– Ja jūs esat pabijis vietās, kur mana vecuma vīrieši pieņem izaicinājumus no zēniem, kas varētu būt viņu dēli, tad jūs laikam esat ciemojies visai savādā sabiedrībā, – piezīmēja Deimrels.

– Lai vai kā, mani uzskata par trāpīgu šāvēju! – noteica Osvalds.

– Jūs mani biedējat. Kāpēc jūs gribat mani izaicināt? – Jaunekļa niknās acis vēl kādu brīdi urbās lordam sejā, un tad viņš novērsās. Deimrels sacīja: – Es nelikšu jums atbildēt par katru cenu.

– Pagaidiet! – Osvalds izgrūda, redzot, ka Krustnesis sāk dīžāties. – Jūs no manis tik viegli vaļā netiksiet! Man nevajadzēja… es nebiju gribējis… nezinu, kā tas gadījās… Taču jums nebija nekādas vajadzības…

– Turpiniet! – Deimrels mudināja, kad Osvalds apklusa. – Man nebija nekādas vajadzības paglābt Lenjonas jaunkundzi no situācijas, kas viņai acīmredzami bija nepatīkama? Vai to jūs gribējāt teikt?

– Sasodīts, nē! – Osvalds meklēja vārdus, lai noformulētu savas mudžeklī savijušās domas. Prātā nenāca nekas, izņemot mūžveco jauniešu saukli: – Jūs nesaprotat!

– Manu apbrīnojamo savaldību, kuru es pagaidām esmu izrādījis, var izskaidrot tikai ar to, ka es saprotu, – atskanēja visai negaidīta atbilde. – Tomēr pacietība nekad nav piederējusi pie maniem nedaudzajiem tikumiem, tāpēc, jo ātrāk mēs šķirsimies, jo labāk. Man jūsu ir ļoti žēl, taču es nekādi nevaru jums palīdzēt atgūties no šiem sirdsapziņas pārmetumiem, turklāt… Tiklīdz jūs atverat muti, skan tikai tukša plātība, un tas neraisa manī līdzjūtību.

– Man nav vajadzīga jūsu sasodītā līdzjūtība! – Osvalds bruka viņam virsū, neciešami aizvainots. – Vienu gan jūs varat izdarīt, milord! Mitējieties aplidot Venēciju! – Viņš ieraudzīja, ka Deimrela acis iezibas, un neapdomīgi turpināja: – C-ciemoties viņas mājā gluži kā savējā, apžilbināt viņu ar savām franta manierēm, flirtēt ar viņu, jo viņa ir pārāk nevainīga, lai saprastu, ka tas viss ir māns un jūs viņu krāpjat! R-runāt ar mani tik nicīgi, it kā es būtu puteklis! L-lai arī esmu zaudējis galvu, taču es izturējos pret viņu godīgi! Un nedomājiet, ka es nezinu, cik nepieklājīgi ir jums ko tādu teikt. Es to zinu, un man ir vienalga, un, ja jūs izlemsiet apvainoties, tad tā ir jūsu darīšana. Patiesībā es ceru, ka jūs to darīsiet! Un man vienalga, ja jūs pateiksiet manam tēvam, ka es esmu bijis pret jums nepieklājīgs!

Deimrels bija uzlūkojis Osvaldu mazliet šķībi, taču šis piepešais atslābums izgaiņāja viņa dusmas un lika iesmieties. – Ak, es negrasos ķerties pie tik ekstremāliem līdzekļiem! – viņš noteica. – Ja te būtu zirgu dīķis… Taču te tāda nav, un jūs vismaz šoreiz iztikāt bez pārspīlēta patosa. Tomēr, ja vien jūs nevēlaties dažas nākamās dienas vakariņot, uzliekot šķīvi uz kamīna dzegas, neuzmācieties man vairs ar tādām runām!

Osvalds sašutumā noelsās. – Tikai nokāpiet no zirga, un mēs paskatīsimies! – viņš noskaldīja.

– Mans nabaga jaunekli, jūsu paziņojumā ir vairāk bērnišķīgas drosmes nekā vīrišķīgas gudrības. Es esmu pārliecināts, ka jūs esat drošsirdīgs un savukārt es tiktu galā ar jums nepilnās divās minūtēs. Redziet, es neesmu nekāds jaunulis. Nē, turiet muti ciet! Tagad ir mana kārta uzstāties ar runu! Tā būs visai īsa, un ceru, ka pilnīgi saprotama! Es esmu jūs pacietis tāpēc, ka neesmu aizmirsis pats savas pirmās mīlestības ciešanas un to, par kādu muļķi es pataisīju sevi jūsu vecumā, un arī tāpēc, ka labi saprotu jūsu vēlmi nogalināt mani. Taču, ja jums pietiek nekaunības aizrādīt, ka man jāatsakās no Lenjonas jaunkundzes pavedināšanas, jūs esat aizgājis par tālu! Tikai viņas brālim ir tiesības apšaubīt manus nodomus. Ja viņš izlems to darīt, es viņam atbildēšu, taču vienīgā atbilde, ko varu dot jums, atrodas mana zābaka purngalā!

