– Es nevaru uz to atbildēt, – Venēcija godīgi atteica. – Viņš mani nav bildinājis!

– To es zinu, muļķīt! Bet… vai tu pieņemtu saderināšanās piedāvājumu?

– Obrij, kurš tevi samācīja man ko tādu jautāt? – Venēcija prasīja. – Tā nevarēja būt lēdija Denija. Varbūt aukle?

– Ak kungs, nē taču. Neviens mani nesamācīja. Kāpēc gan?

– Kāds varēja palūgt, lai tu ietekmē manu lēmumu ļaut Deimrelam ciemoties Anderšovā.

– Tam nu gan es būtu pievērsis lielu uzmanību! Vai lēdija Denija zina? Kāpēc viņa gribētu, lai tu nesatiecies ar Džesperu? Vai lords viņai nepatīk?

– Nē… tas ir, viņi nav tuvāk pazīstami, taču lēdija ir daudz dzirdējusi par viņa reputāciju un acīmredzot baidās, ka mani var piekrāpt.

– Hm. – Obrijs sarauca pieri un uzmeta skatienu zirgiem, kuri tuvojās vārtiem. – Es neko daudz nezinu par tādām lietām, taču nedomāju, ka tā varētu notikt. Vai man vajadzētu apjautāties Džesperam par viņa nolūkiem?

Venēcija nespēja savaldīt smieklus. – Lūdzu, nedari tā!

– Nu, tad labāk ne, – brālis piekāpās. – Turklāt es tam neredzu jēgu. Džespers taču man nepateiktu, ka alkst tevi pavedināt. Un tās vispār ir muļķīgas iedomas! Kad es gribēju tikt vaļā no aukles, viņš teica, ka auklei ir jāpaliek priorātā, lai tiktu ievērota pieklājība. Es nekad neesmu daudz klausījies baumās par viņu, taču uzdrošinos apgalvot, ka tā nav patiesība. Jebkurā gadījumā tu droši vien zini par to vairāk nekā es. Ja tev tas nešķiet svarīgi, kāpēc man vajadzētu raizēties?

Viņi jau bija izbraukuši pa vārtiem un devās uz priekšu pa aleju, kas vijās cauri parkam. Venēcija sacīja: – Nezinu, kāda gan cilvēkiem gar to daļa, taču… Nez kādēļ visi domā, ka es esmu nevainīga aitiņa bez kāda veselā saprāta, ja reiz esmu nodzīvojusi visu mūžu šajā vietā. Man prieks, ka tu tā neuzskati, mīļais. Nezinu, kas varētu notikt, bet… ja Deimrels tiešām gribētu mani precēt, tev taču tas neliktos nejauki, ko?

– Nē, drīzāk es par to priecātos, – Obrijs atbildēja. – Bez šaubām, es braukšu mācīties uz Kembridžu nākamajā gadā, taču man būs brīvdienas, un es tās labprātāk pavadītu Deimrela, nevis Konveja mājā.

Šāds skatpunkts lika Venēcijai pasmaidīt, taču vairāk nekas netika apspriests, jo tobrīd aiz pēdējā ceļa līkuma skatienam pavērās māja, un Venēcija jutās pārsteigta, ieraugot pie durvīm pasta karieti četrjūgā.

– Kas tad tas? – iesaucās Obrijs. – Augstais Dievs, tas laikam būs Konvejs!

– Nē, tas nebūs viņš, – Venēcija noteica, pamanījusi ar spalvām rotātu cepurīti. – Tā ir dāma! Bet kura gan… ak, varbūt tā ir krustmāte Hendreda?

Taču, kad Obrijs piebrauca aiz karietes un apmeklētāja pagriezās, Venēcija konstatēja, ka nolūkojas uz pilnīgu svešinieci. Vēl vairāk viņu pārsteidza atklājums, ka svešā uzraudzīja iespaidīga koferu un ceļasomu daudzuma izcelšanu no karietes. Venēcija izbrīnā pievērsās Riblam, saraukusi uzacis mēmā jautājumā, taču viņa seja pauda pilnīgu neizpratni. Tobrīd svešiniece, kura izrādījās pēc jaunākās modes ģērbusies pusmūža dāma, panācās uz priekšu un pašapzinīgi iesaucās: – Venēcija Lenjona? Ak, man nemaz nevajadzēja vaicāt! Un tas nabaga klibais puika? Jūs jau laikam būsiet sapratuši, ka es esmu Skorjeras kundze, lai arī sulainis, šķiet, neko nezināja par mūsu gaidāmo ierašanos.

– Lūdzu piedošanu, kundze, – ierunājās Venēcija, izkāpdama no faetona, – taču tā acīmredzot ir kāda kļūdīšanās! Baidos, ka es neko nesaprotu!

