žordžeta Heiere - Venēcijas mīla

– Un, cik zinu, neko ļaunāku jūs nevarētu pateikt nevienam! – Deimrela nevērīgais, tomēr caururbjošais skatiens kādu brīdi pakavējās pie Osvalda pietvīkušās sejas. Lorda acīs bija lasāms uzjautrinājums, taču tajā pašā laikā arī iecietīga sapratne. – Iešu meklēt mierinājumu pie Obrija, – viņš noteica.

Osvalds, vēl aizvien stāvēdams durvīs, pavilcinājās, taču pēc brīža pakāpās sānis, lai negribīgi ļautu lordam paiet garām.

Venēcija pieliecās, lai paņemtu groziņu. – Man ir jānes šie nelaimīgie kaķēni uz mājām. Vismaz actiņas ir vaļā, tāpēc varbūt tie mācēs lakt.

– Pagaidiet! – Osvalds izdvesa.

– Kāpēc? – Venēcija viņu jautājoši uzlūkoja.

– Man ar jums jārunā! Tas zellis…

– Ja jūs runājat par Deimrelu, tad jums vajadzētu tā arī teikt un nesaukt viņu par zelli! Jums neklājas tā runāt par cilvēku, kurš ir daudz vecāks par jums, it īpaši tāpēc, ka jums nav nekāda iemesla tā darīt.

– Nav iemesla! – Osvalds karsti iesaucās. – Atrodot viņu šeit, kur viņš nepiedienīgi uzmācās jums?

– Blēņas!

– Kā jūs varat tā teikt? – Osvalds pietvīka. – Kad es redzēju… un dzirdēju…

– Jūs neredzējāt un nedzirdējāt nekādu uzmākšanos. Un arī neredzēsiet un nedzirdēsiet, – viņa mierīgi piebilda.

– Jūs nesaprotat! Jūs…

– Es saprotu gan.

Osvalds nolūkojās uz viņu, visai apmulsis. – Jūs neko nezināt par tādas šķiras vīriešiem! Jūs ļaujat iestāstīt sev, ka viņš nav bīstams, bet, ja jūs zinātu, kāda ir viņa reputācija…

– Es uzdrošinos apgalvot, ka zinu to labāk par jums.

– Tas zellis ir vieglprātīgs. Neviena sieviete nav drošībā viņa klātbūtnē!

– Cik briesmīgi! – Venēcija neviļus iesmējās. – Osvald, es jūs lūdzu, izbeidziet runāt blēņas! Jūs pat nespējat iztēloties, cik tas ir absurdi!

– Tā ir patiesība! – viņš nopietni atteica.

– Jā, tiesa, Deimrela kungs ir vieglprātīgs, taču varat būt mierīgs, jums nav nekādas vajadzības raizēties par manu drošību. Jūs to droši vien darāt aiz labas sirds, taču es būtu ļoti pateicīga, ja jūs vairs tā nerunātu!

Osvalds spīvi viņu uzlūkoja un tad izgrūda: – Jūs esat noburta!

Venēcijas acīs parādījās savāds smaids. – Vai tiešām? Nu, tas nekas! Galu galā tā ir tikai mana darīšana. Tagad man jānes šie kaķēni uz virtuvi un jāskatās, kā mēs varam tiem palīdzēt.

– Jūs mani uzklausīsiet! – Osvalds paziņoja un apņēmīgi aizšķērsoja meitenei ceļu. – Jūs gribat no manis atgaiņāties, taču nekas nesanāks!

Kādu brīdi Venēcija viņu uzlūkoja, tad apsēdās uz Obrija sola un salika rokas klēpī, rezignēti noteikdama: – Ļoti labi. Sakiet, ko jūs gribējāt teikt, ja citādi nevar!

