Mazliet atvēsinājusi šo svarīgo mājsaimniecības locekļu prātu, Venēcija gatavojās daudz grūtākam uzdevumam – pierunāt Obriju izturēties kaut vai pieklājīgi pret savu svaini un viņas māti. Brālis bija devies uz stalli, neizrunājot ne vārda, un Venēcija uzskatīja par pareizāku necensties viņu aizkavēt. Viņa sprieda, ka Obrijs būs ienācis mājā no dārza puses, un devās viņu meklēt bibliotēkā. Iedama pa plato gaiteni, kas to savienoja ar centrālo vestibilu, viņa prātoja, ka pietiktu ar mazu drusciņu no Skorjeras kundzes visai nomācošās klātbūtnes, lai pārvērstu Obriju tikpat spītīgā vientuļniekā, kāds bija viņu tēvs. Kā jau Venēcija bija paredzējusi, Obrijs atradās bibliotēkā un acīmredzot gaidīja māsas ierašanos ar lielu nepacietību, jo, tiklīdz Venēcija bija aizvērusi priekšnama durvis, noprasīja: – Ko tu ar viņām izdarīji? Vai tu tici tādai pasaciņai? Es ne! Pat Konvejs nebūtu spējīgs uz tādu nekrietnību!
– Es arī par to iedomājos, – Venēcija atzinās. – Taču nekas nesanāks, mīlulīt. Ir visnotaļ iespējams, ka tā ir patiesība. Briesmīgs šoks, vai ne? Es vēl aizvien nezinu, kā lai mēs to pavēršam uz labo pusi, taču to mums vajadzēs izdarīt.
– Tu nezini? Tādā gadījumā es tev pateikšu. Mēs pārcelsimies uz savu māju. Tieši tā, kā tu biji iecerējusi darīt, ja tā notiks!
– Jā, bez šaubām, taču mēs to nevaram izdarīt uzreiz, mīlulīt! Tev jāsaprot, ka tas ir neiespējami! Līdz Konveja pārnākšanai es esmu atbildīga par Anderšovu.
– Bet tavā prombūtnē Mičets! – Obrijs ātri noteica. – Konvejs pilnvaroja jūs abus rīkoties viņa vārdā. Atceros, kā Mičets ieradās te, lai apspriestu ar tevi pilnvaras noteikumus, pirms viņš nosūta to Konvejam parakstīšanai!
– Protams, tā viņš darīja gan, taču tikai tāpēc, ka par ieguldīto kapitālu un jebkādiem juridiskiem jautājumiem viņš parūpēsies daudz labāk nekā es. Viņam nav jāuzņemas arī muižas ikdienas rūpes. Turklāt, Obrij, mēs nevaram atstāt Anderšovu tajā pašā mirklī, kad ierodas Konveja sieva! Tas būtu ārkārtīgi nepieklājīgi un arī nelaipni.
– Tikpat nepieklājīgi un nelaipni kā uzgrūst viņas mums uz kakla bez mazākā brīdinājuma!
– Jādomā, ka tā nebija viņas vaina. Patiesībā es esmu par to pārliecināta. Nabaga Šarlote ir tik ļoti sabijusies, ka tik tikko uzdrošinās izteikt kaut vārdu! Man viņas ir ļoti žēl. Turklāt viņa man nebūt nešķiet nepatīkama, mīlulīt. Viņa šķiet jauka, mazliet kautrīga meitene, un drīz vien mēs viņai būsim ļoti pieķērušies.
– Ak tā gan? Un viņas māti mēs noteikti sāksim dievināt!
Venēcija iesmējās. – Es noteikti ne! Viņa ir neciešama sieviete, jau paguvusi noskaņot pret sevi kalpotājus un mazliet arī mani. Tomēr es esmu iecerējusi būt pret viņu pieklājīga – un no tevis lūdzu to pašu.
Piemiegtām acīm Obrijs uzlūkoja māsu, taču neko neteica. Lielākais, ko viņai izdevās no brāļa izspiest, bija solījums neteikt neko nepieklājīgu Skorjeras kundzei, ja vien viņa neizprovocēs strīdu, un Venēcijai nācās samierināties ar to pašu. Tomēr tas, ko Obrijs varētu uzskatīt par provokāciju, lielā mērā bija atkarīgs no viņa noskaņojuma, tādēļ Venēcija nelika uz iecietību lielas cerības un ar lielām bažām veda brāli uz viesistabu, lai oficiāli stādītu viņu priekšā.
Abas dāmas viņi atrada spriežam par tēju un mandeļu bezē cepumiem. Skorjeras kundze sagaidīja Venēciju ar smaidu un sacīja: – Brīnišķīga tēja, Lenjonas jaunkundz! Man patiešām vajadzēs pajautāt saimniecības vadītājai, kur viņa to ņem. – Tad viņa ieraudzīja Obriju, kurš ienāca istabā aiz māsas, un steidza apsveicināties ar viņu.