Skorjeras kundze kādu brīdi viņu uzlūkoja, un viņas sejas izteiksme krietni atšķīrās no draudzīgā toņa. – Vai jūs gribat teikt, ka tas cilvēks ir teicis patiesību un jūs neesat saņēmuši vēstuli no… Man jau to vajadzēja zināt! Jā, vajadzēja to nojaust jau tad, kad Londonā atklāju, ka avīzē nav ievietots paziņojums.

– Paziņojums? – Venēcija atkārtoja. – Avīzē?

Atkal atguvusi savu agrāko draudzīgumu, Skorjeras kundze iesmiedamās noteica: – Cik nejauks aizmārša! Es viņu kārtīgi sarāšu, varat man ticēt! Uzdrošinos apgalvot, ka jūs laikam esat gluži apjukuši. Jā, es esmu jums sagādājusi pārsteigumu, taču ceru, ka tas nebūs nepatīkams! Šarlote, mana maziņā!

Par atbildi uz šo saucienu atvērtajās durvīs parādījās gaišmataina meitene ar lielām, baiļpilnām acīm, sacirtotiem matiem un maigu, pārlieku juteklisku muti un aizelsusies nervozā balsī iejautājās: – Jā, māmiņ?

– Nāc šurp, mana mīļā! – aicināja Skorjeras kundze. – Dārgais bērns! Tu tik ļoti gribēji iepazīties ar savu māsu un savu mazo, klibo brālīti, vai ne? Te viņi abi ir! Jā, Lenjonas jaunkundz, šī ir lēdija Lenjona!

Vienpadsmitā nodaļa

Pārsteigums Venēcijai kādu brīdi neļāva parunāt, un varbūt tas bija labi, jo pirmā doma, kas viņai ienāca prātā, bija tāda, ka šis paziņojums nevar būt patiess. Viņa gan uzreiz apjauta, ka tai jābūt patiesībai, un, aptverot situācijas neparastumu, sāka smieties. – Cik neiedomājami no Konveja puses un cik tipiski viņam! – viņa iesaucās un pastiepa Šarlotei plaukstu. – Sveicināti! Jums nu gan vajadzēja piedzīvot pārsteidzošu sagaidīšanu! Lūdzu, piedodiet, jo mums patiešām nebija ne mazākās jausmas par to, ka gaidāms tāds notikums. Cik noprotu, Konvejs nav atbraucis kopā ar jums? Kur… Ak, tūlīt jūs mums par to visu pastāstīsiet, taču vispirms man jāuzmeklē Gārnardas kundze, mūsu saimniecības pārzine, lai pateiktu viņai, kuras istabas vajag sagatavot. Lūdzu, ļaujiet man ievest jūs iekšā! Jūs droši vien būsiet nogurušas pēc brauciena.

Venēcija ieveda abas divas viesistabā, kur bija nesen iekurināts kamīns, un lūdza dāmām apsēsties. Šarlote, kura šķita pārāk sakautrējusies, lai paceltu skatienu ilgāk nekā par sekundi, nomurmināja kaut ko par laipnību un neērtībām, uz ko Venēcija smaidot atbildēja: – Nu, kad esam savstarpēji atvainojušies, domāju, ka mums vajadzētu apvienoties un sodīt patieso grēkāzi, vai ne? Konvejs būtu ar mieru darīt jebko citu, lai tikai nevajadzētu uzrakstīt vēstuli, kas viņam ir īsts Hērakla varoņdarbs, taču nav labi, ka viņš šajā gadījumā to nav izdarījis! Lūdzu, noņemiet cepuri un apmetni! Esmu pārliecināta, ka jums pēc ceļojuma noderēs nelieli atspirdzinājumi. Vai jūs vēlētos tēju? Jums vajadzētu to nobaudīt tūlīt pat, un pēc tam es uzvedīšu jūs augšstāvā.

– Pateicos, ļoti laipni! Ja vien tas nebūs grūti.

Skorjeras kundze, kura vērtējoši bija lūkojusies sev apkārt, iesmējās par to un iesaucās: – Lenjonas jaunkundze sāks tevi uzskatīt par muļķīti, mana mīļā, ja tu turpināsi tā runāt. Tev jāatceras, ka tu esi savā mājā, vai ne, Lenjonas jaunkundz? Tēja būtu īsti vietā, lai gan parasti es neatļaujos tādu greznību šajā stundā. Taču man jāteic, ka Šarlote ir uz grūtām kājām un pavisam sagurusi, lai arī mēs pavadījām pagājušo nakti Donkasterā.

– Uz grūtām kājām? – Venēcija pārsteigti uzlūkoja Šarloti. – Tādā gadījumā jūs esat precējušies jau zināmu laiku?