Tas neizklausījās pārāk uzmundrinoši, taču Osvaldam bija tik daudz sakāmā, ko viņš bija vairākas reizes izmēģinājis, ka jauneklis nelikās traucēties. Viņš sāka runāt, mazliet stostīdamies, it kā dotu gudra un pieredzējuša vīra padomu nevainīgai un lētticīgai meitenei, taču drīz vien pievērsās asai Deimrela kritikai un kaislīgiem nevīstošas mīlestības apliecinājumiem Venēcijai. Viņš runāja krietni ilgi, un Venēcija pat nemēģināja jaunekli pārtraukt. Viņa arī nesmējās, jo bija redzams, ka jaunais pielūdzējs ir nonācis bīstamā gara stāvoklī un uzskata sevi par nopietni iemīlējušos. Pēc dažiem izteikumiem viņa noprata Osvalda viedokli – viņa būtu atbildējusi uz puiša mīlestību, ja nebūtu uzradies Deimrels. Venēcija gan zināja, ka nav devusi Osvaldam ne mazāko pamudinājumu, tomēr sadusmojās uz sevi, jo nebija aizdomājusies par to, cik viegli tāds nemierīgs, pēc romantikas alkstošs jauneklis var noturēt vecākās māsas laipnību par kaut ko daudz sirsnīgāku. Tā nu Venēcija ļāva viņam izrunāties, jo cerēja, ka viņš sajutīsies labāk, izgāžot savas mežonīgās un pretrunīgās emocijas, un beigās varbūt pat nokaunēsies par to. Tomēr, kad Osvalds nonāca pie aicinājuma apprecēties un savā aizrautībā sāka aprakstīt kāzu ceļojumu uz vistālīnākajiem pasaules nostūriem, kam vajadzētu aizņemt vismaz trīs gadus, Venēcija nosprieda, ka ir pienācis laiks iejaukties un apslāpēt viņa sajūsmu ar kaut ko tādu, kas apdzēstu Osvalda mīlestību tikpat pēkšņi, cik tā bija radusies.

Tiklīdz viņš apklusa, alkatīgi meklēdams Venēcijas sejā zīmes par to, kādu iespaidu šī daiļrunība atstājusi, viņa piecēlās un noteica, paņemdama groziņu: – Ak, Osvald, ja esat beidzis runāt blēņas, jūs varētu ieklausīties manī un pēc tam doties mājās! Jūs izturējāties apbrīnojami nekaunīgi, taču es negrasos jūs par to norāt. Jūs esat sev iestāstījis, ka es esmu jums tikpat kā apsolījusies vēl pirms Deimrela ierašanās priorātā. Kā gan jūs varējāt būt tik augstprātīgs un sapņot, ka es aizraušos ar zēnu gandrīz Obrija vecumā? Jums vajadzētu atbrīvoties no tādām iedomām un paskatīties patiesībai acīs, citādi māņi sāk atgādināt īstenību un liek jums tik absurdi runāt. Kas gan notiktu, ja es būtu tikpat nesaprātīga kā jūs un piekristu precībām ar jums? Vai jūs tiešām esat pārliecināts, ka seram Džonam un lēdijai Denijai nekas nebūtu sakāms par tik smieklīgu partiju?

– Nekādi argumenti nespēs novirzīt mani no mērķa! – Osvalds apgalvoja.

– Vai tiešām? – viņa atcirta. – Mēs tiktu vienīgi līdz robežai, tāpēc ka jūs neesat pilngadīgs un varētu apprecēties tikai bez vecāku piekrišanas. Tas nu gan nāktu par labu manai reputācijai! Un ko mēs darītu pēc tam? Dotos tajā jūsu brīnišķīgajā ceļojumā? Manām ausīm tas izklausās ārkārtīgi neērts un droši vien būtu vairāk nekā neērts, tāpēc ka drīz vien mēs paliktu bez graša kabatā. Varbūt jūs esat sev iestāstījis, ka sers Džons būs tik laipns un piešķirs jums brīvus līdzekļus, ar ko rīkoties pēc sava prāta? – Venēcija apklusa un neviļus pasmaidīja par piepešajām pārmaiņām Osvalda sejā. Nu viņai bija pievērsta samulsusi un nikna grimase, kas padarīja jaunekli līdzīgu vilšanās pārņemtam skolniekam un, šķiet, liecināja, ka viņa mīlestība jau sākusi zust. Venēcija paspēra soli uz priekšu un sacīja: – Jūs taču redzat, cik tas ir aušīgi, vai ne? Vairs ne vārda par to! Kad būsiet manā vecumā, gan jūs iemīlēsieties kādā meitenē, kura šobrīd izšuj paraudziņus klasē. Ja tolaik jūs mani vispār atcerēsieties, kas ir maz ticams, tad brīnīsieties, kāpēc padarījāt sevi par tādu muļķi. Tagad ejiet mājās un, lūdzu, pārstājiet skraidīt man pakaļ!

Tajā brīdī Osvalds bija sācis viņu ienīst tikpat stipri, cik pirmīt dievinājis, taču pat vismierīgākajos brīžos nemēdza apsvērt, kādas ir viņa patiesās jūtas, tātad nepavisam nespēja to paveikt tādā emocionālajā stāvoklī. Aizvainojuma, dusmu un sarūgtinājuma juceklī, kurā viņu bija iegrūdusi Venēcijas vēsā zobošanās, viņš saskatīja skaidri tikai vienu, proti, šī jaunkundze uzskata viņu par skolaspuiku. – Jūs domājat, ka es esmu pārāk jauns, lai mīlētu, vai ne? – Osvalds noteica no dusmām drebošā balsī. – Jūs kļūdāties!