Obrijs visai stīvi paklanījās, tad pievērsās Šarlotei:
– Sveicināti! Kur jūs atstājāt manu brāli? Vai viņš drīz jums sekos?
– Es nezinu… es tā ceru… man negribējās viņu atstāt, bet mamma domāja…
– Mamma domāja, ka viņas meitai daudz labāk klāsies prom no Kambrē kņadas, – iejaucās Skorjeras kundze. Kad viņa iesmējās, Venēcija konstatēja, ka šie smiekli jau ir sākuši viņu mazliet kaitināt. – Jūsu brālis noteikti atgriezīsies mājās līdz gada beigām, jo hercogs grib izformēt armiju nākamā mēneša sākumā. Lenjonas jaunkundz, es jau teicu Šarlotei, ka šī ir ļoti skaista istaba! Ārkārtīgi omulīga, un atliks tikai nomainīt portjeras, lai pārvērstu to tikpat elegantā salonā kā jebkurš cits, ko esmu redzējusi.
Šis paziņojums Venēciju mazliet pārsteidza, tomēr viņa atbildēja savaldīgi un apsēdās uz dīvāna cerībā, ka tad, ja izdosies iesaistīt Skorjeras kundzi sarunā, Obrijs un Šarlote varētu iepazīties labāk.
Skorjeras kundze bija gatava runāties, un drīz vien izrādījās, ka viņai piemīt spēja piedalīties vairāk nekā tikai vienā sarunā, šad un tad iestarpinot piezīmes otrajā. Viņa atbildēja uz jautājumiem, kas tika adresēti viņas meitai, un visu Šarlotes teikto vai nu pārlaboja, vai papildināja. Izturēšanās bija labdabīga, viņa gandrīz visu laiku smaidīja, taču nevajadzēja ilgu laiku, lai Venēcija nonāktu pie secinājuma, ka viešņa viņu uzlūko ar aizdomīgu naidīgumu. Skorjeras kundze neskopojās ar komplimentiem, taču tajā pašā laikā visu noniecināja, un Venēcija, kura nekad agrāk nebija pazinusi nevienu viņai līdzīgu būtni, mulsa par tādu izturēšanos. Tā vien likās, ka Skorjeras kundze ir apņēmusies saskatīt meitas svainē uzveicamu ienaidnieku. Runājot par pārmaiņām, kuras Šarlote neapšaubāmi ieviesīs Anderšovā, un stāstot Venēcijai, cik labi saprot meitenes izjūtas situācijā, kad nākas nodot vadības grožus kādam citam, Skorjeras kundze lika skaidri noprast, ka ir lepna par Šarlotes tiesībām un gatava par tām cīnīties.
Kad bija pagājusi nepilna stunda un Gārnardas kundze savā viscienīgākajā manierē aicināja abas dāmas apskatīt guļamistabas, Venēcija saprata, ka Anderšovā valdošais miers ir beidzies un viņas tuvākā nākotne nesola neko citu kā vien nesaskaņas un konfliktus. Piedevām pie sava naidīguma Skorjeras kundze demonstrēja valdonīgu noskaņojumu un vēlmi parādīt visiem, sākot ar Venēciju un beidzot ar dārznieka mācekli, labāku veidu, kā darīt ierādīto darbu, vadīt saimniecību vai kopt ģerānijas. Pat virēja, kuras cepumus Skorjeras kundze bija pasludinājusi par izcili labiem, saņēma recepti, kurai vajadzēja būt labākai. It kā nepietiktu ar priekšstatu, ko uzbūra šis solījums, viņa dzirās Venēcijai ieteikt kādu lielisku ķirurgu, kurš noteikti zināšot, kā izdziedēt Obrija klibo kāju. Venēcija viņai piedeva šo nejauko piezīmi, tomēr nenācās grūti noticēt, kāpēc tik daudzi cilvēki – spriežot pēc Skorjeras kundzes teiktā – tik bieži izturējušies pret viņu necienīgi.
Uzklausījusi apliecinājumu tam, ka Šarlotei sagatavotā guļamistaba agrāk piederējusi viņas priekšgājējai, viņa ar prieku to pieņēma. Venēcija uzsmaidīja Šarlotei un apjautājās: – Jūs taču man pateiksiet, ja jums kaut kas būs vajadzīgs, vai ne?
Tobrīd Skorjeras kundze nosodoši pakratīja pirkstu un noteica paceltā balsī: – Nē, nē, Lenjonas jaunkundz, nemudiniet manu mazo sliņķi paļauties uz jums! Es viņai teicu, ka tagad, kad viņa ir precēta dāma un saimniece savā mājā, viņai pašai ir jāmācās dot pavēles, nevis jāpaļaujas uz mani vai jums, kas to izdarīs viņas vietā.
