Deimrels, panākdams pretī dāmām savā vieglajā solī, uzlūkoja Venēciju ar ilgāku skatienu un tad pievērsa vērtējošu mirkli jaunajai sievai. Šis brīdis gandrīz lika Venēcijai zaudēt savaldīšanos; viņas balsī apsveicinoties jautās vieglas trīsas. – Labrīt! Cik noprotu, mans nejaukais brālītis būs laupījis man to prieku un izstāstījis jums mūsu aizraujošos jaunumus. Man atliek tikai iepazīstināt jūs ar savu svaini. Tas ir ļoti patīkams uzdevums, tomēr es biju cerējusi jūs pārsteigt! Tas ir lords Deimrels, Šarlote, mūsu labs draugs un kaimiņš.

Kad Šarlote pasniedza Deimrelam plaukstu un pārmija pāris pieklājības frāzes, Venēcija gandarīti ievēroja, ka viņa neizrāda lielāku kautrību, nekā ierasts. Sarunās ar Obriju un Venēciju viņa bija likusies tik nervoza un sasaistīta, un Venēcija jau bija sākusi bažīties, ka Šarlote atstās sliktu iespaidu uz kaimiņiem. Viņai pašai ļaužu valodas nerūpēja, un viņa daudz nepazina pasauli, tomēr Venēcija sprieda, ka noslēpumainības migla, kurā Konvejs bija uzskatījis par vajadzīgu ievīstīt savu laulību, sniegs bagātīgu vielu Ziemeļu Raidingas tenkotājiem. “Šarlotei labāk nevajadzētu dot iemeslu apgalvojumiem par neparasto nobīli un idejām par to, ka aiz šo savādo laulību mīklas noteikti slēpjas kas apkaunojošs.” Taču nu viņas uzvedība bija nevainojama: lai arī Šarlote bija kautrīga un runāja tikai banalitātes, Venēcijai gribējās domāt, ka pat tik asredzīga kritiķe kā lēdija Denija pasludinās viņu par būtni ar labām manierēm.

Viņas devās atpakaļ uz māju Deimrela pavadībā, un nepagāja ilgs laiks, kad Šarlote sāka jautri čivināt par Parīzi un Kambrē, par svētdienas izbraucieniem uz Lonšānu, par ballēm lorda Hilla štābā, par lorda Hilla laipnību un viņa cildinošajiem vārdiem, kas bija veltīti Konvejam. Venēcija, sākumā gluži apmulsusi par šo piepešo atplaukšanu, ātri vien atskārta, ka tas izskaidrojams nevis ar Šarlotes koķetēriju, bet gan ar prasmīgu apiešanos. Viņa varēja to tikai apbrīnot un sajusties reizē uzjautrināta un skumja. “Es tā nopūlējos uzsākt sarunu ar Šarloti un bez kādiem panākumiem! Turpretī Deimrels atraisīja viņai mēli piecas minūtes pēc iepazīšanās un bez redzamas piepūles.” Viņš pat sasmīdināja Šarloti, kura tobrīd runāja par iepirkšanās jaukumiem Parīzē. Lords piezīmēja, ka viselegantākās cepures atrodamas pie Fanijas! Šarlote bija ne mazums pārsteigta. – Jā! Kā jūs to zinājāt? – viņa apjautājās, uzlūkodama Deimrelu ar nevainīgu skatienu.

Venēcija iesmējās un ieraudzīja, kā Deimrela mutes kaktiņos ietrīcas muskulis. Tomēr viņš atbildēja nopietni:

– Laikam būšu dzirdējis šo vārdu no kādas sabiedrības dāmas.

– Viņas cepures ir žilbinošas, taču apbrīnojami dārgas.

– Noteikti, ja vien manis dzirdētās baumas ir patiesas.

– Jā gan. Vīrs man vienu tur nopirka. Uzzinājusi cenu, es paskaidroju, ka esmu gatava noģībt, un galvu vien nogrozīju! Tomēr viņš cepuri nopirka, un es biju to uzlikusi brokastīs par godu Velingtonas hercogam, kad viņš viesojās štābā.

Tādā garā saruna turpinājās, līdz viņi nonāca pie mājas. Tuvojoties arkai, pa kuru Venēcija bija ievedusi Šarloti parkā, viņi sastapa Obriju, un Šarlotes pašapziņa uzreiz saplaka. Viņa izturējās neparasti nervozi Obrija klātbūtnē un likās samulsusi par zēna klibumu, allaž novērsdama skatienu, kad viņš kustējās, turklāt darīdama to tik uzskatāmi, ka tas nepalika nepamanīts pašam Obrijam. Viņš kliboja vairāk nekā parasti, un tas nozīmēja, ka eksperimentālā izjāde bijusi priekšlaicīga.