– Kopš jūlija, – Šarlote nosarkstot atbildēja. – Redziet, Konvejs bija atvaļinājumā… Parīzē.

– Nebrīnos, ka jūs izskatāties pārsteigta, Lenjonas jaunkundz! – sacīja Skorjeras kundze, iekārtodamās uz dīvāna līdzās kamīnam un novilkdama cimdus. – Varat man ticēt, ka es pati neko tādu nebiju cerējusi. Tas bija zibenīgs romāns. Mīlestība no pirmā acu uzmetiena, un sers Konvejs uzstāja, ka vedīs savu dārgumu sev līdzi uz štābu. Patiešām, man tā vien šķiet, ka tad, ja es nebūtu piekritusi laulībām, viņš būtu meiteni nolaupījis.

– Ak, mammu, – Šarlote vārgi iebilda.

– Bet… vai jūs bijāt pazīstami jau iepriekš? Es domāju… Ak, tas noteikti bija ļoti aizraujoši! Nespēju ne sagaidīt, kad jūs man par to pastāstīsiet… kad būsiet padzērušas tēju.

Viņa laipni atvainojās un devās apspriesties ar Gārnardas kundzi. Ienākot mājā, Venēcija bija redzējusi saimniecības vadītāju stāvam pie kāpnēm un tagad pat neielūkojās viņas izteiksmīgajās acīs, jo zināja, ka Gārnardas kundze nebūt nepriecājas par šo situāciju. Nu viņa bija nodrošinājusies ar papildspēkiem aukles un Ribla personā, un viens vienīgs skatiens uz šiem trijiem uzticamajiem kalpotājiem pavēstīja Venēcijai, ka paredzamas grūtības. Nenācās grūti atklāt to cēloni. Izdzirdējusi lūgumu aiznest tēju viešņām, Gārnardas kundze ledaini atbildēja:

– Es esmu jau saņēmusi šādu rīkojumu, Venēcijas jaunkundz. Viņas gaišības māte man to pavēstīja. Tiesa gan, – saimniecības vadītāja apdomīgi piebilda, – viņa varēja man to neteikt, jo es jau grasījos apjautāties, vai viņa nevēlas tēju vai glāzi vīna, lai atsvaidzinātos pēc ceļojuma.

– Venēcijas jaunkundz! – aukle viņu pārtrauca. – Es pati savām ausīm dzirdēju, kā Skorjeras kundze – vai kā nu viņu tur sauc – pieteica Gārnardas kundzei, lai gultas būtu labi izvēdinātas. Ja viņai pietiktu nekaunības pateikt ko tādu man, es viņai atbildētu, ka šī ir cienījama muiža, nevis kaut kāda parasta viesnīca.

– Es tā nepazemotos, aukle, – Gārnardas kundze augstprātīgi noteica. – Taču, ja runājam par pavēli, ka viņas gaišībai nekavējoties jāsagatavo labākā guļamistaba…

– …un par paziņojumu, ka līdz brīdim, kad ieradīsies viņas kalpone no Londonas, vienai no istabenēm ir jāapkalpo viņas gaišība… – iestarpināja aukle.

– …es jutos spiesta pavēstīt, jaunkundz, ka jūs man noteikti dosiet tādus rīkojumus, kādus uzskatīsiet par nepieciešamiem.

– Tieši tā es arī teicu, kundze! – Ribls atzinīgi pamāja. – Venēcijas jaunkundz, šķiet, dāma uzskatīja, ka bez viņas iejaukšanās neviens neiedomātos rīt aizsūtīt uz Jorku pretī jaunajai dāmai, kura, cik noprotu, gatavojas ierasties. Ceru, ka man izdevās viņu nomierināt. Es viņai pavēstīju, jaunkundz, ka apjautāšos jums, ko jūs vēlaties iesākt.

Venēcija ķērās pie šo satraukto prātu nomierināšanas. Tikai vienā gadījumā viņai izdevās panākt nelielu progresu – aukle, uzzinājusi, ka jaunā sieva jau gaida pēcnācēju, lika noprast, ka šis apstāklis lielā mērā ļauj viņai neiebilst pret Šarlotes klātbūtni. Lai arī viņa likās sev izrādītā goda necienīga, aukle varēja viņu pieciest mantinieka dēļ, kuru bija iecerējusi pilnībā pārņemt savās rokās. Gārnardas kundze, paredzēdama, ka šis laimīgais notikums atkal nosēdinās aukli atbrīvotajā tronī, daudznozīmīgi pieminēja viņas cienījamos gadus un nespēju piemēroties jaunai modei. Ribls nevēlējās izteikties par tik kutelīgu jautājumu un vēl drūmākā tonī lūdza atļauju apvaicāties Skorjeras kundzei, vai viņa grasās palikt Anderšovā ilgāku laiku.