– Es neesmu par to domājis.

– Nē, milord. Ja laiks ir tik neparasti silts, nākas grūti noticēt, ka drīz jau klāt būs novembris, – Mārstons piekrita. – Un domāju, ka rudens sanāksme…

– Es nebraukšu uz Ņūmārketu. – Deimrels iedzēra brendiju no glāzes, pēc brīža īsi iesmējās un noteica: – Tu mani nepiemānīsi. Tu uzskati, ka man vajadzētu aizbraukt, vai ne?

– Biju pārliecināts, ka jūs to darīsiet, ser, ja reiz sacīkstēs piedalās jūsu zirgs.

– Pieteicis es esmu divus zirgus un ne ar vienu nesaistu nekādas cerības. – Deimrels atkal iedzēra, iztukšodams glāzi. Viņa lūpas sakustējās, taču tas bija drīzāk smīns nekā smaids. – Vai tev ir vēl kādi plāni? – viņš jautāja. – Ņūmārketa, Lesteršīra… un tālāk? – To izdzirdējis, Mārstons palūkojās uz viņu, taču neko neteica. – Vai mums vajadzētu doties uz Brukstītu vai arī aizceļot uz kādu vietu, kur neesam vēl bijuši? Gan viens, gan otrs ātri vien mums uzdzīs garlaicību.

– Nē, ja vien es pazīstu jūsu gaišību! – Mārstons dedzīgi atbildēja. – Lai kurp mēs dotos, jūs allaž nonākat kādās nepatikšanās, tāpēc man nekad nav laika garlaikoties. Ja nevajadzēja baidīties no kuģa katastrofas, tad nācās paļauties uz dievpalīgu, pārliecinot slepkavnieciskus barbarus, ka mēs esam noskaņoti draudzīgi, vai prātot, cik ilgs laiks paies līdz mirklim, kad mani iešūs maisā un iemetīs Bosfora šaurumā!

– Šķiet, toreiz es nonācu vistuvāk katastrofai, – Deimrels noteica, pasmaidīdams par šīm atmiņām. – Savulaik es esmu tevi iesaistījis dažādos piedzīvojumos… Tomēr cilvēki kļūst vecāki, Mārston.

– Jā, milord, taču uzdrošinos teikt, ka ne tik veci, lai jūs nevarētu iesaistīt mani vēl dažos.

– Tevi vai sevi pašu? – Deimrels iejautājās. – Tu domā, ka tagad es esmu tādā iesaistījies, pareizi? Varbūt tev taisnība… Ja es to zinātu! – Viņš pastiepa roku pēc karafes un notēmēja pret glāzi, izšļakstīdams brendiju uz galda. – Ak kungs! Saslauki to, citādi Imbers būs pilnīgi drošs, ka esmu pielējies līdz ūkai! Bet tā ir tikai nevīžība. – Lords atkal atzvila krēslā, uz dažām minūtēm iegrimdams domīgā klusumā, kamēr Mārstons atrada aizbildinājumu savai klātbūtnei, rūpīgi sakārtodams uz galdiņa saliktos šķīvjus. Viņš vēroja Deimrelu ar acs kaktiņu, jo saimnieka sejas izteiksme nesolīja neko labu un pat likās mulsinoša. Viņš bija ņēmis savu piedzīvojumu nopietni, un tas nemaz neizskatījās pēc Deimrela, jo citkārt viņš bija vieglprātīgs, simpātijās neizvēlīgs mīlnieks un viegli iesaistījās neskaitāmās dēkās, jau pašā sākumā paredzēdams to beigas. Viņš bija apburošs bruņinieks un lutināja pat visprasīgākās mīļākās, izpildot visas viņu kaprīzes, taču neviens, kurš redzētu viņa nevērību šķiroties vai cinisko samierināšanos ar meliem, nebūtu šaubījies par to, ka visas šīs sievietes Deimrelam liekas lētas. Tagadējā rūgtā melanholija viņa vaibstos Mārstonam likās nepazīstama un biedējoša.

Deimrels atkal pacēla glāzi un domīgi iemalkoja. – Babilonijas vai Etiopijas karalis? – viņš jautāja. – Kurš, Mārston? Kurš?

– To es jums nevaru pateikt, ser, tāpēc ka nepazīstu Babilonijas karali.

