Tad viņš vēlreiz palocījās un devās projām.

– Ak vai, nabaga Joriks! – Deimrels piezīmēja. – Diemžēl man nav vienalga, vai zināt.

– Man tāpat, – Venēcija piekrita, raizēs saraucot pieri. – Tā ir tikai mana vaina, ka es visu kārtīgi neizskaidroju, tiklīdz viņš sāka mani aplidot. Bet es nenojautu, ka viņš cieš no kā vairāk par teļa mīlestības uzplūdu, kam vajadzēja drīz pāriet pašam no sevis.

– Nav tiesa. Ja nekļūdos, es esmu atbildīgs par šīsdienas izlēcienu, nevis jūs. Tas muļķa gailēns gribēja mani nogalināt kopš brīža, kad pirmoreiz mani ieraudzīja.

– Jā gan. – Venēcija paraudzījās uz viņu. – Ak kungs, es ceru, ka viņš neizdarīs neko muļķīgu!

Deimrels pasmaidīja. – Uz to nav jēgas cerēt, taču tā nav viņa dzīvība, kuru viņš ir iecerējis atņemt! Neizskatieties tik noraizējusies! Spriežot pēc visa redzētā, es esmu ar mieru derēt uz prāvu summiņu, ka vēl pirms nonākšanas līdz Eberslijai ļaunākās mokas būs beigušās un viņš gūs gandarījumu, iztēlojoties manu vai pat savu nedzīvo ķermeni uz zemes divdesmit jardu attālumā. Ak kungs, jā, skaidrs, tur patiešām gulētu viņš! Jums tas nozīmētu mūžīgu nožēlu, mana nežēlīgā feja, bet man vispārēju riebumu. Man nāktos aizbēgt no valsts, un tā man arī vajadzētu! Pat mani sekundanti novērstos no manis, jo, ja es neizšautu pirms mutautiņa nokrišanas vai neizdarītu kaut ko tikpat briesmīgu, tad jebkurā gadījumā kļūtu par nicinājuma objektu, kamēr viņš iemantotu vispārēju žēlumu un apbrīnu, pateicoties savam nesatricināmajam mieram un cēlajai uzvedībai.

Venēcija nespēja valdīt smieklus, taču noteica visai satrauktā tonī: – Protams, to Osvalds bija domājis, kad sacīja, ka jūs vēl par viņu dzirdēsiet. Vai varam cerēt, ka viņš nedarīs neko tik muļķīgu? Jo, kad būs apdomājies… Nē, tieši to viņš nedarīs! Ja šis jauneklis jūs izaicinās, vai jūs piekritīsiet?

– Pieņemt izaicinājumu no zaļknābja, kuram vēl mātes piens uz lūpām? Nē taču, muļķa meitene! Pilnīgi noteikti ne!

– Paldies Dievam, ka tā! – Venēcija atviegloti noteica. – Tomēr viņš ir pelnījis skarbu mācību! Viņa neciešamā uzbrukuma dēļ es gandrīz nometu šos nelaimīgos kaķēnus. Nekas nevarētu būt vēl nepatīkamāks!

– Piekrītu, ka zēnam ir vajadzīga mācība. Domāju, ka tas bija viņa pirmais mēģinājums. Bez šaubām, viņam vajadzēja vispirms atbrīvoties no tām radībām, – Deimrels noteica, izņemdams groziņu meitenei no rokām un nolikdams to zemē, – jo, kamēr jūs raizējāties par kaķēnu drošību, ko citu gan viņš varētu sagaidīt, ja ne atraidījumu? Tiekot no tiem vaļā, viņam vajadzēja jūs apskaut, lūk, šādi, un nevis tik neganti, it kā viņš būtu lācis, kurš apņēmies jūs nožņaugt. Turklāt es neatbalstu arī tādus šmaukstus pa visu meitenes seju. Ja tu nevari viņu pierunāt pacelt galvu, tad tev tas jāizdara, paceļot viņas zodu ar roku. Lūk, tā, mans dārgais acuraugs!

Venēcija neizrādīja nekādu pretestību un pacēla seju augšup bez kāda mudinājuma. Viņa bija viegli pietvīkusi, taču ieskatījās vīrieša acīs no laba prāta, kautrīgi smaidīdama.

Deimrels arī smaidīja, taču pamazām smaids izgaisa. Skatiens likās caururbjošs, meklējošs. Viņš gluži kā sastindzis vēl aizvien turēja meiteni apskautu. Venēcija dzirdēja, kā viņš strauji ievelk elpu, un nākamajā mirklī atskanēja Obrija balss, kas sauca Deimrelu vārdā, un tad vairs viņa neatradās vīrieša apskāvienos, jo viņš bija pagriezies, lai atbildētu uz Obrija saucienu. Venēcija ar aizdomām palūkojās uz Deimrelu, jo viņai likās, ka lords pats pārdomājis skūpstīties, nevis Obrija balss mudinājusi atteikties.