– Viņas brāļa te nav! – Osvalds steigšus atcirta. – Ja viņš te būtu, tā būtu gluži cita runāšana!

– Kāda velna pēc… Ak tā, jūs runājat par viņas vecāko brāli, vai ne? Es gan ne.

– Obrijs? – Osvalds neticīgi iesaucās. – Tas sīkais mērkaķis? No viņa nebūtu nekāda labuma, pat ja viņš mēģinātu! Ko gan viņš zina par pasauli, ja atskaita viņa stulbo klasiku? Ja arī Obrijs par to padomātu, viņam nebūtu ne mazākās nojausmas par to, kādu spēli jūs spēlējat!

Deimrels satvēra grožus un sausi noteica: – Nemēģiniet viņu noniecināt šajā jautājumā! Jums arī nav ne mazākās jausmas.

– Es zinu, ka jūs negrasāties viņu precēt, – Osvalds atcirta.

Kādu brīdi Deimrels viņu uzlūkoja, un acīs parādījās savādi mulsinošs smaids. – Ak tā gan? – viņš apjautājās.

– Jā, Dieva dēļ, es to zinu! – Krustnesis sakustējās, un Osvalds apgrieza savu zirgu, noskatīdamies Deimrelam pakaļ piepešā baiļu uzplūdā. Viņš izstostīja: – Laulības? Jūs un Venēcija? Viņa nebūtu… viņa nevarētu!

Osvalda balsī jautās neslēpts pretīgums, taču vienīgā atbilde no Deimrela puses bija smiekli, viņam iegriežot Krustnesi priorāta vārtos un dodoties uz priekšu pa nezālēm aizaugušo aleju.

Tikpat pārsteigts Osvalds justos arī tad, ja Deimrels būtu atklāti atzinies visnejaukākajos nodomos. Viņš bija atstāts šaubu un neticības varā, un viņam nekas cits neatlika kā vien mierīgi doties mājās uz Ebersliju. Tas bija garš, garlaicīgs ceļš, un Osvalda prātu tā laikā nodarbināja tikai vispazemojošākās iedomas, tā ka drīz vien viņa drūmumu nespēja izkliedēt pat apziņa, ka viņa pēdējie vārdi nav atstājuši Deimrelu vienaldzīgu.

Mārstons, kurš paņēma Deimrela nomesto kamzoli un bridžus, domīgi viņu uzlūkoja, taču neko neteica ne tad, ne daudz vēlāk, kad ieraudzīja Imberu ar cietēja izteiksmi sejā lejam karafē brendiju.

– Iet uz beigām! – sacīja Imbers. – Man jau likās, ka daudz laika nevajadzēs. Turklāt viņš ir izdzēris visu “Diabolino”, un, ja viņam nepatīk tas, kas allaž likās labs nelaiķa lordam, nevajag vainot mani. Es viņam to teicu jau pirms nedēļas.

– Es viņam to aiznesīšu, – Mārstons noteica.