Kad Venēcija izgāja no savas istabas un atkal devās lejā, Šarlote sēdēja viena pati viesistabā. Viņa bija eleganti ģērbusies zīda vakarkleitā ar trēnu, taču drīzāk atgādināja nobijušos skolnieci nekā modes dāmu un, ieraugot Venēciju, instinktīvi piecēlās kājās. Priecādamās par iespēju aprunāties ar viņu bez Skorjeras kundzes iejaukšanās, Venēcija pacentās Šarloti kaut daļēji nomierināt. Kļuva skaidrs, ka pakalpīgā daba un draudzīgais raksturs neļāva Šarlotei pretoties apņēmīgās mātes spiedienam. Pat ja Šarlote būtu izteikusi vārdos – lai gan acīmredzami bija pilnīgi nespējīga to izdarīt –, ka Skorjeras kundze viņu brīdinājusi uzmanīties no svaines, tas nebūtu redzams vēl uzskatāmāk kā tagad. Tā kā viņai nepiemita nedz humora sajūta, nedz paradums runāt atklāti, Venēcijas ar smaidu izteiktais aicinājums neskatīties uz viņu kā uz briesmoni iegrūda Šarloti tikai vēl lielākā mulsumā. Tikai sarunā par Konveju viņa kļuva dabiska un aizmirsa visu kautrīgumu, nodevusies varoņa slavināšanai. Viņš bija pusdievs, kurš brīnumainā kārtā iemīlējies viņā, un doma par šī vīrieša lieliskumu lika Šarlotes vaigiem iekvēloties un acīm iemirdzēties. Pārstāstot viņa drosmīgos darbus un gudros izteicienus, meitene gluži vai atdzīvojās.
Venēcija gan jutās uzjautrināta par šo nepazīstamo brāļa portretu, taču tajā pašā laikā tas viņu aizkustināja, un viņa skaidri saprata, kas ir piesaistījis Konveju šai diezgan neizteiksmīgajai meitenei. Viņa laipni noteica:
– Jūs droši vien jutāties gaužām nelaimīga, kad vajadzēja viņu pamest. Es patiešām jūtu jums līdzi.
Šarlotes acīs parādījās asaras. – Ak, tas bija tik briesmīgi! Es negribēju braukt, taču viņš to uzskatīja par vienīgo iespēju, tāpēc ka pulkvedis Skidbijs izturējās nepieklājīgi pret mammu, un tas padarīja visu situāciju ļoti neveiklu Konvejam, jo mamma nespēja samierināties ar apvainojumu un šī iemesla dēļ mēs nevarējām aicināt pulkvedi uz mūsu viesībām. Konvejam tas sagādāja lielas neērtības. Padomājiet tikai! Tas briesmīgais cilvēks izplatīja visnepatiesākās baumas par nabaga mammu, un daudzi cilvēki viņam ticēja un nostājās viņa pusē, un izturējās ļoti nelaipni, tā ka viņa jutās spiesta atklāt lordam Hillam patiesību, kas lika Konvejam pateikt… kas lika viņam nospriest, ka mums būs labāk atgriezties Anglijā. – Viņa noslēdza savu impulsīvo stāstījumu uz baiļpilnas nots un steigšus piebilda: – Un turklāt es nejutos labi!
– Par to es nebrīnos, – noteica Venēcija, acīm šķelmīgi ieziboties. – Es jūsu vietā būtu gribējusi atrasties jūdzēm lielā attālumā. Nespēju iedomāties neko ļaunāku par atrašanos strīda epicentrā.
– Ak, tas bija tik briesmīgi! – Šarlote neviļus nodrebējās, to atceroties. – Tas padarīja mani visai histērisku, tāpēc, protams, mamma negribēja mani atstāt… tas gan pat netika apspriests, jo es nespētu šķirties no viņas, jo īpaši tad, ja jūtos slikti. – Viņa sāka knibināt savu mutautiņu un nedroši turpināja: – Mamma… mamma dažreiz runā tādas lietas… taču viņa nemaz tā nedomā… un viņai ir bijis daudz kas jāpacieš, jo tētis nebija bagāts un viņa ģimene izturējās tik nejauki, nostādamās manas krustmātes Elizabetes pusē, kad viņa uzbruka nabaga mammai un nelūdza viņai piedošanu, tāpēc mammai nekas cits neatlika kā vien saraut attiecības. Un tad tētis nomira no drudža, ko bija saķēris Pirenejos, jo viņš bija militārists, tāpat kā Konvejs, tāpēc mamma dzīvoja tikai manis un māsas dēļ.
"Venēcijas mīla" отзывы
Отзывы читателей о книге "Venēcijas mīla". Читайте комментарии и мнения людей о произведении.
Понравилась книга? Поделитесь впечатлениями - оставьте Ваш отзыв и расскажите о книге "Venēcijas mīla" друзьям в соцсетях.