Obrijs pamāja Šarlotei un sacīja: – Pakstons nupat atgriezās no Jorkas kopā ar jūsu istabeni, kundze. Nē, es neizteicos pareizi. Ar jūsu ģērbēju! Tev vajadzēja aizsūtīt Viljamu ar karieti, Venēcij, jo viņa nav radusi kratīties pa grambām kučiera palīga pavadībā!

Tas pamatīgi satrauca Šarloti. Saraustīti paskaidrojusi Venēcijai, ka mamma nolīgusi Troselas jaunkundzi Londonā, taču būs pirmā, kas viņu pievaldīs, Šarlote atvainojās un iesteidzās mājā.

– Ir nu gan smieklīgs sākums! – Venēcija iesaucās. – Kādēļ gan, pēc Skorjeras kundzes domām, Šarlotei Anderšovā būtu vajadzīga ģērbēja? – Viņa palūkojās uz Deimrelu, kurš bija savilcis seju nebēdnīgā grimasē. – Un jūs, ser, ar savām cepurniecēm, kuru pakalpojumi, cik jums zināms, maksājot tik briesmīgi dārgi… Kā jūs uzdrošinājāties!

– Tāpat kā jūs, kundze. Kā jūs varējāt dot mājienus par to, ka zināt, kādos apstākļos es iepazinos ar Fanijas jaunkundzi! – viņš atcirta.

Venēcija iesmējās, taču noteica: – Jā, bez šaubām, man vajadzēja izlikties, ka neko nezinu, un es tā būtu rīkojusies, ja runa būtu par citu cilvēku, nevis jums. Jūs nu gan veikli atraisījāt mēli manai svainei!

– Protams, – viņš provokatīvi nočukstēja.

– Ko jūs par viņu domājat? – Obrijs noprasīja.

– Ak, jūsu iemīļotais Poupa citāts visu izsaka! Briesmīgi garlaicīga, taču bez kāda ļaunuma vai viltus; viņa jūsu mieru netraucēs.

– Droši vien, – Venēcija domīgi noteica. – Nez, vai Konvejs bija spiests viņu apprecēt? Sākumā man bija tādas aizdomas, kad izdzirdēju, ka Šarlote ir uz grūtām kājām.

– Jā, man tāpat, – Obrijs piezīmēja. – Taču aukle apgalvo, ka viņas noliktais laiks esot maijā. Tātad viss saskan. Tur nav nekā aizdomīga.

– Nerunājiet tik skumji, it kā jums gribētos pretējo! – noteica Deimrels, izskatīdamies visai uzjautrināts. – Vai man būs tas gods satikties ar māti? Varbūt tas nebūtu prātīgi darīts?

– Varbūt tiešām nebūtu, ja viņa jau ir dzirdējusi par jums, – atbildēja Venēcija, nopietni apsvērdama šo jautājumu. – Iesim uz bibliotēku… lai gan varbūt neko nav dzirdējusi… kaut arī viņa nav vulgāra…

– Viņa ir ārkārtīgi vulgāra, – iestarpināja Obrijs.

– Ak, viņa ir vulgāra savos izteikumos! – Venēcija piekrita. – Es gribēju teikt, ka viņa nav slikti audzināta, atšķirībā no nabaga Hantspilas kundzes vai tās dīvainās sievietes, ar kuru es iepazinos, ciemojoties Herogeitā kopā ar krustmāti Hendredu. Viņa visu laiku runāja par hercogienēm, it kā tās būtu viņas labākās draudzenes, lai gan mana krustmāte apgalvoja, ka tā nepavisam neesot. Skorjeras kundze ar to nelielās, un viņas manierēs nav nekā aizdomīga, lai arī viņa nav patiesa un šķiet visai neizturama. Tomēr es nedomāju, ka viņa piederētu pie augstākās sabiedrības.

– Ja manas nojautas ir pareizas, tad, visticamāk, viņa ir kādas nelielas grāfistes skvaira meita, – noteica Deimrels, sekodams viņai bibliotēkā. – Spriežot pēc Obrija teiktā, var secināt, ka jūsu svaine ir Neda Skorjera meita, un tādā gadījumā jums nav jāsarkst šo laulību dēļ. Skorjeri ir pietiekami pārtikuši, nepieder pie augstākās sabiedrības krējuma, tomēr ir gluži cienījama Stefordšīras ģimene. Neds Skorjers bija no jaunākajiem dēliem un mācījās Ītonā vienā laikā ar mani, lai arī bija pāris gadus vecāks par mani. Zinu, ka viņš iestājās armijā un neveiksmīgi apprecējās nieka divdesmit gadu vecumā, taču es neesmu dzirdējis, kas notika pēc tam.