– Vai tiešām? Viņš stāvēja krustcelēs, taču man nav ne mazākās jausmas, kuru ceļu viņš izvēlējās un kas ar viņu notika. Vajadzēs lūgt Pridijas kundzei, lai viņa norāda mums uz pareizo ceļu. Es gan nedomāju, ka viņa uztvers manu gadījumu labvēlīgi un pieļaus kaut mazāko iespēju atgūt zaudētos gadus. Drīzāk viņa iedzītu mani depresijā ar saviem sprediķiem par lamatām un viesuļiem vai atgādinātu man teicienu “ko sēsi, to pļausi”. Vai tu gribētu nopļaut kaut ko no manis iesētā, Mārston? Pie joda, es nemaz! – Deimrels izdzēra atlikušo brendiju un nolika glāzi, atstumdams to tālāk. – Lai iet pie velna! Es esmu pilns kā mārks un varu tev pateikt kaut ko labāku par to, ko teiktu Pridijas kundze. Ņem vērā, ka cilvēkam pieder tikai tagadne, un nejautā man, kad es grasos aizbraukt no Jorkšīras! To es tev nevaru pateikt. Es esmu iecerējis te palikt, kamēr atgriezīsies sers Konvejs Lenjons, bet… Kas lai to zina? Varbūt es pārstāšu mīlēt tikpat ātri, cik esmu iesācis. Tas tevi nepārsteigtu, vai ne?

– Man nav ne jausmas, ser, – Mārstons atbildēja.

– Labāk ceri, ka tā notiks! – Deimrels sacīja. – Pat ja es varētu sakārtot savu māju… Cik dziļi es esmu ieslīdzis parādos? Vai esmu tev kaut ko parādā, Mārston?

– Nekā pieminēšanas vērta, milord, kopš reizes, kad Amarants uzvarēja Notingemā.

Deimrels izplūda smieklos un piecēlās. – Tu esi muļķis, palikdams pie manis. Kas tev liek tā rīkoties? Pieradums?

– Ne gluži, – Mārstons atbildēja, un šī bija viena no retajām reizēm, kad viņš pasmaidīja. – Kalpošanai jums, milord, ir savi trūkumi, taču ir arī priekšrocības.

– Sasodīts, es nespēju nevienu tādu iedomāties! – Deimrels atklāti noteica. – Ja vien tu neuzskati par priekšrocību neregulāru algas izmaksu un pastāvīgu nonākšanu nepatikšanās?

– Nē, – Mārstons atbildēja, pieiedams pie durvīm un tās atvērdams. – Taču agrāk vai vēlāk jūs man samaksāsiet, un, ja arī jūs iegrūžat nelaimē, tad pats arī no tās izpestījat, vienu vai divas reizes pat pamatīgi riskējot. Bibliotēkā kuras kamīns, milord, un Nids pirms pusstundas atveda Londonas avīzes.

Desmitā nodaļa

Ziņas, ka viņas dēls ir sanīdies ar lordu Deimrelu, kurā līdz ausīm iemīlējusies Venēcija Lenjona, sasniedza lēdiju Deniju ar viņas vecākās meitas starpniecību. Klāra bija ļoti prātīga meitene un nemēdza pārspīlēt, tāpat kā viņas tēvs, taču pat viņas atturīgā atskaite par to, ko Osvalds uzticējis Emilijai un Emilija pārstāstījusi viņai, padarīja šo atklājumu ārkārtīgi satraucošu.

Osvalds bija iecerējis paturēt noslēpumā notikumus, kas sadragājuši viņa ticību sievietēm un mainījuši viņu, ar vienu rāvienu pārvēršot kvēlu mīlnieku nedziedināmā sieviešu nīdējā. Atlika cerība, ka vecākiem un māsām pietiks apķērības saprast bezrūpīgā jaunekļa spriedzi, ja reiz viņš aizjājis prom no mājām pirms pusdienām, atgriezies uz vakariņām kā rūgtuma pārņemts ciniķis un atsakās atbildēt uz satrauktajiem jautājumiem. Nelaimīgā kārtā visu četru prāts bija tā notrulināts, ka viņi neievēroja neko neparastu Osvalda izmocītajā sejā un vienzilbīgajās frāzēs, bet vakariņu laikā sarunājās par visparastākajiem jautājumiem tik priecīgi, ka nabaga jauneklis netika gudrs, kā viņam iegadījies piedzimt tik neiejūtīgā ģimenē. Viņa atteikšanās nobaudīt ēdienus nepaslīdēja garām mātes acīm, taču lēdija Denija izskaidroja dēla ēstgribas zudumu ar pārmērīgo ledeņu baudīšanu, nevis dvēseles nomāktību.

Tikai nākamajā dienā nejauša Emilijas izmesta piezīme sašķobīja Osvalda apņemšanos. Savā piecpadsmitgadīgas meitenes netaktiskumā viņa pabrīnījās, kāpēc brālis vēl nav devies apciemot Venēciju, un tas izvilināja no viņa rūgtus smieklus līdz ar apgalvojumu, ka viņš vairs nekad nesperšot kāju pāri Anderšovas slieksnim. Osvalds pavēlēja Emilijai neuzdot viņam jautājumus, un tas pamudināja meiteni tūdaļ ķerties pie tincināšanas.

