisītu Skorjeras kundzes dusmas, un pēc vētrainas scēnas Troselas jaunkundze tika aizvizināta uz Jorku tajos pašos nožēlojamajos divričos, uz atvadām uzklausot aukles apgalvojumus, ka viņas trūkums nebūšot manāms.

Tā arī bija, jo Šarlote deva priekšroku auklei, kura viņu rāja un izrīkoja, taču sirsnīgi rūpējās par viņas labklājību, skaidri zināja, kas darāms, kad viņa jutās slikti, un stundām ilgi sarunājās ar viņu par Konveju vai apsprieda Konveja dēla nākotni. Šarlote jutās vislabāk, atpūzdamās savā istabā, kad aukle sēdēja ar šuvekli pie kamīna un durvis bija slēgtas iebrucējiem. Aukle nešķiedās ar līdzjūtību, ja Šarloti mocīja saraustīti sirdsapziņas pārmetumi vai depresijas lēkmes; viņa noteica: – Nu, nu, metiet pie malas šīs blēņas, milēdij. – Citkārt viņa aizrādīja: – Uzticieties Tam Kungam, milēdij, un dariet to, ko saka aukle, un tad jums nebūs nekādas vajadzības nervozēt. – Vēl aukle sameklēja Konveja kristāmtērpu un visas cepurītes un krekliņus, kas bija izturējuši Obrija pirmos dzīves mēnešus, un kala jaukus plānus par bērnistabu atjaunošanu. Viņa ieteica Šarlotei neraizēties par biedējošo zīdītāju, kuru Skorjeras kundze bija atradusi Londonā. Aukle pazina ļoti piemērotu sievieti no Jorkas. Runājot par akušieriem, viņa negribēja neko ne dzirdēt par visādiem doktoriem Naitoniem – vai kā nu viņus tur sauca –, tāpēc ka doktors Kornvērtijs, arī no Jorkas, bija saņēmis tikpat daudzus bērnus kā jebkurš izcils Londonas ārsts, ja ne vēl vairāk, turklāt viņas gaišībai vajadzēja paļauties uz aukli, kura visu zinās labāk, un ķerties pie cepurītes izšūšanas mantiniekam.