Obrijs klibojot nāca uz viņu pusi pa koku aleju. – Dieva dēļ, ko jūs te darāt? – viņš jautāja. – Ribls teica, ka jūs jautājāt pēc manis.

– Tiesa, taču viņš domāja, ka jūs esat bibliotēkā. Es zināju, ka tā nav, tāpēc metu mieru meklēšanai. Gribēju jums iedot Rīda “Prāta spēku” un atstāju to uz jūsu rakstāmgalda.

– Labi gan. Pateicos! Es biju ieroču istabā, un Ribls varēja to iedomāties, ja būtu pacenties piepūlēt savas smadzenes. Starp citu, es atradu to teicienu. Tas bija Verglilijs, tikai no “Georgikām”, nevis no ceturtās “Bukolikas”. Nāciet uz māju, un es jums parādīšu!

– Turēšu jūs pie vārda. Tagad es vairs nevaru ilgāk palikt. Turklāt man ir nejauka sajūta, ka tad, ja uzkavēšos, man vajadzēs noslīcināt kaķēnus, taču es labprātāk atstātu šo uzdevumu jūsu ziņā!

– Vai tāpēc jūs esat te? – Obrijs apvaicājās māsai. – Jā, tagad es atceros… Tu kaut ko ieminējies pie brokastu galda, vai ne? – Viņš pavirši palūkojās uz bāreņiem un piebilda: – Atdod Finglam. Gan viņš tos noslīcinās.

– Kaunieties! Vai tiešām jūs esat tik nejūtīgs? – Deimrels viegli noteica un pastiepa Venēcijai plaukstu. – Man nu jāiet. Ziniet, viņam ir taisnība, jums nemūžam neizdosies tos izaudzināt! – Kādu brīdi viņš paturēja meitenes plaukstu savējā un tad, kā pakļaudamies nepārvaramam impulsam, pielika to pie lūpām un noskūpstīja. Abu acis satikās tikai uz brīdi, taču Venēcija ieraudzīja vīrieša skatienā atbildi uz savu jautājumu, un nelielās šaubas, kas bija iezagušās viņas sirdī, izzuda.

Tomēr Finglam, kurš segloja zirgu un paslepšus vēroja Deimrelu, likās, ka lords izskatās neparasti drūms. Parasti viņš veltīja kādu labu vārdu un smaidu ikvienam kalpotājam, taču tagad aprobežojās tikai ar strupu “pateicos”, saņemot rokās grožus. Viņš neaizmirsa iedot Finglam dzeramnaudu, taču nesmaidīja. Izskatījās, ka lords domā par ko citu. “Un tas nav nekas patīkams, spiežot pēc viņa sarauktās pieres,” secināja Fingls.

Deimrels lēnām jāja uz priorāta pusi; krietnu ceļa gabalu ar vaļīgi palaistiem grožiem, ļaujot dūkanbērim soļot mierīgi. Rūpju rieva tā arī nepazuda no viņa pieres, drīzāk kļuva dziļāka, un viņš iztrūkās no pārdomām tikai tad, kad Krustnesis, negaidīta fazāna parādīšanās izbiedēts, apstājās, pacēla galvu un nosprauslājās. Deimrels sarāja Krustnesi, taču pieliecās, lai noglāstītu zirga kaklu, jo zināja, ka tā ir viņa vaina. – Vecais muļķis! – viņš noteica. – Tāds pats kā tavs saimnieks, kurš ir vēl vairāk nekā muļķis. “Vai viņa padarītu mani par svēto, kamēr es viņu par grēcinieci…” Kurš to sarakstījis? Tu nezini, bet es esmu aizmirsis, un jebkādā gadījumā tam nav nozīmes. Pirmajai daļai ir par vēlu, vecais draugs, par vēlu! Un, runājot par otro… tieši tāds bija mans nolūks, taču nācās konstatēt, ka es to nespēju, pat gribēdams! Aiziet!

Krustnesis sāka rikšot un turpināja tādā garā, līdz Deimrels ceļa līkumā, aiz kura bija saskatāmi priorāta galvenie vārti, ieraudzīja vientuļu jātnieku ar zirgu un iesaucās: – Lai velns parauj to puiku!