Pēc šiem sarūgtinājuma pilnajiem vārdiem Osvalds sagrāba viņu un, iekams Venēcija paguva apjaust viņa patiesos nolūkus, visai nemākulīgi apvija rokas viņai apkārt. Venēcija, kura vairāk raizējās nevis par sevi, bet par nelaimīgajiem kaķēniem, kurus šis piepešais uzbrukums teju bija izmetis no groziņa, asi iesaucās: – Uzmanieties! Muļķa puika, laidiet mani vaļā!

Taču Osvalds, kurš vēl nekad mūžā nebija apskāvis meiteni, atradās jaunu un aizraujošu izjūtu varā, satvēra viņu ciešāk un noskūpstīja vispirms viņas ausi un tad uzaci, un tad vaiga kaulu, neveikli mēģinādams aizsniegt meitenes lūpas. Starp šiem mēģinājumiem viņš izdvesa gavilējošā, saraustītā balsī: – Ak es esot bērns? Tūlīt es jums parādīšu!

– Osvald, izbeidziet! Kā jūs uzdrošināties… ak, paldies Dievam!

Ja arī Osvalds nobrīnījās, kāds cēlonis ir šim negaidītajam izsaucienam un kāpēc Venēcija piepeši pārstājusi pretoties, tad viņa rīcībā bija tikai dažas sekundes, lai to uzminētu. Kāda roka saķēra viņu aiz apkakles un sagrāba kā spīlēs, teju nožņaudzot, bet otra roka ieķērās jātnieka bikšu sēžas daļā. Viņš tika rupji atrauts no Venēcijas, apmests riņķī, pabīdīts uz durvju pusi un izgrūsts ārā no šķūņa.

Tik rupjā un veiklā veidā atbrīvojies no Osvalda, Deimrels pagriezās un uzmeta jautājošu skatienu Venēcijai.

– Dieva dēļ, ko jūs izdarījāt, lai novestu viņu līdz tādam stāvoklim? – viņš apjautājās.

– Un kā jūs domājat? – viņa atbildēja sašutuma pilnā balsī. – Es mēģināju viņu izdziedināt no muļķīgās aizraušanās ar mani!

– Ak tā gan? – viņš uzjautrināti apvaicājās un palūkojās uz Osvaldu, kurš slējās kājās. – Tagad labāk neuzkrītoši nozūdiet, jo, cik noprotu, jūsu karstgalvīgais pielūdzējs gatavojas nogāzt mani zemē.

– Nekādā gadījumā! – iesaucās Venēcija, acīm kaujinieciski ieziboties. – Varat atstāt to manā ziņā, Deimrel. Patiesībā es jums to pavēlu!

Viņa paspraucās lordam garām brīdī, kad Osvalds tuvojās ar savīstītām dūrēm. Ieraudzījis savā ceļā Venēciju, viņš bija spiests apstāties un savās aklajās dusmās jau grasījās pastumt meiteni malā. Tobrīd viņa izrunāja vārdus, kas iedarbojās uz karstgalvi kā auksta duša. – Vai tagad jūs gribat mani izklaidēt, uzsākot vulgāru kautiņu? Es jūs godīgi brīdinu, Osvald… ja man nāksies vēl pieredzēt tādu nekaunību, es izstāstīšu jūsu tēvam par to, cik lielu labas audzināšanas un pieklājības trūkumu jūs te nodemonstrējāt! Man nepavisam negribas viņam sagādāt tādus pārdzīvojumus un satraukt jūsu māti, tāpēc, ja vēlaties, lai es piedodu jūsu neprātu, nelieciet man to darīt!

Osvalds pietvīcis nomurmināja: – Piedodiet… tas nebija… es nedomāju…

– Ļoti labi, nekas vairāk jums nav jāsaka, – Venēcija viņu pārtrauca. – Es nevienam to nestāstīšu, un varat būt drošs, ka lords Deimrels arī ne. Un tagad labāk ejiet mājās.

Lai arī pūliņi Osvaldu teju vai nosmacēja, viņam tomēr izdevās godam norīt dažādās iznīcinošās atbildes, kas tā vien prasījās uz mēles, un pat stīvi paklanīties.

– Lūdzu… lūdzu, pieņemiet manu atvainošanos – un varat būt droša, ka es vairs netraucēšu, kundze! – viņš noteica, tad pievērsa kvēlojošu skatienu Deimrelam, un viņa staltā stāja mazliet sašķobījās. – Un, runājot par jums, es… – Osvalds noelsās un pabeidza oficiālā tonī: – Jūsu gaišība vēl par mani dzirdēs!