Imbers nošņaukājās, taču neiebilda. Viņš bija vecs vīrs, un viņam sāpēja kājas. Imbers allaž pieņēma Mārstona pakalpojumus, taču nedomāja neko labu par to, ka Mārstons darīja darbus, kas neietilpa viņa kompetencē. Daži no tiem bija gluži fiziski darbi: viņš labprāt sanesa malku kamīnam un pat to sazāģēja, turklāt Nida prombūtnē viņš bija noseglojis saimnieka zirgu un notīrījis to ar skrāpi. “Vecā lorda sulainis tā nepazemotos,” Imbers klusībā sprieda, salīdzinādams viņu ar visīstāko džentlmeni. “Kāds kungs, tāds kalps.” Nelaiķa lords bija cienīgs vīrs un allaž ieturēja distanci. Neviens nekad neuzdrošinājās izturēties pret viņu familiāri, un viņš nekad nerunāja ar kalpotājiem tik brīvi, kā to darīja tagadējais lords. Agrāk nebūtu iespējams, ka muižas īpašnieks nepiedienīgā kārtā ierodas priorātā bez brīdinājuma tikai sulaiņa un kučiera pavadībā un ilgāku uzturas te, kamēr vairāk nekā puse istabu ir aizslēgtas un nav neviena paša sulaiņa, kas spētu parūpēties par saimniecību, lai piešķirtu muižai cienīgu izskatu. Tas viss cēlās no dzīvošanas ārzemēs un pie cilvēkiem, kuri, vai nu kādam tas patika vai ne, nebija nekas vairāk par mežoņiem. Lūk, ko tagadējais lords bija sacījis, kad Imbers uzdrošinājās dot viņam mājienu, ka tāda izturēšanās pret Mārstonu nav pieņemama viņa kārtas džentlmenim. – Mēs ar Mārstonu esam seni draugi, – Deimrels sacīja. – Kopā mēs esam uzveikuši pārāk daudzas briesmas, lai tagad ievērotu ceremonijas. – Acīmredzot tāpēc Mārstons uzskatīja, ka stāv augstāk par Imberu, un nevēlējās omulīgi patenkot par lordu. Viņš bija samērā patīkams un kluss vīrs, taču noslēgts un izlikās nedzirdam jautājumu, ja nevēlējās uz to atbildēt. “Ja jau Mārstons bez kāda dibināta iemesla ir tā pieķēries lordam, tad kāpēc neaizstāv viņu?” Imbers neapmierināti domāja, kad noskatījās, kā Mārstons paņem paplāti un dodas prom uz gaiteni, pa kuru varēja nokļūt vestibilā.

Priorātā Deimrels neievēroja pilsētas paradumus, ļāva Imberiem pasniegt vakariņas pulksten sešos un kopš Obrija ierašanās bija atmetis savu nogurdinošo paradumu kavēties ēdamzālē pie portvīna glāzes. Kamēr Obrijs bija piekalts pie gultas, lords ar dzērienu rokā devās pie viņa, bet vēlāk pasāka dzert bibliotēkā. Tovakar gan viņš nebija izrādījis vēlēšanos piecelties no galda un atlaidās savā lielajā, grebtajā krēslā, itin kā vēlētos tur palikt visu nakti.

Vispirms Mārstons vērīgi viņu nopētīja un tikai tad iznāca no tumšās durvju ailas gaismas lokā, ko pār apkārtni meta uz galda degošās sveces. Deimrels lūkojās uz priekšu vienā punktā, iegrimis drūmās pārdomās, un viņa acu zīlītes bija viegli iepletušās. Viņš neizrādīja, ka būtu pamanījis kalpotāja ienākšanu, taču ar vienu skatienu pietika, lai Mārstons redzētu, ka Imbers ir pārspīlējis. Varbūt lords bija nomēģinājis kādu stiprāku malku, taču nepavisam nelikās iereibis; tikai mazliet norūpējies, nevis cietis krahu. Viņš mēdza piedzerties tikai ļoti retos gadījumos, jo šajā nodarbē neviens nespēja turēt viņam līdzi. Mārstons nolika karafi uz galda, tad piegāja pie lielā kamīna un iemeta gailošajās oglēs lielu šķilu. Laiks vēl aizvien bija labs, taču pēc saulrieta telpās ielavījās vēsums, kad labāk bija aizvilkt aizkarus pie logiem un iekurināt uguni. Mārstons sagrāba pelnus kaudzē un piecēlās. Viena no svecēm bija gandrīz izdegusi, un viņš to apdzēsa. Deimrels pacēla skatienu. – Ak, tas esi tu? – viņš ierunājās. – Kas noticis ar Imberu? Nokritis pa pagraba kāpnēm?

– Nē, milord. – Mārstona bezkaislīgā seja savilkās vieglā smaidā.

– Vai viņš tev pateica, ka esmu neciešams? – Deimrels apvaicājās, noņemdams no karafes aizbāzni un ieliedams glāzē brendiju. – Viņš atkal staigā drūms kā negaisa mākonis. Pietiek uz viņu paskatīties, lai iegrimtu depresijā!

– Viņš ir vecs, milord, – Mārstons noteica, apgriezdams citu pārlieku garu dakti. – Ja jūs gribēsiet palikt te ilgāk, nāksies pieņemt vairāk kalpotāju. – Viņš runāja savā parastajā bezkaislīgajā manierē, taču Deimrels pacēla skatienu no glāzes, kuru bija satvēris plaukstās. – Taču uzdrošinos apgalvot, ka mēs neatgriezīsimies šeit pēc otrās rudens sanāksmes, – Mārstons turpināja, vēl aizvien pievērsies svecēm. – Un tas man atgādina, milord, ka es varētu aizrakstīt un informēt Henberiju par to, kurā datumā jūs grasāties ierasties mednieku namiņā un vai jums līdzi būs vēl kāds.