– Viņš nomira no drudža Pirenejos, – sacīja Venēcija. – Jādomā, ka mēs runājam par vienu un to pašu cilvēku, jo Skorjeras kundze kaut ko minēja par vīra ģimeni, kas dzīvo Stefordšīrā. Viņa esot sastrīdējusies ar to. – Venēcija sarauca pieri. – Vismaz tā es sapratu pēc Šarlotes teiktā, tomēr tas šķiet gluži muļķīgi darīts tādā situācijā! Ziniet, viņa nav pārāk pārtikusi un necenšas par tādu izlikties, tāpēc būtu tikai loģiski nestrīdēties ar vīra ģimeni.

– Viena no vientuļnieku dzīves priekšrocībām, – Deimrels smaidīdams noteica, – ir tāda, ka jums vēl nav nācies sastapties ar sievietēm, kas nespēj noturēties, nesastrīdoties ar visiem, kas gadās ceļā. Viņas izliekas par mūžīgām cietējām un nelaimīgā kārtā pamanās iedraudzēties tikai ar nejaukiem cilvēkiem, kuri agrāk vai vēlāk sāk izturēties pret viņām neciešami! Neviens strīds nekad nav izcēlies šādas sievietes dēļ, viņa ir visdraudzīgākā būtne pasaulē un reizē arī vislielākā cietēja. Lētticība padara viņu par upuri dažādiem ļaundariem, kuri bez kāda iemesla klūp viņai virsū vai tik neciešami viņu apvaino, ka viņa ir spiesta izbeigt attiecības. Vai esmu trāpījis?

– Visai precīzi! – Obrijs noteica, šķībi pasmaidīdams.

– Pievienojiet arī greizsirdību, – Venēcija sacīja. – Pat bez kāda pamata! Viņa sajuta pret mani greizsirdīgu nepatiku tajā pašā mirklī, kad pirmoreiz mani ieraudzīja, un es nevaru saprast iemeslu, tāpēc ka nebiju viņai devusi nekādu iemeslu!

– Jūs viņai dodat lielu iemeslu, – Deimrels sacīja, smaidam kavējoties acu skatienā. – Ja jūs būtu tumšmataina skaistule, viss būtu citādi, jo tad jūs varētu kalpot par fonu viņas bālajai blondajai meitai. Taču jūs esat gaišmataina, mana mīļā, un jūs atstājat to meiteni ēnā. Ticiet man, zelts ir spožāks par linaudeklu, un to nu Skorjeras kundze labi zina!

– Pie Jupitera, man šķiet, ka jums ir taisnība! – iesaucās Obrijs, kritiski nopētīdams māsu. – Jādomā, ka viņa ir ārkārtīgi glīta meitene! Katrā ziņā cilvēki tā domā.

– Un pat jūs atzīstat viņu par ciešamu! Tas izslēdz jebkādas šaubas!

– Pateicos! Es esmu ārkārtīgi pateicīga jums abiem, – Venēcija smiedamās noteica. – Uzdrošinos apgalvot, ka jūs zināt, cik ļoti man patīk dažādi smieklīgi apgalvojumi. Tomēr jums jābūt godīgiem pret Šarloti un jāatzīst, ka viņa ir ļoti skaista meitene.

– Protams, kā lellīte, bez kādas pievilcības.

– Es viņā nesaskatu neko neparastu, – Obrijs paziņoja. – Ir grūti saprast, kāpēc Konvejs viņu bildinājis. Varbūt viņš tobrīd nebija pie pilna prāta?

– Bet viņi noteikti ir apburošs pāris! – sacīja Venēcija. – Es skaidri zinu, kāpēc brālis viņu bildināja! Šarlote ir skaista un maiga, ārkārtīgi apbrīno vīru, patiešām. Man tā vien šķiet, ka Šarlote viņu dievina! Viņai nenāk ne prātā Konveju apgrūtināt, un viņa allaž uzskatīs savu vīru par tikpat gudru, cik skaistu.

– Tādā gadījumā viņš kļūs pilnīgi neizturams, – noteica Obrijs, pieceldamies no krēsla. – Man jāiet apraudzīt Besu. Nabadzītei kājā iedūrās dzelksnis.

Viņš aizkliboja. Kad durvis aiz viņa bija aizvērušās, Deimrels ierunājās: – Mani neinteresē ne gaišmatainā Šarlote, ne viņas māte, taču, jāatzīst, man ļoti gribētos redzēt jūsu brāli Konveju, mans dārgais acuraugs! Ko gan viņš gribējis pateikt ar šo joku? Kādam jābūt cilvēkam, lai tā izrīkotos?