Nepagāja ilgs laiks, un viņš jau bija māsas līdzjūtīgajām ausīm uzticējis vismaz daļu no savām nelaimēm – izplūdušu piezīmju veidā, kas, nesniegdamas īpaši skaidru priekšstatu par iepriekšējās dienas notikumiem, tomēr guva atbalsi viņas romantiskajā sirdī. Emilija kāri uzklausīja visu, kas Osvaldam bija sakāms, aizpildīja tukšās vietas ar savas dramatiskās iztēles palīdzību un beigās atstāstīja visu Klārai, liekot apzvērēt, ka tas paliks noslēpumā.

– Lai gan uzdrošinos apgalvot, ka tās visas ir blēņas, mammu, es uzskatīju par nepareizu klusēt, – noteica Klāra.

– Nē, patiešām! – iesaucās lēdija Denija, visai šausmināta. – Izaicināt lordu Deimrelu uz divkauju? Augstais Dievs! Viņš acīmredzot ir zaudējis prātu! Nekad es neesmu dzirdējusi neko tādu, un man pat bail iedomāties, ko teiks tavs tēvs! Ak, tas nevar būt! Desmit pret vienu, ka tās visas ir Emilijas pasakas!

– Domāju, ka ne gluži, mammu, – Klāra prātīgi noteica. – Baidos, ka Osvalds patiešām ir sastrīdējies ar lordu Deimrelu, lai gan izaicinājums uz divkauju ir gluži cits jautājums. Tu taču zini, kā viņi ar Emiliju mēdz pārspīlēt! Man šķiet, ka tas ir visai neiespējami, bet var izrādīties patiesība, ja lords Deimrels tiešām aplido Venēciju. Tāpēc es nospriedu, ka mans pienākums ir to izstāstīt tev, jo Osvalds neapšaubāmi pārdzīvo kārtējo ekstravaganto uzbudinājuma lēkmi un neviens nevar būt drošs, ka viņš uzvedīsies saprātīgi. Ja viņš bijis tik neprātīgs un uzsācis strīdu ar lordu Deimrelu…

– Labāk nepiemini ko tādu! – Lēdija Denija nodrebinājās. – Ak kungs, ak kungs, kāpēc tam nicināmajam cilvēkam vajadzēja te ierasties? Lai sagādātu mums visiem liekus satraukumus! Aplidot Venēciju… Vai tu teici, ka viņš katru dienu apciemo Anderšovu?

– Tā Osvalds teica Emilijai, taču es uz to daudz nepaļautos, jo vēl viņš apgalvoja, ka Venēcija esot gluži aizrāvusies un atļauj lordam Deimrelam izturēties pret sevi ārkārtīgi nepiedienīgi, un tās noteikti ir muļķības, vai ne?

Taču lēdija Denija, nepavisam nejuzdamās par to pārliecināta, nobālēja un izsaucās: – Man vajadzēja saprast, ka tā notiks! Un tieši tādā brīdī Edvardam Jārdlijam jāsaslimst ar vējbakām. Es gan nedomāju, ka no viņa būtu kaut mazākais labums, taču varbūt viņš nebūtu pieļāvis Deimrela dzīvošanos pa Venēcijas māju, nevis liktu savai mātei sūtīt pēc Hantspila kunga katru reizi, kad dēla pulss šķiet pārāk straujš, un sacelt tādu jezgu, it kā viņš būtu saķēris tīfu!

– Ak, mammu! – protestēja Klāra, kuru bija satraukusi šī bardzība. – Hantspila kungs taču mums stāstīja par Edvarda tēva noslieci uz diloni, tāpēc nav nekāds brīnums, ka Jārdlijas kundze satraucas! Turklāt Edvards esot pavisam slims, daudz slimāks nekā manas māsas!

– Hantspila kungs teica, – lēdija Denija drūmi atbildēja, – ka tādi cilvēki kā Edvards Jārdlijs, kuri ir spēcīgi veidoti un nezina, ko nozīmē slimošana, ir visnepateicīgākie pacienti, jo iedomājas sevi stāvam uz nāves sliekšņa jau tad, kad uznākušas vieglas kolikas! Nestāsti man par Edvardu! Man nekavējoties jārunā ar tavu tēvu, jo, lai cik viņš būs nikns, Osvalds ir viņa dēls, tāpēc viņa pienākums ir rīkoties!