Jaunais Denija kungs, paraudzījies pāri plecam, saņēmās, apgriezās un nostājās ceļa vidū, acīmredzami sagatavojies pieteikt savas tiesības, ja medījums mēģinātu izbēgt. Viņš bija iecirtis zodu krūtīs, taču tajā pašā laikā izskatījās mazliet nokaunējies, un tā arī bija.

Paša untums bija ievilinājis Osvaldu šajā kļūmīgajā situācijā, no kuras viņš neredzēja nevienu cieņpilnu izeju. Atstājis Anderšovu uz dusmu spārniem, kādu brīdi viņš bija gremdējies tieši tādās iedomās, kādas Deimrels bija aprakstījis Venēcijai, taču pat tāds niknums nevarēja kūsāt ilgu laiku. Pateicoties Deimrela nesteidzīgajam atpakaļceļam uz priorātu, Osvalda dusmas bija pārvērtušās aizvainojumā jau kādu laiku pirms dūkanā zirga parādīšanās, un vismaz pusstundu viņš mēģināja neieslīgt sapņu pasaulē un saprast, ko darīt. Kopš brīža, kad Osvaldam ienāca prātā, ka pārdzīvotais pazemojums ir paša kļūmīgās izturēšanās rezultāts, jautājums bija kļuvis pārāk nopietns, lai kaltu grandiozus sapņus. Piepeši viņš aptvēra, ka Deimrels ir nospēlējis viņam paredzēto lomu – ļaundari, kurš paglābis jaunkundzi no varoņa. Šī atskārta bija tik briesmīga, ka vairākas minūtes Osvalds kā vienīgo risinājumu savām nelaimēm saskatīja tūlītēju bēgšanu no Jorkšīras, pavadot atlikušo dzīvi tumsā, vēlams, citā pasaules malā. Nākamais un krietni saprātīgākais impulss bija atteikties no plāna par Deimrela izsaukšanu uz divkauju, un Osvalds jau bija devies uz māju pusi, kad galvā iešāvās nākamā baisā ideja: “Es veltīju lordam zīmīgus vārdus. Ja tagad es tos neīstenošu, tad Deimrels uzskatīs, ka esmu nobijies.” Tā nu Osvalds atkal griezās atpakaļ, jo bija apņēmies nepieļaut, ka Deimrels salīdzināja viņu ar gaili uz mēslu kaudzes. Izaicinājumu vajadzēja mest, taču Osvalds nopūlējās, bet vairs nekādi nespēja atgūt savu pirmītējo aizrautību. Neskaidra nojausma par to, ka cilvēki, kuri pārzina goda kodeksu labāk nekā viņš, uzskatītu viņa rīcību par ārkārtīgi nepiedienīgu, nedeva Osvaldam mieru, un brīdī, kad aizšķērsoja Deimrelam ceļu, viņš būtu atdevis nezin ko, lai atrastos simts jūdžu attālumā.

Deimrels apturēja dūkanbēri un nopētīja savu jauno ienaidnieku ar sardonisku smīnu. – Lai aina būtu pilnīga, pietrūkst tikai maskas un pāris pistoļu, – viņš piezīmēja.

– Es jūs gaidīju, milord! – noteica Osvalds, sakozdams zobus.

– To es redzu.

– Jādomā, ka jūsu augstība zinās arī iemeslu! Es jau teicu, ka jūs par mani vēl dzirdēsiet!

– Jā gan, taču nu jums bija laiks apdomāties. Pamēģiniet nākt pie prāta un atgriezieties mājās!

– Vai jūs domājat, ka es no jums baidos? – Osvalds kvēli noprasīja. – Es nebaidos, milord!

– Neredzu iemeslu, kāpēc lai jūs baidītos, – noteica Deimrels. – Jums jāzina, ka es nekādā gadījumā nepieņemtu jūsu izaicinājumu.

– Neko tādu es nezinu! – Osvalds pietvīka. – Ja jūs gribat teikt, ka es esmu jūsu zobena necienīgs, tad gribu jums pavēstīt, ka esmu tikpat dižciltīgs kā jūs.

– Pietiks pļāpāt! Cik jums ir gadu?

Osvalds nikni paraudzījās uz viņu. Deimrela vienaldzīgajā skatienā jautās nicinājums, un tas iesvēla jauneklī primitīvu vēlēšanos ietriekt dūri viņam sejā. – Manam vecumam nav nekādas nozīmes! – viņš nošņāca.

– Gluži pretēji, tam ir ļoti liela nozīme.

– Pat ja tā būtu! Es tā neuzskatu, un jūs arī ne! Es esmu redzējis pasauli un pabijis vietās, kur… – Viņš aprāvās, piepeši aptvēris, ka sarunājas ar cilvēku, kurš ir ceļojis daudz vairāk.